Pārējais ceļš pa mežu pagāja bez piedzīvojumiem. Kad ceļinieki izgāja no meža, viņu priekšā atklājās stāvs, klinšains kalns. Tam apkārt apiet nebija iespējams - abās pusēs ceļam atradās dziļas gravas.
- Grūti uzrāpties šajā kalnā! - sacīja Biedēklis. - Bet kalns - tas taču nav līdzena vieta, un, ja nu tas mūsu priekšā stāv, tad mums tam jātiek pāri…
Un viņš sāka rāpties augšup, cieši piespiezdamies pie klints un aizķerdamies aiz katra izciļņa. Pārējie sekoja Biedēklim.
Viņi jau bija pakāpusies diezgan augstu, kad pēkšņi aiz klints rupja balss uzsauca:
- Atpakaļ!
- Kas tur ir? - jautāja Biedēklis.
Aiz klints parēgojās kāda dīvaina galva.
- Šis kalns ir mūsu, un nevienam nav atļauts iet tam pāri.
- Bet mums taču jātiek pāri, - Biedēklis pieklājīgi iebilda. - Mēs ejam uz Stellas zemi, un cita ceļa te nav.
- Ejiet, bet pāri netiksiet.
Uz klints, skaļi smiedamies, uzlēca mazs, resns cilvēciņš ar lielu galvu uz īsa kakla. Viņa resnās rokas bija sažmiegtas milzīgās dūrēs, ar kurām viņš draudēja ceļiniekiem. Cilvēciņš šķita ne visai spēcīgs, un Biedēklis drošsirdīgi līda uz augšu.
Bet tad notika kaut kas dīvains. Neparastais cilvēciņš piesita kājas pie zemes, palēcās gaisā kā gumijas bumba un no lidojuma iesitās ar galvu un spēcīgajām dūrēm Biedēklim krūtīs. Biedēklis kūleņodams novēlās kalna pakājē, bet cilvēks, veikli nostājies uz kājām, skaļi smējās un uzsauca:
- A-la-lā! Lūk, tā to dara pie mums, Lecoņiem!
Un it kā pēc signāla no klinšu un pauguru aizmugures izlēca simtiem Lecoņu.
- A-la-lā! A-la-lā! Mēģiniet iet pāri! - nogranda daudzbalsīgs koris.
Lauva saniknojās un strauji metās uzbrukumā, bargi rēkdams un kulstīdams asti gar sāniem. Bet vairāki Lecoņi, uzlidojuši gaisā, viņam tā iebelza ar savām plakanajām galvām un spēcīgajām dūrēm, ka Lauva novēlās pa kalna sllpni, kūleņodams un ņaudēdams aiz sāpēm kā visvienkāršākais kaķis. Viņš piecēlās nokaunējies un klibodams aizvilkās uz kalna pakāji.
Dzelzs Malkas Cirtējs savicināja cirvi, pārbaudīja locītavu lokanību un noteiktā gaitā kāpa augšup.
- Nāc atpakaļ, nāc atpakaļ! - Ella iekliedzās un raudādama saķēra viņu aiz rokas. - Tu sašķīdīsi pret klintīm! Kā mēs tevi samontēsim šajā nomaļajā zemē?
Ellas asaras acumirklī piespieda Dzelzs Malkas Cirtēju atgriezties.
- Pasauksim Lidojošos Mērkaķus, - ieteica Biedēklis. -Te bez viņiem galā netiksim, pikapu, trikapu!
Ella nopūtās:
- Ja Stella mūs sagaidīs naidīgi, mēs būsim neaizsargāti…
Un te pēkšņi ierunājās Totiņš:
- Kauns atzīties gudram sunim, bet patiesību nenoslēpsi: mēs abi, Ella, esam šausmīgi muļķi!
- Kāpēc? - Ella brīnījās.
- Jā gan! Kad mūs abus nesa Lidojošo Mērkaķu barvedis, viņš mums izstāstīja Zelta Cepures vēsturi, bet mēs no tā neizdarījām… kā to saka cilvēki?… - Totiņš padomāja. - Jā, neizdarījām secinājumus. Cepuri taču var atdot citam!
- Nu, un tad? - Ella vēl arvien nesaprata.
- Kad tu būsi izlietojusi pēdējo Zelta Cepures burvību, tad atdod to Biedēklim, un viņam atkal būs trīs burvības…
- Urā, urā! - visi iekliedzās. - Totiņ, tu esi mūsu glābējs!
