Ūdrs lēca. Savā negausībā tas grasījās saķert visus četrus bebrēnus uzreiz, bet tie kā atsperes aizlingoja katrs uz savu pusi. Netēmēdams uz vienu noteiktu bebrēnu, ūdrs bija palaidis garām visus un ar spēku ietriecās alas sienā. Uz mirkli tas apstulba, bet bebrēni tikmēr metās tam garām uz izeju, kas tagad bija brīva. Neveiksmes satracināts, pārliecināts, ka tik un tā tos ārpusē citu pēc cita noķers, ūdrs jau dzīrās uzsākt vajāšanu, bet tad pamanīja, ka izeja no alas atkal grimst tumsā. Tas ūdram bija brīdinājums. Nākamajā mirklī, spēkus nežēlojot, tas jau cīnījās ar abiem lielajiem bebriem. Viņi bija ieradušies tieši laikā; tagad šie draiskie, labsirdīgie dzīvnieki cīnīsies uz dzīvību un nāvi, lai aizsargātu savus mazuļus. Ūdrs bija veiklāks un negantāks par bebriem, žokļi tam bija spēcīgi kā buldogam un, aizcirtušies ciet, sažņaudza upuri kā skrūvspīlēs; taču bebriem kažoks ir sīksts, un kaltiem līdzīgie zobi, ar kuriem tie var nograuzt lielu koku un kuri līdz šim nevienam nav nodarījuši ļaunu, tagad ieeirtās ūdra ādā. Bebri, atspērušies ar priekškājām, urbās asajiem zobiem ūdra miesā aizvien dziļāk un dziļāk. Ūdrs cīnījās kā lauva, jo nebija taču no gļēvajiem, cenzdamies sakampt zobos bebra purnu, lai vismaz viens no bebriem nevarētu darboties ar zobiem. Tomēr viņam vajadzēja darīt visu, lai pasargātu savu kaklu, uz kuru mērķēja bebri. Ūdrs locījās un grozījās kā milzīga, spalvaina ķirzaka, izšaudams savu čūskas galvu gan pa labi, gan pa kreisi, šņākdams, rūkdams, zobus iezdams. Bebri turējās klusēdami, kamēr ūdrs vilka tos šurp un turp, un tikai ar zobiem urbās aizvien dziļāk ūdra miesā. Šeit bija ieradies visbriesmīgākais ienaidnieks, no kura par katru cenu vajadzēja tikt vaļā. Godīga cīņa ar šo nezvēru bija tikai laika šķiešana; viņa ļaunprātībām jādara gals uz mūžu mūžiem. Viņi cīnījās vēl un vēlreiz, lauzās un valstījās, kamēr izvēlās pa nirtuvi ārā — viens vienīgs kāju, astu un zibošu zobu murskulis — un nokrita tieši pie Gitčija Mīgvona kājām, kurš, kā lidot nolidojis pēdējo posmu starp akmeņiem, atradās jau pie bebru mājokļa. Ieraugot šo jauno ienaidnieku, ūdrs galīgi zaudēja drosmi un, pēdējiem spēkiem izlauzies brīvībā, vienā rāvienā bija prom un bebriem vairs nebija aizsniedzams. Nepievērsdami indiānim uzmanību,
bebri jau dzīrās mesties bēgošajam ūdram pakaļ, taču slidenie dubļi, kas tos atturēja no pakaļdzīšanās, ūdram deva iespēju aizmukt. Tas laidās tikai glumajās dūņās iekšā, aizslīdēdams divdesmit pēdu uz priekšu, tad, divas vai trīs reizes palēcies, atkal aizslīdēja, līdz sasniedza dambi un, pārvēlies tam pāri, pazuda uz visiem laikiem.
Savu mūžu nekaros viņš vairs ar Bebru Tautu!
