mans vanadziņš ilgi nerādījās, es, dzirdot biežos šāvienus, ļoti baiļojos. Viņš viegli varēja kļūt par mērķi medniekam, ja nosēstos kokā tajā dārzā. Tomēr, tikko saule laidās uz rietu, vanadziņš nedzirdami, nemanāmi parādījās uz sava dūmeņa un, pabāzis galvu zem spārna, tīrīja spalviņas.
Tā pagāja trīs nedēļas. Trešās nedēļas nogalē divi vanagi, viens otru dzenādami, pārlidoja pāri jumtam; viens (mans vanadziņš) nometās uz dūmeņa, otrs, mīlīgi klaigādams, aizlaidās. Tas bija mana vanadziņa draugs… vai draudzenīte.
6
Vecajam Šemplinskim bija divi kaķi: vecais runcis Aiša, laisks, miermīlīgs dzīvnieks, un jaunā, veiklā Belka, balta kaķene ar zaļi spīguļojošām acīm. Belka bieži lūkojās uz vana- dziņu, kad tas tekalēja mājas priekšā vai tupēja zemā pazarē, bet mēs dzinām kaķeni prom, jo viņa vēroja putnu pārāk cieši.
Virtuve atradās nostāk no mājas. Virtuves jumts bija daudz zemāks par dzīvojamās mā- jt>s jumtu — tas bija lēzens, mazliet nolaidens, <ipjumts ar kārniņiem. Virtuvei cieši blakus auga riekstkoks.
Torīt vanadziņš tupēja uz dzīvojamās mājas notekcaurules piltuves. Es uzmetu viņam uz virtuves jumta vistas kauliņu un iegāju savā istabā.
Pēkšņi man ne no šā, ne no tā iešāvās prātā doma, ka Belka var nogrābt vanadziņu. Tūlīt arī atskanēja izmisīgs brēciens — vanaga ieraudāšanās, un es izšāvos dārzā. Bija pagājis tikai mirklis, bet nelaime jau bija notikusi: Šemplinskis stāvēja virtuves priekšā ar mirstošu putnu rokā. Vanags vārgi raustījās, acis viņam bija stingas, viens spārns nokarājās saņurcīts, no kakla sūcās asinis.
Bija noticis tā: izdzirdis vanaga brēcienu un kņadu kokā, Šemplinskis bija izskrējis no virtuves un ar akmeni notriecis lejā Belku, kas vanagu bija sakampusi aiz kakla, tā ka spārni nevarīgi spurojušies tai no mutes. Ka- ķc;ne izbīlī palaidusi putnu vaļā, un tas nokritis zālē.
Es, gandrīz raudādams, paņēmu vanadziņu rokās; Ņina Nikolajevna raudāja. Vanags gulēja man uz delnas, galvu atmetis, acis viņam kā pirms nāves bija aizvilkušās ar plēvīti. Viņš lija silts, sirds pukstēja vāji. Es tūlīt pabāzu viņu zem ūdens krāna. Pagāja piecas minūtes; pēdīgi, aizrijies ar knābī iekļuvušo ūdeni, vanags pakustināja veselo spārnu. Viņš grīļodamies aptupās; viņa acis gan vērās vaļā, gan krita ciet.
Lai viņš atgūtos, es ievietoju viņu būrītī, iepriekš izklājis to ar zāli. Vanags nometās knūpus uz krūtīm, jau atkal stiepdamies taisni, kā uz miršanu, bet tad pēkšņi — jādomā, ar briesmīgām pūlēm — sasparojās un sāka neprātīgi pērties pa būrīti, lekarsumā viņš pareizi izplāja abus spārnus, un es sapratu, ka ievainotajam spārnam kauli nav skarti. Tas mani uzmundrināja; baidīdamies, ka vanadziņš sevi sakropļos, dauzoties pret šaurā krātiņa sienām, es izņēmu vinu laukā un ienesu istabā.
Lai spēcinātu vārgdieni, mēs sākām viņu ar varu ēdināt: Ņina Nikolajevna vēra vaļā knābi, un es liku tajā mazus gaļas kumosiņus, ko vanags neapzināti rija. Asins lāsīte uz kakla bija radusies no neliela ievainojuma, un vanadziņš ilgu laiku nevarēja grozīt galvu. Piespiedu barošana turpinājās kādas piecas dienas, pēc tam vanags pats sāka ēst kapātu
gaļu, bet, tā kā viņa labā kājiņa bija savainota, gaļu viņš knābāja no rokas.[3]
Kreisais spārns šļaugans vilkās pa zemi, labais turējās, pareizi pievilkts, tomēr laikam sāpēja — vanags to nevēcināja. Mēs uzsēdinājām vanagu uz neliela akmens, kas bija nostiprināts čemodāna vidū; tur viņš tupēja uz vienas kājas. Tīrīgais putns bija spiests noķēzīt slimo spārnu, kura lidspalvas kuļājās viņam zem astes, jo spārnu pakustināt viņš nespēja. Dažreiz es paņēmu vanadziņu un noliku sev starp ceļiem, un tur, bedrītē, viņš aizmiga, galvu izstiepis; reizēm es pataisīju viņam guļvietu no vates vai segas. Tā kā naktī vana- dziņš nemierīgi klaiņoja pa istabu, es pasāku likt viņu būrītī, ko izklāju ar mīkstu zāli un pakarināju auklā. Tur viņš tupēja ļoti mierīgi, dažbrīd noguldamies uz krūtīm. Vēlāk es viņu atstāju būrītī pavisam; tur viņam bija mierīgāk. Tikai reizi pa reizei es putnu izņēmu ārā, lai kaut nedaudz ar siltā ūdenī samērcētu vates gabaliņu aptīrītu notašķīto spārnu un asti, — tā bija nepatīkama un sāpīga, tomēr nepieciešama procedūra.
