No rīta zaļā meiča nomazgāja un sasukāja Ellu un veda viņu uz Gudvina troņa zāli.
Telpā līdzās troņa zālei bija sapulcējušies galma kungi un dāmas greznos apģērbos. Gudvins nekad nebija pie viņiem iznācis, ne arī tos pieņēmis pie sevis. Tomēr jau gadiem ilgi viņi katru rītu pavadīja pilī jokodamies un tenkodami: to viņi dēvēja par galma klausību un ļoti lepojās ar to.
Galminieki paskatījās uz Ellu ar izbrīnu un, ieraudzījusi viņas sudraba kurpītes, paklanījās viņai līdz zemei.
- Feja… feja… Tā ir feja… - viņi sačukstējās.
Visdrosmīgākais galminieks tuvojās Ellai un, daudzkārt
klanīdamies, jautāja:
- Iedrošinos apjautāties, žēlīgā Fejas kundze, vai tiešām [ūs tapsiet pagodināta ar pieņemšanu pie Gudvina Šausmīgā?
- Jā, Gudvins vēlas mani redzēt, - Ella pazemīgi atbildēja.
Pūli pāršalca izbrīna saucieni. Šajā brīdī ieskanējās zvaniņš.
- Signāls! - teica zaļā meiča. - Gudvins prasa, lai jūs ieejat troņa zālē.
Kareivis atvēra durvis. Ella bikli iegāja un nokļuva brīnišķīgā vietā. Gudvina troņa zāle bija apaļa, ar augstiem, velvētiem griestiem; un visur - uz grīdas, griestiem, sienām zaigoja neskaitāmi dārgakmeņi.
Ella pavērās uz priekšu. Istabas vidū stāvēja smaragdos mirdzošs zaļa marmora tronis. Un uz šī troņa gulēja milzīga Dzīvā Galva, tikai galva, bez rumpja…
Galvai bija tik iespaidīgs izskats, ka Ella aiz bailēm sastinga.
Galvas seja bija gluda un spīdīga, ar tukliem vaigiem, milzīgu degunu, lielām, cieši sakniebtām lūpām. Kailais pauris laistījās kā izliekts spogulis. Galva šķita nedzīva: ne grumbas pierē, ne rievas pie lūpām, un visā sejā dzīvas šķita tikai acis. Ar neizprotamu veiklību tās sagrozījās orbītās un pavērsās pret griestiem. Kad acis grozījās, zāles klusumā bija dzirdama čīkstēšana, un tas Ellu pārsteidza.
Meitene bailēs raudzījās uz acu nesaprotamo kustību un bija tik samulsusi, ka aizmirsa paklanīties Galvai.
- Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais! Kas tu esi un kāpēc mani traucē?
Ella ievēroja, ka Galvas mute nekustas un balss, ne visai skaļa un pat patīkama, dzirdama it kā no malas.
Meitene atguva drosmi un atbildēja:
- Es esmu Ella, maza un vāja. Es atnācu no tālienes un lūdzu jūsu palīdzību.
Acis atkal pagriezās orbītās un sastinga, raudzīdamās sāņus: likās, tās gribēja paskatīties uz Ellu, bet nevarēja.
Balss jautāja:
- Kur tu ņēmi sudraba kurpītes?
- Ļaunās burves Gingemas alā. Viņai uzkrita virsū mana mājiņa, nospieda viņu, un tagad jaukie Gremoņi ir brīvi…
- Gremoņi ir atbrīvoti? - balss atdzīvojās. - Un Gingemas vairs nav? Patīkama ziņa! - Dzīvās Galvas acis sagriezās un beidzot raudzījās uz Ellu. - Bet ko tu vēlies no manis?
- Nogādājiet mani dzimtenē, Kanzasā, pie tētiņa un māmiņas…
- Tu esi no Kanzasas? - balss pārtrauca, un tajā varēja saklausīt labsirdīgus, cilvēcīgus toņus. - Un kā tur tagad… - Bet balss pēkšņi apklusa, un Galvas acis novērsās no Ellas.
- Es esmu no Kanzasas, - meitene atkārtoja. - Kaut gan jūsu zeme ir lieliska, es tomēr to nemīlu, - viņa droši turpināja. - Te uz katra soļa tik daudz briesmu…
- Bet kas tev gadījās? - balss painteresējās.
