Violetā Mirkšķoņu pilsēta palika aiz muguras. Ceļinieki gāja uz rietumiem. Ellai galvā bija Zelta Cepure.
Cepuri meitene bija nejauši atradusi Bastindas istabā. Viņa nezināja tās burvības spēku, bet Cepure meitenei patika, un viņa to uzlika galvā.
Visi soļoja jautri un cerēja divās trīs dienās nokļūt līdz Smaragda pilsētai. Bet kalnos, tur, kur bija cīnījušies ar Lidojošajiem Mērkaķiem, ceļinieki apmaldījās: novirzījušies no pareizā ceļa, viņi aizgāja uz citu pusi.
Pagāja diena pēc dienas, bet pie apvāršņa vēl arvien neparādījās Smaragda pilsētas torņi. Pārtika gāja uz beigām, un Ella ar bažām domāja par nākotni.
Reiz, kad ceļinieki atpūtās, meitene nejauši atcerējās svilpīti, ko tai bija iedāvinājusi peļu karaliene.
- Kā būtu, ja es papūstu?
Ella pielika svilpīti pie lūpām. Zālē kaut kas nočaukstēja, un klajumiņā izskrēja lauku peļu karaliene.
- Esiet sveicināti! - ceļinieki priecīgi iesaucās, un Malkas Cirtējs saķēra nevaldāmo Totiņu aiz kakla siksnas.
- Ko jūs vēlaties, mani draugi? - peļu karaliene jautāja savā smalkajā balstiņā.
- Mēs no Mirkšķoņu zemes ejam atpakaļ uz Smaragda pilsētu un esam apmaldījušies, - teica Ella. - Palīdziet mums atrast ceļu!
- Jūs ejat uz pretējo pusi, - teica Ramina. - Drīz jūsu priekšā pavērsies kalnu grēda, kas apjož Gudvina zemi. Un no šejienes līdz Smaragda pilsētai ir daudzu daudzu dienu ceļš.
Ella noskuma.
- Bet mēs domājām, ka drīz vien ieraudzīsim Smaragda pilsētu!
- Kā gan var bēdāties cilvēks, kam galvā Zelta Cepure? - izbrīnījusies jautāja peļu karaliene. Viņa, kaut arī maza augumā, piederēja pie feju cilts un zināja dažādu burvestīgu priekšmetu lietošanu. - Izsauciet Lidojošos Mērkaķus, un viņi jūs aiznesīs, kur vajadzīgs.
Izdzirdis par Lidojošajiem Mērkaķiem, Dzelzs Malkas Cirtējs sāka trīcēt, bet Biedēklis sarāvās aiz šausmām. Gļēvais Lauva sapurināja pinkainās krēpes:
-Atkal Lidojošie Mērkaķi? Padevīgi pateicos! Esmu ar viņiem pietiekami pazīstams, un, manuprāt, šie neradījumi ir ļaunāki par zobenzobu tīģeriem!
Ramina iesmējās:
- Mērkaķi padevīgi kalpo Zelta Cepures īpašniekam. Paskatieties uz padrēbi: tur ir uzrakstīts, kas jādara.
Ella paskatījās Cepures iekšpusē.
-Mēs esam glābti, mani draugi! - viņa jautri iesaucās.
- Es aizeju, - cienīgi teica peļu karaliene. - Mūsu ciltij nav labas attiecības ar Lidojošo Mērkaķu cilti. Uz redzēšanos!
- Uz redzēšanos! Paldies! - nosauca ceļinieki, un pele nozuda.
Ella sāka skaitīt burvju vārdus, kas bija uzrakstīti uz padrēbes:
- Bambara, čufara, loriki, joriki…
- Bambara, čufara? - izbrīnījies pārjautāja Biedēklis.
-Ak, lūdzams, netraucē! - Ella palūdza un turpināja:
- Pikapu, trikapu, skoriki, moriki…
- Skoriki, moriki… - Biedēklis nočukstēja.
- Stājieties manā priekšā, Lidojošie Mērkaķi! - Ella skaļi nobeidza, un gaisā parādījās trokšņains Lidojošo Mērkaķu bars.
Ceļinieki negribot palieca galvas uz leju, atcerēdamies iepriekšējo sastapšanos ar Mērkaķiem. Bet bars klusi nolaidās, un barvedis godbijīgi paklanījās Ellai.
- Ko pavēlēsiet, Zelta Cepures pārvaldītāja?
-Aiznesiet mūs uz Smaragda pilsētu!
- Tiks izpildīts!
Viens mirklis - un ceļinieki atradās augstu gaisā. Ellu nesa Lidojošo Mērkaķu barvedis un viņa sieva; Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs sēdēja jāšus; Lauvu bija satvēruši vairāki spēcīgi mērkaķi; kāds jauns mērkaķītis stiepa Totiņu, bet sunītis to rēja un mēģināja tam iekost. Sākumā ceļiniekiem bija baigi, bet drīz vien viņi nomierinājās, redzēdami, cik brīvi gaisā jūtas Mērkaķi. -
- Kāpēc jūs paklausāt Zelta Cepures īpašniekam? - Ella jautāja.
Un Lidojošo Mērkaķu barvedis izstāstīja Ellai notikumu, kā priekš daudziem gadsimtiem Lidojošo Mērkaķu cilts apvainojusi varenu feju. Par sodu feja pagatavojusi burvju Cepuri. Lidojošiem Mērkaķiem jāizpilda Cepures īpašnieka trīs vēlēšanās, bet pēc tam viņam vairs nav pār tiem varas. Bet, ja Cepure pāriet citās rokās, tas atkal var pavēlēt Mērkaķu ciltij. Pirmā Zelta Cepures īpašniece bijusi feja, kas to pagatavojusi. Pēc tam cepure daudzas reizes gājusi no rokas rokā, kamēr nokļuvusi pie ļaunās Bastindas, bet no tās pie Ellas.
Pēc stundas parādījās Smaragda pilsētas torņi, un Mērkaķi saudzīgi nolaida Ellu un viņas ceļa biedrus pie pašiem vārtiem, uz dzelteniem ķieģeļiem bruģētā ceļa.
Bars uzspurdza gaisā un trokšņodams pazuda.
Ella piezvanīja. Iznāca Vārtu Sargs un ārkārtīgi izbrīnījās:
- Jūs esat atgriezušies?
- Kā redzat! - ar pašcieņu teica Biedēklis.
- Bet jūs taču devāties pie Violetās zemes ļaunās burves?
- Mēs bijām pie viņas, - atbildēja Biedēklis un cienīgi piesita ar spieķi pie zemes. - Tiesa, nevaram lielīties, ka mēs būtu tur jautri pavadījuši laiku.
- Un jūs aizgājāt no Violetās zemes bez Bastindas atļaujas? - pārsteigtais Vārtu Sargs prašņāja.
- Mēs viņas atļauju nemaz neprasījām! - Biedēklis turpināja. - Ziniet, viņa taču ir izkususi!
- Kā? Izkususi? Jauka, apburoša ziņa! Bet kas tad viņu izkausēja?
- Protams, ka Ella! - svarīgi pateica Lauva.
Vārtu Sargs zemu paklanījās Ellai, ieveda ceļiniekus savā istabā un atkal uzlika tiem jau pazīstamās brilles. Un atkal visa apkārtne burvīgi pārvērtās, viss iezaigojās maigā, zaļā krāsā…