ALEKSANDRS GRĪNS
STĀSTS PAR KĀDU VANAGU
Patlaban, kad es rakstu šo nelielo stāstu par savu vanadziņu Gulīti, par to, kāds viņš bija maziņš un kāds pieaudzis, par viņa ceļojumiem un likstām, viņš tup uz mana labā pleca un vērīgi seko, kā rakstot mana roka slīd pa papīru.
Drīz vien viņš saprot, kas šeit notiek: «Cilvēks stāsta par putnu. Sis putns esmu es.» To noskaidrojis, vanags sāk posties. Viņš noskurinās tā, ka visas spalvas saceļas gaisā, ar aso, līko knābi pārvelk pār astes stūres spalvām un spārnu lidspalvām, pabāž galvu zem spārna, uzbužina un iztīra tur visu, ko vien var aizsniegt, paplūkā krūtis, pakasa ādu pirkstu starpās, paplēš spārnus, atkal sakļauj tos un beidzot vēlreiz noskurinās. Tai pašā mirklī viņa nekārtīgais izskats pazūd, kā nebijis, spalvas sagulst katra savā vietā, un skaistais, nelielais putns apmet loku pa autora darbistabu tādā augstumā, ko tas varētu aizsniegt, tikai uz krēsla pakāpies. Nolaidies tagad man uz kreisā 3
pleca, vanadziņš ielūkojas man sejā ar to «saprotošo acu izteiksmi», kas mūs tā sajūsmina dzīvniekos.
Es iedodu viņam šārīta gaļas devu, ko viņš ņemas plosīt, tupēdams starp piezīmju grāmatiņu un presi, un pāršķiru lappusi.
2
Tas, kurš ir braucis pa Krimas ceļiem, protams, būs ievērojis uz telegrāfa vadiem satupušos vanadziņus — peļu klijānus. Putns ir nedaudz lielāks par lauka balodi; tā apspalvojums brūns, krūtiņas pelēkdzeltenas, vēderiņš pelēks. Spalvainās biksītes, kas sniedzas līdz ceļa skriemelim, arī pelēkas. Uz stieples sēdēdams, vanadziņš izskatās pēc melna krievu burta «CD».
Lidojumā vanadziņš šķiet paprāvs, jo spārnu vēziens tam ir vairāk nekā pēdu plats. Tā lidojums ir straujš un kluss. Tautā šo vana- dziņu dažkārt sauc arī par ķīķi[1]. Es gan nekad netiku novērojis, ka mans vanadziņš būtu ēdis
lapsenes, kaut arī Vecajā Krimā (apriņķa pilsēta 22 kilometrus no Feodosijas) lapseņu bija milzum daudz, tik daudz, ka dārzā pusdienas ieturēt nebija iespējams. Pagalam nekaunīgi tās apsēda gaļu, maizi, augļus, dūca un sīca, šaudīdamās gar seju tā, ka pusdienas vai tējas dzeršana pagāja, izmisīgi pret tām aizsargājoties. Kad vanags slims sēdēja savā būrī, kas karājās virs apsūbējušā akmens galda vecā ķirša ēnā, kur spindza sevišķi daudz lapseņu, — būrī vienmēr bija nolikta gaļa, — lapsenes bariem klupa virsū gaļai, bet vanags lapsenes neaiztika. Manuprāt, viņš tās nicināja.
Brīvībā peļu klijāni pārtiek no ķirzakām, vardēm, sīkajiem putniem un pelēm.
3
1929. gada jūnija nogalē gar Aivazovska Galeriju gāja zēns ar lielu grozu. No groza skanēja izmisīgi kliedzieni: «Ke-ke-ke-ke!» — un iekšā kāds spārdījās. Tur atradās divas nedēļas vecs vanadziņš, kas bija izkritis no ligzdas un tagad dzīvoja pie zēna, kurš viņu 6 bija pacēlis.
