Ceļinieki ar šausmām vēroja milzīgo Mērkaķu mākoņa tuvošanos - ar tiem cīnīties nebija iespējams.
Mērkaķi uzbruka barā un spiegdami metās virsū apjukušajiem gājējiem. Neviens nevarēja iet palīgā otram, jo visiem vajadzēja atgaiņāties no ienaidniekiem.
Dzelzs Malkas Cirtējs veltīgi vicināja cirvi. Mērkaķi aplipa viņam apkārt, izrāva cirvi, pacēla nabaga Malkas Cirtēju augstu gaisā un iesvieda aizā uz asām klintīm. Dzelzs Malkas Cirtējs tika sakropļots, viņš nevarēja pakustēties no vietas.
Viņam pakaļ aizā ielidoja arī viņa cirvis.
Cita Mērkaķu partija pieveica Biedēkli. Viņi izpurināja to, salmus izkaisīja vējā, bet svārkus, tukšo galvu, zābakus un cepuri satina kamolā un uzsvieda augsta kalna galā.
Lauva grozījās uz vietas un no bailēm tik draudoši rēca, ka Mērkaķi neuzdrošinājās viņam ķerties klāt. Bet viņi izmanījās uzsviest Lauvam virves, nogāza to zemē, sapina ķepas, aizbāza rīkli, pacēla gaisā un svinīgi aiznesa uz Bastindas pili. Tur viņu iesēdināja aiz dzelzs restēm, un Lauva niknumā valstījās pa grīdu, pūlēdamies pārgrauzt pinekļus.
Pārbiedētā Ella gaidīja nežēlīgu izrēķināšanos. Uz viņu metās pats Lidojošo Mērkaķu barvedis un jau pastiepa pret meitenes kaklu garās ķetnas ar asiem nagiem. Bet tad viņš ieraudzīja Ellas kājās sudraba kurpītes, un viņa seja saviebās aiz bailēm. Viņš atsprāga atpakaļ un, aizsprostodams padotajiem ceļu pie Ellas, uzkliedza:
- Meiteni nedrīkst aiztikt! Tā ir feja!
Mērkaķi tuvojās laipni un pat bijīgi, rūpīgi satvēra Ellu kopā ar Totiņu un traucās uz Bastindas Violeto pili. Nolaidies pils priekšā, Lidojošo Mērkaķu barvedis nolika Ellu zemē. Satrakotā burve uzbruka viņam lamādamās.
Mērkaķu barvedis teica:
- Tava pavēle ir izpildīta. Mēs sadragājām dzelzs cilvēku un izpurinājām izbāzni, noķērām Lauvu un iesēdinājām aiz restēm. Bet mēs ne ar pirkstu nedrīkstējām aizskart meiteni: tu pati zini, kādas nelaimes draud tam, kas darīs pāri sudraba kurpīšu īpašniekam. Mēs viņu atnesām pie tevis: dari ar viņu, ko gribi! Sveika uz visiem laikiem!…
Mērkaķi klaigādami pacēlās gaisā un aizlidoja.
Bastinda paskatījās uz Ellas kājām un bailēs nodrebēja: viņa pazina savas māsas Gingemas sudraba kurpītes.
"Kā tās pie viņas nokļuvušas?" Bastinda apjukusi domāja. "Vai tiešām kārnā meitenīte pārspējusi vareno Gingemu, Gremoņu pavēlnieci? Un tomēr viņai kājās ir sudraba kurpītes! Slikti man klāsies: es taču ne pirkstu nedrīkstu piedurt mazajai nekauņai, kamēr tā valkā burvju kurpītes…"
Vina uzkliedza:
- Ei tu! Nāc šurp! Kā tevi sauc?
Meitene pacēla pret ļauno burvi asaru pilnās acis:
- Ella, cienītā kundze!
- Pastāsti, kā tu ieguvi manas māsas Gingemas kurpītes! - Bastinda bargi uzkliedza Ellai.
Ella tumši piesarka.
