Otrā rītā Biedēklis jautrā omā devās pie Gudvina saņemt smadzenes.
- Mani draugi! - viņš uzsauca. - Kad atgriezīšos, es būšu uz mata tāds kā visi cilvēki!
- Es tevi mīlu arī tādu, kāds tu esi patlaban, - meitene vienkārši noteica.
- Tas ir ļoti labi. Bet tad tu redzēsi, kāds es būšu, kad manās jaunajās smadzenēs sāks rosīties lielas domas!
Burvis laipni sagaidīja Biedēkli.
- Jūs taču nedusmosieties, mans draugs, ka es jums nocelšu galvu? - viņš jautāja. - Man tā jāpiebāž ar smadzenēm.
- O, lūdzu, lūdzu, nekautrējieties! - jautri atbildēja Biedēklis. - Celiet vien nost un turiet pie sevis, cik ilgi gribat. Tāpēc es nejutīšos sliktāk.
Gudvins nocēla Biedēkļa galvu un apmainīja salmus pret maisiņu ar klijām, kam vēl piejauca klāt adatiņas un kniepadatas. Pēc tam uzlika galvu savā vietā un apsveica Biedēkli:
- Tagad jūs esat gudrs cilvēks - jums ir jaunas vislabākās šķirnes smadzenes.
Biedēklis silti pateicās Gudvinam un steidzās pie draugiem. Ella aplūkoja viņu ar ziņkāri. Biedēkļa galva bija uzpūtusies, no tās rēgojās ārā adatiņas un kniepadatas.
- Kā tu jūties? - Ella gādīgi apjautājās.
- Es sāku justies gudrs! - Biedēklis lepni atbildēja.
- Man tikai vēl jāiemācās jauno smadzeņu lietošana, un tad es kļūšu ievērojams cilvēks.
- Bet kāpēc no tavām smadzenēm lien ārā adatas? - jautāja Dzelzs Malkas Cirtējs.
- Tās ir viņa prāta asuma pierādījums, - uzminēja Gļēvais Lauva.
Redzēdams Biedēkli tik apmierinātu, Dzelzs Malkas Cirtējs ar lielām cerībām devās pie Gudvina.
- Man vajadzēs izgriezt caurumu jūsu krūtīs, lai varētu tajās ielikt sirdi, - Gudvins brīdināja.
- Esmu jūsu rīcībā, - Dzelzs Malkas Cirtējs atbildēja.
- Grieziet, kur vien gribat.
Gudvins izcirta Malkas Cirtēja krūtīs nelielu caurumu un parādīja viņam skaistu zīda sirdi, kas bija pildīta ar zāģu skaidām.
- Jums patīk šī?
- Tā ir lieliska! Bet vai tā ir laba un vai spēj mīlēt?
- O, neraizējieties! - atbildēja Gudvins. - Ar Šo sirdi jūs būsiet visjūtīgākais cilvēks pasaulē!
Sirdi ielika, caurumu aizlodēja, un Dzelzs Malkas Cirtējs gavilēdams steidzās pie draugiem.
- O, cik es esmu laimīgs, mani mīļie draugi! - viņš skaļi paziņoja. - Sirds pukst manās krūtīs tāpat kā agrāk! Pat stiprāk nekā agrāk! Es pat jūtu, kā tā dauzās pret krūšu kurvi pie katra mana soļa! Un zināt ko? Tā ir daudz maigāka par sirdi, kas man bija agrāk! Mani pārņem mīlestība un maigums!…
Troņa zālē iegāja Lauva.
- Es atnācu pēc drosmes, - viņš kautri pateica, mīņādamies no ķepas uz ķepu.
- Vienu acumirkli! - teica Gudvins. Viņš izņēma no skapja pudeli un ielēja tās saturu zelta bļodā. - Tas jums jāizdzer.
Smaka Lauvam ne sevišķi patika.
- Kas tas ir? - viņš neuzticīgi noprasīja.
-Tā ir drosme. Tā vienmēr atrodas iekšienē, un tāpēc jums tā jānorij.
Lauva saviebās, bet šķidrumu izdzēra un pat izlaizīja trauku.
-O, es jau kļūstu drosmīgs! Drosme strāvo pa manām dzīslām un pārpilda sirdi! - viņš sajūsmā ierēcās. - Paldies, ak, paldies, Lielais Burvi! - Un Lauva aizauļoja pie draugiem.
Ellai sākās garlaicīgas gaidīšanas dienas. Redzot, ka trīs viņas draugu viskarstākās vēlēšanās piepildījušās, viņa vēl kvēlāk nekā agrāk tiecās uz Kanzasu. Mazā Kompānija augām dienām nodevās pārrunām.
Biedēklis apgalvoja, ka viņam galvā rosoties lieliskas domas; diemžēl viņš tās nevarot izpaust, jo tikai viņš pats tās spējot saprast.
Dzelzs Malkas Cirtējs stāstīja, cik patīkami viņam esot sajust, ka staigājot viņa krūtīs pukstot sirds. Viņš bija tiešām laimīgs.
Bet Lauva lepni apgalvoja, ka viņš esot gatavs cīnīties ar desmit zobenzobu tīģeriem - tik daudz viņam esot drosmes! Dzelzs Malkas Cirtējs pat bažījās, vai burvis nebūšot Lauvam iedevis pārāk lielu drosmes porciju un ar to padarījis Lauvu neprātīgu, bet neprāts arvien novedot postā.
Tikai Ella klusēja un skumji domāja par Kanzasu.
Beidzot Gudvins viņu aicināja pie sevis.