Ieinteresējies par žēlabainajiem kliedzieniem, es ieraudzīju neveiklu, pūkainu radījumu, kas ļoti atgādināja cāli, tikai knābis viņam bija tāds, ka cālis labāk lai nenāk tuvumā. Vanadziņš bija ar lielu galvu, negants un kaus- līgs. Starp citu, mans vanadziņš vienmēr izrādīja pārgalvīgu drosmi[2], nekad neņemdams vērā, cik spēcīgs ir pretinieks — cilvēks, suns vai kaķis. Ja, pēc viņa ieskata, ienaidnieku vajadzēja nobaidīt, vanags nikni metās virsū, izkliegdams savu kaujas saucienu: «Ke-ke-ke- ke!» — un draudīgi kulstīdams spārnus. Taču pats nez kādēļ baidījās no tītariem un reiz laidās mukt, ieraudzījis šos dumjos putnus, kas miegaini tuvojās viņu aplūkot.
Dzīvnieku pasaulē mani visvairāk valdzina putni. Tie ir brīvi kā cilvēka doma, jo lido, kurp un kad vien vēlas. Mums, cilvēkiem, šī balva nav dota. Stundām ilgi es varu vērot putnus lidojumā un, atklāti sakot, tos apskaužu. Tā nu es toreiz par rubli nopirku no zēna šo vanagu un ar pūlēm aizstiepu uz mājām, jo putns neganti kārpījās, skrāpējās un knāba. Es iekārtoju viņam mājokli tukšā augļu kastē, vaļējo pusi aizsitu ar stiepļu režģi un kastē ievietoju akmeni — klints vietā. Vēl es tur noliku skārda trauciņu ar ūdeni un sadrupināju maizi. Kasti izspraudīju ar lapotiem zariem, lai vanadziņam būtu priecīgāk. Vārdu sakot, es ar sirdi un dvēseli nodevos putnam. Ne domāt nedomāju, ka varēšu vanadziņu piejaucēt, — gribēju tikai izaudzēt viņu un palaist brīvībā.
Mājinieki iedēvēja mani par «mammīti». Tiešām, vanags, mani ieraugot, tūlīt pietecēja pie režģa un gaidīja kādu gardumu. Sākumā viņš ēda visu: maizi, ābolus, sieru, arbūzu, — taču, reiz nobaudījis jēlu gaļu, pie veģetāras maltītes ķērās tikai ārkārtējā gadījumā, kad bija izbadējies.
Paēdis vanags uzposās, tīrīja spalvas un uzspurdza uz sava akmens, kur tūlīt atstāja traipu. Uz akmens viņš tupēja pārdomu stundās, bet, izsalkumu sajutis, lēkāja gar režģi, visu laiku mēģinādams to saliekt.
Patlaban vanadziņa gaume izveidojusies šāda: jēla gaļa, pirmajā vietā jēla gaļa! Taču, 8 dīvaini gan, viņam garšo arī makaroni. Tupot uz laktiņas ar makaronu nagos, vanadziņš izskatās kā vecs viduslaiku zinātnu vīrs ar referāta rulli rokā. Ja vanags jūtas paēdis un makaronu viņam vairs negribas, viņš ļauj atlikušajam gabaliņam nokrist un pats omulīgi ievelk galvu plecos.
4
Savvaļā dzimušais vanadziņš ilgi nevarēja pierast pie cilvēka. Pirmajā nedēļā mani pirksti bija saknābti līdz asinīm. Kad vajadzēja vanagu izvilkt no kastes, lai varētu nomazgāt kastes grīdiņu, kas bija apķēzīta ar sīvi dva- kojošiem baltiem putna plāceņiem (putns sākumā ēda ļoti daudz), — viņš pretojās visiem spēkiem. Vienmēr man pie rokas atradās joda tinktūra, ar ko apziest ievainotos pirkstus. No būra izvilkts, vanags tupēja uz rokas itin rāmi, taču, ja vien manīja kaut mazāko mēģinājumu viņam pieskarties, centās iecirst ar knābi, cik vien sāpīgi var; vēl ļaunāk bija tad, ja viņš sākumā zibenīgi ātri sagrāba pirkstu un tad ar knābi to plēsa.