- Kundze, es tiešām neesmu vainīga. Mana mājiņa uzkrita virsū Gingemas kundzei un nospieda to…
- Gingema pagalam… - ļaunā burve nočukstēja. Bastinda māsu nemīlēja un nebija to daudzus gadus
redzējusi. Viņa nobijās, ka meitene sudraba kurpītēs sagādās bojā eju arī viņai. Bet, paskatījusies Ellas labsirdīgajā sejiņā, Bastinda nomierinājās.
"Viņa nekā nezina par kurpīšu burvju spēku," burve nolēma. "Ja man izdosies tās iegūt, es kļūšu vēl varenāka nekā līdz šim, kad man piederēja vilki, vārnas, melnās bites un Zelta Cepure."
Vecenes acis iezibējās iekārē un pirksti saliecās, it kā jau vilktu nost Ellas kurpītes.
- Paklausies, meitēn Ella! - viņa gārdzoši noķērca.
- Es tevi turēšu verdzībā un, ja tu slikti strādāsi, sitīšu tevi ar lielu rungu un ietupināšu tumšā pagrabā, kur žurkas - milzīgas, izbadējušās žurkas! - tevi apēdīs un apgrauzīs tavus maigos kauliņus! Hi-hi-hi! Tu saproti mani?
-O, kundzene! Neatdodiet mani žurkām! Es klausīšu! Ella aiz bailēm bija kā bez prāta. Šajā brīdī Bastinda ieraudzīja Totiņu, kas nobijies spiedās pie Ellas kājām.
- Kas tad tas vēl par zvēru? - dusmīgi noprasīja ļaunā burve.
- Tas ir mans sunītis Totiņš, - Ella bailīgi atbildēja.
- Viņš ir labiņš un loti mīl mani…
- Hm… hm… - burve norūca. - Nekad neesmu tādus zvērus redzējusi. Lūk, mana pavēle: lai šis sunītis, kā tu viņu sauc, turas no manis tālāk, citādi viņš pirmais nokļūs pagrabā pie žurkām! Bet tagad sekojiet man!
Bastinda veda gūstekņus pa skaistām pils istabām, kur viss bija violets - gan sienas, gan paklāji, gan mēbeles un kur pie durvīm violetos svārkos stāvēja Mirkšķoņi, kas, burvei parādoties, klanījās līdz zemei un žēlabaini mirkšķināja acis tai nopakaļ. Beidzot Bastinda ieveda Ellu tumšā, netīrā virtuvē.
-Tu berzīsi podus, pannas un kastroļus, mazgāsi grīdu un kurināsi krāsni! Manai ķēkšai jau sen vajadzīga palīdze!
Un, pametusi no pārbīļa pusdzīvo meiteni vienu, Bastinda, rokas berzēdama, aizgāja uz pagalmu pils otrā pusē.
- Es vareni iebiedēju meiteni! Tagad savaldīšu Lauvu, un viņi abi būs manās rokās.
Gļēvais Lauva jau bija paguvis pārgrauzt virves un gulēja attālākajā būra kaktā. Ieraugot Bastindu, viņa dzeltenajās acīs iedegās ļauna uguns.
"Ak, cik žēl, ka man vēl nav drosmes," viņš nodomāja. "Tad es gan vecajai raganai atmaksātu par Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja bojā eju!" Un viņš sarāvās kamolā, gatavodamies lēcienam.
Vecene ienāca pa mazajām durtiņām.
- Ei tu, Lauva, paklausies! - viņa nošmakstināja. - Tu esi mans gūsteknis! Es tevi iejūgšu ratos un svētdienās vizināšos, lai Mirkšķoņi runā: "Skatieties, cik varena ir mūsu pavēlniece Bastinda - pat Lauvu viņa varējusi iejūgt!"
Kamēr Bastinda pļāpāja, Lauva atplēta rīkli, saslēja krēpes un metās uz burvi, rēkdams:
- Es tevi apēdīšu!
Viņš tikai par mata tiesu nesatvēra Bastindu. Pārbiedētā vecene kā lode izlidoja no krātiņa un veikli aizcirta durtiņas. Smagi elpodama aiz pārbīļa, viņa uzkliedza caur krātiņa stieņiem:
- Ak tu nolādētais! Tu vēl mani nepazīsti! Es tevi nomērdēšu badā, ja tu nebūsi ar mieru iet aizjūgā!
- Es tevi apēdīšu! - Lauva atkārtoja un metās pret restēm.
