Gudvins nosēdināja viesus mīkstos krēslos (bet Lauva izstiepās uz lielā dīvāna) un iesāka:
-Mani sauc Džemss Gudvins. Esmu dzimis Kanzasā…
- Kā?! - Ella izbrīnījās. - Jūs esat no Kanzasas?
-Jā, mans bērns! - Gudvins nopūtās. - Mēs esam no viena novada. Es atstāju Kanzasu pirms daudziem daudziem gadiem. Tava ierašanās mani aizkustināja un satrauca, bet es baidījos no atmaskošanas un sūtīju tevi pret ļauno Bastindu. - Nokaunējies viņš nokāra galvu. - Kaut gan es cerēju, ka sudraba kurpītes tevi aizsargās, un, kā redzi, neesmu kļūdījies… Bet atgriezīsimies pie mana dzīves stāsta. Jaunībā es biju aktieris, tēloju karaļus un varoņus. Pārliecinājies, ka šī nodarbošanās dod maz naudas, es kļuvu balonists…
- Kas? - Ella nesaprata.
- Ba-lo-nists. Es pacēlos gaisā balonā, tas ir, gaisa bumbā, kas pildīta ar vieglu gāzi. To es darīju, lai, braukādams pa tirgiem, uzjautrinātu cilvēkus. Savu balonu es vienmēr piesēju virvē. Vienreiz virve pārtrūka, manu balonu sagrāba viesulis, un tas aizdrāzās nezināmā tālē. Es lidoju visu diennakti, pārlidoju Lielo tuksnesi un Milzu kalnus un nolaidos Burvju zemē, ko tagad sauc par Gudvina zemi. No visām malām saskrēja ļaudis, un, redzēdami, ka es nolaižos no debesīm, noturēja mani par Lielo Burvi. Es nemēģināju šiem lētticīgajiem ļautiņiem iegalvot pretējo. Tieši otrādi, es atcerējos karaļu un varoņu lomas un notēloju burvja lomu diezgan labi pirmajai reizei (starp citu, tur nebija kritiķu!). Es pasludināju sevi par zemes valdnieku, un iedzīvotāji man labprāt padevās. Viņi gaidīja no manis aizstāvību pret ļaunajām burvēm, kas reizēm apmeklēja zemi. Pirmais, ko darīju, - es liku uzcelt Smaragda pilsētu.
- Kur jūs ņēmāt tik daudz zaļā marmora? - Ella pajautāja.
- Un smaragdu? - piebilda Biedēklis.
- Un tik daudz visvisādu zaļu lietu? - jautāja Dzelzs Malkas Cirtējs.
- Pacietieties, mani draugi! Drīz jūs uzzināsiet visus manus noslēpumus, - pasmaidīdams teica Gudvins. - Manā pilsētā nav vairāk zaļuma kā kurā katrā citā. Viss atkarīgs, - viņš noslēpumaini pazemināja balsi, - viss atkarīgs no zaļajām brillēm, kuras mani pavalstnieki nekad nenoņem.
- Kā? - Ella iesaucās. - Tātad namu un ielu marmors…
- Ir balts, mans bērns!
- Un smaragdi? - jautāja Biedēklis.
- Vienkāršs stikls, tikai labākās šķirnes! - Gudvins lepni piebilda. - Es nežēloju izdevumus. Bez tam pilsētas torņu smaragdi ir īsti. Jo tie taču redzami no tālienes.
Ella un viņas draugi brīnījās arvien vairāk un vairāk. Tagad meitene saprata, kāpēc lentīte ap Totiņa kaklu kļuva balta, tiklīdz viņi bija izgājuši no Smaragda pilsētas.
Bet Gudvins mierīgi turpināja:
- Smaragda pilsētas celšana turpinājās vairākus gadus. Kad tā bija nobeigta, mums radās patvērums pret ļaunajām burvēm. Tajā laikā es vēl biju jauns. Man likās, ka tad, ja es būšu tautai tuvs, tie uzminēs, ka esmu parasts cilvēks. Bet tad izbeigtos mana vara. Un es noslēdzos troņa zālē un tās apkārtējās istabās. Es pārtraucu sakarus ar visu pasauli, pat ar saviem apkalpotājiem. Es pagatavoju piederumus, ko jūs jau redzējāt, un sāku darīt brīnumus. Es piesavināju sev svinīgos vārdus Lielais un Šausmīgais. Pēc dažiem gadiem tauta bija aizmirsusi manu īsto izskatu, un pa visu zemi par mani klīda visdažādākās baumas. Bet es to vien arī tīkoju un visvisādi centos uzturēt savu lielā brīnumdara slavu. Visumā tas man izdevās, bet gadījās arī kļūmes. Liela neveiksme bija mans karagājiens pret Bastindu. Lidojošie Mērkaķi sakāva manu karapulku. Par laimi, es izbēgu un izglābos no gūsta. Kopš tā laika es šausmīgi baidījos no burvēm. Pietiktu viņām uzzināt, kas es esmu īstenībā, un man būtu beigas: jo es taču neesmu burvis! Un kā es priecājos, kad uzzināju, ka Ellas mājiņa nospiedusi Gingemu! Es spriedu, ka labi būtu bijis iznīcināt arī otras ļaunās burves varu. Lūk, kāpēc es tik uzstājīgi jūs sūtīju pret Bastindu. Bet tagad, kad Ella viņu izkausējusi, man kauns atzīties, ka nevaru izpildīt savus solījumus! - ar nopūtu pabeidza Gudvins.
