Apmēram pēc nedēļas Seidžo un Šepīens gatavojās sagaidīt tēvu. Gitčija Mīgvona māja atradās netālu no indiāņu ciema Opīpīsovejas, kas nozīmē — Runājošo Ūdeņu Ciems. Nosaukumu tas bija dabūjis no tuvējā nelielā ūdenskrituma, kura burbuļošana un guldzēšana atgādināja klusu, miegainu balsu murdoņu; indiāņi stāstīja, ka ūdenskritumā mītot gari.
Gitčija Mīgvona priežu baļķu buda atradas uz zālaina pakalna ezera krastā. Aiz būdas tūlīt sākās mežs, bet pamežs ap būdu bija izcirsts, kritušie koki novākti un atstāti tikai visskaistākie, starp kuriem pavērās brīnišķīgs skats uz ezeru. Milzīgo ezeru, cik vien to tālu varēja redzēt, ieskāva mežiem klātas kalnu grēdas, kas, likās, aiztrauca zilajā tālē gluži kā neaptverama, tumša okeāna viļņi. Šaura taciņa no būdas pa nogāzi veda lejā uz augstu, slaidu apšu birztalu, kuras ēnā pie ūdens Gitčijs Mīgvons un viņa mazais dēlēns un meita, līdzi paņēmuši azaidu, bija pavadījuši daudz laimīgu vasaras dienu.
Viņu būda nebija liela, taču izskatījās glīta: sienas bija celtas no sārti brūniem baļķiem, spraugas aizbāztas ar dzeltenzaļu sūnu. Lai gan būdā bija tikai viena istaba, tajā varēja justies mājīgi. Gludi tēsto un
cieši sastiprināto pamatīgo ba]ķu grīda bija tik spodri noberzta kā nevienā citā mājā; gar vienu sienu rindā bija novietotas trīs lāviņas ar rūpīgi salocītām no Hudzona līča pārvestām košām segām. Dažas no tām bija sarkanas, dažas — baltas, dažas — zaļas, ar platām melnām joslām galos; šis košums vērta istabu līksmu un gaišu. Trīs vienrūts logi spīdēja un laistījās kā jau daždien logi; bet Šepīenam tie likās tik mirdzoši kā šautenes stobra iekšpuse — ar to viņš salīdzināja visu, kas patiesi bija ļoti tīrs, un tik tīru viņš turēja arī savas šautenes stobru. Šodien tā tika atkal eļļota un spodrināta gan no iekšpuses, gan ārpuses un tagad spīgoja savā kaktā iepretim durvīm, no kurienes to tūdaļ pamanīja visi, kas vien nāca iekšā. Šī šautene, ko viņš bija iemainījis pret četrām labām ūdeļādiņ^m faktorijā, bija visvērtīgākā no viņa mantām, kuru, jāatzīst, viņam visai daudz nebija.
Seidžo bija salasījusi un izžāvējusi meldrus, sagriezusi -tos sīkos gabaliņos un nokrāsojusi zilus, sarkanus un zaļus, pēc tam kā mazas, iegarenas koka krellītes uzvērusi uz aukliņas un vairākām kārtām pakārusi gar logiem. Prasmīgi sakārtotās daudzkrāsainās krellītes veidoja it kā rakstainu audumu. Nu gluži kā aizkari, viņa nodomāja, vai simto reizi uzmezdama tiem skatienu. Uz galda bija sarindoti visi skārda trauki, naži un dakšiņas un vidū nolikts liels klaips tikko ceptas, vēl kūpošas indiāņu maizes — tā saucamais bennoks ar iekšā iespraustu pavisam mazu eglīti, ne lielāku par plaukstu. Tā patiesi izskatījās kā mazītiņa ziemsvētku eglīte, un, lai gan svētki vēl bija tālu, Seidžo jutās gandrīz tikpat laimīga, it kā tie būtu pienākuši, arī uzsposts viss bija kā svētkos. Nelielajai dzelzs plītij, kas nospodrināta izskatījās kā jauna, nebija ne cepeškrāsniņas, ne arī kāju; tā bija novietota uz plakaniem akmeņiem, kuri tika izmantoti maizes cepšanai; mīklu vajadzēja tikai mazliet apcept uz plīts un tad nolikt apakšā starp sasilušajiem akmeņiem, kur tā no sakarsušās plīts izcepās un apbrūnēja. Citādi pusgatavo maizes klaipu būtu vajadzējis griezt uz pannas otrādi, un tas visu sarežģītu. Seidžo cepa garšīgu maizi — to es varu jums apgalvot, jo tiku to ne vienu reizi vien baudījis.
