Tika darīts viss iespējamais, lai bebrēni justos labi un ātrāk pierastu pie jaunajiem dzīves apstākļiem, kaut arī neviens cilvēks nemūžam nevarēs aizstāt viņiem īstos vecākus.
Šepīens iekārtoja zem savas guļvietas bebrēniem mājokli. Viņš pagatavoja to no bērza tāss un vienu pusi atstāja vaļā. Jaunajā miteklī bebrēni uzreiz jutās kā mājās. Gitčijs Mīgvons izcirta grīdā caurumu un pie tā zem grīdas pierīkoja veļas baļļu. Ne visai plašajā, nirtuvei līdzīgajā «dīķī» bebrēni pavadīja vai pusi dienas, gulēdami uz ūdens un grauzdami zariņus un lapas. Izrāpušies no baļļas, viņi allaž apsēdās tai blakus un tad ņēmās ar sīkajām dūrītēm berzt kažociņu un spiest no tā ūdeni ārā. Pēc tam viņi kažociņu ilgi sukāja ar divdaļīgo nadziņu, ar kuru daba apveltījusi viņu pakaļkājas un kurš kalpo tieši šim nolūkam. To visu viņi darīja ar tādu rūpību un tik pamatīgi, ka Seidžo dažreiz nevarēja nociesties ar pirkstu galiem nepaglauzdama šurp turp spalviņas, bet bebrēni tad berza sevi vēl jo cītīgāk.
Lai ātrāk apžūtu, viņi apsēdās uz pakaļkājām un, pastiepuši vienu ķepiņu, cik augstu vien varēja, virs galvas, ar otru berza sānus. No malas raugoties, likās, it kā viņi giasītos uzsākt skotu deju. Līdzīgu stāvokli viņi ieņēma, apgraužot mazākus zariņus. Kad viens vai otrs no viņiem turēja zaru slīpi ķepiņās un, griezdams to apkārt, šķibīja ar zobiem mizu, likās, it kā mazs, vecs vīriņš spēlētu flautu. Kad viņiem gadījās pavisam sīks zariņš, viņi rīkojās citādi. Viņi iebāza vienu galu mutē un tad ar ķepiņām bīdīja zaru aizvien dziļāk, bet asie priekšzobi tikmēr, varen žigli darbodamies, sakoda zaru smalkos gabaliņos. Bebrēnu graušanas mehānisms radīja tādu rīboņu, ka likās — mežonīgā ātrumā uzreiz darbojas divas šujmašīnas. Kad bebrēni, izslējuši galvu, bāza mutē zariņu, kas, pēc visa spriežot, lēni slīdēja pa rīkli uz leju, viņi bija varen līdzīgi zobenrijējiem, kuriem zobeni liekas visgardākā maltīte.
Pirmās divas nedēļas bebrēniem bija jādod piens, tāpēc Seidžo aizņēmās ciemā no kaimiņienes pudeli ar knupīti un pēc kārtas viņus baroja. Kamēr viens sūca no pudelītes (abām ķepiņām satvēris pudeles kaklu), otrs, skaļi klaigādams un skrāpēdamies, par varītēm centās atdabūt pudeli, un tad gāja vaļā tāds tracis, ka reizumis tika apgāzta piena kanniņa un piens izlija uz grīdas. Galu galā nekas cits neatlika ka iegādāt vēl vienu pudeli un knupīti, un tad Šepīens baroja vienu bebrēnu, bet Seidžo — otru. Vēlāk dzīvnieciņiem deva ēst pienā sadrupinātu bennoku, un tad jau barot bija vieglāk, jo katram bebrēnam bija nolikta sava neliela bļodiņa. Viņi ņēma šo maisījumu ar vienu ķepiņu un milzīgā ātrumā bāza mutē. Es gan uzdrošinos piebilst, ka «pie galda» viņi nepavisam neizturējās priekšzīmīgi, jo ēdot skaļi čāpstināja un sēca un bieži vien ar pilnu muti sarunājās. Taču viņiem piemita arī kāda laba īpašība, kuras tik daudziem no mums pietrūkst: paēduši viņi novāca
savas bļodiņas, iegrūzdami tās kaktā vai arī pabīdīdami zem plīts. Protams, ja bebri visu pienā izmērcēto bennoku neizēda, viņi paliekas izšļak- stināja un izmīdīja, atstādami uz grīdas lipīgas pēdas, kuras pēc tam varēja dabūt laukā tikai ar bēršanu. Tāpēc Seidžo parasti savāca mazās bļodiņas un mazgāja tās tāpat kā «lielo cilvēku» traukus. Katrs bebrēns uzskatīja savu barotāju par draugu un, kad tika saukts, skrēja tikai pie tā. Sākumā vārdu bebrēniem nebija un, ja vajadzēja tos barot, bērni tikai uzsauca: «Undās, undās, emmik, emmik!» Tas nozīmēja: «Nāciet šurp, nāciet šurp, bebri, bebri!» Bet tad Seidžo