Vecene aiztipināja uz pili purpinādama un lamādamās.
…Vilkās garlaicīgas, smagas verdzības dienas. Ella no rīta līdz vakaram strādāja virtuvē, palīdzēdama ķēkšai Eregozai. Labsirdīgā Mirkšķoniete centās atvieglot meitenes stāvokli un ar prieku padarīja viņas vietā visgrūtākos darbus. Bet Bastinda vērīgi sekoja tam, kas notiek virtuvē, un Fregozai vienu otru reizi klājās slikti par viņas labo sirdi.
Bastinda cietsirdīgi piesējās Ellai un bieži vicināja pret viņu netīru, violetu lietussargu, ko vienmēr valcīja sev līdzi. Ella nezināja, ka burve nedrīkst viņu sist, un meitenes sirds sarāvās, kad lietussargs pacēlās pār viņas galvu.
Katru dienu vecene piegāja pie sprosta un spiedzošā balsī jautāja Lauvam:
- Vai iesi aizjūgā?
- Es tevi apēdīšu! - bija pastāvīga atbilde, un Lauva nikni metās pret sprosta stieņiem.
Bastinda kopš pirmās gūsta dienas nedeva Lauvam ēst, bet viņš nenomira badā un bija stiprs un spēcīgs kā arvien.
Lieta tā, ka vecā Bastinda par visu vairāk pasaulē baidījās no tumsas un ūdens. Tiklīdz nakts melnums ietina pili, Bastinda paslēpās visattālākajā istabā, noslēdza durvis ar izturīgām dzelzs bultām un nenāca ārā līdz vēlam rītam. Ella turpretim nepavisam nebaidījās tumsas. Viņa izvilka no virtuves skapja visu ēdamo, kas tur palicis, bet par to, lai tur būtu palicis vairāk ēdiena, rūpējās Fregoza. Turēdama vienā rokā kurvīti ar pārtiku, otrā lielu blašķi ar ūdeni, Ella priecīgi devās uz pagalmu. Tur viņu jūsmīgi sagaidīja Lauva un Totiņš.
Ella un Totiņš bija ļoti nobijušies no Bastindas drauda atdot sunīti žurkām par barību, un Totiņš kopš pirmās gūsta dienas pārgāja dzīvot aiz restēm Lauvas aizstāvībā. Viņš zināja, ka tur Bastinda viņu rokā nedabūs, un nesodīti rēja uz ļauno burvi, kad tā parādījās pagalmā.
Ella ielīda krātiņā starp diviem stieņiem, Lauva un Totiņš uzkrita atnestajam ēdienam un dzērienam. Pēc tam Lauva nogūlās ērtāk, meitene glaudīja viņa biezo, mīksto spalvu un spēlējās ar viņa astes pušķīti. Ella, Lauva un Totiņš ilgi sarunājās: ar skumjām atcerējās uzticamo draugu - Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja bojā eju, gudroja bēgšanas plānus. Bet no Violetās pils aizbēgt nebija iespējams: to apjoza augsts mūris ar asām naglām virspusē. Vārtus Bastinda aizslēdza, bet atslēgas nēsāja pie sevis.
Parunājusies un paraudājusi Ella cieši aizmiga uz paklātiem salmiem Lauvas drošajā apsardzībā.
Tā vilkās apnicīgas gūsta dienas. Bastinda kāri lūkojās uz Ellas sudraba kurpītēm, kuras Ella noāva tikai naktīs Lauvas būrī, vai arī kad mazgājās. Bet Bastinda baidījās no ūdens un tādā brīdī nekad Ellai netuvojās.
Meitene kopš pirmajām dienām bija ievērojusi burves dīvainās bailes no ūdens un izmantoja tās. Ella izjuta kā svētkus tās dienas, kad Bastinda viņai lika mazgāt virtuvi. Izlaistījusi uz grīdas vairākus spaiņus ūdens, meitene aizgāja uz krātiņu pie Lauvas un tur trīs četras stundas atpūtās no smagā darba. Bastinda aiz durvīm spiedzoši kliedza un lamājās, bet, ieskatījusies virtuvē un ieraudzījusi uz grīdas peļķi, viņa, Fregozas zobgalīgo smaidu pavadīta, šausmās aizbēga uz savu guļamistabu.
