52139.fb2
Kad Lauva atspirga, visi atkal jautri devās ceļā pa mīksto, zaļo zālīti, drīz vien aizgāja līdz ceļam, kas bruģēts dzelteniem ķieģeļiem, un priecājās par to kā par mīļu, senu draugu.
Drīzumā ceļa malās parādījās skaisti žogi, aiz tiem stāvēja fermeru mājiņas, bet laukos strādāja vīriņi un sieviņas. Žogi un mājiņas bija nokrāsoti skaistā koši zaļā krāsā, un ļaudis valkāja zaļas drēbes.
- Tas nozīmē, ka sākas Smaragda zeme, - teica Dzelzs Malkas Cirtējs.
- Kāpēc tā? - Biedēklis jautāja.
- Vai tad tu nezini, ka smaragds ir zaļš?
- Es neko nezinu, - Biedēklis lepni atbildēja. - Kad man būs smadzenes, tad es zināšu visu!
Smaragda zemes iedzīvotāji augumā nebija lielāki par Gremoņiem. Galvās viņiem bija tādas pašas platmales ar smailiem dibeniem, tikai bez sudraba zvārgulīšiem. Likās, ka viņi ir nelaipni: neviens nenāca Ellai pretim un pat no tālienes neko nepajautāja. Bet īstenībā viņiem bija bail no lielā, bargā Lauvas un mazā Totiņa.
- Tā vien liekas, ka mums būs jāpārguļ uz lauka, - piezīmēja Biedēklis.
- Bet man gribas ēst, - teica meitene. - Augļi te ir labi un tomēr man tā apnikuši, ka es tos ne redzēt negribu un labprāt tos visus atdotu par doniņu maizes! Un Totiņš pavisam nomērējis… Ko tu, nabadziņ, ēd?
- Gan jau kaut ko, kas nu pagadās… - sunītis izvairīgi atbildēja.
Viņš nepavisam negribēja atzīties, ka katru nakti gājis Lauvam līdzi medībās un mielojies ar viņa laupījuma atliekām.
Ieraudzījusi mājiņu, uz kuras sliekšņa stāvēja saimniece, kas likās laipnāka par citām ciemata iedzīvotājām, Ella nolēma palūgt tai naktsmājas. Pametusi draugus aiz sētas, viņa droši tuvojās slieksnim. Sieviete jautāja:
- Ko tu vēlies, bērns?
- Lūdzu, ielaidiet mūs pārnakšņot!
- Bet tev līdzi ir Lauva!
- Nebīstieties no viņa: viņš ir pieradināts un bez tam gļēvulis!
- Ja nu tā, tad nāciet iekšā, - atbildēja sieviete, - jūs dabūsiet vakariņas un varēsiet pārgulēt.
Ceļinieki iegāja mājā, pārsteigdami un pārbiedēdami bērnus un mājas saimnieku. Kad vispārējās izbailes norima, saimnieks jautāja:
- Kas jūs esat un kurp iedami?
- Mēs ejam uz Smaragda pilsētu, - atbildēja Ella, - un gribam sastapt Lielo Gudvinu.
- O, tiešām? Vai jūs esat pārliecināti, ka Gudvins gribēs ar jums sastapties?
- Un kāpēc gan ne?
- Redziet, viņš nevienu nepieņem. Es daudzreiz esmu bijusi Smaragda pilsētā, tā ir brīnišķīgi skaista, bet man nekad nav izdevies redzēt Lielo Gudvinu, un es zinu, ka viņu neviens nekad nav redzējis…
- Vai tad viņš nekur neiziet?
- Nē. Kā dienu, tā nakti viņš sēd savas pils lielajā troņa zālē, un pat tie, kas viņu apkalpo, nav redzējuši viņa seju.
- Kam viņš līdzinās?
- Grūti pateikt, - saimnieks domīgi atbildēja. - Lieta tāda, ka Gudvins ir liels gudrais un var pieņemt dažādus izskatus.- Dažreiz viņš parādās putna vai ziloņa izskatā, bet pēkšņi var pārvērsties kurmī. Daži viņu redzējuši zivs un mušas vai kādā citā izskatā, kādu tam labpatikas pieņemt. Bet, kāds viņa īstais izskats, to neviens cilvēks nezina.
- Tas ir apbrīnojami un šausmīgi, - teica Ella. - Bet mēs pamēģināsim viņu sastapt, citādi mūsu ceļojums būs veltīgs.
- Kāpēc jūs gribat sastapt Gudvinu Šausmīgo? - jautāja saimnieks.
- Es gribu viņam palūgt drusku smadzeņu savai salmu galvai, - atbildēja Biedēklis.
- O, tas viņam ir tīrais nieks! Smadzeņu viņam ir vairāk, nekā pašam vajadzīgs. Tās viņam ir saliktas maisiņos, katrā maisiņā īpaša šķirne.
- Bet es vēlos, lai viņš man iedotu sirdi, - ierunājās Dzelzs Malkas Cirtējs.
- Tas arī viņam nav grūti, - šķelmīgi pamirkšķinādams, teica saimnieks. - Viņam uz aukliņas žāvējas vesela dažādu formu un lielumu siržu kolekcija.
- Bet es gribu dabūt no Gudvina drosmi, - teica Lauva.
- Gudvinam troņa istabā stāv liels pods ar drosmi, - stāstīja saimnieks. - Tam uzlikts virsū zelta vāks, un Gudvins uzmana, lai drosme nepārvārītos pāri malām. Bez šaubām, viņš labprāt jums iedos vienu porciju.
Visi trīs draugi, noklausījušies saimnieka sīkos paskaidrojumus, kļuva līksmi un, apmierināti smaidīdami, raudzījās cits citā.
- Bet es gribu, - teica Ella, - lai Gudvins mūs ar Totiņu nogādātu Kanzasā.
- Kur tāda Kanzasa ir? - izbrīnījies jautāja saimnieks.
- Es nezinu, - Ella bēdīgi atbildēja. - Bet tā ir mana dzimtene, un kaut kur taču tā ir.
- Nu, es ticu, ka Gudvins atradīs tev Kanzasu. Bet vispirms jāsastop viņš pats, un tas nav viegls uzdevums. Gudvins labprāt nerādās, un, acīm redzot, tur viņam ir kāds aprēķins, - saimnieks čukstus piebilda un paskatījās visapkārt, it kā baidīdamies, ka Gudvins kuru katru brīdi varētu izlēkt no pagultes vai skapja.
Visiem kļuva mazliet baigi, bet Lauva gandrīz jau gribēja iziet ārā - viņš uzskatīja, ka tur tomēr drošāk.
Pasniedza vakariņas, un visi sēdās pie galda. Ella ēda lielisku griķu biezputru un olu kulteni, un rupjmaizi; viņa ārkārtīgi priecājās par šiem ēdieniem, kas viņai atgādināja dzimteni. Lauvam arī deva biezputru, bet viņš to ēda ar riebumu un teica, ka tas esot trusīšu, nevis lauvu ēdiens. Biedēklis un Malkas Cirtējs neēda nekā. Totiņš noēda savu porciju un palūdza vēl.
Sieviete noguldīja Ellu gultā, un Totiņš iekārtojās līdzās savai mazajai saimniecei. Lauva izstiepās visā garumā pie istabas sliekšņa, lai neviens nevarētu ienākt. Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis visu nakti nostāvēja kaktiņā, pa retam sačukstēdamies.