Tovakar viņi gāja ilgi un apstājās pārnakšņot zem kupla koka. Dzelzs Malkas Cirtējs sacirta malku un uzkūra lielu ugunskuru. Ella pie tā jutās ļoti omulīgi. Viņa aicināja arī draugus dalīties šajā priekā, bet Biedēklis krasi atteicās, pagāja no ugunskura tālāk un uzmanīgi sekoja, lai neviena dzirkstelīte neuzkristu uz viņa uzvalka.
- Mani salmi un uguns - tās ir tādas lietas, kas nedrīkst būt kaimiņos, - viņš paskaidroja.
Gļēvais Lauva arī nevēlējās tuvoties ugunskuram.
- Mēs, meža zvēri, ne visai mīlam uguni, - viņš teica. -Tagad, kad esmu tavā sabiedrībā, Ella, es varbūt pieradīšu, bet pašlaik tā mani vēl ļoti baida…
Vienīgi Totiņš, kas nebaidījās uguns, gulēja Ellai uz ceļiem un, mazās, spīdīgās actiņas pret ugunskuru blisinādams, tīksminājās par tā siltumu. Ella brālīgi dalīja ar Totiņu pēdējo maizes gabaliņu.
- Ko es rītdien ēdīšu? - viņa jautāja, rūpīgi uzlasīdama drusciņas.
- Vai gribi, es noķeršu mežā stirnu? - noprasīja Lauva. - Tiesa gan, jums, cilvēkiem, ir slikta gaume, jūs cienāt ceptu, nevis jēlu gaļu, bet tu jau vari to oglēs uzcept.
- O, tikai neko nenogalināt! - Dzelzs Malkas Cirtējs sāka lūgties. - Es tā raudāšu pēc nabaga stirniņas, ka nepietiks eļļas, ar ko manus žokļus ieeļļot…
- Kā vēlaties, - Lauva noburkšķēja un iegāja mežā.
Viņš atgriezās pavēlu, nogulās, apmierināti murrādams,patālāk no ugunskura un blenza liesmās, piemiedzis dzeltenās acis ar šaurām redzokļu spraudziņām.
Kāpēc Lauva bija nozudis meža biezoknī, neviens nezināja. Viņš pats klusēja, bet pārējie nejautāja.
Biedēklis arī devās uz mežu, un viņam laimējās atrast koku, kurā auga rieksti. Viņš rāva tos ar saviem mīkstajiem, nepaklausīgajiem pirkstiem. Rieksti slīdēja viņam no rokām ārā, un viņam vajadzēja tos uzlasīt zālē. Mežā bija tumšs kā pagrabā, un tikai Biedēklim, kas naktī redzēja tikpat labi kā dienā, tas nesagādāja nekādas neērtības. Bet, tiklīdz viņš bija salasījis pilnu sauju riekstu, tie piepeši izbira viņam no rokām, un atkal vajadzēja visu sākt no gala. Biedēklis tomēr ar patiku vāca riekstus, baidīdamies tuvoties ugunskuram. Tikai redzēdams, ka ugunskurs jau taisās dzist, viņš tuvojās Ellai ar pilnu kurvīti riekstu, un meitene viņam pateicās par pūlēm.
Brokastīs Ella ēda riekstus. Viņa piedāvāja tos arī Totiņam, bet sunītis nicīgi aizgrieza degunu: tā agrāk piecēlies, viņš bija mežā noķēris treknu peli (par laimi, Malkas Cirtējs to neredzēja).
Ceļinieki atkal sāka savu gaitu uz Smaragda pilsētu. Šajā dienā viņiem gadījās daudz piedzīvojumu. Nogājuši apmēram stundu, viņi apstājās pie aizas, kas aizstiepās mežā pa labi un pa kreisi, cik tālu vien acs varēja saskatīt.
Aiza bija plata un dziļa. Kad Ella pierāpoja pie tās malas un palūkojās lejup, viņai sareiba galva un viņa gluži negribot parāvās sāņus. Aizas dibenā atradās šķautņaini akmeņi, un starp tiem murdēja neredzams strauts.
Aizas sienas bija stāvas. Ceļinieki stāvēja bēdīgi; viņiem likās, ka ceļojums pie Gudvina beidzies un vajadzēs iet atpakaļ. Biedēklis neizpratnē purināja galvu, Dzelzs Malkas Cirtējs tvēra pie krūtīm, bet Lauva bēdīgi nokāra purnu.
- Ko nu darīt? - Ella izmisumā jautāja.
- Nav ne mazākās jēgas, - Dzelzs Malkas Cirtējs sarūgtināts atbildēja, bet Lauva neizpratnē ar ķepu pakasīja degunu.
Biedēklis teica:
- Uh, kāda liela bedre! Tai mēs pāri nepārlēksim. Te mums jāpaliek sēdot!
- Es varbūt tomēr pārlēktu, - teica Lauva, ar skatienu nomērījis attālumu.
-Tātad tu mūs pārnesīsi pāri? - Biedēklis aptvēra.