Desmit dienas pēc notikušās nelaimes mēs pārcēlāmies atpakaļ uz pilsētu un nosēdinājām brauciena grūtību izmocīto vanadziņu uz palodzes, uz akmens starp ģerānijām un Spānijas niedrēm; viņš bija nikns un knāba kā nelabais.
7
Vanags atspirga tik lēni kā cilvēks, ko sakropļojis tīģeris. Putnam bija nepieciešama pastāvīga kopšana, sevišķas raizes sagādāja ievainotais spārns: lai kodīgie izkārnījumi nesaēstu lidspalvas, es ar mitru vates gabaliņu katru dienu spārnu tīrīju un pēc tam noslau- cīju to sausu. Vanags mēģināja man ieknābt rokā; tad es ņēmu viņu uz ceļiem, ar galvu pret sevi, ar roku piesegdams viņa ķermenīti līdz ar veselo spārnu (tas, cik noprotams, bija tikai sasists, jo pēc pāris nedēļām vanags to brīvi plivināja un pats tīrīja). Vanadziņš brēca, kad es netīšām sagādāju viņam sāpes, taču parasti tikai iebāza galvu mana krekla krokās un klusi plucināja drēbi; dažreiz viņš izslīdēja man no rokām un, veselo spārnu kulstīdams, uzrāpās man plecā.
Kakls viņam sadzija; vēl ne visai brīvi, tomēr diezgan mundri vanadziņš sāka grozīt galvu, tīrīdams tās vietas, kur varēja aizsniegt ar knābi. Sadzija arī kājiņa; vanadziņš ar to jau varēja satvert gaļu un skraidīja pa istabu neklibodams. Nesadziedēts palika vēl kreisais spārns. Cik dziļi iekosts, es nesadūšojos papētīt. Par to, ka saites un locītavas ir veselas, es pārliecinājos ne vienu reizi vien, turot spārnu aiz lidspalvām, — spārns sakļāvās pareizi, tomēr cilāt to vanadziņš nespēja; tikai ļoti pakāpeniski, pēc mēneša viņš iemanījās spārnu vārgi pievilkt, tūlīt arī to atlaizdams. Ņina Nikolajevna ieteica man ļaut, lai vanags pats tiek galā ar slimību; pēc viņas domām, mani izmēģinājumi ar spārnu putnu ļoti nomokot.
Tā pagāja augusts. Ap 15. septembri vanadziņš jau bija tiktāl atlabis, ka no apakšas, no muguras puses tīrīja abus spārnus; slimais spārns bija pareizi pievilkts, visas spalvas notīrītas bez manas palīdzības. Es bieži nesu vanadziņu ārā, tukšā klajumā; neveikli cilā-
dams spārnus, vanags uzrausās uz akmeņu krāvuma žogmalē vai tekalēja pa kārti, kas bija iekārta starp diviem kokiem, vai arī uzmetās man uz rokas, uz pleca; tagad viņš gandrīz nemaz vairs neknāba, vienīgi, ja viņu kaitināja, pabužinot zīžainās bikšeles, — tās tiešām bija ļoti patīkami pataustīt. Redzot šos vanadziņa panākumus, es mācīju viņu lidot, cerēdams, ka spārns ir sadzijis, tikai no ilgas bezdarbības kļuvis nespēcīgs. Pamazām, taču katru dienu es liku vanadziņam pārlidot no rokas uz ķeblīti, krēslu, gultu, izmantojot putna cenšanos vienmēr uzlaisties kaut kur augstāk. Arī pastiprinātā barošana nāca par labu, un septembra beigās vanadziņš jau pats varēja aizlidot trīs metrus — no palodzes uz rakstāmgaldu. Pēc šādiem vingrinājumiem viņa spārns nedaudz nokārās.
Laikam gan vanags tā pilnīgi pierada un pieķērās mums tieši pēc nelaimes gadījuma, kad redzēja, ka cilvēka rokas, no kurām viņš agrāk bija baidījies, baro viņu, apkopj un palīdz pārvietoties. Tagad viņam varēja atņemt gaļu, nebaidoties, ka viņš ieknābs.