— Sātans! Asinskārīgais velns! — rājās mana sievasmāte O.A., saraudamās pie katras
mežonīgā vanaga sakustēšanās. Reiz es paņēmu rokās kaķēnu (mīlīgu, pelēku kaķīti!) un tuvināju to vanagam. Vanags atkāpās, izslējās un ar savu kaujas saucienu «ke-ke-ke-ke!» metās nabadziņam virsū, tik stipri ieplēsdams tam ausi, ka tas, izrāvies man no rokām, paspruka zem dīvāna.
Kamēr norisa vanaga mītnes uzkopšana, viņš, pārčāpojis pāri istabai, ielīda kaktā starp grāmatu kaudzi un krāsni, uzlēca uz grāmatām un atstāja tur uzskatāmu liecību par savu gremošanas jaudu.
Pavadījis pie manis astoņas dienas, vanadziņš jau pamazām aprada ar apstākļiem, vairs tik ļoti nevairījās no cilvēka, paaugās; astes un spārnu jaunās spalvas manāmi izlīdzinājās. Tomēr vēl arvien viņš knāba: sniedzot gaļu pie režģa, es bieži vien saņēmu cirtienu pa pirkstu. Vanags izrāva gaļu man no rokām un šmakstinādams — «cvik-cvik!» — aprija to.
Mēs ar sievu aizbraucām uz Veco Krimu, un no turienes es atgriezos pēc divām nedēļām.
Kastē uz akmens tupēja krāšņs pieaudzis putns. Viņš nepazina mani uzreiz; šaubīdamies 10 ilgi mani pētīja; beidzot pazinis bez bailēm
notupās man uz rokas, tiklīdz es atvēru stiepļu durvis.
Un, tikko gribēju viņu paglaudīt, ieknāba.
5
Ar šausmām es klausījos sievasmātes stāstā: izrādījās, ka vanadziņš viņu bija tā iebaidījis ar knābieniem pirkstā, gaļu saņemot, ka viņa tam barību pasniegusi uz misiņa virtuves naža gala, Un vanadziņš, tupēdams uz akmens, cēli pieņēmis šo velti. Turklāt, kad es vinu izlaidu no kastes, viņš bez kautrēšanās klaiņoja pa visām istabām, rokās nedodamies, un atstāja uz mēbelēm savas klātbūtnes pēdas. Es mēģināju vanadziņu noķert; viņš palidoja tālāk, patecēja gabaliņu pa grīdu, ilgi kāpās atmuguriski un tikai pēc ilgas labināšanas uzlaidās man uz rokas. Tad es iesprostoju viņu būrī, diezgan saklausījies lamu vārdus putnu valodā un saņēmis vairākus spēcīgus cirtienus ar knābi.
Tā kā mana sieva Ņina Nikolajevna bija ar mieru, ka es palaižu vanadziņu brīvībā viņas prombūtnes laikā, es tās pašas dienas vakarā saviļņots uzsēdināju vanagu uz rokas, labi pabaroju un iznesu sētā.
— Gulīt, — es teicu, — tā ir brīvība, saproti? Brīvība! Tā ir tava dzīve!
Atzīstos, es nomutēju viņu uz muguriņas, bet tik ātri, ka viņš nepaguva man ieknābt.
Putna gudrajās, melnajās acīs atplaiksnījās satraukums, bailes no nezināmā un instinkta aicinājums. Viņš viss trīcēja, pārmaiņus skatījās gan uz kokiem, gan debesīs, gan uz jumtu, bet no manas rokas augšā necēlās. Es pabikstīju viņu pie astes. Vanags uzlaidās uz etiķkoka zara un pēkšņi kā bērns metās man pie krūtīm.
Man acīs sariesās asaras, es aiznesu vanadziņu uz istabu un labu brīdi nēsāju uz rokas, nezinādams, ko ar viņu iesākt. Logi bija atvērti. Es aiznesu vanagu pie loga un palaidu. Viņš tūlīt nometās uz palodzes, no palodzes nolaidās ārā uz ielas, apskatījās apkārt, pagriezās — un apņēmīgi ielidoja istabā, uztup- damies man uz galvas.
