Vairākas dienas ceļinieki gāja taisni uz dienvidiem. Fermas gadījās arvien retāk un retāk, līdz pavisam nozuda. Visapkārt līdz pat apvārsnim pletās stepe. Pat medījumu šajās tuksnesīgajās vietās bija maz, un Lauvam vajadzēja naktīs ilgi klīst apkārt, laupījumu meklējot. Totiņš nevarēja Lauvu pavadīt viņa tālajās pastaigās, bet tas atgriezdamies arvien pārnesa zobos gaļas gabaliņu arī draugam.
Ceļiniekus nebiedēja grūtības, un viņi gāja un gāja uz priekšu.
Kādreiz pusdienas laikā viņus apturēja plata upe ar vītoliem apaugušiem, lēzeniem krastiem. Visi noraizējušies paskatījās cits uz citu.
- Vai taisīsim plostu? - jautāja Dzelzs Malkas Cirtējs.
Biedēklis izmisis saviebās: viņš nebija aizmirsis
piedzīvojumu ar kārti ceļā uz Smaragda pilsētu.
- Labāk lai mūs pārnes Lidojošie Mērkaķi, - viņš noburkšķēja. - Ja es atkal iestrēgšu upes vidū, nebūs neviena, kas mani glābtu: stārķu taču te nav.
Bet Ella nepiekrita. Viņa negribēja iztērēt pēdējo Zelta Cepures burvību, kamēr nebija zināms, kādas grūtības vēl var gadīties ceļā un kā viņus saņems Stella.
Dzelzs Malkas Cirtējs līdz vakaram pagatavoja plostu, un ceļinieki pārcēlās pār upi. Biedēklis rīkojās ar kārti uzmanīgi, turēdamies tālāk no plosta malas. Toties Dzelzs Malkas Cirtējs strādāja, ko jaudāja. Upe bija sekla un lēna; ceļinieki laimīgi pārbrauca pāri un izkāpa zemā, vienmuļā krastā.
- Kāda garlaicīga vieta! - teica Lauva, savilcis purnu.
- Un nav kur pārnakšņot, - runāja Ella. - Iesim uz priekšu.
Ceļinieki nebija pagājuši tūkstoš soļu, kad priekšā atkal pavīdēja upe. Viņi atradās uz salas.
- Bēdīga lieta! - teica Biedēklis. - Ļoti bēdīga lieta! Būs vien jāsauc Lidojošie Mērkaķi, pikapu, trikapu!
Bet meitene, cerēdama, ka rīt ar plostu varēs apbraukt salai apkārt, nolēma pārnakšņot tepat, jo bija jau vēls. Savāca sausu zāli un iekārtoja viņai ciešamu guļvietu. Pēc vakariņām meitene likās gulēt draugu drošā apsardzībā. Lauvam un Totiņam vajadzēja pārlaist nakti ar tukšiem vēderiem, bet viņi ar to samierinājās un aizmiga.
Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs stāvēja pie guļošajiem un raudzījās uz otru upes krastu. Kaut gan tagad vienam bija smadzenes un otram sirds, viņi tomēr nekad nenogura un negulēja.
Sākumā viss bija mierīgi. Bet tad pie apvāršņa pamirdzēja zibens atblāzma, vēl un vēlreiz… Dzelzs Malkas Cirtējs norūpējies pagrozīja galvu. Gudvina zemē negaisi bija reti, toties ārkārtīgi spēcīgi. Pērkons vēl nebija dzirdams. Debess austrumu stūris ātri satumsa: tur blīvējās
mākoņu kalni, kurus arvien biežāk šķēla zibeni. Biedēklis raudzījās debesīs, neko nesaprazdams.
- Kas tur notiek? - viņš murmināja. - Vai Gudvins dedz sērkociņus?
Biedēklis savā īsajā dzīves laikā vēl nebija redzējis negaisu.
- Būs šausmīgs lietus! - teica Dzelzs Malkas Cirtējs.
- Lietus? Bet kas tas ir? - bažīgi jautāja Biedēklis.
