Ella pamodās no tā, ka sunītis ar karstu, slapju mēli laizīja viņas seju un smilkstēja. Sākumā meitenei likās, ka redzējusi dīvainu sapni, un viņa jau taisījās to pastāstīt mātei. Bet, ieraudzījusi apgāztos krēslus un kaktā guļošo krāsni, Ella saprata, ka tas viss noticis īstenībā. '
Meitene izlēca no gultas. Mājiņa nekustējās. Logā spīdēja spoža saule.
Ella pieskrēja pie durvīm, atrāva tās vaļā un iekliedzās no pārsteiguma.
Viesulis bija atnesis mājiņu neparasti skaistā zemē. Visapkārt pletās zaļa pļava; tās malās auga koki ar nobriedušiem, sulīgiem augļiem; laukumiņos bija redzamas skaistu rožainu, baltu un zilu puķu dobes. Gaisā lidinājās mazmazītiņi putniņi, zaigodami spilgtās krāsās. Koku zaros sēdēja zeltainzaļi un sarkankrūtaini papagaiļi un klaigāja dīvainās, augstās balsīs. Netālu čaloja dzidra straume; ūdenī lēkāja sudraba zivtiņas.
Kamēr meitene nedroši stāvēja uz sliekšņa, aiz kokiem parādījās visjocīgākie un mīlīgākie cilvēciņi, kādus tikai var iedomāties. Vīriņi gaišzilos samta svārkos un šaurās biksēs augumā nebija lielāki par Ellu; kājās tiem spīdēja zili garie zābaki ar atlokiem. Bet Ellai visvairāk patika viņu platmales ar smailiem dibeniem: pašu augšgalu tām greznoja kristāla bumbiņa, bet zem platajām malām maigi šķindēja sīki zvārgulīši.
Veca sieviete baltā mantijā cienīgi soļoja trim vīriņiem pa priekšu; uz viņas smailās gardibenes un mantijas mirgoja mazas zvaigznītes. Vecītes sirmie mati bija noslīguši pār pleciem.
Tālumā aiz augļu kokiem bija redzams vesels bars mazo vīriņu un sieviņu; viņi stāvēja, sačukstējās un saskatījās cits ar citu, bet neiedrošinājās tuvoties.
Pienākuši tuvāk, šie mazie, kautrīgie cilvēciņi laipni un mazliet bailīgi uzsmaidīja Ellai, bet vecīte raudzījās viņā ar manāmu izbrīnu. Trīs vīriņi kopīgi panācās uz priekšu un reizē noņēma cepures. Dzin-dzin-dzin - nošķindēia zvārgulīši. Ella ievēroja, ka mazo vīriņu žokļi nemitīgi Kustējās, it kā kaut ko gremodami.
Vecīte uzrunāja Ellu:
- Saki man, - kā tu nokļuvi Gremoņu zemē, mīļais bērns?
- Mani šajā mājiņā atnesa viesulis, - Ella kautrīgi atbildēja.
- Dīvaini, ļoti dīvaini! - vecīte pašūpoja galvu. - Tūlīt tu sapratīsi manu izbrīnu. Notika tā. Es uzzināju, ka ļaunā burve Gingema zaudējusi prātu, apņēmusies iznīdēt cilvēku cilti un pieviest zemi ar žurkām un čūskām. Un man vajadzēja likt lietā visu savu burvju mākslu…
- Kā, cienītā kundze! - bailēs iesaucās Ella. - Jūs esat burve? Bet kā tad māte man stāstīja, ka tagad burvju neesot?
- Kur tava māte dzīvo?
- Kanzasā…
- Nekad neesmu tādu vārdu dzirdējusi, -lupas sakniebdama, atteica burve. - Bet, lai nu tava māte stāsta ko stāstīdama,, šajā zemē dzīvo burvji un gudrie. Mēs šeit bijām četras burves. Mēs divas - Dzeltenas zemes burve (tā esmu es, Villina!) un Rožsārtās zemes burve Stella - esam labas. Bet Zilās zemes burve Gingema un Violetās zemes burve Bastinda ir ļoti ļaunas. Tava mājiņa nospieda Gingemu, un tagad mūsu zemē palikusi tikai viena ļaunā burve…
Ella bija pārsteigta. Kā gan viņa, maza meitenīte, kas savā mūžā nebija pat zvirbuli nositusi, būtu varējusi iznīcināt ļauno burvi?
