Nakts pagāja mierīgi. No rīta Dzelzs Malkas Cirtējs pabeidza plostu, nocirta kārtis sev un Biedēklim un uzaicināja ceļa biedrus kāpt virsū. Ella ar Totiņu klēpī iekārtojās plosta vidū. Gļēvais Lauva uzkāpa uz malas, plosts nosvērās uz sāniem, un Ella iespiedzās aiz bailēm. Bet Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis pasteidzās uzlēkt uz otras malas un atjaunoja līdzsvaru.
Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis stūma plostu'pāri upei, kur sākās brīnišķīgs, saules apmirdzēts līdzenums, šur tur noklāts ar jautrām birztalām.
Viss norisinājās jauki, kamēr plosts nebija nokļuvis upes vidū. Te to sagrāba straume un sāka nest lejup, bet kārtis nesniedzās līdz dibenam. Ceļinieki apjukuši lūkojās cits citā.
- Ļoti slikti! - iesaucās Dzelzs Malkas Cirtējs. - Upe mūs aiznesīs uz Violeto zemi, un mēs nokļūsim ļaunas burves gūstā.
- Un tad es nedabūšu smadzenes! - teica Biedēklis.
- Un es drošsirdību! - teica Lauva.
- Un es sirdi! - piebilda Dzelzs Malkas Cirtējs.
- Un mēs nekad neatgriezīsimies Kanzasā! - nobeidza Ella un Totiņš.
- Nē, mums jānokļūst Smaragda pilsētā! - iesaucās Biedēklis un nikni uzgūlās kārtij.
Kā par nelaimi, Šajā vietā viņi bija uzbraukuši uz dūņainas sēres, un kārts dziļi iegrima dūņās. Biedēklis nepaguva izlaist kārti no rokām, bet straume nesa plostu tālāk, un pēc mirkļa Biedēklis jau karājās kārts galā upes vidū bez atbalsta zem kājām.
- Uz redzēšanos! - tik vien vēl Biedēklis paspēja uzsaukt draugiem, kad plosts jau atradās tālumā.
Biedēkļa stāvoklis bija izmisuma pilns. "Te man ir vēl sliktāk( nekā pirms sastapšanās ar Ellu," nabadziņš domāja. "Tur es vismaz grasījos baidīt vārnas - tomēr bija kāds darbiņš. Bet kas gan liek putnu biedēkļus upes vidū? Ai, liekas, es nekad nedabūšu smadzenes!"
Pa to laiku plosts peldēja lejup pa straumi. Nelaimīgais Biedēklis palika tālu atpakaļ un nozuda aiz upes līkuma.
- Būs man jālien ūdenī, - ierunājās Gļēvais Lauva, nodrebēdams pie visām miesām. - Un, kā es baidos no ūdens! Ja es dabūtu no Gudvina drošsirdību, man ūdens bijis nebijis… Bet, neko darīt, jānokļūst krastā. Es peldēšu, bet jūs turieties pie manas astes!
Lauva peldēja, tusnīdams aiz piepūles, bet Dzelzs Malkas Cirtējs stingri turējās pie viņa astes galiņa. Grūti bija pavilkt plostu, tomēr Lauva lēni virzījās uz upes otru krastu. Drīz Ella pārliecinājās, ka kārts sniedz dibenu, un sāka Lauvam palīdzēt. Ar lielām pūlēm, galīgi pārmocījušies ceļinieki beidzot sasniedza krastu - tālu tālu no tās vietas, kur bija sākuši pārcelšanos.
Lauva tūlīt atstiepās zālē ar ķepām gaisā, lai izžāvētu saslapušo vēderu.
- Kurp mēs tagad iesim? - viņš jautāja, saulītē piemiegdams acis.
- Atpakaļ, tur, kur palika mūsu draugs, - Ella atbildēja. - Mēs taču nevaram no šejienes aiziet, neizglābuši mīļo Biedēkli!
Ceļinieki devās pa krastu pret straumi. Viņi gurdi vilkās, gāja ilgi, nokāruši galvas, ar kājām pīdamies biezajā zālē, un skumji domāja par upes vidū palikušo biedru. Pēkšņi Dzelzs Malkas Cirtējs no visa spēka iekliedzās:
- Skatieties!
Un viņi ieraudzīja Biedēkli, kas vīrišķīgi karājās uz kārts platās un straujās upes vidū. No tālienes Biedēklis izskatījās tik vientuļš, maziņš un bēdīgs, ka ceļiniekiem asaras sariesās acīs. Dzelzs Malkas Cirtējs bija aizkustināts vairāk par visiem. Viņš skraidīja pa krastu šurp un turp, nez kāpēc gandrīz jau ielēca ūdenī, bet atkal atsprāga atpakaļ. Pēc tam norāva no galvas piltuvi, pielika to pie mutes kā ruporu un apdullinoši skaļi ieaurojās:
- Biedēkli! Mīļais draugs! Turies! Esi tik laipns, neiekrīti ūdenī!
Dzelzs Malkas Cirtējs prata ļoti laipni lūgt.
Līdz ceļiniekiem atlidoja tik tikko dzirdama atbilde:
- …ros! …ekad… e… gurstu…
Tas nozīmēja: "Turos! Es nekad nenogurstu!"
Atcerēdamies, ka Biedēklis tiešām nekad nenogurst, draugi ļoti nopriecājās, un Dzelzs Malkas Cirtējs atkal ieaurojās savā piltuvē-ruporā:
- Nezaudē dūšu! Mēs neaiziesim no šejienes, iekams nebūsim tevi izglābuši!
Un vējš atnesa atbildi:
- …du! …e…traucieties …nis …ēļ…
Un tas nozīmēja: "Gaidu! Neuztraucieties manis dēļ."
