Pienāca brīdis, kad bebrēni bija jālaiž brīvībā. Viņi bija krietni paaugušies, kļuvuši ļoti kustīgi un spēcīgi, un Seidžo un Šepīens mazliet baidījās, vai tie neaizklīdīs un nepazudīs uz visiem laikiem. Taču Lielā Spalva apgalvoja, ka bebrēni neaiziešot pavisam, ja pret tiem labi izturēšoties, un vienmēr Atgriezīšoties, it kā šeit būtu viņu īstās mājas. Vēl viņš sacīja, ka bebrēni drīz vien noilgošoties pēc viņiem un pēc stundas vai divām būšot atpakaļ.
Tad kādā brīnum jaukā, satraukumu pilnā dienā šķērsis, kas atradās durvīm priekšā, tika noņemts un bebri izgāja ārā. Ne jau uzreiz, protams, tas notika; vispirms viņi aplūrēja un izpētīja visus kaktus, pūlēdamies saost tādas smakas un saklausīt tādas skaņas, kādu nepavisam nebija. Pēc diviem vai trim mēģinājumiem viņi pēdīgi sadūšojās un, Seidžo un Šepīena kā miesassargu pavadīti, devās uz ezeru lejā. Sākumā viņi gāja lēni un piesardzīgi, ik pa brīdim apsēzdamies, lai pārliecinātos, vai kur neieraudzīs vilku vai lāci; protams, ne viens, ne otrs nekur nebija manāms. Bija tik interesanti bebrēnus vērot. Jo tuvāk nāca ezers, jo ātrāks kļuva viņu solis, līdz pēdīgi viņi laida teciņiem un pēc tam lēkšodami (man šķiet, to varētu saukt par lēkšošanu) iemetās ūdenī. Taču tūlīt pat viņi atkal izmetās ārā, nesaprazdami, ko iesākt ar tik milzīgu veļas baļļu kā šī. Necik ilgi, un viņi atkal ielaidās ezerā un tad peldēja un nira, un spiedza, un astēm šļakstināja — vārdu sakot, lieliski izdzīvojās.
— Kā īsti bebri, — Seidžo sacīja.
Drīz vien viņi nograuza sīkus apšu zariņus un, tupēdami augstajā zālē vai niedrēs ūdens malā, sagrauza tos īsos gabaliņos un aizrautīgi noplēsa no tiem mizu. Viņi rotaļājās un cīkstējās, skraidelēja/šurpu turpu pa krastu, draiskojās ar bērniem un varen pacilātā noskaņojumā metās gan ūdenī iekšā, gan no ūdens ārā. Viņi grūda zinātkāros purniņus katrā pamanītajā iedobumā, līdz uzgāja krastā tukšu bizamžurkas alu. Ala viņiem bija pašā laikā, jo viņi bija tikpat lieli kā tās iepriekšējā iemītniece. Tūdaļ viņi stājās pie rakšanas. Alas ieeja atradās zem ūdens, un,, bebriem rokoties dziļāk, dubļi bieziem mākuļiem šķīda uz visām pusēm, saduļķodami ūdeni, tā ka neko cauri nevarēja redzēt. Bebrēni krietnu brīdi nerādījās, un Šepīens nobažījies iebrida ūdenī un iegrūda roku alā. Bebrēnu tur nebija!
;— Seidžo, — viņš satraukts iekliedzās, — bebru vairs nav!
Bērni steigšus sāka pārmeklēt niedres un krūmus gar krastu, kad pēkšņi izdzirda aiz muguras žēlu smilkstēšanu un šņukstēšanu. Pagriezušies viņi ieraudzīja, ka uz strupajām kājelēm, cik jaudas, viņiem pakaļ dzenas Čilevijs un Čikenijs, līdz nāvei pārbijušies, ka atstāti vieni. Beiguši rakt, bebrēni bija aizpeldējuši pa saduļķoto ūdeni un, neviena nemanīti, izkāpuši krastā pavisam citā vietā.
