Zaļbārdainais Kareivis pavadīja ceļiniekus līdz Smaragda pilsētas vārtiem. Vārtu Sargs noņēma visiem brilles un iebāza tās somā.
-Jūs jau atstājat mūs? - viņš pieklājīgi apjautājās.
-Jā, esam spiesti aiziet, - Ella skumji atbildēja. - Kur sākas ceļš uz Violeto zemi?
- Uz turieni ceļa nav, - Sargs atbildēja. - Neviens labprātīgi neiet uz ļaunās Bastindas zemi.
- Kā tad mēs viņu atradīsim?
- Par to jums nav jāraizējas, - Vārtu Sargs iesauc as. - Tiklīdz jūs nonāksiet Violetajā zemē, Bastinda pati jus sameklēs un sagrābs verdzībā.
- Bet mēs varbūt pratīsim atņemt viņai burvības spēku? teica Biedēklis.
- Ak jūs gribat Bastindu uzvarēt? Jo ļaunāk jums! Ja neskaita Gudvinu, vēl neviens nav mēģinājis ar viņu cīnīties, un arī tas, - Vārtu Sargs pazemināja balsi, - cieta neveiksmi. Viņa pacentīsies jūs sagūstīt, pirms jūs paspēsiet kaut ko uzsākt. Uzmanieties! Bastinda ir ļoti ļauna un izveicīga burve, un viņu pievārēt ir ļoti grūti. Ejiet uz to pusi, kur saule lec, un jūs nonāksiet viņas zemē. Lai jums labi veicas!
Ceļinieki atvadījās no Sarga, un viņš aizvēra aiz tiem Smaragda pilsētas vārtus. Ella uzņēma ceļu uz austrumiem, pārējie viņai sekoja. Visi bija bēdīgi, zinādami, kādas grūtības viņus sagaida. Tikai bezrūpīgais Totiņš jautri skraidīja pa lauku un ķerstīja lielos, raibos tauriņus: viņš ticēja Lauvas un Dzelzs Malkas Cirtēja spēkam un paļāvās uz Biedēkļa atjautību.
Ella paskatījās uz sunīti un iekliedzās aiz pārsteiguma: lentīte ap tā kaklu bija pārvērtusies no zaļas baltā.
- Ko tas nozīmē? - viņa jautāja draugiem.
Visi lūkojās cits citā, bet Biedēklis dziļdomīgi noteica:
- Burvība!
Tā kā cita izskaidrojuma nebija, visi tam piekrita un soļoja uz priekšu. Smaragda pilsēta izgaisa tālē. Zeme kļuva tuksnesīga: ceļinieki tuvojās Bastindas valstībai.
Līdz pašai pusdienai saule spīdēja ceļiniekiem acīs, apžilbinādama tos, bet viņi gāja pa akmeņainu augstieni, un nebija neviena koka, kur paslēpties ēnā. Pret vakaru Ella bija nogurusi, bet Lauva saskrambājis ķepas un kliboja.
Viņi apstājās pārnakšņot. Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs nostājās sardzē, bet pārējie aizmiga.
Ļaunajai Bastindai bija tikai viena acs, toties ar to viņa redzēja tā, ka Violetajā zemē nebija neviena stūrīša, kas būtu izslīdējis no viņas asā skatiena.
Izgājusi vakarā pasēdēt uz lieveņa, Bastinda aplaida skatienu savai valstībai un nodrebēja niknumā: tālu tālu pie savu īpašumu robežas viņa ieraudzīja mazo guļošo meiteni un tās draugus.
Burve papūta svilpīti. Pie Bastindas pils trokšņaini saskrēja milzīgu vilku bars ar ļaunām, dzeltenām acīm un lieliem ilkņiem, kas rēgojās no atplestajām rīklēm. Vilki notupās uz pakaļkājām un, smagi elsodami, skatījās uz Bastindu.
- Skrieniet uz rietumiem! Tur jūs atradīsiet mazu meiteni, kas nekaunīgi ielīdusi manā zemē, un arī viņas ceļa biedrus. Visus saplosiet gabalgabalos.
- Kāpēc tu viņus neņemsi verdzībā? - jautāja barvedis.
- Meitene ir nespēcīga. Viņas ceļa biedri nevar strādāt: viens ir piebāzts ar salmiem, otrs taisīts no dzelzs. Un viņiem līdzi ir lauva, no kura arī nekā jēdzīga nav ko gaidīt.
Re, cik labi Bastinda redzēja ar savu vienīgo aci!
Vilki aizjoza.
- Gabalgabalos! Gabalgabalos! - burve spiedza tiem nopakaļ.
Bet Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs negulēja. Viņi laikus pamanīja vilku tuvošanos.