atcerējās dienu, kad abu koka leļļu vietu ieņēma jaunie rotaļu biedri — bebrēni, un nodomāja, ka tos tikpat labi varētu saukt leļļu vārdos — par Cileviju un Čikeniju: Lielais Nieciņš un Mazais Nieciņš. Un tā lielākais bebrs tika nosaukts par Čileviju jeb Lielo Nieciņu un mazākais— par Čikeniju jeb Mazo Nieciņu. Abi bebrēni dabūja sev atbilstošus vārdus, jo tie patiesi bija ļoti maziņi un pagalam līdzīgi divām pūkainām rotaļlietām, kas pēkšņi atdzīvojušās un nokāpušas no plaukta zemē. Drīz vien bebri pierada pie saviem vārdiem un, tiklīdz izdzirda, ka tiek saukti, līda laukā no mājokļa zem Sepīena guļvietas. Taču viņiem bija iedoti gandrīz vienādi vārdi, un viņi skrēja klāt abi, kaut arī tika saukts viens no viņiem. Dzīvnieciņi izskatījās tik līdzīgi kā divas ūdens lāses un neko daudz neatšķīrās arī pēc lieluma, tāpēc dažkārt bija pagrūti noteikt, kurš ir kurš. Bez tam visu sarežģīja vēl tas; ka viņi neauga vienādi: kādu laiku viens auga drusku ātrāk par otru, tad tas pārstāja augt un otrs panāca pirmo un pat pārauga to. Sākumā viens bebrēns bija lielāks par otru, tad otrais — lielāks par pirmo. Tā bērni atklāja, ka Mazais Nieciņš kādu brīdi bijis Lielais Nieciņš, turpretim Lielais Nieciņš pārvērties par Mazo Nieciņu. Tiklīdz tas tika pamanīts, bebrēni atkal mainījās apmēros, bet, kad tie kļuva augumā vienādi, tos vispār nebija iespējams atšķirt.
Tas viss tik ļoti mulsināja, ka Seidžo nolēma tos abus saukt vienādi — par Nieciņiem, taču Čilevijs nokārtoja visu citādi. Viņš bija ieradis gulēt zem plīts starp akmeņiem. Kādā jaukā dienā istabā sāka ost pēc sviluma, taču neviens nespēja pateikt, no kurienes smaka nāk. Tika atvērtas plīts durtiņas, izpētīta plīts iekšpuse, izgrābti pelni, uzsists pa dūmvadu, taču pēc sviluma oda aizvien spēcīgāk, kamēr kāds iedomājās palūkoties zem plīts, un tad atklājās, ka tur bezrņpīgi guļ Čilevijs, bet spalvas tam uz muguras jau nosvilušas. Bebrēns tika izvilkts ārā, bet kažokā izdegušais laukums atgādināja zīmi, kādu fermās iededzina mājlopiem. Šī zīme neizzuda visu vasaru, un pēc tās bebrus itin viegli varēja atšķirt. Ja bija vajadzīgs apdegušais bebrs, sauca Čileviju, ja neapdegu- šais — sauca Čikeniju, un tā bebrēni pierada pie saviem vārdiem, un viss galu galā nokārtojās.
Čilevijs un Čikenijs bija lieli pļāpas un mūždien tērgāja, izdvesdami dīvainas skaņas. Ja bērni kaut ko sacīja bebrēniem — un tas atgadījās visai bieži —> tie par atbildi gandrīz vienmēr abi reizē iespiedzās. Kad būdā strādāja — vai nu nesa iekšā ūdeni vai malku, vai arī slaucīja grīdu — vai smējās un sarunājās skaļāk nekā parasti, vai arī kad ieradās ciemiņš, bebrēni izlīda no mājokļa, lai redzētu, kas īsti notiek, un aiz prieka lēkāja un maisījās cilvēkiem pa kājām. Tika novērots — ja bebrēni dabūja gardāku kumosu no galda, viņi vienmēr ievilka to savā mājoklī, lai tur notiesātu vai ari noglabātu vēlākam laikam. Ja viņi līdzīgi nepaklausīgiem bērniem traucēja ciemiņus, viņiem iedeva gabaliņu bennoka un lika doties uz mājokli, taču nepagāja ilgs laiks, un viņi līda otrreiz ārā pēc vēl viena gabaliņa bennoka, tad atkal pazuda ar to mājoklī, bet pēc tam no jauna parādījās — un tā bez gala. Bebrēni ātri vien aptvēra, ka, ciemiņiem ierodoties, var dabūt bennoku, arī azaida reizes viņi ievēroja un vienmēr laikus bija klāt, vilkdami un raudami cilvēkiem aiz drēbēm, kliegdami, lai dod viņiem bennoku, un rāpdamies pa kājām klēpī. Bebri, protams, saņēma to, ko kāroja, un tūlīt, galviņas kratīdami, aizlēkšoja uz savu būdiņu zem gultas.