Tagad viņi jutās noguruši. Apsēdušies kā divi mazi, pūkaini rūķīši, viņi ņēmās rīvēt, berzt un sukāt kažociņus. Pēc tam apžāvējušies viņi lēni un cienīgi viens otram blakus devās pa taku uz māju. Saņēmuši katrs pa riecienam bennoka, viņi klusu ielīda savā bērza tāss namiņā, lai ieturētu maltīti; tad, jaukajā sausajā skaidu gultiņā kopā saspiedušies, cieši aizmiga. Tā beidzās pirmā jaukā bebrēnu brīves diena.
Tagad viņi bija kļuvuši, Seidžo vārdiem runājot, īsti Bebri.
Kopš tās reizes ik dienas, kolīdz durvis bija vaļā, bebrēni teciņiem devās uz ezeru nopeldēties. Stundām ilgi viņi ņēmās, rakdamies uzietajā alā, un, kad tā bija pietiekami dziļa, lai tur varētu justies drošībā (pēc tā, kā bebrēni vēroja un pētīja apkārtni, varētu domāt, ka pasaule ir pilna pūķu), viņi šās alas izeju virszemē pārvērta par nirtuvi, virs kuras, Seidžo un Sepīenam par lielu sajūsmu, uzbūvēja mazu, jocīgu bebru mājiņu. Tagad viņiem bija īsts mājoklis ar mazu istabiņu, zemūdens ieeju, tuneli Un nirtuvi. Mājoklis nebija lāgā sastiprināts, un tā sienas ļodzījās, tomēr bebriem tas lieti noderēja.
Savākuši zariņus un apšu un kārklu dzinumus, viņi uztaisīja iepretī zemūdens ieejai nelielu barības noliktavu — tādu pašu, kādu taisa pieaugušie bebri, tikai krietni vien mazāku. Protams, barība ūdenī sabojājās, kļuva nelietojama; vispār vasara nav īstais laiks, lai uzkrātu pārtiku. Grīļīgā mājiņa nedeva bebrēniem patvērumu lietus laikā, taču viņi neko lielu par to neiztaisīja. Viņiem, tāpat kā cilvēkiem, bija siltas guļvietas būdā, bennoku viņi allaž saņēma papilnam, bet īpašos gadījumos dabūja arī mazliet ievārījuma, un katram bija sava bļodiņa ar ēdienu. Ņemot to visu vērā, viņiem galu galā piederēja paprāvs īpašums, un vispār viņi dzīvoja pārtikuši. Viņiem nebija nekāda vajadzība ne pēc nedrošiem mājokļiem, ne pēc barības noliktavas. Viņi priecājās, ka varēja grauzt nelielus kociņus, rakt zemi, draiskoties ar dubļiem (droši vien interesantāk ir taisīt dubļu mājas nekā «cept» dubļu kūkas!) un darīt visu to, kas bebriem tik ļoti patīk un bez kā nav iedomājama viņu dzīve
Seidžo un Šepīens gandrīz visu laiku vēroja bebrus un bieži vien arī palīdzēja tiem. Ja bērni nonesa lejā pie ezera kādus būvmateriālus — kociņus, žagarus, zemes pikas vai akmeni, bebrēni tos tūdaļ pievāca. Dažkārt šie mazie rakari izrāpās krastā, no galvas līdz kājām dubļiem aplipuši, un steidzās saviem draugiem līst klēpī; tad tikai gāja vaļā smiešanās.
Šepīens uzbūvēja rotaļu namiņu ūdens malā un viņiem visiem pa tika tā pavēnī atpūsties. Čikenijs šo vietu it sevišķi bija iemīļojis un ne vienu reizi vien meklēja tur Seidžo, arī kad tika saukts, vienmēr gāja uz turieni. Piedzīvojumu meklētājs un klaiņotājs Čilevijs, man liekas, ne-
spēja nevienu brīdi būt mierā un mūžam kaut kur aizklīda un pazuda. Protamā, pats viņš zināja, ka nav pazudis, turpretim pārējie domāja, ka ir, un tad, bez šaubām, sākās meklēšana. Čilevijs uzradās visnegaidītākajās vietās, un viņu varēja atrast rotāju namiņā, kad likās —'tur neviena nav, vai arī būdā, kad likās — viņam jābūt rotaļu namiņā; viņš slēpās gan bebru vigvamā, gan zem laivas, kur palaikam arī aizmiga. Kad viņu atrada, viņš nosēdās uz pakaļkājām, asti apliecis sev apkārt, un grozījās un gorījās, un šūpoja galvu, it kā dejotu vai arī smietos par to, ka pratis citus izmuļķot. Ja pēkšņi gadījās kāds negaidīts satraukums, tad gandrīz vienmēr varēja droši teikt, ka par cēloni tam ir šis nebēdnieks; ja atskanēja kur kliegšana, spiegšana vai kņada, tur Čilevijs parādīja sevi no vislabākās vai arī vissliktākās puses, tas ir, kā uz to raugās, — viņa balss skanēja no jebkuras vietas jebkurā laikā.