Ella teica:
- Jūs, protams, maldāties: es nevienu neesmu nogalinājusi.
- Es tevi nevainoju, - mierīgi iebilda burve Villina. -To izdarīju es, lai glābtu cilvēkus no nelaimes, es atņēmu viesulim postošo spēku un atļāvu tam sagrābt tikai vienu namiņu, lai to nomestu uz viltīgās Gingemas galvas, jo savā burvību grāmatā izlasīju, ka vētras laikā tas vienmēr ir tukšs…
Ella samulsusi atbildēja:
- Tas tiesa, cienītā kundze, viesuļa laikā mēs vienmēr slēpjamies pagrabā, bet es ieskrēju mājiņā pēc sava sunīša…
- Tādu neprātīgu soli mana burvību grāmata nekādi nevarēja paredzēt! - sarūgtināta teica burve Villina. -Tātacl pie visa vainīgs šis mazais zvēriņš…
- Totiņš, au-au, ar jūsu atļauju, kundze! - negaidot sarunā iejaucās sunītis. - Jā, ar nožēlu atzīstos, pie visa vainīgs esmu es…
- Kā, tu esi sācis runāt, Totiņ?! - izbrīnā iesaucās Ella.
- Nezinu, kā tas iespējams, Ella, bet, au-au, no manas mutes paši no sevis izsprūk cilvēku valodas vārdi…
- Redzi, Ella, - paskaidroja Villina, - šajā brīnišķīgajā zemē runā ne tikai cilvēki, oet arī visi dzīvnieki un pat putni. Paskaties visapkārt, - vai tev patīk mūsu zeme?
- Tā nav sikta, cienītā kundze, - Ella atbildēja, - bet pie mums ir labāk. Ja jūs būtu redzējusi mūsu lopu kūti! Ja paskatījusies uz mūsu Raibaļu, cienītā kundze! Bet es gribu atgriezties dzimtenē pie tētiņa un māmiņas…
- Diez vai tas būs iespējams, - burve atteica. - Mūsu zeme ir nošķirta no visas pasaules ar milzīgiem kalniem, kurus nav pārgājis vēl neviens cilvēks. Bet aiz kalniem plešas Lielais tuksnesis… Baidos, manu drostaliņ, ka tev būs jāpaliek pie mums.
Ellas acīs saplūda asaras. Labsirdīgie Gremoņi ļoti noskuma un arī sāka raudāt, slaucīdami asaras gaišzilos kabatas lakatiņos. Gremoņi noņēma platmales un nolika tās zemē, lai zvārgulīši ar savu šķindoņu netraucētu viņiem raudāt.
- Un jūs it nepavisam man nepalīdzēsiet? - skumji jautāja Ella.
-Ak jā, - Villinai iešāvās prātā, - es pavisam aizmirsu, ka burvību grāmata ir man līdzi. Jāpaskatās tajā: varbūt es tur izlasīšu kaut ko tev noderīgu…
Villina izņēma no drēbju krokām mazu grāmatiņu uzpirksteņa lielumā. Burve tai uzpūta, un pārsteigtās un mazliet izbiedētās Ellas acu priekšā grāmata sāka augt, augt un pārvērtās milzīgā sējumā. Tas bija tik smags, ka vecīte to nolika uz liela akmens.
Villina skatījās uz grāmatas lapām, un no viņas skatiena tās pašas pašķīrās.
-Atradu, atradu! - burve iesaucās un sāka lēni lasīt: - "Bambara, čufara, skoriki, moriki, turabo, furabo, loriki, joriki… Lielais burvis Gudvins nogādās mājās mazo meiteni, ko viņa zemē atnesis viesulis, ja viņa palīdzēs trim radījumiem panākt viņu viskarstāko vēlējumos piepildīšanos, pikapu, trikapu, botalo, motalo…"
- Pikapu, trikapu, botalo, motalo… - svētās šausmās korī atkārtoja Gremoņi.
- Bet kas tas Gudvins tāds ir? - jautāja Ella.
- O, tas ir vislielākais mūsu zemes gudrais, - vecīte nočukstēja. - Viņš ir visvarenākais no mums un dzīvo Smaragda pilsētā.
- Un vai viņš ir ļauns vai labs?