Ne mirkli bebri neatkāpās no bērniem un visur pacietīgi tecēja līdzi. Skrienot viņi pieplaka pie grīdas, tā ka īsās kājiņas tik tikko varēja saskatīt, un tas vērta viņus līdzīgus divām uzvelkamām rotaļlietām, kas uzvilktas nevar vairs apstāties. Visu, kas gadījās uz grīdas — mokasīnus, iekurus un citas lietas, — viņi stiepa no vienas vietas uz otru, bet vēlāk, kad paaugās un_ kļuva spēcīgāki, zaga pat žagarus no malkas kastes un vilka uz savu mājokli. Tur, asajiem zobiem sadrāzuši tos sloksnēs, izklāja guļvietas, un tās izskatījās tīras un kārtīgas. Jebkurš mazāks apģērba gabals, kas nokrita uz grīdas un netika uz vietas pacelts, aši pazuda bebru mājoklī. Pat slota tika nogāzta zemē un vilkta pa grīdu. Likās — šī slota un žagari ir viņu iemīļotākās rotaļlietas. Man šķiet, ka bebrēniem patika troksnis, kādu izraisīja šo priekšmetu vilkšana pa grīdu.
Taču vislielākā izprieca bija cīkstēšanās. Pakaļkājās izsiējušies, īsajām priekšķepām apķērušies, bebrēni spieda ^alvu pret otra plecu, pūlēdamies viens otru nogāzt zemē. Tas nemaz nebija tik viegli izdarāms, jo uz platās astes un pleznainajām kājām varēja pamatīgi atbalstīties. Tā viņi ņēmās pūzdami un elsdami, kamēr viens no viņiem, juzdams, ka slīd, kāpās atpakaļ, lai nezaudētu līdzsvaru, bet otrs, cik spēka, spiedās virsū. Dažreiz zaudētājs, spēkus atguvis, devās pretuzbrukumā, un tad cīkstoņi gan virzījās uz priekšu, gan kāpās atpakaļ, gan griezās apkārt, it kā dejotu valsi. Riņķojot viņi visu laiku pūta un elsa, kliedza un spiedza, mīņājās kājām un kulstīja astes, mēģinādami pretinieku pacelt gaisā, līdz viens no viņiem, kāpdamies atpakaļ, paklupa uz astes un atmuguriski nogāzās zemē., Atbrīvojušies viens no otra, viņi kā divi nerātni bērni sāka lēkšot pa būdu. Cīkstēšanās noritēja jautrā garā, un Seidžo un Šepīens neapnikuši varēja viņos skatīties.
Parasti šis skaļais, jautrais bebru pāris ne mirkli nesēdēja mierā. Viņi vai nu nodevās trokšņainam cīniņam, vai spēlēja flautu, vai rija zobenus, vai diedelēja pie galda, vai ripināja malkas pagales, vai arī kā citādi uzjautrinājās un pierima, tikai kad aizgāja gulēt.
Taču ne vienmēr viņi bija tik kustīgi. Brīžiem viņi klusi un rāmi kā divas pelītes sēdēja viens otram blakus, ķepiņas cieši pie krūtīm piespieduši, astes uz priekšu izstiepuši, un, ne skaņas neizdvesdami, raudzī
jās apkārt un ieklausi-
jās, it kā mēģinādami izprast, kas būdā notiek. Reižreizēm, kad viņi tā viens otram blakām tupēja kā divas šokolādes krāsas fejas, Seidžo, nometusies viņu priekšā uz ceļiem, stāstīja pasaciņu un takti kratīja pirkstu viņiem pie paša purniņa, itin kā diriģēdama orķestri. Viņi sēdēja, klausījās un vēroja, kā kustas pirksts, un tad sāka šūpot galviņas uz augšu, uz leju un no vienas puses uz otru; tā bebri allaž dara, kad ir apmierināti. Pēc tam viņi sāka kratīties un šūpoties tik sparīgi, ka apkrita apkārt un vēlās pa grīdu, it kā būtu sapratuši pasaciņu un nespētu novaldīt smieklus[9]. Šepīens parasti no malas vēroja un atzina, ka tas ir smieklīgi, taču klusībā vēlējās — kaut vēl nebūtu tik liels un pats varētu piedalīties šai pasaku stāstīšanā. Reizēm tas, ka viņš uzskatīja sevi par pieaugušu, traucēja viņam uzjautrināties.