-Ceļā man uzbruka Cilvēkēdājs. Viņš būtu mani apēdis, ja mani nebūtu izglābuši mani uzticamie draugi Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs. Bet pēc tam mums dzinās pakaļ zobenzobu tīģeri… Un tad mēs iekļuvām šausmīgā magoņu laukā… Ai, tā ir īsta miega valstība! Mēs ar Lauvu un Totiņu tajā aizmigām. Un, ja mums nepalīdzētu Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs, un vēl peles, mēs tur būtu gulējuši, kamēr nomirtu… Te pietiktu ko stāstīt veselu dienu. Un tagad es jūs lūdzu: izpildiet, lūdzu, manu draugu trīs viskarstākās vēlēšanās, un, kad jūs būsiet tās izpildījis, jums jānogādā mani mājās.
- Bet kāpēc man jānogādā tevi mājās?
- Tāpēc, ka tā ierakstīts Villinas burvību grāmatā…
- Ā, tā ir labā Dzeltenās zemes burve, esmu par viņu dzirdējis, - teica balss. - Viņas pareģojumi ne vienmēr piepildās.
- Un vēl tāpēc, - Ella turpināja, - ka stiprajiem jāpalīdz vājākajiem. Jūs esat liels gudrais un burvis, bet es nevarīga, maza meitenīte…
-Tu biji pietiekoši stipra, lai nonāvētu jauno burvi, - iebilda Galva.
- To izdarīja Villinas burvība, - meitene vienkārši atbildēja. - Tas nav mans nopelns.
- Lūk, mans padoms, - teica Dzīvā Galva, un tās acis sāka grozīties tik neparasti ātri, ka Ella izbailēs iekliedzās.
- Es neko nedaru par velti. Ja gribi izmantot manu burvju mākslu, lai atgrieztos mājās, tev jāizdara tas, ko es tev pavēlēšu.
Galvas acis vairākas reizes nomirkšķināja. Par spīti izbailēm, Ella ar interesi vēroja acis un gaidīja, ko tās darīs tālāk. Acu kustības nepavisam neatbilda Galvas vārdiem un viņas balss toņiem, un meitenei likās, ka acis dzīvo patstāvīgu dzīvi.
Galva gaidīja atbildi.
- Bet kas man jādara? - Ella jautāja izbrīnījusies.
- Atbrīvo Violeto zemi no ļaunās burves Bastindas varas, - atbildēja Galva.
- Bet es taču nevaru! - Ella izbailēs iesaucās.
-Tu darīji galu Gremoņu verdzībai un prati iegūt Gingemas sudraba burvju kurpītes. Manā zemē ir palikusi vēl viena ļauna burve, un tās varā mocās nabaga biklie Mirkšķoņi, Violetās zemes iedzīvotāji. Arī tiem jādod brīvība…
- Bet kā to izdarīt? - jautāja Ella. - Es taču nevaru nosist burvi Bastindu!
- Hm, hm… - balss uz mirkli sastostījās. - Tas man vienalga. Viņu var iesēdināt būrī, var izdzīt no Violetās zemes, var… Nu, galu galā, - balss noskaitās, - tur tu pati redzēsi, ko var izdarīt! Svarīgi ir tikai izglābt Mirkšķomr. no viņas valdīšanas, bet, ja spriež pēc tā, ko tu stāstīji p.u sevi un saviem draugiem, jūs to varat un jums tas jāizdai.i Tā saka Gudvins Lielais un Šausmīgais, un viņa vārds ii likums!
Meitene sāka raudāt.
- Jūs prasāt no mums neiespējamo!
- Katra balva ir jānopelna, - Galva sausi noteica. - Lūk, mans pēdējais vārds: tu atgriezīsies Kanzasā pie tēv.i un mātes, kad būsi atbrīvojusi Mirkšķoņus. Iegaumē, ka Bastinda ir varena un ļauna burve, šausmīgi varena un ļauna, un viņai jāatņem burvju spēks. Ej un nenāc pie manis atpakaļ, kamēr neesi izpildījusi savu uzdevumu.
Sadrūmusi Ella atstāja troņa zāli un atgriezās pie draugiem, kas satraukti viņu gaidīja.
- Nav cerību! - meitene asarām acīs stāstīja. - Gudvins man pavēlēja atņemt ļaunajai Bastindai burvju spēku, bet es nekad to nevarēšu izdarīt!
Visi noskuma, bet neviens nevarēja Ellu nomierināt. Viņa aizgāja uz savu istabu un raudāja, kamēr aizmiga.
Nākamajā rītā zaļbārdainais Kareivis ieradās pie Biedēkļa.
- Sekojiet man, jūs gaida Gudvins.
Biedēklis iegāja troņa zālē un ieraudzīja uz troņa skaistu Jūras Vāravu ar spīdīgu zivs asti. Vāravas seja bija nekustīga kā maska, acis raudzījās uz vienu pusi. Vārava vēdinājās ar vēdekli, izdarīdama ar roku vienmuļas, mehāniskas kustības.