- Žēl, protams, - sunītis pazemīgi teica, - ka šī spīdošā doma man neienāca prātā agrāk. Tad mēs nebūtu cietuši plūdos…
- Neko darīt, - teica Ella. Kas pagājis, to neatsauksi…
- Paga, paga, - iejaucās Biedēklis. - Kā tad tas iznāk?… Trīs un trīs, un trīs… - Viņš ilgi skaitīja uz pirkstiem. - Iznāk, ka es un Malkas Cirtējs, un Lauva - mēs varam pavēlēt Lidojošiem Mērkaķiem vēl veselas deviņas reizes…
- Un mani tu aizmirsi? - aizvainots teica Totiņš. - Es taču arī varu būt Zelta Cepures īpašnieks!
- Es tevi neaizmiršu, - nopūzdamies atzinās Biedēklis, - bet es neprotu skaitīt tālāk par desmit…
- Valdniekam tas ir milzīgs trūkums, - Dzelzs Malkas Cirtējs nopietni piezīmēja, - un es brīvajā laikā tevi pamācīšu.
Tagad Ella droši varēja iztērēt savu pēdējo burvību. Viņa skaitīja burvju vārdus, bet Biedēklis tos atkārtoja, dejodams aiz prieka un ar dūrēm draudēdams kareivīgajiem Lecoņiem.
Gaisā atskanēja troksnis, un Lidojošo Mērkaķu bars nolaidās zemē.
- Ko pavēlēsiet, Zelta Cepures īpašniece? - barvedis jautāja.
- Aiznesiet mūs uz Stellas pili, - Ella atbildēja.
- Tiks izpildīts!
Un ceļinieki acumirklī atradās gaisā.
Lidojot pāri kalniem, Biedēklis briesmīgi vaibstījās pret Lecoņiem un šausmīgi lamājās. Lecoņi lēkāja augstu gaisā, bet nevarēja Mērkaķus aizsniegt un trakoja aiz dusmām.
Kalns un pēc tam arī visa Lecoņu zeme drīz palika aiz muguras, un ceļinieku skatam atklājās gleznainā, auglīgā Pļāpoņu zeme, kurā valdīja labā burve Stella.
Pļāpoņi bija mīlīgi, laipni ļaudis un labi strādnieki. Viņu vienīgais trūkums bija tas, ka viņi ārkārtīgi mīlēja pļāpāt. Pat vienatnē atrazdamies, viņi stundām ilgi runājās paši ar sevi. Varenā Stella nekādi nevarēja viņus atradināt no pļāpāšanas. Kādreiz viņa tos padarīja mēmus, bet Pļāpoņi drīz atrada izeju: viņi iemācījās sarunāties žestiem un augām dienām pulcējās ielās un laukumos, plātīdami rokas (protams, strādāt šai laikā viņi nevarēja!). Stella redzēja, ka Pļāpoņus izmācīt pat viņai nav pa spēkam, un atdeva tiem balsi.
Pļāpoņu zemē iecienīta bija rožainā krāsa, tāpat kā Gremoņiem gaišzilā, Mirkšķoņiem violetā, bet Smaragda pilsētā zaļā. Mājas un žogi bija izkrāsoti rožainā krāsā, bet iedzīvotāji ģērbās spilgti rožsārtās drēbēs.
Mērkaķi nolaida Ellu ar draugiem Stellas pils priekšā. Sardzē pie pils stāvēja trīs skaistas meitas. Viņas ar izbrīnu un bailēm noskatījās uz Lidojošiem Mērkaķiem.
- Sveika, Ella! - draudzīgi teica Mērkaķu barvedis. - Šodien tu mūs izsauci pēdējo reizi.
- Sveiki, sveiki! - iesaucās Ella. - Liels paldies!
Un Mērkaki aizlaidās trokšņodami un smiedamies.
- Pārāk nepriecājieties! - viņiem pakaļ nosauca Biedēklis. - Nākamreiz jums būs jauns pavēlnieks, un no tā jūs tik viegli vaļā netiksiet!
- Vai var satikt labo burvi Stellu? - sirdij pamirstot, jautāja Ella.
- Sakiet, kas jūs esat un kāpēc te ieradāties, un es jūs pieteikšu, - atbildēja vecākā.
Ella izstāstīja, un meitene devās pieteikt, bet pārējās apstāja ceļiniekus ar jautājumiem. Bet viņas vēl nebija paspējušas neko uzzināt, kad meitene atgriezās:
- Stella lūdz jūs pilī.
