Ceļinieki pa jau pazīstamām ielām devās uz Gudvina pili. Pa ceļam Vārtu Sargs nenocietās un vienam otram no iedzīvotājiem pastāstīja par briesmīgās Bastindas bojā eju. Ziņa ātri izplatījās pa visu pilsētu, un drīz vien aiz Ellas un viņas draugiem līdz pašai pilij soļoja liels godbijīgu dīkdieņu bars.
Zaļbārdainais Kareivis stāvēja postenī un, kā vienmēr, raudzījās spogulī, un ķemmēja savu lielisko bārdu. Šoreiz pūlis bija salasījies tik liels un kliedza tik skaļi, ka piesaistīja Kareivja uzmanību jau pēc desmit minūtēm. Dins Hiors ļoti nopriecājās par ceļinieku atgriešanos no bīstamā gājiena, izsauca zaļo meiču, un tā ierādīja viņiem agrākās istabas.
- Lūdzu, paziņojiet Lielajam Gudvinam par mūsu atgriešanos, - Ella teica Kareivim, - un pasakiet, ka mēs lūdzam mūs pieņemt… Un katrā ziņā, katrā ziņā piebilstiet, ka es esmu no Kanzasas…
- No Kanzasas? - Kareivis izbrīnā atkārtoja. - Dīvains nosaukums. Pacentīšos neaizmirst… - Viņš aizgāja, domīgi murminādams zem deguna: "Kanzasa, Kanzasa, Kanzasa…" Viņš jau bija gandrīz nozudis, kad pēkšņi pabāza galvu puspavērtajās durvīs un tik skaļi iekliedzās "Kanzasa?", ka sabiedēja Ellu.
Pēc dažām minūtēm Kareivis atgriezās un teica:
- Pie troņa zāles durvīm es skaļā balsī pateicu jūsu lūgumu, bet nesaņēmu no Lielā Gudvina nekādu atbildi. Es neaizmiršu piebilst, ka jūs esat no Kan… zasas, bet arī tas nelīdzēja…
Kareivis katru dienu ieradās pie troņa zāles durvīm un ziņoja par ceļinieku vēlēšanos redzēt Gudvinu, un katrreiz atbilde bija kapa klusums.
Pagāja nedēļa. Gaidīšana kļuva neizturami mokoša. Ceļinieki bija cerējuši, ka Gudvina pilī viņus uzņems silti. Burvja vienaldzība viņus biedēja un kaitināja.
- Vai tikai viņš nav nomiris? - domīgi minēja Ella.
- Nē, nē! Gluži vienkārši viņš negrib pildīt savus solījumus un slēpjas no mums! - sašutis teica Biedēklis. - Protams, viņam žēl smadzeņu un sirds, un drosmes-tās taču ir vērtīgas lietas! Bet tad nevajadzēja mūs sūtīt pie ļaunās burves Bastindas, kuru mēs tik drošsirdīgi iznīcinājām!
Sadusmotais Biedēklis paziņoja Kareivim:
- Pasakiet Gudvinam: ja viņš mūs nepieņems, mēs izsauksim Lidojošos Mērkaķus. Sakiet Gudvinam, ka mēs esam viņu saimnieki, mums pieder Zelta Cepure, - pikapu, trikapu! - un, kad ieradīsies Lidojošie Mērkaķi, taa mēs ar viņu parunāsim!
Dins Hiors^aizgāja un atgriezās ļoti drīz.
- Gudvins Šausmīgais jūs visus pieņems rīt tieši pulksten desmitos no rīta troņa zālē. Lūgums nenokavēties! Un, zināt ko, - viņš klusi iečukstēja Ellai ausī, - viņš, liekas, nobijās. Jo viņam jau bijusi darīšana ar Lidojošiem Mērkaķiem, un tāpēc viņš zina, kas tie par zvēriem.
Ceļotāji pavadīja nemierīgu nakti un no rīta noliktajā laikā sapulcējās pie troņa zāles durvīm.
Durvis atvērās, un viņi iegāja zālē. Katrs iedomājās ieraudzīt Gudvinu tādā izskatā, kādā tas bija viņiem parādījies pirmo reizi. Bet viņi izbrīnījās, redzēdami, ka zālē neviena nav. Tur valdīja svinīgs un baigs klusums, un ceļiniekus pārņēma bailes: ko gan viņiem gatavo Gudvins?
Viņi nodrebēja kā no piepeša pērkona grāviena, kad tukšajā istabā ierunājās balss:
- Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais! Kāpēc jūs mani traucējat?
Ella un viņas draugi paskatījās visapkārt - neviena nebija.
- Kur jūs esat? - trīcošā balsī jautāja Ella.
