Gļēvais Lauva šausmīgi nopriecājās, izdzirdis par Bastindas negaidīto bojā eju. Ella atvēra krātiņu, un viņš ar baudu paskraidījās pa pagalmu, izstaipīdams ķepas.
Totiņš ieradās virtuvē, lai savām acīm paskatītos uz briesmīgās Bastindas atliekām:
- Ha-ha-ha! - Totiņš jūsmoja, ieraudzījis kaktā netīru drēbju saini. - Izrādās, ka Bastinda nav bijusi stiprāka par tiem sniega vīriem, kādus zēni ziemās taisa pie mums Kanzasā. Cik žēl, Ella, ka tu agrāk to nebiji aptvērusi.
- Un labi, ka nebiju aptvērusi, - Ella iebilda. - Jo citādi diez vai man pietiktu dūšas apliet burvi, ja es zinātu, ka viņa no tā nomirs…
- Nu, viss ir labi, kas labi beidzies, - Totiņš jautri piekrita, - svarīgi ir tas, ka mēs atgriezīsimies Smaragda pilsētā ar uzvaru!
Pie Violetās pils sapulcējās liels bars Mirkšķoņu no visas apkārtnes, un Ella tiem paziņoja, ka tagad viņi ir brīvi. Tautas prieks nebija aprakstāms. Mirkšķoņi dejoja, knaukšķināja pirkstus un tik cītīgi mirkšķināja cits citam, ka pret vakaru tiem acis sāka asarot un tie vairs neko neredzēja sev apkārt.
Atbrīvojušies no verdzības, Ella un Lauva vispirms padomāja par Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju: vajadzēja parūpēties par uzticamo draugu glābšanu.
Daži desmiti ņiprāko Mirkšķoņu tūlīt Ellas un Lauvas vadībā devās tos uzmeklēt. Totiņš arī nepalika pilī: viņš cienīgi nosēdās uz sava lielā četrkājainā drauga muguras. Viņi gāja, kamēr nokļuva vietā, kur bija notikusi kauja ar Lidojošiem Mērkaķiem, un uzsāka meklēšanu. Dzelzs Malkas Cirtēju izvilka no aizas kopā ar viņa cirvi. Sainīti ar Biedēkļa drēbēm, izbalušām un apputējušām, atrada kalna galotnē. Ella nevarēja novaldīt asaras, uzskatot savu uzticamo draugu nožēlojamās atliekas.
Ekspedīcija atgriezās pilī, un Mirkšķoņi ķērās pie darba.
Biedēkļa uzvalku izmazgāja, salāpīja, iztīrīja, piebāza ar svaigiem salmiem, un - lūdzu! - Ellas priekšā atkal stāvēja viņas mīļais Biedēklis. Bet viņš nevarēja ne runāt, ne redzēt, jo lietus bija noskalojis no viņa sejas visu krāsu, un viņam nebija ne acu, ne mutes.
Mirkšķoņi atnesa otiņu un krāsas, un Ella sāka zīmēt Biedēklim acis un muti. Tiklīdz iezīmējās pirmā acs, viņš tūlīt jautri pamirkšķināja meitenei.
- Pacieties, draudziņ, - Ella laipni teica, - citādi tu paliksi greizacis…
Bet Biedēklis nejaudāja paciesties. Viņa mute vēl nebija pabeigta, kad viņš jau sāka pļāpāt.
- Kls… Dkls… Sird… Esmu Biedēklis, drošsirdīgais, izveicīgais… Ak, kāds prieks! Es atkal esmu pie Ellas!…
Jautrais Biedēklis ar savām mīkstajām rokām apkampa Ellu, Lauvu un Totiņu…
Ella apjautājās Mirkšķoņiem, vai starp tiem neesot izveicīgu kalēju. Izrādījās, ka Mirkšķoņu zeme jau izsenis slavena ar lieliskiem pulksteņmeistariem, zeltkaļiem, mehāniķiem. Uzdzirduši, ka runa ir par Dzelzs Cilvēka - Ellas biedra atjaunošanu, Mirkšķoņi apliecināja, ka ikviens no viņiem ir gatavs darīt visu Glābēja Ūdens fejas labā, - tā viņi bija iesaukuši meiteni.
Malkas Cirtēju atjaunot, izrādījās, nebija tik viegli kā Biedēkli. Visizveicīgākie zemes meistari trīs dienas un četras naktis strādāja pie viņa sakropļotā sarežģītā mehānisma. Viņi klaudzināja āmuriņus, zāģēja ar zāģīšiem, kniedēja, lodēja, slīpēja…
Un rau - pienāca laimīgais brīdis, kad Dzelzs Malkas Cirtējs stāvēja Ellas priekšā. Viņš bija gluži kā jauns, ja neskaita dažus ielāpus tajās vietās, kur dzelzī pret klintīm bija iesisti caurumi. Bet Malkas Cirtējs nepiegrieza ielāpiem vērību. Pēc salabošanas viņš bija kļuvis vēl skaistāks. Mirkšķoņi bija viņu nospodrinājuši, un viņš tā spīdēja, ka, uz viņu skatoties, acis sāka sāpēt. Tie salaboja arī viņa cirvi un salauztā koka kāta vietā izgatavoja zelta. Mirkšķoņiem vispār patika viss, kas spīd. Pēc tam bērnu un pieaugušo bari staigāja Dzelzs Malkas Cirtējam no muguras un mirkšķinādami bolīja uz viņu acis.
