Ella pamodās. Biedēklis sēdēja uz sliekšņa, bet Totiņš mežā trenkāja vāveres.
- Jāpameklē ūdens, - meitene teica.
- Kam tev ūdens?
- Jānomazgājas un jāpadzeras. Sausa maize aizspiežas kaklā.
- Fu, cik neērti tam, kas taisīts no miesas un kauliem! - domīgi teica Biedēklis. - Jums jāguļ, jāēd, jādzer. Tomēr jums ir smadzenes, bet to dēļ var paciest arī visas šīs neērtības.
Viņi atrada strautiņu, un Ella ar Totiņu pabrokastoja. Kurvītī vēl palika drusku maizes. Ella taisījās atkal iziet uz ceļa, kad pēkšņi izdzirda mežā vaidu.
- Kas tas? - viņa bailēs iejautājās.
- Neko nesaprotu, - atbildēja Biedēklis. - Iesim paskatīties.
Atkal atskanēja vaids. Viņi lauzās cauri biezoknim. Drīz viņi starp kokiem ieraudzīja kādu stāvu. Ella pieskrēja tam klāt un iekliegdamās apstājās.
Pie nocirsta koka, turēdams rokās augsti paceltu cirvi, stāvēja cilvēks, viscaur taisīts no dzelzs. Viņa galva, rokas un kājas bija piestiprinātas pie rumpja ar virām; galvā cepures vietā bija vara piltuve, kaklasaite ap kaklu arī no dzelzs. Cilvēks stāvēja nekustīgi, plaši atvērtām acīm.
Nikni riedams, Totiņš mēģināja svešajam iekost kājā, bet iekaukdamies atlēca nost: viņš tikko neizlauza zobus.
- Kāda nejēdzība, au-au-au! - viņš žēlojās. - Vai gan drīkst kārtīgam sunim pagrūst pretim dzelzs kājas?
- Tas droši vien ir meža biedēklis? - Biedēklis aptvēra.
- Es tikai nesaprotu, ko viņš te apsargā?
- Vai tu vaidēji? - jautāja Ella.
- Jā… - atbildēja dzelzs cilvēks. - Jau veselu gadu neviens nenāk man palīgā…
- Bet kas jādara? - jautāja Ella, svešinieka žēlabainās balss aizkustināta.
- Mani locekļi ir sarūsējuši, un es nevaru kustēties. Bet, ja mani ieeļļotu, es kļūtu tikpat kā jauns. Pameklē eļļas kanniņu manā būdiņā uz plaukta.
Ella ar Totiņu aizskrēja, bet Biedēklis staigāja Dzelzs Malkas Cirtējam apkārt un ziņkārīgi to aplūkoja.
- Saki, draugs, - Biedēklis gribēja zināt, - gads - vai tas ir ilgs laiks?
- Nu protams! Gads - tas ir ilgs, ļoti ilgs laiks! Tās ir veselas trīs simti sešdesmit piecas dienas!…
-Trīs simti… sešdesmit… piecas… - Biedēklis atkārtoja.
- Un kā tas ir, tas ir vairāk nekā trīs?
- Kāds tu esi muļķis! - atbildēja Malkas Cirtējs. - Kā redzams, tu nemaz neproti skaitīt!
- Tu maldies! - Biedēklis lepni iebilda. - Es ļoti labi protu skaitīt! - Un viņš sāka skaitīt, pieliekdams pirkstus: - Saimnieks mani iztaisīja - viens! Es sastrīdējos ar vārnu - divi! Ella noņēma mani no mieta - trīs! Bet vairāk nekas ar mani nav noticis, tātad tālāk nav ko skaitīt!
Dzelzs Malkas Cirtējs bija tā pārsteigts, ka nevarēja neko iebilst. Tajā brīdī Ella atnesa eļļas kanniņu.
- Kur lai eļļo? - viņa jautāja.
- Vispirms kaklu, - atbildēja Dzelzs Malkas Cirtējs.
Un meitene ieeļļoja kaklu, bet tas bija tā sarūsējis, ka Biedēklim vajadzēja ilgi grozīt Malkas Cirtēja galvu pa labi un pa kreisi, kamēr kakls vairs neskrapstēja.
-Tagad, lūdzu, rokas!
Un Ella sāka eļļot roku locītavas, bet Biedēklis uzmanīgi pacēla un nolaida Malkas Cirtēja rokas, kamēr tās tiešām kļuva tikpat kā jaunas. Tad Dzelzs Malkas Cirtējs dziļi ievilka elpu un nometa cirvi.
- Uh, cik labi! - viņš teica. - Es pacēlu cirvi uz augšu, kamēr vēl nebiju sarūsējis, un esmu ļoti priecīgs, ka varu to nolikt. Nu, bet tagad dodiet eļļas kanniņu man, es ieeļļošu sev kājas, un viss būs kārtībā.