Lielā Spalva stāvēja turpat uz akmens un redzēja, kā aizbēg ūdrs. Viņš pacēla šauteni un notēmēja uz to, bet neizšāva, nospriedis, ka tas jau pietiekami sodīts. Lai nu kā, viss bija nokārtojies, un ūdens atkal sāka krāties. Ik mirkli dīķis kļuva lielāks, jo ūdeni aizturēja dambis, kuru bebri, kā jūs atceraties, bija salabojuši. Lielā Spalva bija spiegs steigties atpakaļ uz krastu, kamēr ūdens nebija. applūdinājis akmeņus. Tomēr prāts viņam joprojām bija nemierīgs, jo viņš gan bija redzējis, ka bebrēni no mājokļa izdrāžas, bet neredzēja, ka tie būtu atgriezušies. Tāpēc viņš apsēdās krastā tādā vietā, kur nevar viņu ne redzēt, ne ari saost, un vēroja, kā notikumi risināsies tālāk. Drīz vien viņš ieraudzījj, ka bebriene pa vienam vien savāca savus mazuļus. Divi bebrēni bija izlīduši no slēpņa, un, kad viņa piegāja tiem klāt, tie pa vienam uzkāpa uz viņas platās, plakanās astes gluži kā uz mazām kamaniņām un, stingri turēdamies pie mātes kažoka, tika aizvilkti pāri dubļiem līdz pat ieejai alā. Braucot ar šo neparasto satiksmes līdzekli, mazuļi raudzījās visapkārt un, nav šaubu, jutās varen apmierināti. Es domāju, ka Lielā Spalva uzjautrinājās ne mazāk par mazuļiem un, redzot, kā māte tos ved mājās, klusu smējās par jocīgo skatu. To visu vērojot, viņš juta, cik. apkaunojoši ir nogalināt tādas dzīvas radības, kas tik smagi strādā, lai nosargātu mazuļus un pieticīgo mājokli, un, liekas, tik patiesi mīl cits citu; viņam ienāca prātā, ka nogalināt bebrus nozīmē to pašu, ko nogalināt mazus cilvēciņus. Vēl nekad viņš nebija redzējis kaut ko tādu, ķo redzēja šodien, un sāka atskārst, kāpēc daži vecāki indiāņi bebrus sauc par Mazajiem Runājošiem Brāļiem jeb Bebru Tautu.
Lai gan Gitčijam Mīgvonam nebija līdzi ne pārtikas, ne arī segas, viņš nolēma pārnakšņot šeit, ja gadījumā atgrieztos šis vai arī cits ūdrs, jo palaikam tie klaiņo pāros. Taču nekas nenotika, un, kad otrā rītā Gitčijs Mīgvons devās prom, viņš redzēja, ka dīķis ir pilns un ūdens plūst pāri kā iepriekš; slepenā eja atkal noslēpta, un viss ir labākajā kārtībā.
Tas ari gandrīz ir viss. Bet viņš nezināja, ka divi bebrēni, līdz nāvei pārbijušies, rāpoja tik uz priekšu pa vienu no ejām, ko bebri bieži vien izrok dažādiem nolūkiem zem pārpurvojušās augsnes, un, nokļuvuši pa to līdz galam, atklāja, ka atrodas netālu no dambja. Cenzdamies iespējami tālāk aizmukt no negantā briesmoņa un neaptverdami vai arī nelikdamies zinis par to, kurp dodas, viņi nepamanīti pārvēlās dambim pāri. Viņi devās tālāk pa izsusējušā strauta gultni uz priekšu un satraukumā it kā dzirdēja šņācošo Nīgika elpu turpat sev aiz muguras. Viņi sadzirdēja to tik skaidri un tik tuvu, ka naski ielīda krasta dobumā — un īstajā laikā.
Tiklīdz bebrēni bija paslēpušies, ūdrs padrāzās dobumam garām; viņi patiesi bija to dzirdējuši. Par laimi, bebrēniem, tāpat kā jebkuru citu dzīvnieku mazuļiem, nav nekādas smakas; pat lapsa ar savu aso un jutīgo degunu būtu varējusi uziet tos tikai nejauši. Nīgiks nekādi nevarēja iedomāties, ka bebrēni ir tuvumā, un pēc pārciestās sakāves pa galvu pa kaklu ļepatoja tikai no bebru dīķa tālāk prom.