Biedēklis, kas bija cerējis ieraudzīt Dzīvo Galvu, apjuka, bet pēc tam sadūšojās un godbijīgi paklanījās. Vārava sāka runāt patīkamā, zemā balsī, kas skanēja it kā no malas.
- Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais! Kas tu esi un kāpēc atnāci pie manis?
- Es esmu izbāznis, piebāzts ar salmiem! - atbildēja Biedēklis. - Es lūdzu jūs iedot drusciņ smadzeņu manai salmu galvai. Tad es būšu kā visi cilvēki jūsu pārvaldītajā zemē, un tā ir mana karstākā vēlēšanās!
- Kāpēc tu ar šo lūgumu griezies pie manis?
- Tāpēc, ka jūs esat gudrs un neviens cits man nevar palīdzēt, tikai jūs.
- Manas žēlastības dāvanas netiek dotas par velti, - atbildēja Jūras Vārava. - Un, lūk, mana atbilde: atņem Bastindai burvju spēku, un es tev došu tik daudz smadzeņu - un brīnišķīgu smadzeņu! - ka tu kļūsi par gudrāko cilvēku Gudvina zemē.
- Bet jūs taču to likāt izdarīt Ellai! - iesaucās pārsteigtais Biedēklis.
- Man nav svarīgi, kurš to izdara, - atbildēja balss. - Bet zini: kamēr Mirkšķoņi paliek Bastindas vergi, tavs lūgums netiks izpildīts. Ej un nopelni smadzenes!
Biedēklis bēdīgs aiztenterēja pie draugiem un izstāstīja, kā viņu pieņēmis Gudvins.
Visi ļoti brīnījās, uzdzirduši, ka Gudvins parādījies Biedēklim skaistas Jūras Vāravas izskatā.
Nākamajā dienā Kareivis izsauca Dzelzs Malkas Cirtēju. Kad tas ieradās troņa zālē, nesdams pār plecu cirvi, no kura nekad nešķīrās, viņš neieraudzīja ne Dzīvo Galvu, ne skaisto Vāravu. Uz troņa zvilnēja briesmīgs nezvērs. Purns tam bija kā degunradzim, bet uz tā nekārtīgi izsvaidītas kādas desmit acis, kas truli raudzījās uz visām pusēm. No neveiklā rumpja nokarājās vai divpadsmit dažāda garuma un resnuma ķepas. Zvēra ādu vietām klāja pinkaina spalva; vietām āda bija kaila un uz raupjās, pelēkās virsmas rēgojās kārpaini izaugumi.
Riebīgāku briesmoni nav iespējams iedomāties. Katram cilvēkam, tādu ieraugot, sirds nodrebētu bailēs. Bet Dzelzs Malkas Cirtējam nebija sirds, tāpēc viņš neizbijās un pieklājīgi apsveica briesmoni. Tomēr viņš jutās ļoti vīlies, jo bija cerējis ieraudzīt Gudvinu skaistās Vāravas izskatā, kas, pēc Malkas Cirtēja domām, drīzāk būtu viņu apveltījusi ar sirdi.
- Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais! - zvērs ierēcās balsī, kas nenāca vis no briesmoņa rīkles, bet no istabas attālākā stūra. - Kas tu esi un kāpēc mani traucē?
- Es esmu Malkas Cirtējs un taisīts no dzelzs. Man nav sirds, un es nevaru mīlēt. Dodiet man sirdi, un es kļūšu tāds pats kā visi cilvēki jūsu zemē. Un tā ir mana karstākā vēlēšanās!
- Vienmēr tikai vēlēšanās un vēlēšanās! Tiešām, lai apmierinātu visas jūsu karstākās vēlēšanās, man būtu dienām un naktīm jāsēd pie savām burvību grāmatām! - Un, brītiņu klusējusi, balss piebilda: - Ja gribi dabūt sirdi, tad nopelni to!
- Bet kā?
- Notver Bastindu, ieslogi to akmens cietumā! Tu saņemsi vislielāko, vislabāko un mīlas pārpilnāko Gudvina sirdi! - norēca briesmonis.
Dzelzs Malkas Cirtējs noskaitās un pagāja uz priekšu, noņemdams cirvi no pleca. Malkas Cirtēja kustība bija tik strauja, ka zvērs nobijās. Viņš nikni iekviecās:
- Nekustēties! Vēl soli uz priekšu - un tev un taviem draugiem klāsies slikti!
Dzelzs Malkas Cirtējs atkāpās. Viņš izbijās nevis sevis, bet Ellas un citu biedru dēļ.
- Ej prom! Ej prom! - dārdēja balss. - Gudvina vārds ir likums!
