Ella bija gājusi jau vairākas stundas un jutās nogurusi. Viņa apsēdās atpūsties pie zilās sētas, aiz kuras pletās nobriedušu kviešu lauks.
Netālu no sētas stāvēja garš miets, uz kura kvernēja salmu izbāznis - putnu biedēšanai. Viņa galva bija darināta no salmiem piebāzta maisiņa ar tajā iezīmētām acīm un muti, tā ka iznāca jocīga cilvēka seja. Putnu biedēklis bija ietērpts nonēsātos gaišzilos svārkos; šur tur no svārkiem līda ārā salmi. Galvā viņam bija veca, saburzīta platmale, no kuras bija nogriezti zvārgulīši, kājās - gaišzili garie zābaki ar atlokiem, tādi, kādus valkāja šīs zemes vīriņi. Izbāznis izskatījās jocīgs un reizē arī labsirdīgs.
Ella uzmanīgi aplūkoja smieklīgi uzzīmēto putnu biedēkļa seju un bija pārsteigta, redzēdama, ka tas piepeši pamirkšķina viņai ar labo aci. Viņa nodomāja, ka pārskatījusies, jo Kanzasā putnu biedēkļi nekad nemirkšķināja acis. Bet izbāznis ļoti draudzīgi pamāja ar galvu.
Ella izbijās, bet drošsirdīgais Totiņš riedams metās uz žogu, aiz kura atradās miets ar putnu biedēkli.
- Labdien! - izbāznis teica mazliet aizsmakušā balsī.
- Vai tu proti runāt? - Ella brīnījās.
- Iemācījos, strīdēdamies te ar kādu vārnu. Kā tev klājas?
- Paldies, labi! Saki, - vai tev nav kādas karstas vēlēšanās?
- Man?… O, man ir vesela kaudze vēlēšanos. - Un putnu biedēklis, ātri bērdams vārdus, sāka uzskaitīt: - Pirmkārt, man vajadzīgi sudraba zvārgulīši pie platmales, otrkārt, man vajadzīgi jauni zābaki, treškārt…
- O, pietiek, pietiek! - Ella pārtrauca. - Kura no tām ir viskarstākā?
- Vis… - vis…? - Izbāznis mazliet padomāja. - Nocel mani no šejienes! Tik garlaicīgi ir kvernēt te dienām un naktīm un baidīt riebīgās vārnas, kas, starp citu, manis nemaz nebaidās.
- Vai tad tu pats nevari nokāpt?
- Nē, man mugurpusē iedurts miets. Ja tu izvilktu to no manis, es būtu tev ļoti pateicīgs!
Ella nolieca mietu un, ieķērusies abām rokām izbāznī, novilka to nost.
- Esmu ārkārtīgi pateicīgs! - izdvesa putnu biedēklis, kad atradās uz zemes. - Es jūtos kā pilnīgi jauns cilvēks. Ja vēl varētu dabūt sudraba zvārgulīšus pie platmales un jaunus zābakus!
Izbāznis rūpīgi nogludināja svārkus, nopurināja salmiņus un, pievilkdams kāju, stādījās priekšā meitenei:
- Biedēklis!
- Ko tu saki? - Ella nesaprata.
- Es saku: Biedēklis. Tā mani nosauca: man taču jābaida vārnas. Bet kā tevi sauc?
-Ella.
- Skaists vārds! - teica Biedēklis.
Ella skatījās viņā ar izbrīnu. Viņa nevarēja saprast, kā putnu biedēklis, kas piebāzts ar salmiem un kam uzkrāsota seja, var staigāt un runāt.
Bet tagad uztraucās Totiņš un sašutis iesaucās:
- Un kāpēc tu ar mani nesasveicinies?
-Ak, piedod, piedod, - Biedēklis atvainojās un stingri paspieda sunītim ķepu. - Man ir gods stādīties priekšā: Biedēklis!
- Ļoti patīkami! Un es esmu Toto! Bet tuvi draugi drīkst mani saukt par Totiņu!
- Ak Biedēkli, esmu tik priecīga, ka izpildīju tavu karstāko vēlēšanos! - teica Ella.
- Piedod, Ella, - sacīja Biedēklis, atkal pievilkdams kāju, - bet es, liekas, esmu maldījies. Mana viskarstākā vēlēšanās ir - iegūt smadzenes!
- Smadzenes?