Šausmu pārņemtie mazuļi baidījās, ka neatgriežas ienaidnieks, un, pajumā viens otram piekļāvušies, neuzdrošinājās ne iet uz priekšu, ne griezties atpakaļ. Viņi gaidīja, kad māte viņus uzmeklēs. Tas, ka bebrēniem nebija smakas, paglāba viņus no ūdra, toties tagad varēja kļūt par iemeslu bojā ejai. Izmisīgi izmeklējušies, vecāki tomēr mazuļus neatrada un pat iedomāties nevarēja, ka tie atstājuši dīķi. Satrauktie un izbiedētie bebrēni nebija pamanījuši, ka patiesībā necik tālu nebija tikuši. Kā divi mazi apmaldījušies bērni viņi bēdīgi un pamesti tupēja mazajā aliņā un klausījās, vai neatskanēs mātes klusā, dudinošā balss, ko viņi tā mīlēja. Viņi joprojām gaidīja savu lielo, mīļo māmiņu, kas allaž viņus mierināja, kad gadījās kāda liga, ar savu brūno, pūkaino kažoku sildīja un katru dienu viņus rūpīgi sukāja un tīrīja. Vai nu viņa, vai tētis, kas bija tik jauki ar viņiem rotaļājies, mācījis viņiem peldēt, vienmēr nesis smaržīgu zāli, kur gulēt, un zariņus ar maigām lapiņām, ko ēst, noteikti atnāks viņiem pakaļ! Taču pašlaik mazuļiem nebija ne smaržīgas zāles, ne maigu, sulīgu lapiņu, tikai cieti akmeņi un grants, un ne tētis, ne arī māmiņa viņiem pakaļ nenāca. Tā abi bebrēni, sarāvušies čokurā, aizvadīja garo nakti, no bailēm un izsalkuma drebinādamies.
Reiz kāds tievs, tumšs, zebiekstei līdzīgs radījums, tikai krietni lielāks, pabāza galvu iekšā, bet bebrēni klusi kā divas pelītes gaidīja, tik tikko uzdrošinādamies elpot. Svešais dzīvnieks skaļi apošņāja ieeju alā, kur bija paslēpušies bebrēni, un tad devās tālāk. Tā bija ūdele; ieraudzījusi alā divus bebrēnus, tā baidījās tiem uzbrukt. Pēc brīža mazuļi piesardzīgi palūrēja laukā, taču laikus parāvās atpakaļ, lai paglābtos no lielas, pelēkas parādības, kas 110 augšas laidās uz viņiem lejā un gandrīz viņus satvēra, — no šaušalīga, spokaina radījuma milzīgām, ieplestām dzeltenām acīm. Tad šis radījums atkal uzlaidās augšā un, notupies uz kāda nolīkuša zara, vērās lejup, vērās tieši uz viņiem, knakšķināja ar knābi, skaņi un stiepti kliedza un atbaidoši smējās.
Vopeho — Smejošā Pūce bija nolūkojusi bebrēnus un tagad pacietīgi gaidīja izdevību. Ikreiz, kad viņi pabāza purniņus no savas slēptuves ārā, briesmīgās dzeltenās acis vērās uz viņiem no augšas.
Gaismai austot, pūces vairs nebija, ūdens atkal plūda dambim pāri un strauts jautri burzguļoja. Bebrēni pa straumi devās meklēt savu māju. Kaut viņi būtu zinājuši, cik tuvu tā atrodas! Bet viņu mazajās nabaga galviņās viss bija sajucis, un viņi galīgi apmaldījās. Būdami par sīkiem, lai peldētu pret straumi, viņi izvēlējās vieglāko ceļu un slīdēja pa straumi lejup — aizvien tālāk un tālāk no mājām, no vecākiem, no
mazajām māšelēm', ar kurām bija tik jauki draiskojušies un rotaļājušies visu savas īsās dzīves laiku.
Viņi peldēja tālāk noguruši un izsalkuši, j.o nezināja, kur meklēt lapiņas un zālīti. Tomēr ūdenī viņi jutās mazliet drošāk, tāpēc turpināja šo veltīgo ceļojumu, kurš ne ar ko labu nevarēja beigties. Tuvojoties Dzeltenajai Bērzupei, mazais strauts plūda lēnāk un rāmāk, un bebrēni mierīgi slīdēja uz priekšu tā laiskajos ūdeņos. Reiz briedis, meklēdams barību braslā, pacēla galvu un, ieraudzījis bebrēnus, izslēja ausis un laipnām acīm noskatījās viņiem pakaļ. Tālākā ceļā viņi sastapa bizamžurku, kas sveicinot spalgi iepīkstējās un pašāvās garām. Putni, augstu koku galotnēs vīterodami, noraudzījās uz mazuļiem; saule bija silta un tīkama un pasaule brīnum jauka, un bebrēni kā sapnī peldēja tik uz priekšu — uz nekurieni. Tā viņi būtu peldējuši izvārguši un neēduši, neko neapjēgdami, līdz pēdīgi aizmigtu un nekad vairs nepamos- tos, kā tas palaikam atgadās ar novārgušiem bebrēniem.