Ella bieži sarunājās ar labsirdīgo ķēkšu.
- Kāpēc jūs, Mirkšķoņi, nesaceļaties pret Bastindu? - meitene jautāja. - Jūsu ir tik daudz, veseli tūkstoši, bet jūs baidāties vienas ļaunas vecenes. Būtu metušies tai virsū vesels bars, sasējuši un iesēdinājuši dzelzs krātiņā, tur, kur tagad Lauva…
- Ei, ko tu runā! - Fregoza šausmās atgaiņājās. - Tu nepazīsti Bastindas varenību! Viņai pietiek tikai vienu vārdu pateikt, un visi Mirkšķoņi gulēs gar zemi beigti!
- Kā jūs to zināt?
- Pati Bastinda diez cik reižu to teikusi.
Šķelmīgi smaidīdama, Ella iebilda:
- Kāpēc viņa tādu vārdu neteica, kad mēs nācām uz viņas pili? Kāpēc viņa sūtīja pret mums vilkus, vārnas, melnās bites, bet, kad mani drosmīgie draugi visus viņas karapulkus bija iznīcinājusi, Bastindai vajadzēja prasīt palīdzību Lidojošajiem Mērkaķiem?
- Kāpēc, kāpēc! - Fregoza sirdījās. - Par tādām runām Bastinda mūs pulverī samals.
- Bet kā viņa tās uzzinās?
- Gan jau kaut kā! Viņai nekas nepaliek apslēpts!…
Taču sarunas atkārtojās atkal un atkal. Bastinda par tām nezināja, un Fregoza kļuva drošāka. Viņa jau labprāt piekrita Ellai, ka Mi/kšķoņiem jāatbrīvojas no ļaunās burves virskundzības. Bet, pirms kaut ko uzsāktu, ķēkša sadomāja skaidrāk uzzināt, kādas burvības vēl Bastindai palikušas. Vakaros viņa pielavījās pie tās guļamistabas durvīm un noklausījās vecenes murkšķēšanu, - tā pēdējā laikā bija pasākusi pati ar sevi sarunāties.
Reiz Fregoza atskrēja no Bastindas durvīm ārkārtīgi uztraukta un, neatradusi Ellu virtuvē, steidzās uz pagalmu. Sagūstītie draugi jau gulēja, bet ķēkša viņus uzmodināja.
- Ella, tev bija taisnība! - rokas vicinādama, kliedza Fregoza. - Izrādās, ka Bastinda visas savas burvības ir izlietojusi un viņai nekas nav palicis krājumā. Es dzirdēju, kā viņa vaimanāja un lādēja tavus draugus, ka tie viņai nolaupījuši burvju spēku…
Meitene un viņas draugi ārkārtīgi nopriecājās un izjautāja Fregozu sīki jo sīki. Bet ķēkša maz ko spēja piebilst. Viņa tikai vēl pastāstīja, ka Bastinda kaut ko muldējusi par sudraba kurpītēm, bet, ko īsti, to Mirkšķoniete nepaguvusi saklausīt, jo aiz uztraukuma iesitusies ar pieri durvīs un aizbēgusi, baidīdamās, ka burve viņu noķers nozieguma vietā.
Svarīgais jaunums, ko atnesa Fregoza, gūstekņus uzmundrināja. Tagad viņiem radās iespēja izpildīt Gudvina pavēli un atbrīvot Mirkšķoņus.
- Atdariet tikai man būri, - Lauva rēca, - un jūs redzēsiet, kā es izrēķināšos ar Bastindu!
Bet būris bija aizslēgts ar lielu atslēgu, un tā glabājās pie Bastindas slepenībā. Apspriedušies draugi nolēma, ka Fregozai jāsakūda kalpi uz sacelšanos. Tie sagūstīs pēkšņi pārsteigto burvi un atņems tai brīvību un varu.
Fregoza aizgāja, bet Ella un viņas draugi gandrīz visu nakti negulēja, pārrunādami gaidāmo cīņu ar Bastindu.