Prieka asaras sāka plūst no Dzelzs Malkas Cirtēja acīm, kad viņš atkal ieraudzīja draugus. Biedēklis un Ella noslaucīja viņam asaras violetā dvielī, baidīdamies, ka atkal nesarūsē viņa žokļi. Ella raudāja aiz prieka, un pat Gļēvais Lauva nobirdināja asaras. Viņš tik bieži slaucīja acis ar asti, ka pušķītis tās galā kļuva slapjš; Lauvam vajadzēja steigties uz pagalmu un izžāvēt asti saulītē.
Par godu visiem šiem priecīgajiem notikumiem pilī tika sarīkotas jautras dzīres. Ella un viņas draugi sēdēja goda vietās, un uz viņu veselību tika tukšots daudz kausu limonādes un augļu kvasa.
Viens no dzīrniekiem ierosināja, ka turpmāk par godu Glābēja Ūdens fejai katram Mirkšķonim jāmazgājas piecas reizes dienā; pēc ilgiem strīdiem vienojās, ka pietikšot triju reižu.
Draugi pavadīja Violetajā pilī starp Mirkšķoņiem vēl dažas jautras dienas un sāka posties atpakaļceļam.
- Jāiet pie Gudvina: viņam jāizpilda savi solījumi, - teica Ella.
- O, beidzot es dabūšu savas smadzenes! - iesaucās Biedēklis.
- Un es sirdi! - teica Dzelzs Malkas Cirtējs.
- Un es drosmi! - auroja Gļēvais Lauva.
- Bet es atgriezīšos pie tētiņa un māmiņas Kanzasā, - sacīja Ella un sasita plaukstas.
- Un es tur pārmācīšu lielībnieku Hektoru, - piebilda Totinš.
No rīta viņi sapulcēja Mirkšķoņus un sirsnīgi no tiem atvadījās.
No pūļa iznāca trīs sirmbārdaini veči, griezās pie Dzelzs Malkas Cirtēja un godbijīgi lūdza to kļūt par viņu zemes valdnieku. Mirkšķoņiem ārkārtīgi patika žilbinoši spīdīgais
Dzelzs Malkas Cirtējs, viņa staltā stāja, kad viņš majestātiski soļoja ar zelta cirvi pār plecu.
- Palieciet pie mums! - Mirkšķoņi viņu lūdza. - Mēs esam tik bezpalīdzīgi un kautrīgi! Mums vajadzīgs valdnieks, kas varētu mūs aizsargāt pret ienaidniekiem. Ja nu piepeši mums uzbrūk kāda ļauna burve un atkal nospiež mūs verdzībā! Mēs jūs ļoti lūdzam!
Iedomājoties vien ļauno burvi, Mirkšķoņi šausmās iegaudojās.
- Gudvina zemē vairs nav ļaunu burvju! - lepni iebilda Biedēklis. - Mēs ar Ellu tās visas esam iznīcinājuši!
Mirkšķoņi noslaucīja asaras un turpināja:
- Padomājiet arī par to, cik ērts tāds valdnieks: ne viņš ēd, ne dzer un tātad neuzkraus mums nodokļus. Un, ja viņš ciestu kaujā ar ienaidniekiem, mēs varētu viņu izlabot: pieredze mums jau ir.
Dzelzs Malkas Cirtējs jutās glaimots.
- Patlaban es nevaru šķirties no Ellas, - viņš teica.
- Un man jādabū Smaragda pilsētā sirds. Bet pēc tam… es padomāšu un varbūt pie jums atgriezīšos.
Mirkšķoņi nopriecājās un pavadīja ceļiniekus ar jautriem "urā" saucieniem.
Draugi visi saņēma bagātīgas dāvanas. Ellai pasniedza rokas sprādzi ar dimantiem. Dzelzs Malkas Cirtējam bija pagatavota skaista eļļas kanniņa - no zelta, ar dārgakmeņiem rotāta. Biedēklim, zinot, ka tas nav stingrs uz kājām, Mirkšķoņi uzdāvināja lielisku spieķi ar ziloņkaula rokturi, bet platmalei piekāra sudraba zvārgulīšus ar brīnišķīgu skaņu. Biedēklis ļoti lepojās ar dāvanām. Iedams viņš tālu atmeta roku ar spieķi un purināja galvu, lai papilnam izbaudītu zvārgulīšu melodisko šķindēšanu. Tas viņam tomēr drīz apnika, un viņš atkal izturējās tikpat vienkārši kā agrāk.
Lauva un Totiņš saņēma brīnišķīgas zelta kakla siksnas. Lauvam kakla siksna sākumā nepatika, bet kāds Mirkšķonis viņam pateica, ka visi karaļi valkājot zelta kakla siksnas, un tad Lauva samierinājās ar nepatīkamo rotu.
- Kad es dabūšu drosmi, - teica Lauva, - es kļūšu zvēru karalis, tātad man jau laikus jāpierod pie šīs nepatīkamās lietiņas…