- Manuprāt, jūs esat slikts cilvēks, - teica Ella.
-Ai nē, mans bērns! Es neesmu slikts cilvēks, bet ļoti slikts burvis!
- Tātad es nedabūšu no jums smadzenes? - ievaidēdamies jautāja Biedēklis.
- Kam jums smadzenes? Ja spriežu pēc visa, ko par jums zinu, jums saprašana nav sliktāka kā kuram katram cilvēkam ar smadzenēm, - Gudvins paglaimoja Biedēklim.
- Var būt arī tā, - Biedēklis piekrita, - tomēr bez smadzenēm es būšu nelaimīgs.
Gudvins uzmanīgi pavērās viņā.
- Bet vai jūs zināt, kas ir smadzenes? - viņš jautāja.
- Nē! - Biedēklis atzinās. - Nav ne nojautas, kā tās izskatās.
- Labi! Atnāciet pie manis rīt, un es piepildīšu jūsu galvu ar pirmšķirīgām smadzenēm. Bet jums pašam jāiemācās tās izlietot.
- O, es iemācīšos! - priecīgi iesaucās Biedēklis. - Dodu jums vārdu, ka iemācīšos! Ei-hei-hei-ho! Drīz man būs smadzenes! - uzdejodams iedziedājās laimīgais Biedēklis.
Gudvins skatījās viņā smaidīdams.
- Un kā būs ar drosmi? - kautri ieminējās Lauva.
- Jūs esat drosmīgs zvērs! - Gudvins atbildēja. - Jums tikai trūkst ticības saviem spēkiem. Un bez tam - katra dzīva būtne baidās briesmu, bet drosme - tā ir spēja pārvarēt bailīgumu. Jūs savu bailīgumu pārvarēt protat.
- Bet jūs dodiet man tādu drosmi, - Lauva viņu tiepīgi pārtrauca, - lai es nekā nebaidītos.
- Labi, - šķelmīgi pasmaidīdams, teica Gudvins. -Atnāciet rīt, un jūs to dabūsiet.
- Vai tā jums vārās katlā zem zelta vāciņa? - Biedēklis apjautājās.
- Gandrīz tā! Kas jums to stāstīja? - Gudvins brīnījās.
- Fermeris, kas dzīvo pie ceļa uz Smaragda pilsētu.
- Viņš labi pārzina manus apstākļus, - Gudvins īsi piezīmēja.
- Bet vai man jūs dosiet sirdi? - Dzelzs Malkas Cirtējs jautāja.
- Sirds daudzus cilvēkus padara nelaimīgus, - Gudvins atteica. - Sirds nav nekāda sevišķā priekšrocība.
- Par to vēl var strīdēties, - Dzelzs Malkas Cirtējs noteikti iebilda. - Es visas nelaimes pacietīšu bez kurnēšanas, ja man būs sirds.
- Labi. Rīt jums būs sirds. Es tomēr tik ilgus gadus esmu bijis burvis, ka grūti būtu bijis neko neiemācīties.
- Un kā ar atgriešanos Kanzasā? - jautāja Ella, un viņas sirds sāka pukstēt straujāk.
- Ak mans bērns! Tas ir ļoti grūts uzdevums. Bet ļauj man dažas dienas laika, un varbūt es varēšu tevi dabūt kalniem pāri…
- Jūs varēsiet, katrā ziņā varēsiet! - Ella priecīgi iesaucās. - Jo Villinas burvību grāmatā taču ir teikts, ka es atgriezīšos mājās, ja palīdzēšu trim būtnēm panākt viņu viskarstāko vēlēšanos piepildījumu.
- Droši vien tā arī būs, - Gudvins piekrita un pamācoši piebilda: - Burvību grāmatām vajag ticēt. Bet tagad ejiet, mani draugi, un jūtieties manā pilī kā mājās. Mēs tiksimies katru dienu. Bet nevienam, it nevienam nesakiet, ka es esmu Krāpnieks.
Draugi apmierināti atstāja Gudvina troņa zāli, un Ellai radās stipra cerība, ka Lielais un Šausmīgais Krāpnieks nogādās viņu Kanzasā.