Šādos apstākļos tikai cietsirdis būtu varējis putnu rupji aizdzīt. Bagātīgi sabarots ar gaļu un apveltīts mīļiem vārdiem, vanadziņš pārnakšņoja savā kastē; otrā rītā es viņu iesē- 12 dināju būrītī, kur kādreiz bija mituši tagad
vaļā palaisti ķivuļi, un automašīnā aizvedu uz Veco Krimu. Būrītis bija pārsegts ar lakatu. Braucot mašīna stipri kratījās, taču vanadziņš, pie stieplēm piespiedies, tupēja rāmi. No augšas pa lakata spraugām ielūkodamies, es sastapu putna izbrīnīto skatienu. Neviena kliedziena. Pēc brauciena nedaudz apdullušais vanadziņš tika aiznests pie Ņinas Nikolajevnas, kas viņu nepacietīgi gaidīja (pa telefonu biju pateicis, ka mēs braucam). Mēs tūdaļ izlaidām putnu laukā, un šoreiz veicās labāk: tikko atvēru durtiņas, vanadzinš izlēca uz būrīša sliekšņa, mirkli pakavējās un tad slaidi pārlidoja uz riekstkoka zaru. Viņš izjuta šā mirkļa burvību, un to sapratām pat mēs, cilvēki: dārzs, kalnu gaiss, kalni tālumā, debess un savu spārnu vingruma apziņa. Palūkojies apkārt, vanags savēcināja spārnus un apmeta trīs lokus virs dārza.
— Izlūko, cenšas atcerēties vietu, — teica mūsu mājas saimnieks — dārznieks Šemplin- skis (visi bija sanākuši vērot mana vanaga pirmo gaitu lielajā dzīvē).
Labu laiku vanadziņš nebija redzams — viņu aizslēpa papeļu galotnes. Kad viņš atkal parādījās, apkārtnes apskate, jādomā, bija pabeigta, jo nu viņš strauji cēlās gaisā, kļūdams arvien mazāks, attālinājās, līdz bija vairs redzams tikai kā sīks punktiņš debesīs. Galvu atmetis, es ar skaudību noraudzījos, kā viņš riņķo augstu gaisā, turpat, kur citi sīkie punktiņi. Piepeši ieraudzīju, ka mans vanadziņš gandrīz stāvus krīt lejā, iekrīt kaut kur starp pilsētu un Argamiša kalnu un pazūd. Vai nu viņš tūlīt bija uzsācis medības, vai arī bija apreibis retinātajā gaisā — nezinu; viņš man nekad to nav teicis.
— Projām ir mūsu vanadziņš, — Ņina Ni- kolajevna aizkustināta sacīja. — Re nu . . . Lai dzīvo brīvībā.
Mēs visi — Semplinskis, viņa sieva, es un Ņina Nikolajevna — ilgi pārspriedām, vai vanadziņš atgriezīsies vai ne. Es klusībā cerēju, pat biju pārliecināts, ka viņš atgriezīsies, pārējie to apšaubīja: «Brīvs putns!» Un, tā kā visu dienu vanadziņš nerādījās, arī es pēdīgi noticēju, ka viņš no mums šķīries.
Saule jau bija norietējusi, kad mēs ar Ņinu Nikolajevnu atgriezāmies no kārtējās pastaigas.
— Jums ir viesis! — līksmi smaidīdama, teica Šemplinska, tikko mēs ienācām pa dārza vārtiņiem.
Mums par lielu prieku un izbrīnu, bija noticis tā: saulei rietot, vanags atlidojis, pasēdējis uz jumta un nolaidies kokā loga priekšā. Saimniece viņu paņēmusi rokā un aiznesusi uz būrīti, un viņš labprāt ielēcis iekšā.
