Ja mēs būtu devušies gar mazo, čalojošo strautu uz augšu, nevis vērojuši, kā Lielā Spalva ietur pusdienas, mēs būtu nonākuši pie bebru mājokļa, pirms ūdrs bija izpostījis dambi, un redzējuši, kā tur izskatās un kā bebri dzīvo. Pēc ilgāka gājiena mēs pēkšņi būtu iznākuši pie neliela, dziļa dīķa. Otrpus dīķa šķērsām strautam, kas iztecēja no tā, pacēlās bieza, augsta siena no sprunguļiem un zariem. Tie bija cieši jo cieši savīti kopā, spraugas aizbāztas ar sūnām, un visa siena sastiprināta ar dubļiem. Augšā uz tās visā garumā bija salikti smagi akmeņi, lai tā būtu izturīgāka. Siena bija gandrīz simt pēdu gara un vairāk nekā četras pēdas augsta, un ūdens aizplūda caur to pa zaru noteku, kas bija ietaisīta tikai vienā vietā un tādēļ viegli uzraugāma. Siena bija tik pamatīgi uzbūvēta, ka likās — te darbojušies cilvēki, nevis dzīvnieki.
Sī siena jeb patiesībā dambis aizturēja dīķī ūdeni, citādi tas būtu aiztecējis viss prom.
Dīķis bija saules pielijis, kluss un mierīgs. Tas atradās starp Čukstošo Lapu Pakalniem un bija tik rāms, ka pīles, kas mierīgi snauda ūdenī, likās peldam gaisā. Slaiko baltapšu atspulgi gludajā dīķa spogulī iezīmējās tik skaidri, ka bija grūti noteikt, kur beidzas ūdens un sākas koki. Šī vieta ar baltapsēm, kreimenēm un zilgo ūdeni bija tik skaista kā pasaku valstība. Dīķis bija pilnīgi rāms un nekustīgs, un vienīgās dzīvās būtnes tajā likās snaudošās pīles. Taču, ja jūs brīdi būtu pacietīgi pavērojuši to un nebūtu kustējušies, runājuši, sačukstējušies, jūs būtu pamanījuši, kā ūdens pie krasta ieņirbas un starp niedrēm piesardzīgi parādās tumšbrūna galva ar apaļām ausīm, nopēta apkārtni, ieklausās un paosta gaisu. Tad skatienam atklātos viss spalvainais zvēriņš, un, žigli bez trokšņa aizpeldējis uz otru krastu, tas pazustu niedrājā. Augstās niedres nodrebētu un mirkli nolīgotos, kamēr dzīvnieks tur darbotos, tad tas parādītos no jauna ar pamatīgu zāļu kumšķi sev priekšā un peldētu uz milzīgu, tumšu zemes pauguru, par kuru mēs visu laiku bijām neziņā, kas tas tāds ir. Tur paugura priekšā zvēriņš ar visu kumšķi ienirtu. Tikko viņš būtu pazudis, no pretējās puses parādītos otra galva arī ar zāļu kumšķi sev priekšā; un, ja tad kaut kas sakustētos, bez jebkāda brīdinājuma milzīga, plakana aste spēcīgi noplīkšķētu pret ūdeni un, šļakatas saceldama, galva ar visu kumšķi nonirtu ūdenī. Milzīgais paugurs, kurš bija augstāks par ikvienu no mums un pie kura abi peldētāji nonira, bija bebru mājoklis, un tumšbrūnās spalvainās galvas bija bebru galvas. Zvēriņi šobrīd bija ļoti nodarbināti.
Viņi bija uzcēluši vairāk nekā sešas pēdas augstu un turpat desmit pēdas garu mitekli. Nesen viņi bija to aplipinājuši dūņām un, lai visa būve stingrāk turētos, pie slapjajām sienām pieslējuši smagus koka klučus. Miteklis izskatījās stiprs un izturīgs — gluži kā cietoksnis. Pat ja alnis būtu uzrāpies augšā, miteklis nebūtu sagruvis. Gar vienu tā pusi gāja plata taka, pa kuru tika nesti būvmateriāli. Bijuši jūs pirms brīža pietiekami pacietīgi un piesardzīgi vai arī vējš nenodevis jūsu klātbūtni šo dzīvnieku jutīgajam degunam, jūs būtu redzējuši, kā vecais bebru tēvs, krastā izracis pikuci zemes, aizpeld ar to uz mājas pusi lēni un uzmanīgi, lai ne kripatiņa neiekristu ūdenī, tad izslienas kā cilvēks visā augumā, uzkāpj uz jumtaugšas ar pikuci ķepās un sabāž zemes drupačas visos caurumos un spraugās un ar pamatīgu koku iebiksta dziļāk.