- Es esmu visur! - svinīgi atbildēja balss. - Es varu pieņemt ikkatru izskatu un kļūstu neredzams, ja gribu. Pieejiet pie troņa, es ar jums runāšu!
Ceļinieki pagāja dažus soļus uz priekšu. Visi Šausmīgi baidījās, izņemot Dzelzs Malkas Cirtēju un Totiņu. Dzelzs Malkas Cirtējam nebija sirds, bet Totiņš nesaprata, kā var baidīties no balsīm.
- Runājiet! - atskanēja balss.
- Lielais Gudvin, mēs atnācām jūs lūgt izpildīt jūsu solījumus!
- Kādus solījumus? - jautāja balss.
- Jūs apsolījāt nogādāt mani Kanzasā pie tētiņa un māmiņas, tiklīdz Mirkšķoņi būs atbrīvoti no Bastindas varas.
- Un man jūs apsolījāt iedot smadzenes!
- Un man sirdi!
- Un man drosmi!
- Bet vai Mirkšķoņi tiešām ir atbrīvoti? - jautāja balss, un Ellai likās, ka tā ietrīcējās.
- Jā! - meitene atbildēja. - Es aplēju ļauno Bastindu ar ūdeni, un viņa izkusa.
- Pierādījumus, pierādījumus! - uzstājīgi teica balss.
- Pikapu, trikapu, - Biedēklis iesaucās. - Vai tad jūs, kas esat visur, neredzat Ellai galvā Zelta Cepuri? Jeb vai jūs gribat, lai mēs kā pierādījumus izsaucam Lidojošos Mērkaķus, bambara, čufara?!
- Ai nē, nē, es jums ticu! - balss steidzīgi viņus pārtrauca. - Bet tas ir tik negaidīti!… Labi, atnāciet parīt, es padomāšu par jūsu lūgumiem.
- Laika bija diezgan padomāt, skoriki, moriki! - aizkaitinātais Biedēklis iebļāvās. - Veselu nedēļu mēs gaidījām uz pieņemšanu!
- Negribam vairs gaidīt nevienu dienu! - Dzelzs Malkas Cirtējs enerģiski atbalstīja biedru, bet Lauva tā ierēcās, ka milzīgā zāle pieplūda ar dunoņu, kurā nosmaka kāds izbaiļu iesauciens.
Tas laiks bija pagājis, kad Ella un viņas ceļa biedri ienāca troņa zālē kā pazemīgi lūdzēji, kas gaida burvja žēlastību. Tagad viņi bija ieradušies prasīt taisnību. Vārds paliek vārds, lai kas to devis, un, ja reiz tas dots, tad arī jāpilda.
Kad noklusa Lauvas rēciena atbalss, iestājās klusums. Ella un viņas biedri gaidīja, ko Gudvins atbildēs uz viņu drosmīgo izaicinājumu. Pa to laiku Totiņš centīgi ošņāja gaisu un pēkšņi riedams metās uz attālāko istabas kaktu. Vēl mirklis - un viņš pazuda no acīm. Pārsteigtajai Ellai likās, ka sunītis izskrēja cauri sienai. Bet tūlīt jau no sienas, nē, no zaļa aizsega, kas bija saplūdis ar sienu, kliegdams izskrēja mazs cilvēciņš:
- Pievāciet suni! Tas mani sakodīs! Kas atļāva manā pilī ievest suņus?
Ceļinieki neizpratnē skatījās uz cilvēciņu. Augumā viņš nebija lielāks par Ellu, bet jau vecs, ar lielu galvu un grumbainu seju. Viņš bija tērpies raibā vestē, svītrainās biksēs un garos svārkos. Rokā viņam bija liels rupors, un ar to viņš pārbijies atgaiņājās no Totiņa, kas bija izlēcis no aizsega un mēģināja iekost viņam kājā.
Dzelzs Malkas Cirtējs ar cirvi pār plecu strauji pagāja nepazīstamajam pretim.
- Kas jūs tāds esat? - viņš bargi noprasīja.
- Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais, - drebošā balsī atbildēja cilvēciņš. - Bet, lūdzu, lūdzu, nenogaliniet mani! Es darīšu visu, ko jūs no manis prasāt!
Ceļinieki saskatījās ārkārtīgi izbrīnījušies un vīlušies.
- Bet es domāju, ka Gudvins - tā ir Dzīvā Galva, - teica Ella.
- Un es domāju, ka Gudvins ir Jūras Vārava, - teica Biedēklis.
- Un es domāju, ka Gudvins ir Šausmīgs Nezvērs, - teica Malkas Cirtējs.
- Un es domāju, ka Gudvins ir Ugunīgā Bumba, - teica Lauva.
- Tas viss ir pareizi, un visi jūs maldāties, - mīlīgi teica nepazīstamais. - Tās ir tikai maskas.