Mēs nevarējām vien nobrīnīties. Pabarojām vanagu ar vārītu gaļu; es pakarināju būrīti pie auklas, kas bija izvilkta starp lapeni un koku, lai putnam nepiekļūtu kaķis (kaķi prot salauzt būrīšus), un otrā rītā vanags atkal aizlidoja un vakarā atgriezās kā savās mājās. Te nu es izdarīju kļūdu, mēģinādams viņu noķert, lai pa nakti ievietotu būrītī; vanadziņš ļāvās noķerties, bet vēlāk, lai cik tuvu man notupās, vairs nedevās rokā.
Ar trešo brīves dienu vanags noteica sev tādu režīmu: no rīta tupēja uz mājas dūmeņa un, spārnus plivinādams, brēkdams prasīja barību. Sākumā es viņam metu uz jumta gaļu, plūmes un vistas kaulus; vanadziņš tad nolaidās, paķēra vienu gabalu, apmeta loku pa dārzu un nolaidās aiz dūmeņa ēst, tā ka redzama bija tikai aste, kas cilājās te augšup, te lejup. Pēc tam vanadziņš aizlidoja kalnos; dažreiz viņš daļu rīta cēliena pavadīja, tupēdams uz kaimiņu ēkas — slimnīcas balkona margām. Viņš pārnakšņoja kaut kur netālu kokā, bet, kur tieši, to neizdevās noskaidrot. Es mēģināju viņu iemācīt, lai ņem gaļu no rokas; patielējies, cik nu ēstgriba ļāva, vanadziņš šāvās lejā, izķēra gaļu no augšup paceltās rokas, apmeta loku virs dārza un nometās atkal uz dūmeņa. Reiz vanags uzlaidās man uz galvas, tiesa, tūlīt gan arī nolaidās nost, un Ņina Nikolajevna teica, ka es sajūsmā esot nomurminājis: «Ak, tu manu dār- . gumiņ!»
Reiz gadījās tā: mēs gājām pastaigāties kalnos. Mums virs galvas krietni augstu mūsu gājiena virzienā lēni aizlidoja vanags.
— Tas ir mūsējais, — Ņina Nikolajevna teica. — Viņš mūs pavada.
Es neticēju, taču atceļā, pēc stundas vai divām, kad mēs tuvojāmies mājām (mūsu māja atradās dārza vidū), es atkal ieraudzīju vanagu un tūlīt to pazinu, jo putns lidoja zemu. Pazinu, pareizāk sakot, uzminēju, ka tas ir viņš, jo visi šie putni ir cits citam līdzīgi. Mūs ieraugot, vanags nozuda aiz dārza papelēm — droši vien nolaidās uz jumta (tā es nodomāju). Pēc brīža mēs iegājām dārzā. Kā tad: vanags tupēja uz sava dūmeņa, plivināja spārnus un brēca: «Pī-pī-pī!…» — tas ir: «Gribu ēst!» Saimnieks teica, ka viņš esot atlidojis pirms mūsu atnākšanas.
Kad no rītiem izgāju pagalmā, vanags, mani ieraudzījis, tūlīt sāka klaigāt un plivināt spārnus. Protams, es izpildīju viņa lūgumu.
Reizēm vanadziņš vakarā nolaidās no jumta zemē pie mājas un kā vista tekāja starp puķu dobēm, pielaizdams cilvēku tuvu klāt, taču aizskart sevi neļāva: atkal uzlidoja uz jumta.
Pulciņš aktieru — mūsu saimnieku paziņas zem vecā ķirša pie akmens galda dzēra tēju. Pēkšņi atlaidās vanadziņš un notupās galda vidū, saceldams apjukumu; pamanījis, ka apkārt sēž sveši, vanags steidzīgi uzlidoja uz dūmeņa.
Kā jau es teicu, blakus, aiz dzīvžoga, atradās slimnīca. Reiz kāds zemā dzērāja balsī, vārdus stiepdams, slimnīcas apakšstāva logā sūrojās:
— Te sauc Bianku1 , te pakliedz kādu Guli, te meklē nez kādu ērgli! Neko nesaprotu!…
Kaimiņu augļu dārzā sargs katru dienu šaudīja strazdus, kas bojāja bumbierus, un, kad