Mežs kļuva biezāks. Koku zari, augšā sapinušies, nelaida cauri saules starus. Dzelteniem ķieģeļiem bruģētais ceļš bija krēslains.
Viņi gāja līdz vēlam vakaram. Ella bija ļoti piekususi, un Dzelzs Malkas Cirtējs paņēma viņu uz rokām. Biedēklis čāpoja no muguras, saliecies zem cirvja smaguma.
Beidzot apstājās naktsguļai. Dzelzs Malkas Cirtējs pagatavoja Ellai no zariem ērtu telti. Viņš ar Biedēkli visu nakti nosēdēja telts priekšā, klausīdamies meitenes elpošanā un sargādami viņas miegu.
No rīta atkal devās ceļā. Ceļš kļuva priecīgāks: koki atkāpās uz malām, un saulīte spilgti apgaismoja dzeltenos ķieģeļus.
Par ceļu, acīm redzot, te kāds rūpējās: vēja notriektie zari bija savākti un kārtīgi sakrauti ceļa malās.
Piepeši Ella ieraudzīja priekšā stabu un pie tā dēlīti ar uzrakstu:
CEĻINIEK, PASTEIDZIES!
AIZ CEĻA LĪKUMA PIEPILDĪSIES VISAS TAVAS VĒLĒŠANĀS!
Ella izlasīja uzrakstu un nobrīnījās:
- Kas tad tas? Vai tiešām es tūlīt nokļūšu Kanzasā pie tētiņa un māmiņas?
- Bet es, -Totiņš uztvēra šo domu, - piemiegšu kaimiņu Hektoru, to lielībnieku, kas apgalvo, ka esot stiprāks par mani!
Ella tā sapriecājās, ka aizmirsa visu pasaulē un metās uz priekšu. Totiņš viņai sekoja, jautri riedams.
Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis, vēl aizrāvušies ar to pašu interesanto strīdu, kas labāks-sirds vai smadzenes, nemaz neievēroja, ka Ella aizskrien, un mierīgi soļoja pa ceļu. Piepeši viņi izdzirda no tālienes meitenes kliedzienu un Totiņa dusmīgo riešanu. Draugi steidzās uz notikuma vietu un paguva pamanīt, ka starp kokiem pazib kaut kas pinkains un tumšs un nozūd meža biezoknī. Zem koka bez samaņas gulēja Totiņš, no nāsīm viņam tecēja asiņu straumītes.
- Kas noticis? - bēdīgi jautāja Biedēklis. - Droši vien Ellu aiznesis plēsīgs zvērs.
Dzelzs Malkas Cirtējs neteica ne vārda: viņš vērīgi raudzījās uz priekšu un draudoši vicināja milzīgo cirvi.
- Kvirr… kvirr… - piepeši no augsta koka galotnes atskanēja Vāveres izsmējīgā šmakstināšana. - Kas noticis?… Divi lieli, spēcīgi vīri palaida mazu meitenīti vienu, un viņu aiznesa Cilvēkēdājs.
- Cilvēkēdājs? - pārprasīja Dzelzs Malkas Cirtējs. - Neesmu dzirdējis, ka šajā mežā dzīvotu Cilvēkēdājs.
- Kvirr… kvirr… Katra skudra mežā par viņu zina. Ak jūs! Nevarējāt pieskatīt mazu meitenīti! Tikai melnais zvēriņš drosmīgi viņu aizstāvēja un iekoda Cilvēkēdājam, bet tas viņam tā iespēra ar savu milzīgo kāju, ka viņš droši vien nomirs…
Vāvere apbēra draugus tādiem izsmiekla vārdiem, ka viņiem sametās kauns.
- Jāglābj Ella! - Biedēklis iesaucās.
- Jā, jā! - dedzīgi piekrita Dzelzs Malkas Cirtējs. - Ella izglāba mūs, bet mums viņa jāatņem Cilvēkēdājam. Citādi es nomiršu aiz bēdām… - un asaras sāka ripot pa Dzelzs Malkas Cirtēja vaigiem.
- Ko tu dari! - izbailēs iekliedzās Biedēklis, slaucīdams viņam acis ar lakatiņu. - Eļļas kanniņa ir pie Ellas!
- Ja jūs gribat izglābt mazo meiteni, es jums parādīšu, kur dzīvo Cilvēkēdājs, kaut gan ļoti baidos no viņa, - teica Vāvere.
Dzelzs Malkas Cirtējs saudzīgi noguldīja Totiņu mīkstās sūnās un sacīja:
- Ja mums izdosies atgriezties, mēs par viņu parūpēsimies… - Un viņš pagriezās pret Vāveri: - Ved mūs!