Taisnības labad jāsaka — arī Čikenijs nebija nekāds svētulis; viņam patika delverēties tāpat kā jebkuram bebrēnam. Taču gadījās brīži, kad Čikenijs pēkšņi pierima, it kā mazajā galviņā būtu iešāvusies kāda doma. Varbūt viņš neskaidri atcerējās dzimto dīķi, kas atradās tik tālu prom Čukstošo Lapu Pakalnos. Un, ja tādās reizēs Seidžo, kas varētu viņu mierināt, nebija tuvumā, viņš, gāzelēdamies uz strupajām, īsajām kājelēm,
devās meiteni meklēt uz rotaļu namiņu. Atradis Seidžo, Čikenijs apsēdās viņai blakus un ņēmās rūpīgi kārtot tualeti; uzposies viņš pieglaudās pie savas mīļotās draudzenes un, galvu ielicis viņai klēpī, izsūdzēja savas bēdas dīvainajā bebru valodā vai arī apgūlās un, puspievērtām sapņainām acīm raudzīdamies, bubināja par laimi vai varbūt vientulību, vai mīlestību — kas to lai zina, par ko īsti. Tik tiešām viņi abi bija ļoti, ļoti labi draugi, un, kur bija viens no viņiem, tur pavisam drīz uzradās arī otrs.
Vērojot, kā šie dabas bērni jokojas, draiskojas, strādā (protams, sevišķi gan nepārpūloties) vai rotaļājas, es nez vāi spētu pateikt, kurš no viņiem jūtas laimīgāks — vai tas ar četrām kājām vai ar divām. Taču to gan es zinu, ka šis četrinieks bija varen jautra kopa tais bezgala laimīgajās dienās Opīpīsovejā — Runājošo Ūdeņu Ciemā,
Pēdējā laikā bennoka riecieni kļuva aizvien plānāki. Bija pagājušas vairākas dienas, kopš Lielā Spalva bija devies pēc pārtikas, bet vēl viņš nebija atgriezies, un miltu krājumi gāja uz beigām- Ne bērni, ne bebri nebija lāgā ēduši, līdz kādudien šie četri rotaļu biedri, atgriezušies būdā, sastapa tur Gitčiju Mīgvonu.
Viņš izskatījās sadrūmis un par kaut ko noraizējies. Tomēr pārtiku viņš bija pārnesis, jo uz grīdas gulēja miltu maiss un vēl kādi saiņi; tiem blakus stāvēja svešs baltais cilvēks ar prāvu kasti rokā. Lielā Spalva laipni runājās ar bērniem, taču ne reizes nepasmaidīja, un bērni nesaprata, kas noticis. Arī baltais cilvēks stāvēja, ne vārda nebilzdams. Kaut kas nebija kārtībā. Pat bebrēni, liekas, juta, ka gadījies kas nelāgs, — dzīvnieki to vienmēr nojauš — un rāmi stāvēja, vērdamies cilvēkos.
Šepīens, kas bija mācījies misionāru skolā un labi prata angļu va lodu, dzirdēja, ka tēvs saka svešiniekam;
— Te viņi ir; kuru jūs ņemsiet?
Ko tas nozīmēja? Ko viņš ar to domāja? Pēkšņu nelabu nojautu pārņemts, Šepīens pavērās māsā, bet viņa, protams, nekā nebija sapratusi.