Ella nomazgājās, Biedēklis notīrījās, Dzelzs Malkas Cirtējs ieeļļoja locītavas un rūpīgi tās nopulēja ar lupatiņu un nažu pulveri, bet Lauva ilgi purinājās, izkratīdams putekļus. Viņus pabaroja ar sātīgām pusdienām, bet pēc tam ieveda grezni uzpostā rožainā zālē, kur uz troņa sēdēja burve Stella. Ellai viņa šķita ļoti skaista un laba, un apbrīnojami jauna, kaut gan jau daudzus gadu simteņus valdīja Pļāpoņu zemē. Stella laipni uzsmaidīja ienācējiem un, pavērsusies pret Ellu, teica:
- Izstāsti savu dzīves gājumu, mans bērns!
Ella iesāka garu stāstu. Stella un viņai tuvu stāvošās personas klausījās ar lielu interesi un līdzjūtību.
- Ko gan tu vēlies no manis, mans bērns? - jautāja Stella, kad Ella bija beigusi.
- Nogādājiet mani Kanzasā pie tētiņa un māmiņas. Kad es iedomājos, kā viņi pēc manis bēdājas, man sirds saplok aiz sāpēm un žēluma…
- Bet tu taču stāstīji, ka Kanzasa esot vienmuļa un pelēka, putekļaina stepe. Paskaties, cik skaisti ir pie mums!
- Un tomēr es mīlu Kanzasu vairāk par jūsu lielisko zemi! - dedzīgi atbildēja Ella. - Kanzasa ir mana dzimtene!
- Labi teikts, mans bērns. - Stella pasmaidīja. - Tava vēlēšanās piepildīsies. Bet tev jāatdod man Zelta Cepure.
-Ak, labprāt, kundzene! Tiesa gan, es taisījos to atdot Biedēklim, bet esmu pārliecināta, ka jūs ar to izrīkosieties labāk nekā viņš.
- Es ar to izrīkošos tā, lai Zelta Cepures burvības nāktu par labu taviem draugiem, - teica Stella un griezās pie Biedēkļa: - Ko jūs domājat darīt, kad Ella jūs atstās?
- Es gribētu atgriezties Smaragda pilsētā, - ar cieņu atbildēja Biedēklis. - Gudvins mani iecēla par Smaragda pilsētas valdnieku, bet valdniekam jādzīvo tajā pilsētā, kuru viņš pārvalda. Jo es taču nevaru pārvaldīt Smaragda pilsētu, ja palikšu Rožainajā zemē! Bet mani baida atpakaļceļš caur Lecoņu zemi un pār upi, kur es slīku.
- Dabūjusi Zelta Cepuri, es izsaukšu Lidojošos Mērkaķus, un viņi jūs aiznesīs uz Smaragda pilsētu. Nedrīkst taču tautai atraut tādu brīnišķīgu valdnieku.
- Tad tas ir tiesa, ka es esmu brīnišķīgs? - priekā starodams, jautāja Biedēklis.
- Vēl vairāk: jūs esat vienīgais tāds pasaulē! Un es gribētu, lai jūs kļūtu mans draugs.
Biedēklis sajūsmā palocījās pret labo burvi.
- Bet ko jūs vēlaties? - Stella vaicāja Dzelzs Malkas Cirtējam.
- Kad Ella atstās šo zemi, - bēdīgi iesāka Malkas Cirtējs, - es ļoti skumšu. Bet es vēlētos nokļūt Mirkšķoņu zemē, kuri mani izvēlēja par valdnieku. Es aizvedīšu uz Violeto pili savu līgavu, kura - esmu pārliecināts - mani gaida, un valdīšu pār Mirkšķoņiem, kurus ļoti mīlu.
- Otrā Zelta Cepures burvība liks Lidojošiem Mērkaķiem jūs pārnest uz Mirkšķoņu zemi. Jums nav tādu lielisku smadzeņu kā jūsu draugam Biedēklim Gudrajam, bet jums ir mīloša sirds, jums ir tik spīdošs izskats, un esmu pārliecināta, ka jūs būsiet jauks valdnieks Mirkšķoņiem. Atjaujiet arī jūs uzskatīt par savu draugu.
Dzelzs Malkas Cirtējs lēni noliecās Stellas priekšā.
Pēc tam burve uzrunāja Lauvu:
- Tagad jūs izsakiet savas vēlēšanās.
- Aiz Lecoņu zemes atrodas brīnišķīgs mūžamežs. Šī meža zvēri atzina mani par savu karali. Tāpēc es ļoti gribētu turp atgriezties un pavadīt tur savas atlikušās dienas.
- Trešā Zelta Cepures burvība aiznesīs drošsirdīgo Lauvu pie viņa zvēriem, kuri, bez šaubām, būs laimīgi par tādu karali. Un es ceru arī uz jūsu draudzību.