Ieeļļojis kājas tā, ka varēja tās brīvi kustināt, Dzelzs Malkas Cirtējs daudzkārt pateicās Ellai, jo viņš bija ļoti pieklājīgs un pateicīgs radījums.
- Es būtu te stāvējis tik ilgi, kamēr pārvērstos dzelzs putekļos. Jūs man izglābāt dzīvību. Kas jūs esat?
- Es esmu Ella, bet tie ir mani draugi…
- Toto!
- Biedēklis! Es esmu piebāzts ar salmiem!
- To nav grūti uzminēt pēc tavas runāšanas, - Dzelzs Malkas Cirtējs piezīmēja. - Bet kā jūs šeit nokļuvāt?
- Mēs ejam uz Smaragda pilsētu pie Lielā Burvja Gudvina un pavadījām nakti tavā būdiņā.
- Kādēļ jūs ejat pie Gudvina?
- Es gribu, lai Gudvins mani nogādātu atpakaļ Kanzasā pie tētiņa un māmiņas, - teica Ella.
- Bet es gribu viņam palūgt mazlietiņ smadzeņu savai salmu galvai, - teica Biedēklis.
- Bet es eju vienkārši tāpēc, ka mīlu Ellu, un tāpēc, ka mans pienākums ir sargāt viņu pret ienaidniekiem! - teica Totiņš.
Dzelzs Malkas Cirtējs kļuva ļoti domīgs.
- Kā jūs domājat, vai Gudvins varētu man iedot sirdi?
- Domāju, ka var, - Ella atbildēja. - Tas viņam nebūs grūtāk kā iedot Biedēklim smadzenes.
- Nu tad tā, ja jūs ņemat mani savā kompānijā, es iešu jums līdzi uz Smaragda pilsētu un lūgšu Lielo Gudvinu iedot man sirdi. Jo iegūt sirdi - tā ir mana viskarstākā vēlēšanās!
Ella jautri iesaucās:
-Ak mani draugi, cik es esmu priecīga! Tagad jūs man līdzi būsiet divi, un jums ir divas viskarstākās vēlēšanās.
- Iesim kopā, - labsirdīgi piekrita Biedēklis.
Dzelzs Malkas Cirtējs palūdza Ellu piepildīt eļļas kanniņu līdz pašai augšai un nolikt to kurvīša dibenā.
- Es varu samirkt lietū un sarūsēt, - viņš teica, - un bez eļļas kanniņas man klāsies slikti… - Pēc tam viņš pacēla cirvi un viņi gāja pa mežu uz ceļu, kas bruģēts dzelteniem ķieģeļiem.
Tā bija liela laime Ellai un Biedēklim - atrast tādu ceļa biedru kā Dzelzs Malkas Cirtējs, tik spēcīgu un izveicīgu.
Kad Malkas Cirtējs ievēroja, ka Biedēklis atspiežas uz červeļainas, zarainas nūjas, viņš tūlīt nocirta kokam taisnu zaru un iztaisīja biedram ērtu un stipru spieķi.
Drīz ceļinieki nonāca tādā vietā, kur ceļš bija aizaudzis ar krūmiem un kļuvis neizejams. Bet Dzelzs Malkas Cirtējs savicināja savu milzīgo cirvi un ātri attīrīja ceļu.
Ella gāja, domās nogrimusi, un nepamanīja, ka Biedēklis iegāzies bedrē. Viņam bija jāsauc draugi palīgā.
- Kāpēc tu negāji apkārt? - Dzelzs Malkas Cirtējs jautāja.
- Nezinu, - Biedēklis vaļsirdīgi atzinās. - Saproti, man galva piebāzta ar salmiem, un es eju pie Gudvina palūgt mazliet smadzeņu.
- Tā! - teica Malkas Cirtējs. - Šā vai ta - smadzenes, tas vēl nav tas labākais pasaulē.
-Še tev nu! - Biedeklis brīnījās. - Kapec tu ta doma?
- Agrāk man bija smadzenes, - Dzelzs Malkas Cirtējs paskaidroja. - Bet tagad, kad jāizvēlas vai nu smadzenes, vai sirds, es dodu priekšroku sirdij.
- Bet kāpēc? - jautāja Biedēklis.
- Paklausieties manu dzīves stāstu, tad jūs visu sapratīsiet.
Un, kamēr viņi gāja, Dzelzs Malkas Cirtējs izstāstīja viņiem savu dzīves gājumu:
- Es esmu malkas cirtējs. Pieaudzis es sadomāju precēties. No visas sirds iemīlēju kādu jauku meiteni, bet toreiz es vēl biju no miesas un kauliem kā visi cilvēki. Taču ļaunā krustmāte, pie kuras dzīvoja meitene, negribēja no viņas šķirties, jo meitene strādāja viņas labā. Krustmāte aizgāja pie burves Gingemas un apsolīja savākt viņai veselu kurvi ar vistreknākārn dēlēm, ja tā izjauks precības…
- Ļaunā Gingema ir nosista! - pārtrauca Biedēklis.