Brīdī, kad viņi iepeldēja plašajos, lēnajos Dzeltenās Bērzupes ūdeņos, viņus ieraudzīja Gitčijs Mīgvons.
Atkal atgriezies pie strauta ietekas, kur bija ieturējis pusdienas, viņš bez trokšņa nolaida laivu ūdenī un klusu aizīrās uz bebrēnu pusi. Izdzirdējuši šļakstienus, tie pavēra acis un ieraudzīja viņu. Taču bebrēni nepavisam neizbijās, kad viņš tos aiz mazītiņajām, melnajām astītēm iecēla laivā. Varbūt dzīvnieciņiem viss bija vienalga vai arī, iespējams, laivas priekšgalā uzkrāsotā lielā, modrā acs neizskatījās tik dzedra un nikna, kādai tai vajadzēja būt. Vai arī varbūt bebrēni juta, ka cilvēks nedarīs tiem pāri, jo dzīvnieki, pat viņu mazuļi nojauš, kurš ir viņu draugs. Indiānis saudzīgi saņēma dzīvnieciņus plaukstās, jo tie bija gauži mazi un nožēlojami. Bebrēnu sīkās priekšķepiņas bija savilktas dūrītēs[7], it kā viņi grasītos cīnīties, lai aizstāvētu savu dzīvību, bet apaļās galviņas aiz pārlieka smaguma nokārušās lejup un actiņas aizdarījušās ciet. Lielā Spalva saprata, ka šiem mazuļiem draud bojā eja, un iežēlojās par tiem. Viņš bija labsirdīgs cilvēks kā jau daždien mednieks.
Lielā Spalva mēģinās glābt bebrēnus. Galu galā, viņš nodomāja, viņš pelnījis iztiku, šaudams bebrus viņu vērtīgās kažokādas dēļ, un tagad, liekas, būtu tikai godīgi, ja viņš izdarītu kaut ko labu šiem diviem noklīdušajiem mazuļiem, kas nejauši nokļuvuši viņa rokās. No saviem pārtikas krājumiem krastā viņš paņēma kārbu piena, sajauca to ar ūdeni un nedaudz ielēja mazuļiem mutēs. Maigi turēdams šos mazos, pūkainos dzīvnieciņus savās lielajās, brūnajās rokās, viņš juta, cik tukši un saplakuši ir viņu vēderiņi un cik vārgi pukst viņu sirsniņas. Kamēr viņš baroja bebrēnus, tie cieši turējās ar sīkajām ķepiņām viņam pie pirkstiem.
Barojot zvēriņus, viņš aizvien vairāk atmaiga, lai gan īsti nezināja, ko ar tiem iesākt. Viņam nebija vairs atlicis daudz laika, jo bērniem — Seidžo un Sepīenam bija apsolījis, ka atgriezīsies noteiktā dienā; un viņš negribēja tos sarūgtināt. Ja viņš aiznesīs mazuļus pie dīķa atpakaļ, nez vai viņi atradīs ceļu tam pāri, bet, ja palaidīs viņus šeit, viņi noteikti nobeigsies no bada vai arī viņus noķers vanags, ērglis vai pat izbadējusies zivs. Pašam viņam vēl tāls ceļš priekšā, bet šie mazie dzīvnieciņi būtu tikai traucēklis, tomēr tie bija nokļuvuši lielā nelaimē un tiem bija vajadzīga palīdzība. Lielā Spalva juta, cik nežēlīgi būtu tos pamest. Daži veclaicīgi indiāņi šādās reizēs turas pie ļoti stingriem likumiem.
Bebrēnu māte droši vien uzskatīja, ka viņas mazuļi ir ļoti jauki, bet indiānim gan tie šķita gatavie neglīteņi un ar savām lielajām pakaļkājām, mazo, apaļo rumpīti un plakano purniņu atgādināja Pakvedžīsus, Kjūpīsus[8] vai kaut ko tamlīdzīgu. Lai gan tie ir neglīti, nosprieda Lielā Spalva, tomēr varen pievilcīgi, un bērni mājās varētu tos iemīļot. Viņa mazajai meitiņai Seidžo drīz būs vienpadsmit gadu. Šie bebrēni būs lieliska dzimšanas dienas dāvana. Un, kad tie paaugs un nebūs vairs lutināmi, tos varēs aizvest atpakaļ uz viņu vecajām mājām. Izgaršojuši pienu, bebrēni sāka brēkāt lai dod tiem vēl, — un kas tās bija par balsīm! Gitčiju Mīgvonu tas galīgi atbruņoja. «Kā cilvēks var pamest divas radībiņas, kas brēc bērnu balsīs?» viņš jautāja sev, atcerējies paša bērnus, kad tie bija mazi, un atkal lēja pienu izsalkušo bebrēnu rīklītēs.