Tas viss tika darīts ar gudru ziņu. Bija sācies Ziedu Mēnesis — bebriem īpaši nozīmīgs laiks —,-un šai neparastā izskata mājoklī, kur neviena sveša acs nevarēja ieskatīties, slēpās četri mazītiņi bebrēni. Tie bija brīnum jauki, pūkaini dzīvnieciņi mirdzošām, melnām ačelēm, lielām pleznainām pakaļkājām, sīkām priekškājām, kas bija līdzīgas ro- 'kām, un nelielu, plakanu, lunkanu astīti. Ēstgriba viņiem bija pamatīga, arī viņu plaušas droši vien bija stipras, jo šie neiedomājami trokšņainie radījumi bez mitas skaļi brēkāja gluži kā mazi cilvēkbērni. Kā jau visiem mazuļiem, arī viņiem bija vajadzīga gādība, un to viņi saņēma — varat man ticēt — atliku likām.
Dzīvojamā istaba jeb kambaris mājoklī bija pietiekami plašs — pat cilvēks tur itin viegli būtu varējis saritināties — un ļoti tīrs un smaržīgs, ar kārklu mizām izklātu grīdu un aromātisku zāļu guļvietām. Iekļūt mājoklī varēja pa šauru, nolaidenu tuneli, kura viens gals, tā sauktā «nirtuve», atradās grīdā, bet otrs — tuvu dīķa dibenam. Dambis turēja ūdeni dīķī gandrīz vienā līmenī ar grīdu, tāpēc nirtuvē allaž bija ūdens un bebrēni ar savām ļodzīgajām kājelēm varēja pielīst pie tās un nodzerties, neiekrītot iekšā. Ja viņi arī ievēlās (un tas atgadījās ne vienu reizi vien), viņi gluži viegli varēja izķepuroties laukā. Pats tunelis ar izeju uz dīķi atradās zem ūdens, un iekļūt tunelī vai arī ieraudzīt to nevarēja neviens sauszemes dzīvnieks, vienīgi ja tas būtu pirmklasīgs nirējs, bet dzīvnieki pa lielākajai daļai tādi nav. Taču, ja dambis sagrūtu un uzkrātais ūdens aizplūstu, bebriem draudētu lielas briesmas. Vilki un lapsas atrastu ceļu uz viņu mājokli, un bebri nespētu ne aizstāvēties, ne arī paslēpties, ienirstot ūdenī, kā jūs to nupat redzējāt.
Ja jūs ielūkosieties zīmējumā, jūs redzēsiet, kā bebri iekārtojušies, un sapratīsiet, cik svarīgs viņiem bija šāds dambis un kāpēc bebru tēvs veltīja tik daudz laika tā uzraudzīšanai. Kolīdz viņš pamanīja kaut nelielu sūci, tā tūlīt aizdrīvēja to. Viņam bija jāuzmana, lai neaizsērētu noteka, kas regulēja dīķī ūdeni, lai ūdens plūstu brīvi, tomēr ne pārāk strauji, lai neapplūdinātu mājokli un allaž būtu vienādā līmenī. Starplaikos abi vecie bebri izpildīja bebrēnu jebkuru vēlēšanos: cik iespējams bieži atjaunoja viņu guļvietas, nesa zariņus ar maigām lapiņām, ko ēst, sukāja un tīrīja mazuļu pūciņas (par spalvām tās vēl nevarēja saukt), izdvesdami savādas, maigas skaņas, kas stipri vien bija līdzīgas tālām cilvēku balsīm. Mazuļu spalgā brēkāšana, bubināšana, žēlabas un spiedzieni bija dzirdami pat caur biezajām mājokļa sienām. Augu dienu bebrēni bija varen trokšņaini: gan kad gribēja ēst, gan kad priecājās par kaut ko, gan kad atgadījās tiem kāda liga, un uzglūnēja tā visai bieži. Kad tēvs vai māte (viņi nekad prom negāja abi; viens vai otrs pastāvīgi palika sardzē) atgriezās mājās no tik ļoti svarīgā dambja uzraudzīšanas vai pārnesa smaržīgo zāli guļvietām, viņi, klusu dungodami, sveica mazuļus, bet par atbildi saņēma .ārkārtīgi skaļu aurēšanu, kas ilga vairāk, nekā bija vajadzīgs. Bebrēni nekad nestāvēja mierā, ja nu vienīgi tais reizēs, kad gulēja, allaž viņi cīkstējās un rāpoja un kāpelēja, kur tik vien varēja. Pēc trokšņa bija iespējams spriest, ka viņiem iet bezgala jautri. Šī bebru ģimene daudz neko neatšķīrās no citām ģimenēm un jutās savā mājā omulīgi un laimīgi.