- Kā - maskas? - Ella iesaucās. - Vai tad jūs neesat Lielais Burvis?
- Klusāk, mans bērns! - teica Gudvins. - Par mani ir nodibinājies uzskats, ka es esmu Lielais Burvis.
- Bet īstenībā?
- Īstenībā… ak vai, īstenībā es esmu parasts cilvēks, mans bērns!
Aiz vilšanās un apvainojuma Ellai asaras saskrēja acīs.
Dzelzs Malkas Cirtējam arī nāca raudiens, bet viņš laikus atcerējās, ka nav līdzi eļļas kanniņas.
Sadusmotais Biedēklis uzkliedza:
- Es pateikšu, kas jūs esat, ja jūs to nezināt! Jūs esat krāpnieks, pikapu, trikapu!
- Pilnīgi pareizi, - atbildēja cilvēciņš, laipni smaidīdams un berzēdams rokas. - Es esmu Lielais un Šausmīgais Krāpnieks!
- Bet kā tad nu būs? - Dzelzs Malkas Cirtējs teica. - No kā tad es saņemšu sirdi?
- Un es smadzenes? - jautāja Biedēklis.
- Un es drosmi? - jautāja Lauva.
- Mani draugi! - teica Gudvins. - Nerunājiet par sīkumiem. Padomājiet, cik nožēlojama ir mana dzīve šajā pilī!
- Jums ir nožēlojama dzīve? - Ella brīnījās.
- Jā, mans bērns! - Gudvins nopūtās. - Iegaumējiet: neviens, it neviens pasaulē nezina, ka es esmu Lielais
Krāpnieks, un man jau daudzus gadus vajag mānīties, slēpties un visādi muļķot ļaudis. Bet ziniet, tā nav viegla nodarbošanās - mulsināt ļaudis. Un diemžēl tas vienmēr nāk gaismā. Lūk, jūs mani atmaskojāt, un, taisnību sakot, - viņš nopūtās, - es par to priecājos! Es, protams, kļūdījos, ielaizdams jūs šeit visus kopā un vēl ar šo nolādēto šuneli…
- Nu-nu-nu, uzmanīgāk! - atņirgdams zobus, teica Totiņš.
- Lūdzu piedošanu, - Gudvins paklanijās, - es negribēju jūs apvainot… Jā, kur es paliku? Aha, atcerējos, es ielaidu jūs visus kopā tāpēc, ka izbijos no Lidojošiem Mērkaķiem…
- Bet es nekā nesaprotu, - Ella teica. - Kā tad es toreiz jūs redzēju Dzīvās Galvas izskatā?
- Tas ir ļoti vienkārši! - Gudvins atbildēja. - Nāciet man līdzi, un tad jūs sapratīsiet.
Pa slepenām durtiņām viņš ieveda tos noliktavā aiz troņa zāles. Tur viņi ieraudzīja Dzīvo Galvu, Jūras Vāravu, Zvēru, fantastiskus putnus un zivis. Tie visi bija taisīti no papīra, kartona, papīra masas un meistariski izkrāsoti.
- Lūk, veidi, kādos var parādīties Gudvins Lielais un Šausmīgais, - smiedamies paskaidroja atmaskotais burvis. - Kā redzat, izvēle diezgan laba un darītu godu katram cirkam!
Lauva pienāca tuvāk Galvai un dusmīgi iecirta tai ar ķepu. Galva kūleņiem aizripoja pa grīdu, nikni bolīdama acis. Izbiedētais Lauva rūkdams atlēca atpakaļ.
- Visgrūtākais, - nopūzdamies stāstīja Gudvins, - ir vadīt acis! No aizsega es tās raustīju aiz diedziņiem, bet acis nekad neskatījās tur, kur vajadzēja. Tu varbūt to ievēroji, mans bērns?
- Tas mani pārsteidza, - Ella atbildēja, - bet es biju tā izbijusies, ka nesapratu, ko tas nozīmē.
- Uz izbailēm es arī visvairāk paļāvos, - Gudvins atzinās. - Ja arī manas pārvērtības ne ikreiz bija īsti izdevušās, apmeklētāju izbīlis tiem neļāva trūkumus saskatīt.
- Bet Ugunīgā Bumba? - Lauva iesaucās.
- Nu, no jums es visvairāk baidījos un tāpēc uztaisīju bumbu no vates, piesūcināju ar spirtu un aizdedzināju. Labi dega, vai ne?
Lauva nicīgi novērsās no Lielā Krāpnieka.
- Kā jums nav kauna muļķot ļaudis? - Biedēklis noprasīja.
- Sākumā bija kauns, bet pēc tam pieradu, - Gudvins atbildēja. - Iesim uz troņa zāli, es jums izstāstīšu savu dzīves stāstu.