- Nu jā, smadzenes. Ir ļoti nepatīkami, kad galva tev piebāzta ar salmiem…
- Kā tev nav kauna mānīties? - pārmetoši jautāja Ella.
- Ko tas nozīmē - mānīties? Mani uztaisīja tikai vakar, un es nekā nezinu…
- Kā tad tu uzzināji, ka tev galvā ir salmi, bet cilvēkiem - smadzenes?
- To man pateica viena vārna, kad es ar viņu strīdējos. Redzi, Ella, lieta bija tāda. Šorīt manā tuvumā laidelējās veca, izspūrusi vārna un ne tik daudz knābāja kviešus, cik izbirdināja zemē graudus. Pēc tam viņa nekaunīgi nosēdās man uz pleca un ieknāba vaigā.
"Kaggi-karr!" ņirgādamās viņa ieķērcās. "Tad ir gan putnu biedēklis! Labuma no tā nekāda! Kas tas par savādnieku fermeri, kas iedomājies, ka mēs, vārnas, no šāda te baidīsimies?…"
- Tu saproti, Ella, es šausmīgi noskaitos un visiem spēkiem centos sākt runāt. Un kāds man bija prieks, kad tas izdevās! Bet, protams, sākumā man neiznāca diez cik sakarīgi.
"Ls… Is… Is… prom, riebekle!" es iekliedzos. "Tu nd… nd… nedrīksti man knābt! Es esmu br… br… briesmīgs!" Es pat iemanījos veikli nogrūst vārnu no sava pleca, sagrābjot to ar roku aiz spārna. Vārna gan it nemaz neapjuka un bezkaunīgi turpat manā acu priekšā sāka knābāt vārpas.
"Tad ta pārsteidzi gan!" viņa teica. "It kā es nezinātu, ka Gudvina zemē pat putnu biedēklis var sākt runāt, ja tikai stipri to vēlas! Tik un tā es no tevis nebaidos! No mieta taču tu nost netiksi!"
"Ls… Is… Isies prom! Ak, es nelaimīgais!" es gandrīz sāku raudāt. "Nu tiešām, kur es deru? Pat druvu no vārnām nevaru nosargāt!"
- Ar visu savu nekaunību vecā vārna tomēr, acīm redzot, bija labsirdīgs putns, - Biedēklis turpināja. - Viņai kļuva manis žēl.
"Tu nebēdājies tik daudz!" viņa man gārdzoši teica. "Ja vien tev galvā atrastos smadzenes, tu būtu tāds pats kā visi cilvēki! Smadzenes - tā ir vienīgā vērtīgā lieta kā vārnai… tā arī cilvēkam!"
- Lūk, tā es uzzināju, ka cilvēkiem mēdz būt smadzenes, bet man to nav. Es priecīgi sāku kliegt: "Ei- hei-hei-ho! Lai dzīvo smadzenes! Es katrā ziņā tās iegūšu!…" Bet vārna ir ļoti niķīgs putns, viņa tūlīt atsaldēja manu prieku.
"Kaggi-karr!…" viņa sāka smieties. "Ja smadzeņu nav, tad to arī nebūs! Kaggi-karr!…"
- Un viņa aizlaidās, bet tad drīz vien atnācāt jūs ar Totiņu, - Biedēklis nobeidza savu stāstu. - Un tagad, Ella, saki: vai tu vari man iedot smadzenes?
- Nē, ko tu gan domā! To varbūt var izdarīt tikai Gudvins Smaragda pilsētā. Es patlaban eju pie viņa lūgt, lai viņš man palīdzētu atgriezties Kanzasā pie tētiņa un māmiņas.
- Un kur tā Smaragda pilsēta ir, un kas tas Gudvins ir?
- Vai tad tu nezini?
- Nē, - bēdīgi atbildēja Biedēklis. - Es nekā nezinu. Tu taču redzi, ka esmu piebāzts ar salmiem un man nav ne druskas smadzeņu.
-Ai, cik man žēl tevis! - meitene iesaucās.
- Paldies! Bet, ja es ietu tev līdzi uz Smaragda pilsētu, vai Gudvins man katrā ziņā iedotu smadzenes?
- Nezinu. Bet, ja arī Lielais Gudvins tev smadzenes neiedotu, tad taču sliktāk nebūs kā tagad.