- Pamodināsim Lauvu, - teica Biedēklis.
- Nav vērts, - atbildēja Dzelzs Malkas Cirtējs. - Tas ir mans uzdevums - tikt galā ar vilkiem. Es viņus pa krietnam sagaidīšu!
Un viņš pagājās uz priekšu. Kad barvedis, plati atplezdams sarkano rīkli, pieskrēja pie Dzelzs Malkas Cirtēja, tas savicināja asi iztrīto cirvi, un vilka galva aizlidoja. Vilki skrēja rindā cits aiz cita; tiklīdz nākamais metās virsū Dzelzs Malkas Cirtējam, tas jau bija sagatavojies ar paceltu cirvi, un vilka galva novēlās zemē.
Četrdesmit negantu vilku bija Bastindai, un četrdesmit reižu Dzelzs Malkas Cirtējs pacēla savu cirvi. Un, kad viņš to pacēla četrdesmit pirmo reizi, neviens vilks vairs nebija dzīvs - tie visi gulēja pie Dzelzs Malkas Cirtēja kājām.
- Lieliska kauja! - jūsmoja Biedēklis.
- Kokus cirst ir daudz grūtāk, - kautrīgi atbildēja Malkas Cirtējs.
Draugi sagaidīja rītu. Pamodusies un ieraudzījusi veselu kaudzi beigtu vilku, Ella izbijās. Biedēklis pastāstīja par nakts kauju, un meitene no visas sirds pateicās Dzelzs Malkas Cirtējam. Pēc brokastīm visa sabiedrība drosmīgi devās ceļā.
Vecā Bastinda mīlēja gultā pagozēties. Viņa piecēlās vēlu un izgāja uz lieveņa iztaujāt vilkus, kā tie saplosījuši pārdrošos ceļiniekus.
Kā viņa pārskaitās, redzēdama, ka ceļinieki turpina gājienu, bet uzticīgie vilki guļ beigti!
Bastinda iesvilpās divreiz, un gaisā sāka virpuļot plēsīgu vārnu bars ar dzelzs knābjiem. Burve uzkliedza:
- Lidojiet uz rietumiem! Tur ir svešzemnieki! Saknā- bājiet tos līdz nāvei! Ātrāk! Ātrāk!
Nikni ķērkdamas, vārnas drāzās pretim ceļiniekiem. Ella, tās ieraudzīdama, pārbijās. Bet Biedēklis teica:
- Ar tām tikt galā ir mans uzdevums! Ne velti esmu vārnu biedēklis! Nostājieties aiz manis! - un viņš uzmauca cepuri galvā, plati izplēta rokas un nu izskatījās pēc īsta putnu biedēkļa.
Vārnas apjuka un sāka nekārtīgi riņķot gaisā. Bet viņu barvede gārdzoši ieķērcās:
- Ko jūs izbijāties? Biedēklis ir piebāzts ar salmiem! Re, kā es viņam sadošu!
Un barvede gribēja nosēsties Biedēklim uz galvas, bet tas viņu noķēra aiz spārna un acumirklī apgrieza tai kaklu riņķī. Tūlīt otra vārna metās tam virsū, un arī tai Biedēklis apgrieza kaklu. Četrdesmit plēsīgu vārnu ar dzelzs knābjiem bija ļaunajai Bastindai, un visām drošsirdīgais Biedēklis apgrieza kaklus un sasvieda tās kaudzē.
Ceļinieki pateicās Biedēklim par attapību un atkal devās tālāk uz austrumiem.
Kad Bastinda ieraudzīja, ka viņas uzticamās vārnas beigtas guļ zemē kaudzē, bet ceļinieki neiebiedējami virzās uz priekšu, viņu pārņēma niknums un bailes.
- Kā? Vai tiešām man pietrūks burvju mākslas, lai aizturētu nekaunīgu meiteni un viņas ceļa biedrus?!
Bastinda piecirta kāju un trīs reizes papūta svilpīti. Uz viņas saucienu salidoja niknu, melnu bišu bars, kuru dzēlieni bija nāvīgi.
- Lidojiet uz rietumiem! - burve uzkliedza. - Sameklējiet tur svešzemniekus un sadzeliet tos līdz nāvei! Ātrāk! Ātrāk!
Un bites, apdullinoši dūkdamas, laidās pretim ceļiniekiem. Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis tās pamanīja jau iztālēm. Biedēklis tūlīt aptvēra, kas darāms.
- Izvelc no manis salmus! - viņš uzsauca Dzelzs Malkas Cirtējam. - Noklāj ar tiem Ellu, Lauvu un Totiņu, un bites netiks viņiem klāt.
Viņš veikli atrāva vaļā svārkus, un no viņa izbira vesels klēpis salmu. Lauva, Ella un Totiņš nometās zemē. Dzelzs Malkas Cirtējs ātri noklāja viņus un izslējās visā augumā.