- Ūdens, kas krīt no debesīm. Lietus kaitīgs mums abiem: tev noskalos krāsu, bet es sarūsēšu.
- Ai-jai-jai-jai! - Biedēklis purināja galvu.
- Uzmodināsim Ellu.
- Pagaidīsim mazliet, - teica Dzelzs Malkas Cirtējs.
- Man negribas viņu traucēt - viņa šodien nogurusi. Bet negaiss varbūt aizies sāņus.
Negaiss tomēr tuvojās. Drīz mākoņi aizsedza pusi debess, iezalgojās zibeņi, un pērkona grāvieni kļuva skaidri sadzirdami.
- Kas tur trokšņo? - izbijies jautāja Biedēklis.
Bet Dzelzs Malkas Cirtējam nebija laika paskaidrot.
- Slikti! - viņš uzkliedza un pamodināja Ellu.
- Kas ir? Kas noticis? - meitene jautāja.
- Tuvojas šausmīgs negaiss! - Dzelzs Malkas Cirtējs iesaucās.
Arī Lauva pamodās. Viņš tūlīt aptvēra briesmas.
- Ātrāk izsauc Lidojošos Mērkaķus, citādi mēs esam pagalam! - viņš ierēcās no visa spēka.
Pārbiedētā Ella, tikko turēdamās kājās, sāka saukt burvju vārdus:
- Bambara, čufara…
- U-ar-rā! - nikni iekaucās viesuļa brāzma un norāva Zelta Cepuri Ellai no galvas.
Cepure uzlidoja gaisā, kā balta zvaigznīte pamirdzēja tumsā un pazuda. Ella sāka raudāt, bet pērkona grāviens, kas atskanēja virs ceļinieku galvām, apslāpēja viņas raudas.
- Neraudi, Ella! - Lauva ierēca viņai ausī. - Neaizmirsti, ka tagad es esmu drosmīgākais par visiem zvēriem pasaulē!
- Neaizmirsti, ka man ir brīnišķīgas smadzenes, pilnas neparastām domām! - iesaucās Biedēklis.
- Atceries manu sirdi, kas necietīs, ka tev dara pāri! - piebilda Dzelzs Malkas Cirtējs.
Trīs draugi nostājās ap Ellu, vīrišķīgi gatavodamies sagaidīt vētras brāzienus.
Un vētra uzbruka! Sacēlās vējš. Stiprs lietus lielām pilēm kapāja Lauvu un Ellu. Lauva nostājās ar muguru pret vēju, izplēta ķetnas, izlieca muguru. Zem viņa iznāca ērta telts, kur, no lietus gāzes glābjoties, paslēpās Ella un Totiņš.
Dzelzs Malkas Cirtējs ķērās pie eļļas kanniņas, bet atmeta ar roku: tādā lietusgāzē no sarūsēšanas paglābties varēja tikai eļļas mucā.
Biedēklis, viscaur lietus izmērcēts, kļuvis pavisam smags, izskatījās gluži nožēlojams. Ar savām mīkstajām, neklausīgajām rokām viņš sargāja krāsu uz sejas.
- Tad lūk, ko nozīmē lietus! - Biedēklis murmināja.
- Kad kārtīgi ļaudis grib peldēties, tie lien ūdenī, un nepavisam nav vajadzīgs, lai kāds neredzamais lietu ūdeni no augšas. Tiklīdz atgriezīšos Smaragda pilsētā, izdošu likumu, kas aizliedz lietu…
Negaiss nenorima līdz rītam. Ar pirmajiem saules stariem ceļinieki šausmās ieraudzīja, ka pietūkušās upes krēpjainie viļņi pārplūdina salu.
- Mēs noslīksim! - Biedēklis iekliedzās, aizsegdams ar roku pusnodzisušās acis.
- Turieties ciešāk! - atbildēja Dzelzs Malkas Cirtējs, cenzdamies pārkliegt vētras troksni un viļņu krākšanu.
- Turieties pie manis!