- Nu, mans bērns, liekas, es esmu izdomājis, kā mums nokļūt Kanzasā.
- Jūs arī nāksiet kopā ar mani? - Ella brīnījās.
- Katrā ziņā, - atbildēja bijušais burvis. - Jāatzīstas, man ir apnikusi ieslēgtība un mūžīgās bailes tikt atmaskotam. Es labāk atgriezīšos Kanzasā un sākšu strādāt cirkā.
-Ai, kā es priecājos! - Ella iesaucās un sasita plaukstas. - Kad tad dosimies ceļā?
- Ne tik drīz, mans bērns. Esmu pārliecinājies, ka no šīs zemes var izkļūt tikai pa gaisu. Jo kā mani balonā, tā tevi mājiņā - mūs taču atnesa šurp viesulis. Mans balons ir vesels - es to glabāju visus šos gadus. Tam tikai šur tur vajadzēs uzlīmēt ielāpus. Bet iegūt vieglo gāzi - ūdeņradi, ar ko piepildīt balonu, to es varēšu.
Gaisa balona lāpīšana ilga vairākas dienas. Ella brīdināja draugus par drīzo šķiršanos, un visi trīs - Biedēklis, Malkas Cirtējs un Lauva ļoti noskuma.
Pienāca noliktā diena. Gudvins pasludināja visai pilsētai, ka dodoties apciemot vecu draugu - Lielo Burvi Sauli, kuru neesot saticis daudzus gadus. Pils laukumā saplūda tauta. Gudvins laida darbā ūdeņraža aparātu, un balons ātri sāka piepūsties. Kad tas bija piepildījies, pūlim par šausmām un sajūsmu, Gudvins iekāpa kurvī un uzrunāja tautu:
- Uz redzēšanos, mani draugi!
Atskanēja "urā" saucieni, un zaļas cepures uzlidoja gaisā.
- Daudzus gadus mēs esam nodzīvojuši mierā un saskaņā, un man ir sāpīgi no jums šķirties… - Gudvins noslaucīja asaru, un pūlī atskanēja nopūtas. - Bet mans draugs Saule neatlaidīgi aicina mani, un es paklausu: Saule taču ir daudz varenāks burvis nekā es! Atcerieties mani, bet pārāk neskumstiet: skumjas kaitē gremošanai. Pildiet manus likumus! Nenoņemiet brilles: tas jums nodarīs lielu postu! Savā vietā es ieceļu par Smaragda pilsētas valdnieku godājamo kungu Biedēkli Gudro!
Pārsteigtais Biedēklis pagājās uz priekšu, atspiezdamies uz greznā spieķa, un cienīgi pacēla cepuri. Zvārgulīšu melodiskā šķindoņa pūli sajūsmināja: Smaragda pilsētā nebija parasts piekārt platmalēm zvārgulīšus. Pūlis vētraini apsveica Biedēkli un tajā pašā brīdī zvērēja uzticību jaunajam valdniekam.
Gudvins pasauca Ellu, kas mīļi atvadījās no draugiem:
- Ātrāk kurvī! Balons ir gatavs lidojumam!
Ella pēdējo reizi noskūpstīja lielo, bargo Lauvu uz purna. Lauva bija aizkustināts: no viņa acīm pilēja prāvas asaras, un viņš aizmirsa tās noslaucīt ar astes galiņu. Pēc tam Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs maigi spieda Ellai rokas, bet Totiņš atvadījās no Lauvas, apgalvodams, ka viņš nekad neaizmirsīšot savu lielo draugu un nodošot no viņa sveicienus visiem lauvām, kurus tam gadīšoties sastapt Kanzasā.
Piepeši uzbrāzās viesulis.
- Ātrāk! Ātrāk! - uzsauca satrauktais burvis: viņš bija pamanījis, ka balons, raudamies uz debesīm, savilcis virvi līdz pēdējai iespējai un jau draudēja to pārraut.
Un pēkšņi - trah! - virve pārtrūka, un balons uzšāvās gaisā.
- Atgriezieties! Atgriezieties! - Ella izmisumā lauzīja rokas. - Paņemiet mani līdzi uz Kanzasu!
Bet - ak vai! - gaisa balons nevarēja nolaisties: to bija sagrābis viesulis un ar milzīgu spēku nesa projām.
- Ardievu, mans bērns! - tikko dzirdami atlidoja Gudvina balss, un balons pazuda ātri sadzītajos mākoņos.
Smaragda pilsētas iedzīvotāji ilgi skatījās debesīs, bet pēc tam izklīda pa mājām.
Otrā dienā notika pilnīga saules aptumšošanās. Smaragda pilsētas pilsoņi nosprieda, ka Gudvins, nolaizdamies uz Saules, to aptumšojis.
Pa visu zemi izplatījās baumas, ka bijušais Smaragda pilsētas valdnieks dzīvojot uz Saules. Tauta ilgi atcerējās Gudvinu, bet pārāk pēc viņa neskuma: viņiem taču bija jauns valdnieks - Biedēklis Gudrais, tik gudrs, ka gudrība neietilpa viņa galvā un spiedās ārā adatiņu un kniepadatu veidā.
Smaragda pilsētas iedzīvotāji Šausmīgi lepojās:
- Visā pasaulē nav otras tādas pilsētas, kuras valdnieks būtu piebāzts ar salmiem!
Nabaga Ella palika Gudvina zemē. Raudādama viņa atgriezās pilī. Viņai likās, ka nokļūt Kanzasā vairs nav nekādas cerības.