Kad bebri jutās vientuļi, viņi tumšajā, mazajā būcenītī saspiedās kopā un smalkās balstiņās smilkstēja. Seidžo, kas nekad nebija aizmirsusi savu māmiņu, saprata, kāpēc bebrēni jūtas vientuļi, un, pāņēmusi viņus rokās, klusi dungoja, lūkodama viņus nomierināt. Bebrēni pieglaudās pie meitenes un, visu laiku cieši turēdamies kopā, it kā baidīdamies viens otru pazaudēt, piespieda mazītiņos purniņus pie siltā un mīkstā meitenes kakla. Pēc brīža smilkstēšana norima un, uz kādu laiku visu varbūt aizmirsuši, viņi dziļi nopūtās un, laimē iekunkstēdamies, ieslīga miegā.
Kaut arī bebrēni draiskojās, klaigāja un niekojās, viņi tomēr bija tikai divi mazi noklīduši dzīvnieciņi. Viņi mīlēja šos abus cilvēkbērnus, tāpat kā mīlēja savu tēti un māmiņu, kurus bija zaudējuši, tomēr nemūžam neaizmirsīs.
Čikenijs jo sevišķi mīlēja Seidžo. Viņš bija par Čileviju vārgāks, rāmāks un maigāks. Čilevijs bija jautrākas dabas, nebēdnīgāks; viņam galvenais bija blēņošanās un dzīve šķita tikai liels joks. Čikeniju turpretim nereti māca vientulības ilgas, un tādās reizēs viņš tupēja, kaktā ierāvies, un gaidīja, kad Seidžo viņu paņems rokās un apmīļos. Bieži vien naktīs viņš līda no sava mājokļa ārā un, nostājies pie Seidžo gultas, žēli smilkstēja. Tad Seidžo ņēma viņu savā gultā un ļāva tur pārgulēt, turpretim Čilevijs, uz muguras atlaidies, šņākuļoja savā būcenī kā lāga bērns. Kad Cikenijam atgadījās kāda liksta — vai nu viņš apdauzīja purniņu pret plīti, vai zaudēja cīniņā —, viņš allaž meklēja mierinājumu pie Seidžo. Seidžo, juzdama Cikenijam — kā jau vārgākam — līdzi, notupās uz grīdas, un viņš laimīgs un apmierināts saritinājās viņai klēpī. Čilevijs, noguris no pastrādātajiem nedarbiem, arī ierāpās Seidžo klēpī, lai saņemtu savu tiesu mīlestības, un, iekārtojies cieši blakus Cikenijam, vairāk reižu smagi nopūtās, varen apmierināts ar dienas veikumu. Negribēdama bebrēnus traucēt, Seidžo nekustīgi sēdēja un gaidīja, līdz tie atkal dosies savās gaitās.
Bebrēnu izdarības bija tik atšķirīgas, ka tagad varēja pavisam viegli noteikt, kurš ir Čilevijs, kurš — Čikenijs. Čilevijs bija spēcīgāks, drosmīgāks un nebēdnīgāks par Čikeniju. Šim pārgalvim, liekas, patika ar galvu skriet galda kājām virsū, mest dažādus priekšmetus sev uz ķepām vai arī krist malkas kastē iekšā. Viņš bija tik ziņkārīgs kā papagailis un līda visur, kur vien varēja. Reiz viņš uzrāpās uz ūdens spaiņa, kas brīdi bija atstāts uz grīdas, un, droši vien noturējis to par nirtuvi, metās tanī iekšā. Spainis, protams, ar troksni apgāzās un ūdens izšļācās. Bebrēns bija pagalam pārsteigts, un ne mazāk pārsteigti bija arī pārējie. Tomēr, lai cik delverīgs, viņš bija tikpat mīlīgs kā Čikenijs un sekoja visur līdzi Šepīenam (ja nebija nekur citur aizņemts) gandrīz tāpat, kā Čikenijs sekoja Seidžo. Taču ilgi bez Čikenija viņš izturēt nespēja. Lai kur viņi devās, viņi visur tecēja kopā — viens 'otram pakaļ vai blakus — un, ja savos klaiņājumos pa māju izšķīrās, tūdaļ uzsāka vfens otru meklēt
vai saukt. Satikušies viņi bridi pavisam rātni sēdēja, galviņas kopā sabāzuši un viens otram kažociņā ieķērušies, taču necik ilgi, skumjā oma pagaisa, un viss beidzās ar cīniņu; liekas — tā viņi izpauda savu sajūsmu.
Seidžo ne vienu reizi vien iedomāja, cik cietsirdīgi būtu viņus izšķirt.