— Pagaidiet, es brīdi tos apskatīšu, — tēvam atbildēja svešinieks. — Lai tie mazliet pakustas.
Tas bija resns vīrs sārtu seju, saltām, zilām acīm — gluži kā no stikla vai ledus, nodomāja Šepīens. Bet Lielā Spalva skumji raudzījās dēlā un meitā. Viņš palūdza, lai baltais cilvēks brīdi pagaida, kamēr viņš ar bērniem parunās.
— Seidžo un Šepīen, manu meitiņ un dēliņ, — viņš ierunājās indiāņu valodā, — man kaut kas jums jāsaka.
Tagad Seidžo saprata, ka'notikusi nelaime. Nostājusies cieši blakām Sepienam, viņa meta bailīgus skatienus uz svešinieku. «Kāpēc, ai, kāpēc viņš vērās bebrēnos ar tik saltām acīm!»
— Bērni, — tēvs turpināja, — tas ir jaunais tirgotājs no zvērādu laktorijas Trušu ciemā; vecais tirgotājs, kas bija mūsu draugs, aizgājis prom. Šo faktoriju pārņēmusi jauna zvērādu tirdzniecības sabiedrība,
un tā pieprasa, lai es samaksāju parādu. Tas nav nekāds mazais, un es to varēšu nokārtot tikai nākamziem, kad būs beidzies medību laiks. Tādi bija iepriekšējās sabiedrības tirgošanās noteikumi. Bet jaunā sabiedrība saka — tā nevarot gaidīt. Mums pašlaik, kā jūs zināt, nav nekādu pārtikas krājumu, un šī sabiedrība man neko nedos, iekams nebūšu nokārtojis parādu. Tāpēc man kopā ar citiem ciema vīriem jāaizved preces uz jauno faktoriju Līča Pļavās tālu prom no šejienes. Ar savu darbu es varēšu samaksāt parādu, un man vēl paliks pāri, taču naudu es saņemšu, tikai kad atgriezīšos. Kamēr es būšu prom, jūs, mani bērni, nedrīkstat ciest badu. Šis tirgotājs dos mums pārtiku. — Viņš parādīja uz maisiem un saiņiem uz grīdas. — Bet pretī viņš grib … viņš grib saņemt vienu no bebriem. — Lielā Spalva apklusa, taču neviens pat nepakustējās, arī bebri ne, un viņš turpināja: — Dzīvi bebri ir ļoti vērtīgi, un, lai kuru viņš izvēlētos, tas paliks dzīvs. Taču man sāp sirds par jums, mani bērni… — Viņš paskatījās uz Čileviju un Čikeniju. — .. . uņ par bebrēnu,'kuram vajadzēs doties prom.
Šepīens stāvēja, taisni izstiepies, ne vārda nebilzdams, melnajām acīm urbdamies tirgotājā, bet Seidžo, nespēdama tam ticēt, tikai čukstēja:
— Tas nav tiesa, ai, tas nav tiesa!
Šepīens klusēdams apskāva māsas plecus un bargi dzēlās šai cilvēkā — šai svešiniekā, kas bija ieradies, lai izpostītu viņu laimi. Viņš atcerējās savu pielādēto šauteni, kas atradās tepat kaktā, taču tēvu nedrīkstēja nepaklausīt, un viņš pat nepakustējās. Viņš nikni vērās tirgotājā, un tas no šā četrpadsmit gadu vecā zēna skatiena jutās neērti. Atvēlis kasti un sagrābis vienu no dzīvnieciņiem, tirgotājs iegrūda to iekšā un aiztaisīja ciet vāku. Viņš pamāja Gitčijam Mīģvonam.
— Pēc divām dienām gaidu jūs faktori jā, — viņš noteica un ar kasti padusē izgāja ārā, aizvērdams aiz sevis durvis.
Tas bija viss.
Seidžo, ne skaņas neizdvesdama, nometās uz ceļiem zemē blakus brālim un ieslēpa seju viņa piedurknē.
Tirgotājs bija izvēlējies Čikeniju.
Bet Čilevijs, pēkšņi nobijies, nekā nesaprazdams, viens ielīda savā mazajā mājoklītī.