- To neviens nezina. Bet tu nebīsties no viņa, uzmeklē trīs radījumus, izpildi viņu viskarstākās vēlēšanās, un Smaragda pilsētas Burvis palīdzēs tev atgriezties tavā zemē!
- Kur atrodas Smaragda pilsēta? - Ella jautāja.
- Mūsu zemes centrā. Lielais gudrais un burvis Gudvins pats to uzcēlis un pats pārvalda. Tomēr viņš ap sevi radījis ārkārtīgu noslēpumainību, un neviens viņu nav redzējis pēc pilsētas uzcelšanas, bet tā pabeigta jau priekš daudziem daudziem gadiem.
- Kā gan es aiziešu līdz Smaragda pilsētai?
- Ceļš ir tāls. Ne visur zeme ir tik jauka kā šeit. Ir tumši meži ar briesmīgiem zvēriem, ir straujas upes - pārcelšanās pār tām bīstama…
- Vai jūs nenāktu man līdzi? - meitene kautrīgi iejautājās.
- Nē, mans bērns, - atbildēja Villina. - Es nevaru uz ilgāku laiku atstāt Dzelteno zemi. Tev jāiet vienai. Ceļš uz Smaragda pilsētu ir bruģēts ar dzelteniem ķieģeļiem un tu neapmaldīsies. Kad nokļūsi pie Gudvina, lūdz viņam palīdzību…
- Un vai man ilgi te būs jādzīvo, cienītā kundze? - galvu nokārusi, jautāja Ella.
- Nezinu, - atbildēja Villina. - Par to nekas nav teikts manā burvību grāmatā. Ej meklē, cīnies! Es laiku pa laikam paskatīšos savā burvību grāmatā, lai zinātu, kā tev veicas… Sveika, mana mīļā!
Villina noliecās pār milzīgo grāmatu, un tā acumirklī sarāvās uzpirksteņa lielumā un nozuda mantijas krokās. Uznāca vēja virpulis, satumsa, un, kad krēsla izklīda, Villinas vairs nebija: burve bija pazudusi. Ella un Gremoņi nodrebēja šausmās, un zvārgulīši pie mazo cilvēciņu platmalēm sāka šķindēt paši no sevis.
Kad visi bija mazliet nomierinājušies, visdrošsirdīgākais no Gremoņiem, viņu vecākais, uzrunāja Ellu:
- Visuvarenā feja! Apsveicam tevi Zilajā zemē! Tu nositi ļauno burvi Gingemu un atbrīvoji Gremoņus.
Ella teica:
- Jūs esat ļoti laipni, bet te ir kāda kļūda: es neesmu feja. Un jūs taču dzirdējāt, ka mana mājiņa uzkritusi Gingemai virsū pēc burves Villinas pavēles…
- Mēs tam neticam, - stūrgalvīgi iebilda Gremoņu vecākais. - Mēs dzirdējām tavu sarunu ar labo burvi, botalo, motalo, bet mēs domājām, ka arī tu esi varena feja. Jo tikai fejas var savās mājiņās braukāt pa gaisu, un tikai feja varēja mūs atbrīvot no Gingemas, Zilās zemes ļaunās burves. Gingema daudzus gadus valdīja pār mums un spieda mūs strādāt dienu un nakti…
- Viņa spieda mūs strādāt dienu un nakti! - korī atkārtoja Gremoņi.
- Viņa lika mums ķert zirnekļus un sikspārņus, lasīt grāvjos vardes un dēles. Tie bija viņas gardākie ēdieni…
- Bet mēs, - Gremoņi sāka raudāt, - mēs ļoti baidāmies no zirnekļiem un dēlēm!
- Kāpēc jūs raudat? - Ella jautāja. - Tas viss taču pagājis!
- Tiesa, tiesa! - Gremoņi jautri iesmējās, un zvārgulīši pie viņu platmalēm iešķindējās.
- Visvarenā kundzene Ella! - vecākais ierunājās. - Vai tu negribētu kļūt par mūsu pavēlnieci Gingemas vietā? Mēs esam pārliecināti, ka tu esi ļoti labsirdīga un pārāk bieži mūs nesodīsi!…
- Nē, - Ella pretojās, - es esmu tikai maza meitenīte un par zemes valdnieci nederu. Ja jūs gribat man palīdzēt, dodiet man iespēju izpildīt jūsu karstākās vēlēšanās!
