Atpūtušies no pārciestajām nelaimēm, ceļinieki devās tālāk. Aiz upes apkārtne kļuva priecīgāka. Parādījās birztalas un zaļas pļaviņas. Pēc divām dienām ceļinieki iegāja milzīgā mežā.
- Kāds brīnišķīgs mežs! - jūsmoja Lauva. - Es vēl neesmu redzējis tik jaukus mūžamežus. Mans dzimtais mežs daudz sliktāks…
- Te tomēr stipri drūmi, - piezīmēja Biedēklis.
- It nemaz! - atbildēja Lauva. - Skatieties, kāds mīksts sausu lapu paklājs zem kājām! Un kādas biezas un zaļas sūnas nokarājas no kokiem! Es vēlētos te palikt uz visiem laikiem!
- Šinī mežā droši vien ir plēsīgi zvēri, - teica Ella.
- Būtu dīvaini, ja tāda skaista vieta būtu neapdzīvota, - atbildēja Lauva.
It kā šo vārdu apstiprinājums no biezokņa atskanēja dobjš daudzu zvēru rēciens. Ella izbijās, bet Lauva viņu nomierināja:
- Manā apsardzībā tu esi drošībā. Vai tev jau aizmirsies, ka Gudvins man iedeva drosmi?
Pa iemītu taciņu viņi izgāja lielā klajumā, kur bija sapulcējušies tūkstošiem zvēru. Tur bija ziloņi, lāči, tīģeri, vilki, lapsas un daudz citu dzīvnieku. Tuvākie zvēri ziņkārīgi blenza uz Lauvu; visā klajumā izplatījās ziņa par viņa ierašanos.
Troksnis un rūkoņa noklusa. Liels tīģeris iznāca priekšā un zemu palocījās pret Lauvu:
-Apsveicam tevi, zvēru karali! Tu atnāci īstā laikā, lai iznīcinātu mūsu ienaidnieku un atnestu mieru šī meža dzīvniekiem.
- Kas ir jūsu ienaidnieks? - jautāja Lauva.
- Mūsu mežā parādījies briesmīgs zvērs. Izskatā tas līdzīgs zirneklim, bet divreiz lielāks par ziloni. Kad viņš iet caur mežu, aiz viņa paliek plata izgāztu koku sliede. Un, kas tikai viņam pagadās, visus viņš sagrābj ar savām priekšķetnām, pievelk pie mutes un izsūc tiem asinis. Mēs sapulcējāmies apspriest, kā no viņa glābties…
Lauva apdomāja.
- Vai jūsu mežā ir lauvas? - viņš jautāja.
- Mums par lielu nelaimi, neviena paša.
- Ja es iznīcināšu jūsu ienaidnieku, vai jūs atzīsiet mani par savu karali un padosieties man?
- Labprāt, ļoti labprāt! - zvēru bars vienprātīgi norēca.
- Es eju kaujā! - varonīgi paziņoja Lauva. - Apsargājiet manus draugus, kamēr es atgriezīšos. Kur ir briesmonis?
- Lūk, tur, - parādīja Tīģeris. - Ej pa taciņu, kamēr nonāksi pie lielajiem ozoliem. Tur Zirneklis gremo šorīt noķerto vērsi.
Lauva nogāja līdz Zirnekļa midzenim, kuru ietvēra nolauzti koki. Zirneklis bija daudz pretīgāks par Gudvina izgatavoto divpadsmitkājaino zvēru, un Lauva aplūkoja ienaidnieku ar riebumu. Pie Zirnekļa milzīgā rumpja bija piestiprinātas spēcīgas ķetnas ar briesmīgiem nagiem. Zvērs no izskata likās ļoti stiprs, bet viņa galva turējās uz tieva, gara kakla.
"Lūk, briesmoņa visvājākā vieta," nodomāja Lauva. Viņš nolēma tūlīt uzbrukt guļošajam Zirneklim.
Lauva veikli taisīja lēcienu un uzkrita zvēram tieši uz muguras. Pirms Zirneklis bija pamodies no miega, Lauva ar nagainās ķetnas triecienu pārrāva viņa tievo kaklu un ātri nolēca. Zirnekļa galva aizripoja prom, bet rumpis ar nagiem skrāpēja zemi un drīz norima.
Lauva devās atpakaļ. Nonācis klajumā, kur zvēri nepacietīgi gaidīja viņa atgriešanos, viņš lepni paziņoja:
- Tagad jūs varat dzīvot mierīgi: šausmīgais nezvērs ir iznīcināts!
Viņam atbildēja sajūsmas pilns zvēru bara rēciens. Zvēri svinīgi zvērēja Lauvam uzticību, bet viņš teica:
- Es atgriezīšos, tiklīdz būšu Ellu nogādājis Kanzasā, un valdīšu pārjums gudri un žēlīgi.