- Tiesa gan, - teica Biedēklis. - Raugi, - viņš uzticīgi turpināja, - mani nevar ievainot, jo esmu piebāzts ar salmiem. Tu vari man izdurt cauri adatu, un man tas nemaz nesāpēs. Bet es negribu, ka ļaudis mani saukā par muļķi, un vai tad bez smadzenēm kaut ko var iemācīties?
- Nabadziņš! - teica Ella. - Nāc mums līdzi! Es palūgšu Gudvinu, lai viņš tev palīdz.
- Paldies! - Biedēklis atbildēja un atkal paklanījās. Tiešām, kā putnu biedēklis, kas nodzīvojis pasaulē tikai vienu dienu, viņš bija apbrīnojami pieklājīgs.
Meitene palīdzēja Biedēklim paspert pirmos divus soļus, un viņi kopā aizsoļoja uz Smaragda pilsētu pa ceļu, kas bija bruģēts ar dzelteniem ķieģeļiem.
Totiņam sākumā jaunais ceļa biedrs nepatika. Viņš skraidīja tam apkārt ošņādams, jo domāja, ka salmos zem svārkiem ir kāds peļu midzenis. Viņš naidīgi rēja Biedēkli un taisīja tādu izskatu, ka grasās tam kost.
- Nebaidies no Totiņa, - teica Ella, - viņš tev nekodīs.
- Es jau arī nebaidos! Vai tad salmiem var iekost? Dod, es panesīšu tavu kurvīti. Man tas nav grūti - es taču nevaru nogurt. Es tev uzticēšu noslēpumu, - savā piesmakušajā balsī viņš iečukstēja meitenei ausī: - Ir tikai viena lieta pasaulē, no kuras es baidos.
- O! - Ella iesaucās. - Kas tas ir? Pele?
- Nē! Degošs sērkociņš!
*
Pēc dažām stundām ceļš kļuva nelīdzens; Biedēklis bieži klupa. Gadījās pat bedres. Totiņš pārlēca tām pāri, bet Ella gāja apkārt. Biedēklis gāja taisni, krita un izstiepās visā augumā. Viņš nesasitās. Ella paņēma viņu aiz rokas, piecēla, un Biedēklis soļoja tālāk, smiedamies par savu neveiklību.
Vēlāk Ella pacēla ceļmalā resnu zaru un ieteica to Biedēklim spieķa vietā. Tas stipri palīdzēja, un Biedēkļa gaita kļuva stingrāka.
Mājiņas pagadījās arvien retāk, augļu koki pavisam nozuda. Zeme bija arvien retāk apdzīvota un drūma.
Ceļinieki apsēdās pie strautiņa. Ella paņēma maizi un piedāvāja gabaliņu arī Biedēklim, bet tas pieklājīgi atteicās.
- Man nekad negribas ēst. Un tas ir ļoti ērti.
Ella neuzstāja un atdeva maizes gabaliņu Totiņam; sunītis to kāri noēda un nosēdās uz pakaļkājām, lūgdams vēl.
- Pastāsti man par sevi, Ella, par savu zemi, - palūdza Biedēklis.
Ella ilgi stāstīja par plašo Kanzasas stepi, kur vasarā viss tik pelēks un putekļains un nepavisam nav tāds kā šajā brīnišķīgajā Gudvina zemē.
Biedēklis uzmanīgi klausījās.
- Es nesaprotu, kāpēc tu gribi atgriezties savā sausajā un putekļainajā Kanzasā.
- Tu nesaproti tāpēc, ka tev nav smadzeņu, - meitene dedzīgi atbildēja. - Mājās vienmēr ir labāk!
Biedēklis šķelmīgi pasmaidīja.
- Salmi, ar kuriem esmu piebāzts, izauga tīrumā, svārkus sašuva drēbnieks, zābakus - kurpnieks. Kur gan ir manas mājas? Tīrumā, pie drēbnieka vai pie kurpnieka?
Ella apjuka un nezināja, ko atbildēt.
Dažas minūtes viņi sēdēja klusēdami.
- Varbūt tagad tu kaut ko pastāstītu? - meitene iejautājās.
Biedēklis paskatījās viņā pārmetoši.