Vāvere sāka lēkāt pa kokiem, draugi steidzās viņai pakaļ. Iegājuši meža dziļumā, viņi ieraudzīja pelēku mūri.
Cilvēkēdāja pils stāvēja uz pakalna. Tam apkārt bija uzcelts augsts mūris, pa kuru pat kaķis nevarētu uzrāpties. Mūra priekšā atradās ar ūdeni pildīts grāvis. Aizvilcis Ellu, Cilvēkēdājs bija pacēlis nolaižamo tiltu un čuguna vārtus noslēdzis ar divām bultām.
Cilvēkēdājs dzīvoja viens pats. Kādreiz viņam bija auni, govis un zirgi un viņš turēja daudz kalpu. Tajos laikos gar pili uz Smaragda pilsētu bieži gāja garām ceļinieki. Cilvēkēdājs uzbruka tiem un apēda tos. Pēc tam Gremoņi uzzināja par Cilvēkēdāju, un kustība pa ceļu tika pārtraukta.
Cilvēkēdājs sāka iztukšot pili: vispirms apēda aunus, govis un zirgus, pēc tam ķērās pie kalpiem un noēda tos visus citu pēc cita. Pēdējos gados Cilvēkēdājs slapstījās mežā, medīja neuzmanīgos trusīšus un zaķus un apēda tos ar visu ādu un kauliem.
Cilvēkēdājs, noķēris Ellu, bija briesmīgi priecīgs un nolēma sarīkot sev īstas dzīres. Viņš atvilka meiteni pilī, sasēja un nolika uz virtuves galda, bet pats sāka trīt lielu nazi.
Klink… klink… - skanēja nazis.
Bet Cilvēkēdājs pie sevis runāja:
- Ba-ga-ra! Varens medījums gadījies! Nu gan no sirds panašķēšos, ba-gar-ra!
Cilvēkēdājs bija tik apmierināts, ka pat sāka runāties ar Ellu:
- Ba-ga-ra! To es veikli izdomāju - izkārt dēlīti ar uzrakstu! Tu domā, es tiešām izpildīšu tavas vēlēšanās? Nekā nebūs! To es tīšām darīju - lai ievilinātu tādus vientiesīšus kā tu! Ba-gar-ra!
Ella raudāja un lūdzās Cilvēkēdājam žēlastības, bet viņš pat neklausījās un turpināja trīt nazi.
' Klink… klink… klink…
Un, lūk, Cilvēkēdājs pacēla nazi pār meiteni. Viņa šausmās aizvēra acis. Tomēr Cilvēkēdājs nolaida roku un nožāvājās.
- Ba-ga-ra! Noguru, šo lielo nazi trīdams! lešu atpūtīšos stundiņu vai divas. Pēc snaudas arī ēdiens labāk garšo.
Cilvēkēdājs aizgāja uz guļamistabu, un drīz viņa krākšana atskanēja pa visu pili un bija dzirdama pat mežā.
Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis neizpratnē stāvēja ar ūdeni pildītā grāvja priekšā.
- Es būtu pār upi pārpeldējis, - teica Biedēklis, - bet ūdens noskalos man acis, ausis un muti, un es būšu akls, kurls un mēms.
- Bet es nogrimšu, - sacīja Dzelzs Malkas Cirtējs. - Es taču esmu ļoti smags, ļa arī izkļūtu no ūdens, es tūlīt sarūsētu, bet eļļas kanniņas nav.
Tā viņi stāvēja prātodami un piepeši izdzirda Cilvēkēdāja krākšanu.
- Jāglābj Ella, kamēr viņš guļ, - teica Dzelzs Malkas Cirtējs. - Pagaidi, es izdomāju! Tūlīt mēs tiksim grāvim pāri.
Viņš nocirta lielu koku ar stakli augšgalā, tas nogāzās uz mūra un cieši piegula pie tā.
- Lien pāri! - viņš teica Biedēklim. - Tu esi par mani vieglāks.
Biedēklis piegāja pie tilta, bet nobijās un atkāpās. Vāvere nenocietās un vienā rāvienā uzskrēja pa koku uz mūra.
- Kvirr… kvirr… Ak tu gļēvuli! - viņa uzkliedza Biedēklim. - Skaties, cik vienkārši to dara! - Bet, ieskatījusies pils logā, viņa aiz uztraukuma iestenējās. - Meitene guļ sasieta uz virtuves galda… Viņai līdzās liels nazis… Meitene raud… Es redzu, ka no viņas acīm rit asaras…
Izdzirdis tādas ziņas, Biedēklis aizmirsa briesmas un gandrīz ātrāk par vāveri uzdrāzās uz mūra.