Lauva cienīgi pasniedza Stellai lielu, spēcīgu ķepu, un burve to draudzīgi paspieda.
- Pēc tam,-sacīja Štella, - kad būs izpildījušās pēdējās trīs Zelta Cepures burvības, es to atdošu Lidojošiem Mērkaķiem atpakaļ, lai neviens vairs nevarētu viņus traucēt ar savu bieži vien nejēdzīgo un cietsirdīgo vēlēšanos izpildīšanu.
Visi piekrita, ka labāk izrīkoties ar Cepuri nav iespējams, un cildināja Stellas gudrību un labsirdību.
- Bet kā jūs mani nogādāsiet Kanzasā, kundzene? - jautāja meitene.
- Sudraba kurpītes tevi pārnesīs pāri mežiem un kalniem, - atbildēja burve. - Ja tu būtu zinājusi viņu burvju spēku, tu būtu atgriezusies mājās tajā pašā dienā, kad tavs namiņš nospieda ļauno Gingemu.
- Bet tad taču es nebūtu ieguvis savas brīnišķīgās smadzenes! - iesaucās Biedēklis. - Līdz pat šim laikam es būtu fermera tīrumā biedējis vārnas!
- Un es nebūtu ieguvis savu mīlas pilno sirdi, - teica Dzelzs Malkas Cirtējs. - Es būtu stāvējis mežā un rūsējis, kamēr sabirztu pīšļos!
- Un es līdz šim pašam laikam būtu gļēvulis, - norēca Lauva, - un, protams, nebūtu kļuvis zvēru karalis!
- Tas viss taisnība, - atbildēja Ella, - un es nemaz nenožēloju, ka man tik ilgi bija jānodzīvo Gudvina zemē. Esmu tikai vāja, maza meitenīte, bet es jūs mīlēju un allaž centos palīdzēt jums, mani mīļie draugi! Tagad, kad jūsu karstākās vēlēšanās piepildījušās, man jāatgriežas mājās, kā bija ierakstīts Villinas burvību grāmatā.
- Mums ir sāpīgi un skumji šķirties no tevis Ella, - teica Biedēklis, Malkas Cirtējs un Lauva, - bet mēs slavējam to brīdi, kad viesulis tevi aizrāva Burvju zemē. Tu mums iemācīji visdārgāko un vislabāko, kas vien ir pasaulē, - draudzību!…
Stella uzsmaidīja meitenei. Ella apķērās lielajam Drosmīgajam Lauvam ap kaklu un maigi ņurcīja viņa biezās, pinkainās krēpes. Viņa skūpstīja Dzelzs Malkas Cirtēju, un tas rūgti raudāja, aizmirsis savus žokļus. Viņa glaudīja mīksto, ar salmiem piebāzto Biedēkļa ķermeni un skūpstīja viņa mīlīgo, labsirdīgo, uzzīmēto seju…
- Sudraba kurpītēm piemīt daudzas brīnumainas īpašības, - Stella teica, - bet visbrīnišķīgākā īpašība ir tā, ka ar trim soļiem tās tevi aiznesīs kaut līdz pasaules otrai malai. Jāpiesit tikai papēdis pie papēža un jānosauc vieta…
- Lai tad tās mani tūlīt aiznes uz Kanzasu!…
Bet, kad Ella iedomājās, ka uz visiem laikiem šķiras no saviem uzticamajiem draugiem, ar kuriem kopā tik daudz pārdzīvots, kurus viņa tik daudzas reizes glābusi un kuri savukārt pašaizliedzīgi glābuši viņu pašu, viņas sirds sažņaudzās aiz bēdām, un viņa skaļi iešņukstējās.
Stella nokāpa no troņa, maigi apskāva Ellu un atvadoties noskūpstīja.
- Ir laiks, mans bērns! - viņa laipni teica. - Šk irties ir grūti, bet satikšanās stunda būs salda. Padomā vien, ka tūlīt tu būsi mājās un apskausi savus vecākus. Paliec sveika, neaizmirsti mūs!
- Sveika, sveika, Ella! - iesaucās viņas draugi.
Ella paķēra Totiņu, piesita papēdi pie papēža un uzsauca kurpītēm:
- Nesiet mani uz Kanzasu pie tētiņa un māmiņas! Mežonīgs viesulis sagrieza Ellu riņķī, viņas acu priekšā viss saplūda, saule pie debesīm nodzirkstīja kā ugunīgs loks, un, pirms meitene bija paguvusi izbīties, viņa nolaidās uz zemes tik pēkšņi, ka vairākas reizes apgriezās riņķī un izlaida Totiņu no rokām…