Kad Ella attapās, viņa netālu ieraudzīja jaunu mājiņu, ko tēvs bija uzcēlis viesuļa aiznestās kulbas vietā.
Māte pārsteigta skatījās uz viņu no lieveņa, bet no lopu kūts skrēja tēvs, strauji vicinādams rokas.
Ella metās viņiem pretim un pamanīja, ka viņa ir tikai zeķēs: burvju kurpītes bija pazudušas pie meitenes pēdējā - trešā soļa. Bet Ella pēc tām neskuma: Kanzasā taču nebija vietas burvībām. Viņa atradās mātes rokās, un tā apbēra ar skūpstiem un slacīja ar asarām Ellas biklo un samulsušo sejiņu.
- Vai tu pie mums no debesīm atgriezies, vai, manu drostaliņ?
-O, es biju Gudvina Burvju zemē, - meitene vienkārši atbildēja. - Bet es visu laiku domāju par jums… un… vai tu, tētiņ, jau biji aizbraucis uz tirgu?
- Ko tu runā, Ella, - caur smiekliem un asarām atbildēja tēvs. - Vai nu mums tirgus bija prātā, kad uzskatījām tevi par mirušu un Šausmīgi bēdājāmies pēc tevis!
Vairākas dienas pagāja, klausoties nemitīgajos Ellas stāstos par brīnišķīgo Gudvina zemi un uzticīgajiem draugiem - Gudro Biedēkli, Labsirdīgo Malkas Cirtēju, Bezbailīgo Lauvu.
Totiņš visu laiku bija klāt pie šīm sarunām. Viņš nevarēja ar vārdiem apliecināt šo stāstu patiesību, jo, atgriezies Kanzasā, bija pazaudējis runas dāvanas, bet mēles vietā izteiksmīgi runāja viņa astīte.
Būtu lieki stāstīt, ka kautiņš ar kaimiņu Hektoru notika pirmajā vakarā pēc Totiņa atgriešanās no Burvju zemes. Kautiņš beidzās neizšķirti, un pretinieki sajuta tik lielu cieņu viens pret otru, ka kļuva nešķirami draugi un kopš tā laika uzbruka apkārtnes suņiem tikai kopīgi.
Fermeris Džons aizbrauca uz tirgu kaimiņu pilsētiņā un aizveda meiteni uz cirku. Tur Ella nejauši sastapa Džemsu Gudvinu, un viņu abu priekam nebija gala.