- Pamēģināšu, - teica Lauva. - Kas iedrošināsies pirmais?
- Vajadzēs man, - sacīja Biedēklis. - Ja tu nokristu, Ella sasistos līdz nāvei un arī Dzelzs Malkas Cirtējam klātos slikti. Bet es nesasitīšos, varat būt mierīgi!…
- Vai tad es pats nebaidos nokrist? - Lauva dusmīgi pārtrauca pļāpīgo Biedēkli. - Bet, ja citas izejas nav, es lēkšu. Sēsties!
Biedēklis uzrāpās viņam mugurā, un Lauva saspringa pie aizas malas, gatavodamies lēcienam.
- Kāpēc tu neieskrienies? - Ella jautāja.
- Tādas nav mūsu, lauvu, paražas. Mēs lecam no vietas.
Viņš taisīja milzīgu lēcienu un laimīgi pārlēca otrā pusē. Visi nopriecājās, un Lauva, nolaidis zemē Biedēkli, tūlīt pārlēca atpakaļ.
Nākošā sēdās Ella. Turēdama vienā rokā Totiņu, viņa ar otru ieķērās Lauvas asajās krēpēs. Ella uzlidoja gaisā, un viņai likās, ka viņa atkal paceļas savā Nositējā Namiņā, bet nepaguva pat nobīties, kad jau atradās uz cietas zemes.
Pēdējais cēlās pāri Dzelzs Malkas Cirtējs, lēciena laikā gandrīz pazaudēdams savu piltuves cepuri.
Kad Lauva bija atpūties, ceļinieki devās tālāk pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu. Ellai ienāca prātā, ka aiza droši vien radusies no zemestrīces, pēc tam kad cels uz Smaragda pilsētu jau bijis gatavs. Viņa bija dzirdējusi, ka no zemestrīces zemē rodoties plaisas. Tiesa, tēvs neko nebija stāstījis par tik milzīgām plaisām, bet Gudvina zeme taču bija pavisam citāda, un tajā viss bija citāds nekā pārējā pasaulē.
Otrpus aizai abās ceļa pusēs sākās vēl drūmāks meža biezoknis un kļuva tumšs. No biezokņiem atskanēja klusi šņācieni un stiepta rēkšana. Ceļiniekiem sametās baigi, un Totiņš pinās Lauvam pa kājām, tagad uzskatīdams, ka Lauva ir stiprāks par Dzelzs Malkas Cirtēju. Gļēvais Lauva pastāstīja ceļa biedriem, ka šajā mežā dzīvojot zobenzobu tīģeri.
- Kas tad tie par zvēriem? - Dzelzs Malkas Cirtējs apjautājās.
- Tie ir šausmīgi nezvēri, - Lauva bailīgi nočukstēja. - Viņi ir daudz lielāki par parastajiem tīģeriem, kas dzīvo citās zemes daļās. No augšējiem žokļiem viņiem rēgojas ilkņi kā zobeni. Ar tādiem ilkņiem šie tīģeri var mani pārkost kā kaķēnu… Es šausmīgi baidos no zobenzobu tīģeriem…
Visi acumirklī apklusa un sāka uzmanīgāk soļot pa dzeltenajiem ķieģeļiem. Ella čukstus teica:
- Es lasīju grāmatiņā, ka pie mums Amerikā zobenzobu tīģeri dzīvojuši sensenos laikos, taču vēlāk visi izmiruši, bet te, kā redzams, tie dzīvo līdz pat šim laikam…
- Nu redz, kā par nelaimi, dzīvo, - atsaucās Gļēvais Lauva. - Es reiz vienu ieraudzīju no tālienes un tad trīs dienas biju pilnīgi slims no bailēm…
Tā sarunādamies, ceļinieki pēkšņi nonāca pie jaunas aizas, vēl platākas un dziļākas par pirmo. Paskatījies uz to, Lauva atteicās lēkt: šāds uzdevums nebija viņam pa spēkam. Visi stāvēja klusēdami, nezinādami, ko iesākt. Pēkšņi Biedēklis teica:
- Re, kur malā aug liels koks. Lai Malkas Cirtējs to nocērt tā, ka tas nokristu pāri bezdibenim, un tad mums būs tilts.
- Veikli izdomāts! - Lauva jūsmoja. - Gandrīz jāsāk domāt, ka tev galvā tomēr ir smadzenes.
- Nē, - Biedēklis pazemīgi atsaucās, tomēr aptaustīdams galvu, - es tikai atcerējos, ka Dzelzs Malkas Cirtējs tā darīja, kad mēs abi Ellu glābām no Cilvēkēdāja.
Ar dažiem spēcīgiem cirvja vēzieniem Dzelzs Malkas Cirtējs aizcirta koku, pēc tam visi ceļinieki, pat Totiņš, atspiedās pret stumbru, dažs ar rokām, dažs ar ķepām un pieri. Koks nokrakšķēja un nogāzās ar galotni otrpus aizas.