Gitčijs Mīgvons nošķēla no bērza, kas auga tuvumā starp priedēm, pamatīgu sīkstas un izturīgas tāss sloksni un pagatavoja vieglu kasti jeb grozu, ko apjoza ar ciedru klūgām; uztaisīja cieši pieguļošu vāku, izdūra tajā milzum daudz caurumiņu, pa kuriem ieplūst gaisam, un piestiprināja no ciedra mizas nopītu rokturi. Iekšpusi viņš izklāja ar zāli un niedrēm un ielika vēl zariņus, kas bebriem, kā viņš zināja, sevišķi garšoja. Un, kad viņš aiz mazajām, plakanajām astītēm iecēla bebrēnus grozā, kad tie sajuta, ka zāle smaržo tāpat kā mājās, kad tie atrada maigos pumpurus un lapas, ko paši nespēja uziet, bet tik ļoti kāroja, un kad dzirdēja, cik laipni un nomierinoši runā jaunais draugs, kas tos tik labi pabarojis, — bebrēni jutās daudz labāk.
Dzīvnieciņi aizmirsa gan ūdru un tā šņākšanu, gan pūci ar lielajām, dzeltenajām acīm, niknumā klabošo knābi un atbaidošajiem smiekliem nakts melnumā. Pēc ilga laika viņi atkal kaut ko purpināja un bubināja, un ēda un ēda, līdz vēderi bija pilni.
Lielā Spalva, sparīgi airēdams, žigli traucās uz mājām pie mīļotajiem bērniem; viņš bija apmierināts ar dāvanu, ko tiem veda (protams, lai gan zēns bija trīs gadus vecāks par māsu un tam dzimšanas dienas nebija, tas tomēr varēs priecāties līdzi); arī Lielajai Spalvai bija līksms prāts, jo viņš bija palīdzējis diviem cietušiem meža zvēriņiem. Sarunā
damies ar laivu vai šauteni, vai varbūt bebrēniem, vai, iespējams, pats ar sevi, viņš sacīja:
— Mīno-ta-kijā! (Tas ir labi!) Kīget mīno-ta-kijā! (Patiešām, tas ir labi!)
Abiem mazajiem dēkaiņiem droši vien klajas tikpat labi, jo tie bija pavisam pieklusuši. Nav vārdam vietas — tie jutās gauži omulīgi savā ligzdiņā, jo pa caurumiņiem bērza tāss mājoklītī plūda iekšā meža strazdu dziesmas, jautrās ūdeņu čalas, kukaiņu iemidzinošā dūkšana un citas tīkamas meža skaņas. Tomēr pat tagad savā jaunatrastajā laimē viņi neaizmirsa un nekad pavisam neaizmirsīs mīļoto tēti un māmiņu, veco mājvietu, zudušos mazos rotaļu biedrus. Atcerējušies to visu, viņi pēkšņi jutās tik vientuļi, ka iešņukstējās un salīda cieši kopā. Tad vientulība atkal pagaisa, nogurušās mazās galviņas noliecās, sīkās balstiņas noklusa, un melnās, apaļās ačeles aizdarījās, arī tīksmās āra skaņas nogrima, un bēdas pēdīgi pagaisa. Bebrēni ieslīga miegā.
Un tā divi mazi nomaldījušies bebrēni — tik mazi, ka pavisam ērti būtu varējuši justies puslitra katliņā, — atradās ceļā uz jaunajām mājām, pie jauniem draugiem; viņi redzēja daudz interesanta un brīnumaina, ko pat visgudrākie bebri nekad nebija redzējuši, un piedzīvoja daudz tāda, ko neviens bebrs līdz šim nebija piedzīvojis, — par to es esmu pilnīgi pārliecināts.
Nudien, Lielā Spalva bija pareizi sacījis, ka tas ir mīno-ta-kijā — tiešām lieliski!