- Kas to izdarīja?
- Ella! Viņa atlaidās ar Nositēju Namiņu un - krak! krak! - nosēdās burvei uz galvas.
- Žēl, ka tas nenotika agrāk! - nopūtās Dzelzs Malkas Cirtējs un turpināja: - Gingema nobūra manu cirvi: tas atlēca no koka un nošķēla man kreiso kāju. Es biju ļoti nobēdājies - bez kājas taču es nevarēju būt malkas cirtējs. Aizgāju pie kalēja, un viņš man pagatavoja jauku dzelzs kāju. Gingema no jauna nobūra manu cirvi, un tas nošķēla man labo kāju. Es atkal aizgāju pie kalēja. Meitene mīlēja mani kā agrāk un neatteicās nākt par sievu. "Mēs daudz ietaupīsim uz zābakiem un biksēm!" viņa teica. Tomēr ļaunā burve ar to neapmierinājās: viņai taču ļoti gribējās saņemt veselu kurvi ar dēlēm. Es pazaudēju rokas, bet kalējs man pagatavoja jaunas no dzelzs. Pēdīgi cirvis nocirta man galvu, un es domāju, ka nu man ir beigas. Bet to uzzināja kalējs un pagatavoja man lielisku dzelzs galvu. Es turpināju strādāt, un mēs ar meiteni mīlējām viens otru tāpat kā agrāk.
- Tevi tātad pagatavoja pa daļām, - dziļdomīgi piezīmēja Biedēklis. - Bet mani mans saimnieks iztaisīja uzreiz.
- Visļaunākais vēl seko, - bēdīgi turpināja Malkas Cirtējs. - Viltīgā Gingema, redzēdama, ka viņai nekas neizdodas, nolēma mani galīgi nobeigt. Viņa vēlreiz nobūra cirvi, un tas pāršķēla manu rumpi uz pusēm. Par laimi, kalējs atkal bija to uzzinājis, pagatavoja man dzelzs rumpi un ar virām piestiprināja pie tā manu galvu, rokas un kājas. Bet - ak vai! - man vairs nebija sirds: kalējs to neprata ielikt. Un man likās, ka cilvēkam bez sirds nav tiesības mīlēt meiteni. Es teicu savai līgavai, ka viņa ir brīva no sava solījuma. Dīvainā meitene nez kāpēc it nemaz par to nepriecājās, bet teica, ka mīlot mani tāpat kā agrāk un gaidīšot, kamēr es pārdomāšot. Kā viņai tagad klājas, es nezinu - neesmu taču viņu redzējis vairāk nekā gadu…
Dzelzs Malkas Cirtējs nopūtās, un asaras sāka plūst no viņa acīm.
- Uzmanīgāk! - izbailēs iesaucās Biedēklis un izslaucīja viņam asaras ar gaišzilu kabatas lakatiņu. - Tu taču sarūsēsi no asarām!
- Pateicos, mans draugs! - teica Malkas Cirtējs. - Es aizmirsu, ka nedrīkstu raudāt. Ūdens man kaitīgs visos veidos… Tātad es lepojos ar savu jauno dzelzs ķermeni un vairs nebaidījos no apburtā cirvja. Man draudēja briesmas vienīgi no rūsas, bet es vienmēr nēsāju sev līdzi eļļas kanniņu. Tikai vienreiz es to aizmirsu, nokļuvu lietusgāzē un tā sarūsēju, ka nevarēju ne pakustēties, kamēr jūs mani izglābāt. Esmu pārliecināts, ka arī šo lietusgāzi man uzsūtījusi ļaunā Gingema… Ak, tas ir briesmīgi - veselu gadu stāvēt mežā un domāt par to, ka tev nav sirds!…
- Tam varētu līdzināties tikai kvernēšana mieta galā kviešu lauka vidū, - viņu pārtrauca Biedēklis. - Kaut gan, taisnība, garām staigāja cilvēki un es varēju sarunāties ar vārnām…
- Kad mani mīlēja, es biju laimīgākais cilvēks, - nopūzdamies turpināja Dzelzs Malkas Cirtējs. - Ja Gudvins man iedos sirdi, es atgriezīšos Gremoņu zemē un apprecēšos ar meiteni. Varbūt viņa mani tomēr gaida…
- Bet es, - spītīgi teica Biedēklis, - tomēr priekšroku dodu smadzenēm: ja tev nav smadzeņu, tad arī sirdij nav nekādas nozīmes.
- Nu, bet man vajadzīga sirds! - atteica Dzelzs Malkas Cirtējs. - Smadzenes cilvēku nedara laimīgu, bet laime - labākais, kas vien ir pasaulē.
Ella klusēja, jo nezināja, kuram no viņas jaunajiem draugiem taisnība.