- Mūsu vienīgā vēlēšanās bija atbrīvoties no ļaunās Gingemas, pikapu, trikapu! Bet tava mājiņa - krak! krak! - viņu nospieda, un mums vairs nav nekādu vēlēšanos!… - teica vecākais.
- Tad man te vairs nav ko darīt. Es iešu meklēt tos, kam ir vēlēšanās. Tikai kurpes gan man ir ļoti vecas un noplīsušas, tās garu ceļu neizturēs. Vai ne, Totiņ? - Ella uzrunāja Totiņu.
- Protams, ka neizturēs, - Totiņš piekrita. - Bet tu neraizējies, Ella, es te netālu kaut ko redzēju un varēšu tev palīdzēt!
- Tu? - meitene pabrīnījās.
- Jā, es! - Totiņš lepni atbildēja un nozuda aiz kokiem. Pēc brītiņa viņš atgriezās ar skaistu sudraba kurpīti zobos
un svinīgi nolika to Ellai pie kājām; pie kurpītes mirdzēja zelta sprādze.
- Kur tu to ņēmi? - Ella pārsteigumā iesaucās.
- Tūlīt pastāstīšu! - elsodams atbildēja sunītis, nozuda un atkal atgriezās ar otru kurpīti.
- Cik jaukas! - Ella jūsmoja un pielaikoja kurpītes: tās viņai bija taisni laikā, it kā tieši viņai šūtas.
- Kad es devos izlūku gājienā, - Totiņš svarīgi iesāka, - es ieraudzīju aiz kokiem lielu, melnu caurumu kalnā…
- Ai-ai-ai! - šausmās iekliedzās Gremoņi. - Tā taču ir ieeja ļaunās burves Gingemas alā! Un tu iedrošinājies tur ieiet?…
- Kas tur briesmīgs? Gingema taču ir beigta! - iebilda Totiņš.
-Tu laikam arī esi burvis? - vecākais bailīgi ierunājās; visi citi Gremoņi piekrītoši māja ar galvām, un zvārgulīši pie platmalēm reizē iešķindējās.
- Lūk, tur, ieejot tajā, kā jūs sakāt, alā, es ieraudzīju daudz dīvainu lietu, bet man vislabāk patika pie ieejas noliktās kurpītes. Nez kādi lieli putni ar baigām, dzeltenām acīm mēģināja mani aizkavēt, lai es nepaņemtu kurpītes, bet vai tad Totiņš no kaut kā izbīsies, kad viņš grib pakalpot savai Ellai?
- Ak tu mans mīļais drosminieks - Ella iesaucās un maigi piespieda Totiņu pie krūtīm. - Šajās kurpītēs es bez noguruma noiešu, cik tālu vien vajadzēs…
- Tas ir ļoti labi, ka tu dabūji ļaunās Gingemas kurpītes, - viņu pārtrauca vecākais Gremonis. - Liekas, ka tajās slēpjas burvības spēks, tāpēc ka Gingema tās uzvilka tikai vissvarīgākajos gadījurrfos. Bet, kas tas par spēku, mēs nezinām… Un tomēr tu iesi no mums projām, žēlīgā Ellas kundze? - nopūzdamies jautāja vecākais. - Tad mēs atnesīsim tev ceļam ēdienu…
Gremoņi aizgāja, un Ella palika viena. Viņa atrada mājiņā gabalu maizes un apēda to strauta malā, piedzerdama klāt dzidro avota ūdeni. Pēc tam viņa sāka
posties tālajā ceļā, bet Totiņš skraidīja zem koka un centās noķert zemākajā zarā sēdošo raibo papagaili, kas klaigādams viņu visu laiku kaitināja.
Ella iznāca no kulbas, rūpīgi aizslēdza durvis un uzrakstīja uz tām ar krītu: "Manis nav mājās."
Pa to laiku atgriezās Gremoņi. Viņi sanesa tik daudz ēdamā, ka Ellai tā būtu pieticis vairākiem gadiem. Tur bija auni, pīles un zosis, kurvis ar augļiem…
Ella smiedamās teica:
- Nu kur es tik daudz likšu, mani draugi?
Viņa ielika kurvī nedaudz maizes un augļu, atvadījās no Gremoņiem un drošsirdīgi devās ceļā kopā ar jautro Totinu.