- Urā! - visi reizē iekliedzās. ,
Bet, tiklīdz ceļinieki sāka iet pa stumbru, pieturēdamies pie zariem, mežā atskanēja gari stiepts kauciens un pie aizas pieskrēja divi neganti zvēri, no kuru rīklēm rēgojās ilkņi kā spīdīgi, balti zobeni.
- Zobenzobu tīģeri… - Lauva nočukstēja, drebēdams kā lapa.
- Mieru! - uzsauca Biedēklis. - Ejiet pāri!
Lauva, kas noslēdza gājienu, pagriezās pret tīģeriem un laida vaļā tik varenu rēcienu, ka Ella aiz pārbīļa tikko neiegāzās bezdibenī. Pat briesmoņi apstājās un skatījās uz Lauvu, nesaprazdami, kā gan tāds neliels zvērs var tik skaļļ rēkt.
Šis aizkavējums ceļiniekiem deva iespēju pāriet aizu, un Lauva trīs lēcienos viņus panāca. Zobenzobu tīģeri, redzēdami, ka laupījums izslīd, uzkāpa uz tilta. Viņi gāja pa koku, arvien apstādamies, paklusu, bet draudīgi rūkdami un baltos ilkņus zibinādami. Viņu izskats bija tik briesmīgs, ka Lauva teica Ellai:
- Mēs esam pagalam! Bēdziet, bet es centīšos šīs bestijas aizturēt. Žēl, ka neesmu paspējis dabūt no Gudvina kaut mazlietiņ drosmes! Nu, es tomēr cīnīšos līdz nāvei.
Bet Biedēkļa salmu galvā Šinī dienā radās spīdošas domas. Piegrūdis Malkas Cirtējam, viņš iesaucās:
- Cērt koku!
Dzelzs Malkas Cirtējs nelika sevi ilgi lūgties. Ar savu milzīgo cirvi viņš taisīja tādus zvēlienus, ka ar diviem trim vēzieniem pārcirta koka galotni, un stumbrs, zaudējis atspaidu, dārdēdams iegāzās bezdibenī. Drausmīgie zvēri nolidoja līdz ar to un nositās uz asajām šķautnēm aizas dibenā.
- Pfu! - teica Lauva ar dziļu atvieglojuma nopūtu un svinīgi sniedza Biedēklim ķetnu. - Paldies! Nu vēl dzīvosim, bet tā es jau pavisam taisījos atvadīties no dzīves. Nav sevišķi patīkami nokļūt uz zoba tādiem briesmoņiem! Vai dzirdat, kā mana sirds dauzās?
- Ak! - bēdīgi nopūtās Dzelzs Malkas Cirtējs. - Kā es vēlētos, lai arī man tā dauzītos sirds!
Draugi steidzās atstāt drūmo mežu, no kura varēja uzbrukt citi zobenzobu tīģeri. Bet Ella bija tā nogurusi un pārbijusies, ka nevarēja paiet. Lauva uzsēdināja viņu un Totiņu sev mugurā, un ceļinieki ātri devās uz priekšu. Kā viņi nopriecājās, drīz ieraudzījuši, ka koki aug arvien retāk un ir tievāki! Saulīte jautri apspīdēja ceļu, un drīz ceļinieki izgāja platas un straujas upes krastā.
- Tagad vairs nav ko bažīties, - Lauva priecīgi teica. - Tīģeri nekad neiet ārā no sava meža: šie zvēreļi nez kāpēc baidās no klaja lauka…
Visi atviegloti uzelpoja, bet tūlīt viņiem radās jaunas raizes.
- Kā gan mēs tiksim pāri upei? - teica Ella, Dzelzs Malkas Cirtējs, Gļēvais Lauva un Totiņš, un visi reizē paskatījās uz Biedēkli.
Vispārējās uzmanības glaimots, Biedēklis sataisīja svarīgu seju un pielika pirkstu pie pieres. Viņš nedomāja pārāk ilgi.
- Rau, upe - tā nav sauszeme, un sauszeme - nav upe! - viņš svarīgi noteica. - Pār upi kājām nepāriesi, tātad…
- Tātad? - Ella pārjautāja.
- Tātad Dzelzs Malkas Cirtējs lai iztaisa plostu, un mēs pārcelsimies pār upi!
- Cik tu gudrs! - visi sajūsmā iesaucās.
- Ļoti pateicos! - Biedēklis palocījās.
Malkas Cirtējs sāka cirst kokus un ar spēcīgā Lauvas palīdzību vilka tos pie upes. Ella atgulās zālē atpūsties. Biedēklis, kā parasti, nevarēja nosēdēt mierā. Viņš staigāja pa upes krastu un uzgāja kokus ar gataviem augļiem. Ceļinieki nolēma palikt te uz naktsguļu. Ella, paēdusi vakariņās garšīgus augļus, aizmiga savu uzticamo draugu apsardzībā un sapņos redzēja brīnišķīgo Smaragda pilsētu un Lielo Burvi Gudvinu…