Arī Šepīens bija darījis, ko varējis, par to liecināja pilnā malkas kaste aiz plīts, nesen uzstieptā un jau izžūt paguvusi briežāda istabas vidū uz grīdas un milzīgais grāpis, kurā vārījās vislabākie gaļas gabali, kas bija iegūti, laižot darbā pie sienas pakārto vērtīgo šauteni. Šepīens bija saviem gadiem nobriedis liela auguma zēns odžibvejiem raksturīgu vara krāsas ādu un tumšām acīm. Viņš sēdēja rātni un gaidīja; tēvs bija noteicis, ka atgriezīsies šai dienā, un, kad viņš ko solīja, allaž doto vārdu turēja, ja vien kas mežā neatgadījās. Seidžo, kas bija jaunāka par brāli, brūnajām acīm spīgojot un piķa melnajām, garajām bizēm plīvojot, šaudījās no vienas vietas uz otru, gan pieskatīdama kūpošo katlu uz plīts, gan novietodama sēdēšanai koka bluķīšus ap galdu, gan vēl pēdējo reizi pielikdama roku pie meldru aizkariem.
Šepīens sēdēja tā, lai pa logu varētu labi pārredzēt ezeru, un vēroja, kad parādīsies Lielās Spalvas laiva. Viņš bija izvēlējies tālāko
istabas logu, pa kuru varēja, neviena nemanīts, pamest skatienu ārā, jo viņš nemūžam negribēja ierādīt, ka ir satraukts.
Šepīenam bija tikai četrpadsmit gadu, taču viņš jutās kā pieaudzis, jo vairāk nekā mēnesi vadīja saimniecību. Košā, rūtainā kleitā un skaistos, krellītēm izšūtos mokasīnos, kas tika auti īpašos gadījumos, Seidžo, dziesmiņu dungodama, satraukta rosījās pa istabu. Meitenei šī bija liela diena, jo ne tikai vajadzēja pārrasties mājās mīļajam tētim, bet šodien bija arī viņas dzimšanas diena. Nabaga Seidžo! Kopš māte atdusējās lauku ziediem apaugušā kapsētā, meitene reti kad saņēma dzimšanas dienas dāvanas. Viņa joprojām rotaļājās ar divām koka lellēm, ko bija pagatavojis tēvs un uzdāvinājis viņai kādā no iepriekšējām dzimšanas dienām. Šoreiz tēva nebija mājās, un viņam nebūs vairs laika kaut ko pagatavot. Abas lelles — Čilevija un Čikenija tika iznestas ārā un nosēdinātas uz sola malas. Sevišķi jautras lelles vis nelikās, lai gan ari tām, tāpat kā Seidžo, bija uzvilktas rūtainas kleitas, ar otiņu atjaunots izdzisušais sejas krāsojums un ap koka galviņām apsieti mazi lakatiņi. Lelles izskatījās gauži dīvainas: tām nebija ne pirkstu, ne deguna, ne mutes. Lellēm tas droši vien bija vienalga. «Labi, ka vismaz tādas ir!» Seidžo nosprieda, bet mēs — jūs un es — zinām, ka viņa, noņemdamās ar saimniecību, nevarēja ne iedomāties, kāds milzīgs pārsteigums viņu gaida.
Tikmēr Šepīens rāmi sēdēja un pāri istabai raudzījās pa logu laukā. Viņš vēlējās, kaut māsa tik neprātīgi neskraidītu, labāk būtu nomierinājusies un kļuvusi mazliet cienīgāka, lai gan viņš saprata, ka divi tādi ievērojami notikumi vienā dienā var izsist no sliedēm jebkuru sievieti. Bet tad viņa paša sirds iepukstējās krietni vien straujāk, un viņš tik tikko novaldījās, lai nedrāztos pie loga, jo tālu prom ezerā pamanīja sīku punktiņu.
— Māsiņ, — Šepīens pūlējās runāt lēni un skaidri kā vienmēr, — tētis brauc.
— Kur? Kur? — Seidžo iesaucās un, atbildi negaidījusi, paķēra lakatu un izmetās pa durvīm laukā. Viņa nepacietīgi vērās apkārt. — Kur, rādi ašāk!
Šepīens norādīja uz punktiņu virs ūdens.
— Tur, — viņš sacīja. — Tas mazais melnumiņš.