Mazuļi ap šo laiku bija krietni vien paaugušies un varēja izmēģināt spēkus peldēšanā turpat nirtuvē. Pagaidām viņi vai nu vingrinājās gulēt uz ūdens, taču ne vienmēr darīja to pareizi, vai arī riņķoja apkārt, sajūsmā spiegdami. Gaiss starp kažociņa pūkām vērta viņus vieglus, un viņi acīmredzot nespēja iegrimt pietiekami dziļi, lai ar abām pleznaina- jām pakaļkājām darbotos ūdenī vienlaikus, tāpēc peldot viņi vispirms kustināja vienu ķepiņu, pēc tam otru, tad vēlās no viena sāna uz otru, lēca uz augšu, locījās, spiedza, kārpījās, bet vecāki norūpējušies peldēja
mazuļiem pa vidu, iedrošinādami tos un varbūt dodami padomus savās zemajās, spēcīgajās balsīs. ' '1 Spriežot pēc redzētā, šis laiks, kad vecie bebri apmāca jaunos, ir visai nemierīgs, toties jaunajiem bebrēniem, liekas, ir visjaukākais, un tas — jūs man piekritīsiet — jāpatur prātā.
Taču bebrēni ātri vien nogura un, izkāpuši «susinātavā» (vieta, kas atrodas nedaudz zemāk par grīdu un kur ūdens iesūcas zemē, nesaslapinot guļvietas), skurinājās, rīvējās un rūpīgi spieda ūdeni ārā no krūtīm, sāniem, muguras — vārdu sakot, no visām aizsniedzamām vietām. Viņi sēdēja, taisni izslējušies, un pūzdami elsdami čakli darbojās, gluži tāpat kā daudzi no mums dara to pēc peldēšanās. Tikuši ar šo darbu galā un iedomājušies, ka tagad ir sausi (viens otrs no viņiem palaikam apvēlās, tā atkal saslapinādamies), viņi korī kliedza, ka gribot ēst, un tad iepriekš sagādātās svaigās, zaļās lapiņas un ūdensaugi (tas viss tika darīts, bez šaubām, lai iespējami ātrāk norimtu troksnis) tika izdalīti, un pavisam drīz varēja dzirdēt vienīgi to, kā čāpstinās mazie žoklīši. Griezīgos kliedzienus bija nomainījusi apmierināta čakstināšana un šmakstināšana. Drīz vien smalkās balstiņas pieklu?a un mazās, melnās ačeles aizdarījās, un bebrēni, saspiedušies kopā, dusēja smaržīgajās zāļu gultiņās, sīkajām priekšķepām, kas tik līdzīgas rokām, ieķērusies cits citam kažokā.
Tāda bija viņu ikdiena, līdz pēc kādām trim nedēļām pienāks brīnišķīgais mirklis, kad viņi pa garo, tumšo tuneli izkļūs plašajā, nezināmajā pasaulē, kura viņus apņēma no visām pusēm, bet kuru viņi vēl ne reizi nebija skatījuši. Kamēr mazuļi gulēja, vecie bebri stāvēja pārmaiņus pie viņiem sardzē, uzmanīja pārmaiņus savas pils un dambja nostiprinājumus, no kuriem bija atkarīga viņu dzīvība, turēja acis vaļā, lai neuzbruktu ienaidnieks, vāca pakaišus un barību bērneļiem, lai tiem pamostoties būtu ko ēst, un veica simt un vienu darbu, kas bebru tēvu un māti šais atlikušajās Ziedu Mēneša dienās vērta par darbīgu cilvēku pāri.
Mūsu četri jaunie varoņi vai varones, vai arī vieni un otri kopā bija sasnieguši savā attīstībā tādu gatavības pakāpi, ka beidzot prata nirt, neizlecot uzreiz no ūdens ar asti gaisā kā gumijas bumbas, un nopeldēt krietnu gabalu, skaļi nesaucot pēc palīdzības. Un tad kādā jaukā dienas vidū, tieši tobrīd, kad mēs redzējām Gitčiju Mīgvonu ieturam pusdienas, bebru tēvs pamanīja, ka ūdens līmenis pie ieejas mājoklī krītas. Viņš bridi to vēroja. Bebriene, izdzirdusi, ka burbuļo ūdens, piegāja paraudzīties, kas tur notiek, — ūdens, virpuļiem griezdamies, pazuda tunelī un prom bija.