Bišu mākonis, nikni dūkdams, metās virsū Dzelzs Malkas Cirtējam. Malkas Cirtējs smaidīja: bites atlauza pret dzelzi indīgos dzeloņus un tūlīt bija beigtas, jo bites nevar dzīvot bez dzeloņa. Tās krita, viņu vietā uzbruka citas un arī mēģināja iedzīt dzeloņus Malkas Cirtēja dzelzs ķermenī.
Drīz vien visas bites gulēja beigtas zemē kā melnu oglīšu čupiņa. Lauva, Ella un Totiņš izlīda no salmiem, savāca tos un piebāza Biedēkli. Draugi atkal devās ceļā.
Ļaunā Bastinda ārkārtīgi saniknojās un izbijās, redzēdama, ka viņas uzticamās bites pagalam, bet ceļinieki iet un iet uz priekšu. Viņa plēsa matus, grieza zobus un aiz dusmām ilgi nespēja izrunāt ne vārda. Beidzot burve atjēdzās un sasauca savus kalpus Mirkšķoņus. Bastinda pavēlēja Mirkškoņiem apbruņoties un iznīcināt nekaunīgos ceļiniekus. Mirkšķoņi nebija visai drošsirdīgi: viņi žēlabaini mirkšķināja acis, un no tām ritēja asaras, bet viņi neiedrošinājās nepaklausīt savas valdnieces pavēlei un sāka meklēt ieročus. Bet, tā kā viņiem nekad nebija nācies karot {Bastinda pirmo reizi griezās pie viņiem pēc palīdzības), tad nekādu ieroču viņiem nebija, un viņi apbruņojās dažs ar kastroli, dažs ar pannu, dažs ar puķu podu, bet daži skaļi grabināja bērnu grabulīšus.
Kad Lauva ieraudzīja, ka Mirkšķoņi tuvojas uzmanīgi, cits aiz cita slēpdamies, cits citu no muguras pagrūzdami, bailīgi acis mirkšķinādami un miegdami, viņš skaļi iesmējās:
-Ar šitiem kauja nebūs ilga!
Viņš pagāja uz priekšu, atplēta milzīgo rīkli un tā ierēcās, ka Mirkšķoņi nometa katlus, pannas un grabulīšus un skriešus izklīda kur kurais.
Ļaunā Bastinda kļuva zaļa aiz dusmām, redzēdama, ka ceļinieki iet un iet uz priekšu un jau tuvojas viņas pilij.
Vajadzēja izlietot pēdējo burvju līdzekli, kāds viņai vēl bija palicis. Lādes slepenajā dibenā Bastindai glabājās Zelta Cepure. Cepures īpašnieks varēja, kad vien patika, izsaukt Lidojošo Mērkaķu vareno cilti un piespiest tos izpildīt katru pavēli. Bet Cepuri drīkstēja izlietot tikai trīs reizes, un Bastinda līdz šim jau divas reizes bija izsaukusi Lidojošos Mērkaķus.
Pirmo reizi viņa ar to palīdzību kļuva Mirkšķoņu zemes pavēlniece, bet otrreiz atsita Gudvina Šausmīgā karapulkus, kad tas mēģināja atbrīvot Violeto zemi no viņas varas.
Lūk, kāpēc Gudvins baidījās no ļaunās Bastindas un sūtija pret viņu Ellu, paļaudamies uz viņas sudraba kurpīšu spēku
Bastindai ļoti negribējās izlietot Cepuri trešo reizi: ar to tad izbeigtos tās burvju spēks. Taču burvei vairs nebija ne vilku, ne vārnu, ne melno bišu, bet Mirkšķoņi izrādījās slikti karotāji, un uz viņiem nevarēja paļauties.
Un tā Bastinda sameklēja Cepuri, uzlika to galvā un sāka burties. Viņa piecirta kāju un skaļi izkliedza burvju vārdus:
- Bambara, čufara, loriki, joriki, pikapu, trikapu, skoriki, moriki! Stājieties manā priekšā, Lidojošie Mērkaķi!
Un debesis satumsa no Lidojošo Mērkaķu bara, kuri ar saviem varenajiem spārniem laidās uz Bastindas pili.
Barvedis pielidoja pie Bastindas un teica:
- Tu izsauci mūs trešo un pēdējo reizi! Ko pavēlēsi darīt?
- Uzbrūciet svešzemniekiem, kas ielīduši manā zemē, un iznīciniet visus, tikai Lauvu ne! Viņu es jūgšu savos ratos.
-Tiks izpildīts! - atbildēja barvedis, un bars trokšņaini aizlidoja uz rietumiem.