— A, — Seidžo novilka un pieklusa, jo kurš gan varēja pateikt, kas šis punkts ir. — Varbūt tur peld lācis vai alnis, — viņa ierunājās, cerēdama, ka brālis to noliegs.
Taču viss kļuva skaidrs, pirms viņš paspēja atbildēt.
Tālumā atskanēja tik tikko sadzirdams ass sprakšķis — tas bija šautenes šāviens, tam sekoja otrs. Seidžo un Šepīens ieklausījās; brīdi valdīja klusums; pa to laiku varēja saskaitīt līdz trim, tad atskanēja vēl viens šāviens.
— Tētis! Tētis! — Seidžo iekliedzās, bet Šepīens mierīgi noteica:
•— Jā, tur šauj tētis.
Tad, zaudējis savaldīšanos, zēns apsviedās apkārt un reizē ar māsu iemetās būdā, izrīkodams:
— Tūlīt visam jābūt gatavam!
Lai gan tēvam vēl vairākas jūdzes bija jānoairē un viņš varēja ierasties, visātrākais, pēc stundas, būdā sākās milzīga rosība. Bērni pieskrēja pie plauktiem, kur Seidžo katru gadu glabāja burkas ar melleņu un meža zemenīšu ievārījumu (šogad viņa pirmoreiz pati bija savārījusi ogas, un ievārījums viņai bija padevies garšīgs), tad uzlika lielo tējkannu uz plīts un ar garu metāla dakšiņu pārbaudīja, vai gaļa izcepusi. Tā viņi skraidīja no galda pie plīts, no plīts pie galda un atkal atpakaļ, vārdu sakot, rīkojās gandrīz tāpat, kā šādos gadījumos būtu rīkojušies visi bērni, vienalga, vai tie bagāti vai nabagi, vai karaļa bērni vai divi mazi indiāņi.
Kad pēdīgi ilgi gaidītais brīdis bija pienācis un dzeltenā kanu laiva ar modro aci un plīvojošo asti piestājusi smilšainajā krastā, visi ierunājās reizē. Gitčijs Mīgvons, izkāpis krastā un vienā rokā saņēmis abu bērnu rociņas, otru zināmu apsvērumu dēļ paslēpis aizmugurē, centās atbildēt uz visiem jautājumiem uzreiz. Viņa citkārt tik stingrā seja šķelmīgi smaidīja, kad viņš sacīja:
— Bērni, bērni, ļaujiet man ko pateikt, gribu jums ko pateikt… jā, es esmu sveiks un vesels, nevienu metisu neredzēju, jā, mūsu medību lauki ir kārtībā… taisnību sakot, gan nav, ak jā, es jutos vientuļš, bet ne tagad, un… daudz laimes dzimšanas dienā, mana Seidžo, daudz laimes dzimšanas dienā, mana mīļā meitiņ! — Tikai tagad viņš pastiepa otru roku, ko bija paslēpis aizmugurē. Tajā aiz pīta roktura viņš turēja bērza tāss groziņu tik augstu, ka bērni nevarēja sasniegt.
— Uzmanīgi, uzmanīgi! — viņš sacīja. — Skaties Seidžo, tā ir tava dzimšanas dienas dāvana. — Un viņš iedeva groziņu meitai, piekodinādams nest to prātīgi. Pēc tam viņš pievērsās Šepīenam: — Tev arī tur kas tiks, viņi ir divi.
— Tēt, kas tie divi tādi ir? — zēns jautāja, noskatīdamies, kā māsa aiziet. — Kas tai groziņā ir?
Bet Lielā Spalva sacīja, lai viņš pagaida, gan tad redzēs. Un viņi sekoja Seidžo, kas sīkiem, jocīgiem solīšiem tipināja pa taciņu uz būdu, un mazie, pērlītēm rotātie mokasīni zibēja no rūtainās kleitas apakšas. Viņa gāja ļoti piesardzīgi, lai nesakratītu groziņu, kuru turēja izstieptā rokā sev priekšā kā lielu un ļoti trauslu olu, kas pie vismazākā satricinājuma varētu sašķīst tūkstoš gabalos. Viņa nesa groziņu tik tiešām piesardzīgi, jo no tā plūda dīvainas, noslēpumainas skaņas. Mazs bērniņš, viņa nodomāja, nē, divi bērniņi… laikam tiem jābūt ļoti maziņiem, ja iznāk vietas tādā groziņā. Iegājusi būdā, viņa nolika groziņu uzmanīgi uz grīdas; kamēr Šepīens (arī viņš, ne mirkli nevilcinoties, bija klāt) pieturēja to abām rokām, Seidžo noņēma vāku un, ielūkojusies iekšā, ieraudzīja to, kas mums jau bija zināms, — divus nelielus, apaļīgus, pūkainus dzīvnieciņus, kuri ar četrām mazām ķepiņām gluži
kā roķelēm bija pieķērušies pie groza malas, un divus pārus melnu actiņu, kas mirdzēja kā kurpju podziņas un saprotoši raudzījās viņai pretī.