Dzelzs Malkas Cirtējs ierosināja novīt garu virvi no koku mizām. Pēc tam viņš, Malkas Cirtējs, nokāpšot ūdenī un noņemšot Biedēkli, bet Lauva viņus izvilkšot aiz virves. Taču Lauva zobgalīgi papurināja galvu:
- Tu taču peldi ne labāk par cirvi!
Dzelzs Malkas Cirtējs samulsis apklusa.
- Laikam jau atkal man būs jāpeld, - Lauva teica. -Tikai grūti būs aprēķināt, lai straume mani nonestu tieši pie Biedēkļa…
- Bet es nosēdīšos tev uz muguras un stūrēšu tevi! - pieteicās Totiņš.
Kamēr ceļinieki tā sprieda un gudroja, viņus no tālienes ziņkārīgi novēroja garkājains, cienīgs Stārķis. Pēc tam viņš lēni pienāca tuvāk un nostājās drošā attālumā, pieliecis labo kāju un piemiedzis kreiso aci.
- Kādu ļaužu jūs būsiet? - viņš jautāja.
- Es esmu Ella, bet tie ir mani draugi - Dzelzs Malkas Cirtējs, Gļēvais Lauva un Totiņš. Mēs ejam uz Smaragda pilsētu.
- Te nav ceļa uz Smaragda pilsētu, - Stārķis piezīmēja.
- Mēs ceļu zinām. Bet mūs aiznesa upe, un mēs pazaudējām biedru.
- Un kur viņš ir?
- Re, tur, redzi, - EllA parādīja ar pirkstiņu, - kvern kārts galā!
- Kāpēc viņš tur uzrausies?
Stārķis bija prātīgs putns un gribēja zināt visu līdz pēdējam sīkumam. Ella izstāstīja, kā Biedēklis nokļuvis upes vidū.
-Ak, ja tu viņu izglābtu! - beigusi stāstu, Ella iesaucās un lūdzoši salika rokas. - Cik pateicīgi mēs tev būtu!
- Es padomāšu, - cienīgi noteica Stārķis un aizvēra labo aci, tāpēc ka stārķi, kad domā, katrā ziņā aizver labo aci. Bet kreiso aci viņš bija aizvēris jau agrāk.
Un, lūk, viņš aizvērtām acīm stāvēja uz kreisās kājas un vieglītiņām šūpojās, bet Biedēklis karājās uz kārts upes vidū un arī šūpojās no vēja. Ceļiniekiem apnika gaidīt, un Dzelzs Malkas Cirtējs teica:
- Es paklausīšos, par ko viņš domā, - un klusu piegāja Stārķim klāt.
Bija dzirdama tikai mierīga, svelpjoša Stārķa elpošana, un Malkas Cirtējs izbrīnījies iesaucās:
- Viņš taču guļ!
Stārķis tiešām domādams bija iemidzis.
Lauva ārkārtīgi pārskaitās un ierēcās:
- Es viņu apēdīšu!
Stārķis acumirklī pamodās.
- Jums liekas, ka es guļu? - viņš notēloja viltīgo. - Nē, es vienkārši dziļi aizdomājos. Tik grūts uzdevums… Es jau varētu jūsu biedru pārnest krastā, ja tikai viņš nebijis tik liels un smags…
- Vai tad viņš ir smags?! - Ella iesaucās. - Biedēklis taču ir piebāzts ar salmiem un viegls kā spalviņa! Pat es viņu varu pacelt!
- Tādā gadījumā es pamēģināšu, - teica Stārķis. - Bet pieraugiet, ja viņš būs pārāk smags, es viņu iesviedīšu ūdenī. Vislabāk būtu jūsu biedru iepriekš nosvērt uz svariem, bet, ja nu tas nav iespējams, es lidoju!
Kā redzat, Stārķis bija ļoti apdomīgs un prātīgs putns.
Stārķis savicināja platos spārnus un laidās uz Biedēkli. Ar saviem spēcīgajiem nagiem viņš ieķērās tā plecos, viegli pacēla to un pārnesa krastā, kur sēdēja Ella ar draugiem.
Kad Biedēklis atkal atradās krastā, viņš karsti apkampa draugus un tad uzrunāja Stārķi:
- Es domāju, ka man nāksies mūžam kvernēt upes vidū kārts galā un baidīt zivis! Patlaban es nevaru tev pateikties, kā nākas, jo man galvā ir salmi. Bet pēc viesošanās pie Gudvina es tevi uzmeklēšu, un tad tu redzēsi, kā pateicas cilvēks ar smadzenēm.
- Ļoti priecājos, - solīdi atbildēja Stārķis. - Man patīk palīdzēt citiem nelaimē, sevišķi, ja tas man neprasa daudz pūļu. Tomēr esmu ar jums par daudz ilgi nopļāpājies. Mani gaida sieva un bērni. Novēlu jums laimīgi sasniegt Smaragda pilsētu un dabūt to, pēc kā tur ejat!
Un viņš pieklājīgi pasniedza katram ceļiniekam savu sarkano, krunkaino kāju, un katrs ceļinieks to draudzīgi paspieda, bet Biedēklis tā sakratīja, ka gandrīz norāva.
Stārķis aizlidoja, bet ceļinieki devās pa krastu tālāk. Laimīgais Biedēklis gāja dejodams un dziedāja:
- Ei-hei-hei-ho! Es atkal esmu pie Ellas!
Trīs soļus pagājis, atkal:
- Ei-hei-hei-ho! Es atkal esmu pie Dzelzs Malkas Cirtēja!
Un tā viņš uzskaitīja visus, pat Totiņu, un pēc tam sāka no jauna savu nesakarīgo, bet līksmo un labsirdīgo dziesmu.