Viņš izplēta kājas, ieurbdams tās smilšainajā pamatā, un stingri atspiedās uz cirvja. Tādā stāvoklī viņš bija nesatricināms kā klints. Biedēklis, Ella un Lauva pieķērās pie Dzelzs Malkas Cirtēja un sastinga gaidās.
Un lūk, bangodams uzbruka pirmais vilnis un apklāja ceļiniekus pāri galvām. Kad tas noplaka, ūdens vidū stāvēja Malkas Cirtējs, bet pārējie ceļinieki turējās pie viņa ar izmisuma drosmi. Dzelzs Malkas Cirtējs bija sarūsējis, un tagad nekāda vētra nevarēja viņu izkustināt no vietas. Bet pārējiem klājās slikti. Vieglais Biedēklis peldēja pa ūdens virsu, un viļņi viņu mētāja uz visām pusēm. Lauva stāvēja uz pakaļkājām, sprauslodams ūdeni. Ella ķepurojās viļņos, šausmu pārņemta.
Lauva redzēja, ka meitene slīkst.
- Sēsties man mugurā, - viņš nosprausloja. - Peldēsim uz otru krastu! - un viņš nolaidās Ellas priekšā uz visām četrām ķepām.
Pēdējos spēkus saņēmusi, meitene uzrausās Lauvam mugurā un krampjaini ieķērās slapjajās, pinkainajās krēpēs. Ar kreiso roku viņa stingri turēja Totiņu.
- Sveiki, draugi! - norēca Lauva un, atgrūdies no Dzelzs Malkas Cirtēja, sāka strādāt ar ķepām, spēcīgi šķeldams vilnus.
- …eiks! - tikko dzirdami noskanēja Biedēkļa atsaukšanās, un Dzelzs Malkas Cirtējs izgaisa miglā.
Lauva peldēja ilgi un neatlaidīgi. Spēki sāka zust, bet drosme kūsāja viņa sirdī, un, lepodamies ar sevi, viņš vētras troksnī laida vaļā draudošu rēcienu. Ar šo triumfa rēcienu Lauva gribēja pierādīt, ka gatavs iet bojā, bet ne piliens gļēvuma neiezagsies viņa drosmajā sirdī.
Bet kas tas par brīnumu?
No valgās miglas atskanēja lauvas atbildes rēciens.
-Tur ir zeme! Tur! Tur!
Ar desmitkārtīgu spēku Lauva metās uz priekšu, un viņa priekšā parēgojās nepazīstams, augsts krasts. Viņam bija atbildējis nevis lauva, bet atbalss.
Lauva izrāpās krastā, nolaida zemē sastingušo Ellu, saņēma to priekšķepās un sāka sildīt ar savu karsto elpu.
Biedēklis turējās pie Dzelzs Malkas Cirtēja, kamēr izmirkušās rokas vēl klausīja. Pēc tam viļņi viņu atrāva no Malkas Cirtēja un nesa prom, šūpodami kā skaidu. Biedēkļa gudrā galva ar vērtīgajām smadzenēm, izrādījās, bija smagāka par rumpi. Gudrais Smaragda pilsētas valdnieks peldēja ar galvu uz leju, un ūdens noskaloja pēdējo krāsu no viņa acīm, mutes un ausīm.
Dzelzs Malkas Cirtējs vēl rēgojās virs viļņiem, bet, ūdenim ceļoties, upe viņu pārplūdināja. Tikai piltuve palika virs ūdens, pēc tam pagaisa arī tā. Un neiebiedējamais, labsirdīgais Dzelzs Malkas Cirtējs viss nozuda trakojošā upē.
Trīs dienas Ella, Lauva un Totiņš krastā gaidīja ūdens krišanos. Laiks bija jauks, saule spoži spīdēja, un ūdens strauji kritās. Ceturtajā dienā Lauva aizpeldēja līdz salai. Ella sēdēja uz viņa muguras ar Totiņu rokās.