Tā turpinājās apmēram līdz oktobra otrai 3 pusei. Es aizbraucu uz Maskavu, sabiju tur
deviņas dienas un atgriezies redzēju, ka va- nadziņš jau brīvi pārlido istabu; vienīgi pacelties uz augstāko vietu dzīvoklī — bufetes augšu viņam vēl trūka spēka. Izrādījās, ka manas prombūtnes laikā vanadziņu neviens nebija aizticis, — viņš rāmi sēdējis uz pazemās laktiņas pie loga un pats katru dienu vingrinājies, nolaizdamies uz grīdas, uzlidodams uz krēsla, galda, kušetes, bet naktī iekārtojies uz savas laktiņas. Tagad vanaga liktenis man vairs raizes nedarīja, un es vairs tik daudz nenonēmos ar vinu — tikai dažreiz patīkami pārsteigts jutu, ka uz pleca kāds nolaižas un bužina sev spalvas.
Novembra sākumā vanadzinš no Ņinas Nikolajevnas pleca uzlidoja uz bufetes augšas.
Es tūlīt aiznesu vinu uz tukšo laukumu aiz pagalma. Vanags sēdēja uz manas augsti paceltās rokas. Ar piemiegtu aci paskatījies debesīs, viņš pacēlās spārnos, uzlidoja ne visai augstu un, nolidojis puskvartāla, nometās uz stabiņa vīna noliktavas priekšā. Kad es piegāju klāt, vanadziņš labprāt uzlēca man uz rokas, tad uz pleca. Kad tuvojos dzīvokļa durvīm, viņš atkal pacēlās spārnos un nolaidās uz pretējās mājas jumta. Nekādi neizdevās piespiest viņu laisties lejā; vanags tīrīja spalviņas, lūkojās apkārt un grozījās kā baletdejotāja. Es iegāju istabā un vēroju viņu pa logu. Putns kļuva nemierīgs, nolaidās uz palodzes un uzlēca uz savas laktiņas.
Visu dienu viņš laidelējās pa istabām, nosēzdamies gan sviesta trauciņā, gan uz lampas, gan uz gleznu ietvariem. No rīta es izlaidu viņu laukā, un vanags, viegli cilādams spārnus, aizlidoja uz kalnu pusi. Es biju cieši pārliecināts, ka viņš atgriezīsies. Tiešām — tiklīdz sāka krēslot, Ņina Nikolajevna pavēstīja, ka vanags tupot uz veļas kārts pie lie- venēm. Es paņēmu viņu, pabaroju, uztupināju uz laktiņas. Pabeidzis kopšanos, viņš paslēpa galvu zem spārna.
Otrā dienā vanags atkal aizlidoja agri no rīta un ilgi neatgriezās. Bija jāiet gulēt. Es kļuvu nemierīgs.
Mūsu mājas logiem aizvirtņi ir iekšpusē. Apkārtne ir neapdzīvota. Pusmiegā man šķita, ka manā istabā kāds lauž rūti. Uzdedzu lampu un attaisīju aizvirtņus. Tas bija vanags — sēdēdams uz dzegas, viņš ar spārniem dauzīja pa loga rūtīm; viņš bija iegaumējis logu, pa kuru, slims būdams, tik ilgi bija raudzījies ārā! Prieks bija liels. Mēs pabarojām klaidoni, un viņš omulīgi novietojās uz laktiņas.
Pēc tam, laižot vanagu laukā, es vakaros gaidīju viņu pārrodamies — pārliecinājos, ka viņš ielido sētā un nosēstas kādā kokā vai uz kārts. Mani ieraugot, viņš tūlīt uzlaidās man uz pleca.
Drīz logi tika aizķitēti, noslēgti; iestājās ziema. Līdz pavasarim vanadziņam vajadzēs dzīvot istabā. Tagad ir pārāk auksts, lai gaidītu viņu atlidojam; ārā — sniegs, desmit grādu sals.
Lielākoties vanadziņš tup man uz pleca, dažreiz — uz lielā spoguļa rāmja. Interesanti, ka paša spoguļattēls viņu neuztrauc; pret atspoguļoto vanagu viņš ir gluži vienaldzīgs. Bet kā viņš satraucās, kad ievainots tupēja būrītī un reiz sadzirdēja kliedzienu — savas draudzenes balsi, kura viņu veltīgi meklēja! Vanadziņš trīcēja pie visām miesām, ievilka galvu plecos, sastinga aiz mokām un bēdām…
Esmu pārliecināts, ka pavasarī viņi sastapsies …
[1] tas tāpēc, ka šie putni ir ļoti līdzīgi. Ķīķis barojas ar lapseņu un kameņu kāpuriem. (Tulk.)
[2] reiz viņš mani ļoti nobiedēja: saskaities kliegdams klupa man virsū (pa grīdu, jo lidot vēl neprata). Es neviļus pakāpos atpakaļ. (A.G.)
[3] Interesanti: reiz nopircis no mednieka divas nošautas paipalas un lauka balodi, es šo gaļu piedāvāju savam vanagam, kad tas vēl bija vesels. Vanags no tādas barības atteicās. (A.G.)