Netālu no mājiņas bija krustceles: te šķīrās vairāki ceļi. Ella izvēlējās ceļu, kas bija bruģēts ar dzelteniem ķieģeļiem, un mundri aizsoļoja pa to. Saulīte spīdēja, putniņi dziedāja, un mazā meitene, atsviesta svešā, dīvainā zemē, jutās pavisam labi.
Ceļš abās pusēs bija iežogots ar skaistām, gaišzilām sētām, aiz kurām sākās apstrādāti lauki. Šur tur bija redzamas apaļas mājiņas. To jumti līdzinājās Gremoņu smailajām platmalēm. Uz jumtiem vizuļoja kristāla bumbiņas. Arī mājiņas bija nokrāsotas gaiši zilas.
Tīrumos strādāja mazi vīriņi un sieviņas; tie noņēma cepures un laipni klanījās Ellai. Tagad taču katrs Gremonis zināja, ka meitene sudraba kurpītēs atbrīvojusi viņu zemi no ļaunās burves, nolaizdama savu mājiņu - krak! krak! - viņai taisni uz galvas.
Visi Gremoņi, ko Ella sastapa ceļā, ar bijīgu izbrīnu skatījās uz Totiņu un, izdzirduši viņa riešanu, aizbāza ausis. Bet, kad jautrais sunītis kādam no Gremoņiem pieskrēja klāt, tas bēga no viņa, cik jaudas: Gudvina zemē vispār nebija suņu.
Pret vakaru, kad Ella bija izsalkusi un prātoja, kur pārlaist nakti, viņa ieraudzīja ceļa malā lielu namu. Mājas priekšā zālājā dejoja mazi vīriņi un sieviņas. Muzikanti cītīgi spēlēja mazas vijoles un flautas. Turpat rotaļājās bērni, tik mazītiņi, ka Ellai acis izplētās aiz pārsteiguma: viņi līdzinājās lellēm. Uz terases bija klāti galdi, uz kuriem saliktas vāzes ar augļiem, riekstiem, konfektēm, garšīgiem pīrādziņiem un lielām tortēm.
Ieraugot Ellu, no dejotāju bara iznāca skaists, stalts sirmgalvis (viņš bija veselu pirksta tiesu garāks par Ellu!) un palocīdamies teica:
- Es un mani draugi šodien svinam mūsu zemes atbrīvošanu no ļaunās burves. Vai es drīkstu lūgt visvareno Nositēja Namiņa feju piedalīties mūsu dzīrēs?
- Kāpēc jūs domājat, ka es esmu feja? - jautāja Ella.
- Tu saspiedi ļauno burvi Gingemu - krak! krak! - kā tukšu olas čaulu; tu valkā viņas burvju kurpītes; tev līdzi ir dīvains zvērs, kādu mēs nekad neesam redzējuši, un, kā stāsta mūsu draugi, arī viņš ir apveltīts ar burvju spēku…
Tur Ella neko nemācēja iebilst un sekoja Kokusam, kā sauca sirmgalvi. Viņu sagaidīja kā karalieni, un zvārgulīši nemitīgi šķindēja, un sākās nepārtrauktas dejas, un tika noēsts milzums kūku un izdzerts milzīgi daudz atspirdzinošu dzērienu, un viss vakars pagāja tik jautri un patīkami, ka par tēti un māmiņu Ella iedomājās tikai gultā, laizdamās miegā.
No rīta pēc sātīgām brokastīm viņa jautāja Kokusam:
- Vai no šejienes ir tālu līdz Smaragda pilsētai?
- Nezinu, - domīgi atbildēja sirmgalvis. - Es tur nekad neesmu bijis. Labāk turēties tālāk no Lielā Gudvina, sevišķi, ja nav pie viņa svarīgu darīšanu. Un arī ceļš līdz Smaragda pilsētai ir garš un grūts. Tev būs jāiziet cauri tumšiem mežiem un jāceļas pāri straujām un dziļām upēm.
Ella mazliet noskuma, bet viņa zināja, ka tikai Lielais Gudvins viņu nogādās atpakaļ Kanzasā, tādēļ atvadījās no draugiem un devās uz priekšu pa ceļu, kas bija bruģēts ar dzelteniem ķieģeļiem.