- Mana dzīve ir tik īsa, ka es nekā nezinu. Mani taču pagatavoja tikai vakar, un man nav ne mazākā nojēguma, kas agrāK noticis pasaulē. Par laimi, saimnieks, mani taisīdams, vispirms uzzīmēja man ausis, un es varēju dzirdēt, kas notiek apkārtnē. Pie saimnieka viesojās kāds
' cits Gremonis, un pirmais, ko es izdzirdu, bija viņa vārdi:
"Bet ausis taču ir pārāk lielas!"
"Nekas! Pašā laikā!" saimnieks atbildēja un uzzīmēja man labo aci.
Es sāku ziņkārīgi vērot visu, kas notika tuvumā, jo - tu sapratīsi - es taču pirmo reizi lūkojos pasaulē.
"Ļoti piedienīga actiņa!" teica viesis. "Tu neesi taupījis zilo krāsu!"
"Man šķiet, otra iznāca drusku lielāka," teica saimnieks, beigdams zīmēt manu kreiso aci.
Pēc tam viņš no lupatiņas iztaisīja degunu un uzzīmēja muti, bet runāt es vēl nepratu, jo nezināju, kādam nolūkam man mute paredzēta. Saimnieks uzvilka man savu veco uzvalku, galvā uzlika veco platmali, kurai bērni bija nogriezuši zvārgulīšus. Es biju šausmīgi lepns, un man likāsc ka es izskatos pēc īsta cilvēka.
"Šis jauneklis brīnišķīgi baidīs vārnas," teica fermeris.
"Zini ko? Nosauc viņu par Biedēkli!" ieteica viesis, un saimnieks piekrita.
Fermera bērni sāka jautri klaigāt:
"Biedēkli! Biedēkli! Baidi vārnas!"
Mani aiznesa uz lauka, uzdūra uz mieta un pameta vienu. Bija garlaicīgi tā karāties, bet nokāpt es nevarēju. Vakar putni no manis vēl baidījās, bet šodien jau bija pieraduši. Tad es iepazinos ar veco vārnu, kura man pastāstīja par smadzenēm. Ekur būtu labi, ja Gudvins man tās iedotu…
- Es domāju, viņš tev palīdzēs, - Ella viņu drošināja.
-Jā, jā! Tik neērti ir justies muļķim, kad pat vārnas par
tevi smejas.
- Iesim! - teica Ella, piecēlās un pasniedza Biedēklim kurvīti.
Vakarā ceļinieki iegāja lielā mežā. Koku zari nokarājās zemu jo zemu un aizsprostoja ceļu, kas bija bruģēts dzelteniem ķieģeļiem. Saule norietēja, kļuva pavisam tumšs.
- Ja ieraugi kādu mājiņu, kur var pārnakšņot, tad pasaki man, - Ella miegainā balsī lūdzās. - Ārkārtīgi neērti un baigi iet tādā tumsā.
Drīz Biedēklis apstājās.
- Es redzu pa labi mazu būdiņu. Vai iesim turp?
- Jā, jā! - atbildēja Ella. - Esmu tā nogurusi!
Viņi nogriezās no ceļa un ātri nogāja līdz būdiņai. Ella atrada kaktā guļvietu no sūnām un sausām zālēm un tūlīt aizmiga, piespiedusi sev cieši klāt Totiņu. Bet Biedēklis sēdēja uz sliekšņa, apsargādams būdiņas iemītnieku mieru.
Izrādījās, ka Biedēklis nesargāja veltīgi. Naktī kāds zvērs ar baltām svītriņām uz melnā cūkas purniņa mēģināja iekļūt būdiņā. To laikam pievilka ēdiena smarža no Ellas kurvīša, bet Biedēklim likās, ka Ellai draud lielas briesmas. Paslēpies viņš pielaida ienaidnieku pie pašām durvīm (šis ienaidnieks bija jauns āpsēns, bet Biedēklis to, protams, nezināja). Un, kad āpsēns jau bija iebāzis durvīs savu ziņkārīgo degunu, ostīdams kārdinošo smaržu, Biedēklis uzšāva ar rīkstīti pa viņa trekno muguru…
Āpsēns iekaucās, aizdrāzās uz meža biezokni, un vēl ilgi starp kokiem skanēja viņa aizvainotie smilksti.
Tālāk nakts pagāja mierīgi: meža zvēri saprata, ka būdiņai ir drošs sargs. Bet Biedēklis, kas nekad nenogura un nekad negribēja gulēt, sēdēja uz sliekšņa, blenza tumsā un pacietīgi gaidīja rītu.