Nākamajā dienā Fregoza ķērās pie darba. Bastinda bija kalpus ļoti iebaidījusi, un nebija viegli tos pierunāt sacelties pret burvi. Tomēr Fregozai izdevās pārliecināt dažus pils sargus, un sazvērestībai uzticamie Mirkšķoņi sāka gatavoties.
Pagāja dažas dienas. Redzēdami, ka sardzes vīri sadūšojušies un nopietni gatavojas noslēgt rēķinus ar ļauno burvi, arī pārējie kalpi nolēma tiem pievienoties. Brieda sacelšanās, bet tad neparedzēts notikums noveda pie ātra un negaidīta atrisinājuma.
Bastindu neatlaidīgi vajāja doma, ka viņai katrā ziņā jāiegūst Ellas sudraba kurpītes. Burvei tā bija vienīgā iespēja saglabāt savu varu Violetajā zemē. Un beidzot Bastinda izdomāja.
Reiz, kad ne Ellas, ne Fregozas nebija virtuvē, burve virs grīdas stingri novilka tievu aukliņu un pati noslēpās aiz krāsns.
Meitene ienāca, paklupa pār aukliņu un nokrita; no labās kājas nomuka kurpīte un aizripoja. Viltīgā Bastinda izskrēja no aizkrāsnes, acumirklī sagrāba kurpīti un uzvilka savā izģindušajā vecenes kājā.
- Hi-hi-hi! Bet kurpīte ir mana! - Bastinda ķircināja meiteni, kas aiz pārsteiguma bija zaudējusi valodu.
- Atdodiet kurpīti! - attapdamās Ella iekliedzās. - Ak jūs zagle! Kā jums nav kauna!
- Pamēģini atņemt! - vaibstīdamās atbildēja vecene. - Es arī otru tev novilkšu! Bet pēc tam, vari būt droša, atriebšos tev par Gingemu! Tevi apēdīs žurkas - hi-hi-hi, lielas, izsalkušas žurkas! - un sagrauzīs tavus maigos kauliņus!
Ella bija kā bez prāta aiz bēdām un sašutuma - viņai taču tā patika sudraba kurpītes. Lai kaut kā atriebtos Bastindai, Ella paķēra ūdens spaini, pieskrēja vecenei klāt un apŠļāca to ar ūdeni no galvas līdz kājām.
Burve pārbijusies iekliedzās un mēģināja nopurināties. Velti! Viņas seja izburba kā kūstošs sniegs; no viņas vēlās tvaiku mutulis; ķermenis sāka rukt un iztvaikot…
- Ko tu izdarīji! - burve iespiedzās. - Es taču tūlīt izkusīšu!…
- Man ļoti žēl, kundze! - Ella atbildēja. - Es tiešām nezināju! Bet kāpēc jūs nozagāt kurpīti?
- Pieci simti gadu es neesmu mazgājusies, neesmu tīrījusi zobus, ne pirksta neesmu piedūrusi ūdenim, jo man ir pareģota nāve no ūdens, un nu man ir pienācis gals! - vecene gaudoja.
Burves balss kļuva klusāka un klusāka; viņa kusa kā cukura grauds tējas glāzē.
Ella ar šausmām vēroja Bastindas bojā eju.
- Jūs pati esat vainīga… - viņa iesāka.
- Nē, tevi kāds ir samā… fffff…
Burves balss pārtrūka, ar šņākoņu viņa pieplaka grīdai, un pēc minūtes no viņas bija palikusi tikai netīra peļķe, kurā gulēja burves drēbes, lietussargs, sirmas matu šķipsnas un sudraba kurpīte.
Šajā brīdī virtuvē atgriezās Fregoza. Ķēkša ārkārtīgi brīnījās un priecājās par savas cietsirdīgās kundzes galu. Viņa pievāca lietussargu, drēbes un matus un iesvieda kaktā, lai vēlāk sadedzinātu. Iztrinuši netīro peļķi uz grīdas, Fregoza apskrēja pili, lai visiem pastāstītu priecīgo vēsti…
Bet Ella notīrīja un uzāva kurpīti, sameklēja Bastindas guļamistabā Lauvas krātiņa atslēgu un steidzās uz pagalmu izstāstīt saviem draugiem par ļaunās burves Bastindas brīnumaino galu.