Dzelzs Malkas Cirtējs samulsis atstāja troņa zāli un steidzās ar sliktajām ziņām pie saviem draugiem.
Gļēvais Lauva saniknots teica:
- Kaut arī es esmu gļēvulis, bet vajadzēs man rīt mēroties spēkiem ar Gudvinu. Ja viņš parādīsies zvēra izskatā, es uzrēkšu tāpat kā zobenzobu tīģeriem un sabiedēšu viņu. Ja viņš pieņems Jūras Vāravas izskatu, es sagrābšu viņu un parunāšu ar viņu savā valodā. Bet vislabāk, ja viņš būtu Dzīvās Galvas izskatā, - es to ripinātu no viena kakta otrā un pamestu gaisā kā bumbu, kamēr tā izpildītu mūsu vēlēšanās.
Nākošajā rītā pienāca Lauvas kārta iet pie Gudvina, bet, iegājis troņa zālē, viņš pārsteigumā palēcās atpakaļ: virs troņa šūpojās un mirdzēja Ugunīga Bumba. Lauva piemiedza acis.
No kakta atskanēja balss:
- Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais! Kas tu esi un kāpēc mani apgrūtini?
- Es esmu Gļēvais Lauva! Es gribētu dabūt no jums nedaudz drosmes, lai kļūtu par zvēru karali, kā visi mani godā.
- Palīdzi aiztriekt Bastindu no Violetās zemes, un visa drosme, cik tās ir Gudvina pilī, būs tava! Bet, ja to neizdarīsi, tu uz visiem laikiem paliksi gļēvulis. Es noburšu tevi, un tu baidīsies no pelēm un vardēm!
Nokaitinātais Lauva zagās pie Bumbas, lai to sagrābtu, bet viņam pretim plūda tāds karstums, ka Lauva iekaucās un, asti ierāvis, izskrēja no zāles. Viņš atgriezās pie draugiem un izstāstīja par pieņemšanu, kādu tam sarīkojis Gudvins.
- Kas tagad ar mums notiks? - Ella bēdīgi iejautājās.
- Nekas cits neatliek kā pamēģināt izpildīt Gudvina pavēli, - teica Lauva.
- Bet ja neizdosies? - iebilda meitene.
- Tad es nekad neiegūšu drosmi, - atbildēja Lauva.
- Un es nekad nedabūšu smadzenes, - teica Biedēklis.
- Un es nekad nedabūšu sirdi, - piebilda Malkas Cirtējs.
- Un es nekad neatgriezīšos mājās, - pateica Ella un sāka raudāt.
- Bet kaimiņu Hektors visu mūžu apgalvos, ka esmu aizbēdzis no fermas tikai tāpēc, ka nobijos no izšķirošā kautiņa ar viņu, - sarunu noslēdza Totiņš.
Pēc tam Ella izslaucīja acis un teica:
- Pamēģināšu! Tomēr esmu pārliecināta, ka ne par kādiem pasaules labumiem es neiedrošināšos pacelt roku pret Bastindu.
- Es iešu tev līdzi, - sacīja Lauva. - Kaut arī esmu pārāk gļēvs, lai palīdzētu tev cīņā pret ļauno burvi, iespējams tomēr, ka mani pakalpojumi tev kaut kā noderēs…
- Es arī iešu, - teica Biedēklis. - Tiesa gan, es ne ar ko nevaru būt noderīgs: esmu taču pārāk muļķīgs!
- Man nebūs dūšas nodarīt pāri Bastindai, kaut arī viņa ir ļoti ļoti slikta sieviete, - teica Dzelzs Malkas Cirtējs. - Bet, ja jūs ejat, es, protams, iešu kopā ar jums, draugi!
- Nu, bet Totiņš, - sunītis svarīgi paziņoja, - Totiņš jau nu nekad nepamet biedrus nelaimē!
Ella sirsnīgi pateicās uzticīgajiem draugiem.
Viņi nolēma doties ceļā nākamajā dienā agri no rīta.
Dzelzs Malkas Cirtējs uztrina cirvi, rūpīgi ieeļļoja visas locītavas un piepildīja eļļas kanniņu līdz pašai augšai ar vislabāko eļļu. Biedēklis palūdza piebāzt viņu ar svaigiem auzu salmiem. Ella sadabūja otiņu un krāsas un no jauna uzkrāsoja viņam acis, muti un ausis, kas ceļa putekļos un spožajā saulē bija pabalējuši. Zaļā meiča salika Ellas kurvītī garšīgus ēdienus. Viņa izsukāja Totiņa spalvu un uzsēja tam kaklā sudraba zvaniņu.
Gaismai austot, viņus uzmodināja zaļā gaiļa dziesma, kurš dzīvoja sētā aiz pils.