Izkāpjot salā, Ella redzēja, ka upe to pārklājusi dūņām un gļotām. Lauva un meitene uz labu laimi gāja dažādos virzienos. Un drīz kaut kur atradās bezveida figūra, aplipuši ar dūņām un ievīstīta ūdenszālēs. Nebija grūti tajā sazīmēt Dzelzs Malkas Cirtēju. Uz Ellas saucienu Lauva atskrēja milzīgiem lēcieniem un atkārpīja sažuvušās dūņas un gļotas.
Neuzvaramais Dzelzs Malkas Cirtējs stāvēja taja paša pozā, kādā palicis viļņu vidū. Ella ar zāles kušķi rūpīgi noslaucīja Malkas Cirtēja sarūsējušos locekļus, atraisīja no viņa jostas eļļas kanniņu un ieeļļoja viņam žokļus…
- Paldies, mīļā Ella, - bija viņa pirmie vārdi, - tu vēlreiz man atdod dzīvību! Sveiks, Lauva, vecais draudziņ! Kā es priecājos, tevi redzot!
Lauva novērsās: viņš raudāja aiz prieka un steidzās izslaucīt asaras ar astes galiņu.
Drīzumā visas Dzelzs Malkas Cirtēja locītavas sāka darboties, un viņš jautri soļoja līdzās Ellai, Totiņam un Lauvam. Viņi meklēja plostu. Ceļā Totiņš metās pie ūdens augu kaudzes, apostīja to un sāka kārpīt ar ķepām.
-Ūdens žurka? - jautāja Ella.
- Es jau nu ietu uztraukties tāda draņķa dēļ, - Totiņš nicīgi atbildēja. - Nē, te ir kaut kas labāks.
Zem ūdens augiem piepeši kaut kas iemirdzējās un, par lielu prieku Ellai, parādījās Zelta Cepure. Meitene maigi apkampa šuneli un noskūpstīja viņa gļotām noziesto purniņu, bet Cepuri paslēpa kurvītī.
Ceļinieki atrada plostu, kas bija cieši piesiets pie zemē iedzītām kārtīm. Notīrījuši plostu no dūņām un gļotām, viņi peldēja pa upi lejup, braucot ap salu, uz kuras bija piedzīvojuši likstu. Pabraukuši garām garajai smilšu strēlei, ceļinieki nokļuva upes galvenajā gultnē. Labajā pusē bija redzami krūmi. Ella palūdza Dzelzs Malkas Cirtēju stūrēt uz turieni: viņa bija ieraudzījusi krūmos Biedēkļa cepuri.
- Urā! - visi četri iesaucās.
Drīz atrada arī pašu Biedēkli, kas karājās krūmos dīvainā pozā. Viņš bija slapjš un izplūkāts un neatbildēja uz draugu apsveikumiem un iztaujām: ūdens bija pilnīgi noskalojis viņam muti, acis un ausis. Neizdevās atrast tikai Biedēkļa grezno spieķi - Mirkšķoņu dāvanu: to, acīm redzot, bija aizskalojis ūdens.
Draugi izvilka Biedēkli smilšainajā krastā, izpurināja salmus un izklāja saulītē, izkāra žāvēties uzvalku un cepuri. Galvu žāvēja ar visām klijām: dārgās smadzenes izkratīt Ella baidījās.
Kad salmi bija izžuvuši, Biedēkli piebāza, uzlika galvu savā vietā, un Ella atraisīja no jostas nemirkstošu skārda lādīti ar krāsām un otu, ko bija iegādājusies Smaragda pilsētā.
Vispirms Ella uzzīmēja Biedēklim labo aci, un šī labā acs viņai draudzīgi un ļoti maigi pamirkšķināja. Pēc tam parādījās otra acs, bet pēc tās ausis, un Ella vēl nebija beigusi zīmēt muti, kad Biedēklis jau jautri dziedāja, traucēdams meitenei zīmēšanu:
— Ei-hei-hei-ho! Ella atkal mani izglāba! Ei, hei-hei-ho! Es atkal, atkal, atkal pie Ellas!
Viņš dziedāja un dejoja, un nemaz nebaidījās, ka viņu ieraudzīs kāds no pavalstniekiem: te taču bija pavisam tuksnešaina zeme.