Kāds bija sapostījis dambi!
Tukšajā nirtuvē pa galvu pa kaklu nolaidās viens pēc otra abi lielie bebri. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Viņiem zuda tik dārgais ūdens — ūdens, no kura bija atkarīgas mazuļu dzīvības! Viņu māja tagad bija pieejama visai pasaulei, un tas nozīmēja, ka nāve draud viņiem visiem. Četri mazuļi pārbijušies saprata, ka noticis kaut kas šausmīgs, taču, būdami vēl par jauniem, neatskārta, kas īsti. Smilkstēdami tie salīda čupiņā, bet satrauktie vecāki pa seklo ūdeni nesās uz priekšu dambja virzienā.
Dambja pašā apakšā viņi atrada caurumu, tik lielu kā muca, pa kuru no dīķa varēja aizplūst viss ūdens. Kā neprātīgi abi bebri ķērās pie darba, vilkdami lejā zarus, kas gadījās pa tvērienam, lieliem pikučiem plēsdami zemi no staignā krasta, asajiem zobiem grauzdami zarus kritušajiem kokiem, veldami caurumam priekšā akmeņus, bāzdami starpās zāli un žagarus, rakdami mālus un dzīdami tos spraugās; māli, ūdenim sūcoties cauri, zarus, akmeņus un žagarus stingri saturēja kopā. Taču dīķis bija pārāk mazs, bet sūce pārāk liela, un ūdens, kas ietecēja dīķī no sīkā strauta, plūda projām pārāk ātri.
Un, kad dambis bija savests gandrīz kārtībā, dīķī ūdens vairs nebija!
Izmisums pārņēma bebrus, kamēr tie strādāja (neticiet tiem, kas centīsies jums iegalvot, ka dzīvnieki nespēj izsamist!), tomēr zvēriņi nepadevās, līdz pēdējā sprauga bija aizbāzta ciet. Savu pienākumu pēdīgi veikuši, viņi pārguruši un nelaimīgi lēni aizvilkās pie saviem četriem mazuļiem mājoklī, kas vairs nesniedza viņiem patvērumu, — mājoklī, kuru ar tādam pūlēm bija cēluši, pie mazuļiem, kurus tik bezgala mī-
lēja. Bebri nav nekādi ātrie gājēji, un atālumu, ko viņi kādreiz viens divi bija nopeldējuši, tagad vajadzēja veikt, gan rāpojot pa glumajiem māliem un akmeņiem, gan lienot caur ūdensaugu un zāļu mudžekli. Paies daudz dārgo minūšu, kamēr viņi aizklumburēs līdz tam tumšajam pauguram, kas tagad šķita tik aplam tālu. Šobrīd viņiem varēja uzbrukt jebkurš zvērs. Ja garām ietu lācis vai vilks un ieraudzītu viņus, viņiem nebūtu nekāda glābiņa; bebri tagad bija neaizsargāti, jo viņi ir radīti darbam, nevis cīņai.
Žiglāk! Žiglāk! Gitčij Mīgvoii, skrien, cik vien ātri vari! Mazajiem Brāļiem tu esi ļoti vajadzīgs, tūlīt pat esi vajadzīgs! Drīz, kuru katru brīdi viņam jābūt klāt…
Pa dūņaino izsusējušā dīķa dibenu uz īsajām, gurdajām kājelēm divi nožēlojami bebri nomocījušies gausi kunkuļoja uz alu pie saviem neaizsargātajiem mazuļiem; bet tur, saspiedušies kopā, sīkajām ķepiņām ieķērusies cits citam pūkainajā kažokā, četri bezpalīdzīgi bebrēni šausmās; vērās melnā, spīdīgā briesmonī ar plakanu, ļaunu galvu — briesmonī, kas, zobus atiezis, šņākdams kā čūska, lēni līda bebrēniem klāt.
Nlgiks — izsalkušais, nežēlīgais, viltīgais ūdrs, sapostījis dambi un aizplūdinājis no dīķa ūdeni, tagad varēs dabūt to, pēc kā bija nācis, — bebru mazuļus. Tagad situsi viņa stunda. Viņa lunkanais rumpis bija aizsprostojis nirtuvi, un likās — bebrēniem glābiņa vairs nav. Savilcis ķepas zem sevis, ūdrs gatavojās lēcienam …
Tieši tobrīd Gitčijs Mīgvons aizelsies, bez krekla, ar šauteni kaujas gatavībā izlauzās no niedrēm blakus dambim un aizlēkšoja pa akmeņiem uz bebru mājokli.