- Ai! - viņš tikai pateica, ieraudzīdams pa virtuves logu Ellas bālo seju, un kā maiss novēlās lejā.
Pirms viņš bija paguvis piecelties, Vāvere uzlēca viņam uz muguras, pārskrēja pāri pagalmam, izlīda caur loga stieņiem un sāka grauzt virvi, ar kuru bija sasieta Ella.
Biedēklis atvēra smagos vārtus, nolaida paceļamo tiltu, un Dzelzs Malkas Cirtējs ienāca pagalmā, nikni bolīdams acis un kareivīgi vicinādams smago cirvi.
To viņš darīja, lai iebiedētu Cilvēkēdāju, ja tas pamostos un iznāktu pagalmā.
- Šurp! Šurp! - pīkstēja Vāvere no virtuves, un draugi metās turp.
Dzelzs Malkas Cirtējs ielika cirvja asmeni starp durvīm un stenderi, piespieda, un - trah! - durvis izsprāga no virām. Ella nolēca no galda, un visi četri - Dzelzs Malkas Cirtējs, Biedēklis, Ella un Vāvere izskrēja no pils mežā.
Dzelzs Malkas Cirtējs steigā bija tā dauzījis kājas uz pagalma akmens plāksnēm, ka uzmodinājis Cilvēkēdāju. Cilvēkēdājs izdrāzās no guļamistabas, ieraudzīja, ka meitenes nav, un dzinās pakaļ.
Cilvēkēdājs bija pazems, bet ļoti resns. Viņa galva līdzinājās katlam, bet rumpis - mucai. Viņam bija garas rokas kā gorillam, bet kājas apautas augstos zābakos ar biezām zolēm. Mugurā tam bija pinkains zvērādu mētelis. Bruņu cepures vietā Cilvēkēdājs bija uzmaucis lielu vara kastroli ar osu uz mugurpusi un apbruņojies ar milzīgu nūju, kurai galā bija asām naglām piedzīts bumbulis.
Viņš rēca no dusmām, un viņa zābaki rībēja: top-top- top… Bet asie zobi klabēja: klac-klac-klac…
- Ba-gar-ra! Neizmuksiet, blēži!…
Cilvēkēdājs ātri panāca bēgļus. Redzēdams, ka neizdosies izbēgt, Dzelzs Malkas Cirtējs pārbiedēto Ellu nostādīja pie koka un sagatavojās uz cīņu. Biedēklis bija palicis iepakaļ: kājas viņam metās aiz saknēm, bet ar krūtīm viņš arvien aizķērās aiz koku zariem. Cilvēkēdājs panāca Biedēkli, bet tas piepeši metās viņam zem kājām. To negaidījis, Cilvēkēdājs kūleniski pārlidoja Biedēklim pāri.
- Ba-gar-ra! Kas tas par putnu biedēkli!
Cilvēkēdājs nepaguva attapties, kad tam no mugurpuses pieskrēja Dzelzs Malkas Cirtējs, pacēla milzīgo, aso cirvi un pāršķēla Cilvēkēdāju pušu līdz ar viņa kastroli.
-Kvirr… kvirr… Lieliski nostrādāts! - jūsmoja Vāvere un aizlēkāja pa kokiem, stāstīdama visam mežam par drausmīgā Cilvēkēdāja galu.
- Ļoti asprātīgi! - Dzelzs Malkas Cirtējs uzslavēja Biedēkli. - Tu nebūtu labāk izdomājis, kā nogāzt Cilvēkēdāju, pat ja tev bijušas smadzenes.
- Tu esi šausmīgi ievainots! - Ella izbijusies teica Biedēklim.
- Nieki! - Biedēklis labsirdīgi atbildēja. - Jāsašuj tikai caurumiņi. Viņš saplēsa manu uzvalku, un es baidos, ka no manis var izbirt salmi.
Ella sameklēja adatu ar diegu un ķērās pie darba. Kamēr viņa lāpīja plīsumus, no meža atskanēja klusa smilkstēšana. Dzelzs Malkas Cirtējs iesteidzās biezoknī un pēc brītiņa atnesa Totiņu. Mazais, drošsirdīgais sunītis bija atžilbis no bezsamaņas un līdis pa Cilvēkēdāja pēdām…
Ella silti pateicās draugiem par viņu pašaizliedzību un drosmi. Viņa paņēma uz rokām nespēcīgo Totiņu, un ceļinieki gāja tālāk pa mežu. Drīz viņi nokļuva uz dzelteniem ķieģeļiem bruģētā ceļa un mundri devās uz Smaragda pilsētu.