— Aaai! — Seidžo aizrāvās elpa. — Ai! Ai!— Tas bija viss, ko viņa spēja dabūt pār lūpām. Neko citu nevarēdama izdomāt, viņa atkal izdvesa: — Ai! — un tad beidzot iesaucās: — Lācēni, dzīvi lācēni! — (Spēļu lācīši tolaik bija pēdējais modes kliedziens, un es domāju, ka bērniem visā pasaulē šādi spēļu lācīši vai nu bija, vai arī viņi vēlējās tādus iegūt.) Meitene palieca grozu uz sāniem, un dzīvnieciņi izlīda laukā; ieraudzījusi astes, viņa uzreiz saprata, kas tie tādi ir. Tie bija vēl jaukāki nekā spēļu lācīši…
— Bebrēni, tie taču ir mazi bebrēni! — Šepīens, satraukumā nobālējis, iekliedzās, un viņa cienīgums izkūpēja kā dūmi gaisā, — īsti bebrēni, dzīvi!
Lielā Spalva tikmēr smaidīdams noraudzījās līksmajos bērnos un jutās pagalam apmierināts, ka viņa dāvana izraisījusi tādu prieku. Seidžo sēdēja uz grīdas blakus bebrēniem pārsteigumā pavērtu muti, nespēdama ne skaņu izdvest. Tagad viņai nebija vaļas pievērst tēva uzmanību aizkariem, ar kuriem viņa tā bija lepojusies, lai gan — jūs varat būt pilnīgi droši — tēva vērīgā acs tiem garām nepaslīdēja. Arī pusdienas uz plīts dzisa, un lieliskā šautene, tīra un spoža, aizmirsta karājās kaktā.
Garā ceļojuma laikā Gitčijs Mīgvons bija mazuļus rūpīgi kopis un labi barojis, un tie izskatījās novēlušies apaļi. Seidžo nosprieda, ka mīlīgāki radījumi par šiem vēl nekad nav redzēti. Un, kad tie, smalkās balstiņās pīkstēdami, ierāpās viņai klēpī, viņa noliecās, piespiezdama seju pie viņu mīkstā kažociņa, kas tik jauki smaržoja pēc zāles un kārklu mizām. Lielā Spalva un Šepīens izgāja ārā, lai sameklētu svaigas lapiņas un zālīti mazajiem ciemiņiem, un Seidžo palika viena. Kamēr tēva un brāļa nebija iekšā, viņa saņēma mazos, dūšīgos dzīvnieciņus vienu pēc otra abās plaukstās, kur tie jutās pavisam ērti, un kaut ko mīļi bubināja, bet tie — ak, tavu brīnumu! — satvēruši viņas pirkstus ar mazītiņajām roķelēm (citādi tās nosaukt nevarēja), sīkām bērnu bal- stiņām bubināja ko pretī, vērīgi raudzīdamies viņā melnām, spožām actiņām, kurās it kā jautās liela gudrība. Kad viņa piebāza siltos, valgos purniņus sev pie kakla, tie pūta un elsa gluži kā mazi bērni.
Seidžo saprata, ka viņa tos iemīlēs.
Lelles Čilevija un Čikenija vienmēr izskatījās drūmas, bet tagad, šķiet, bija kļuvušas vēl drūmākas, un, lai nabadzītes pasargātu no tālākām ciešanām, Seidžo nolika tās plauktā atpakaļ ar seju pret sienu.
Vienkāršajā baļķu būdā, kas bija uzcelta dziļi Ziemeļzemes mežos, todien bezgala laimīgi jutās trīs cilvēki — Gitčijs Mīgvons, jo viņa atgriešanās mājā bija izraisījusi tādu lielu prieku, Šepīens, jo tēvs arī viņam bija atvedis vienu bebrēnu, turklāt uzteicis viņa darbu, un Seidžo, jo vēl ne reizi mūžā viņa nebija saņēmusi tik brīnum jauku dzimšanas dienas dāvanu.