Saule varēja būt brokastī, bet Marčs, kas aizvien ēdamos laikus mīlēja un ievēroja visstingrāko kārtību kā no savas, tā arī no citu, sevišķi mātes puses un ikreiz, tiklīdz manīja šādos brīžos nolaidību, protestēja tik skaļi un droši, it kā aizstāvētu kādu vispasaules lielu ideju, šis Marčs sēdēja tagad upes gala smiltīs un makšķerēja gluži mierīgs.
Viņš bija aizmirsis, pilnīgi aizmirsis brokastis, it kā to nemaz pasaulē vairs nebūtu.
Bet tas atgadījās pirmoreiz Marča šās pasaules dzīvē, un nav zināms, bet laikam otrreiz gan vairs neatkārtojās.
Marčs tātad šoreiz bija galīgi aizmirsis brokastis, un Jancis, kas sendienām bija apradis ar šādu un vēl daudz nelabvēlīgāku dzīves kārtību, — Jancis priecājās klusībā.
Viņš gan brīžam rūpju pilnu seju paskatījās jaunajā draugā, bet aizvien gluži apmierināts, pat likās ar tādu viltīgi jautru smaidu piegriezās atkal savai makšķerei.
Bet kas lai nu tik skaidri zina: varbūt tas bija arī tikai saules staru atspīdums, kas, ūdens viļņos atsizdamies, pavizuļoja Janča sejā.
Marčs nesapņoja vis, kā varbūt Jancim izlikās, par eņģeļiem, kas pa trepītēm kāpj debesīs; viņš arī neilgojās pēc mātes gultiņas un slaidās rikas, kas gaidīja brokastīs, kā paviršs pētītājs domātu noskārstam no Marča nopietnās sejas; nē, visas viņa domas bija tepat nedaudz soļu no ūdens malas — re, tur, kur plūds līgojās viļņos.
Ja daudz, viņas izlēca no plūda reižu reizēm kādam lielam burbulim mugurā, kas nejauši gadījās korķa tuvumā un tik jauki vizēja saules gaismā.
Bet šādus lēcienus domas darīja pilnīgi pašas savā pārgalvībā, un Marčs par to valdīja viņas vēl stingrāk un stiepa bez žēlastības atpakaļ pienācīgā vietā.
Tomēr ne domas vien šūpojās plūdam līdzi: tur bija viss Marča prāts, visas viņa jūtas, visa mazā dvēsele!
Paskaties tikai: pašlaik viņš sēž nopietns kā prātnieks un domā, domā pusaizkniebtām acīm gan jau par kādu lielu, neredzētu zivi, kas tikko lavās pie āķa …
Rau — plūds notrīc, un Marča acis pēkšņi top lielākas. Plūds notrīc otrreiz — Marčs pastiepj roku ar kātu tālāk. Viņa acis pilnīgā plašumā. Tajās paspīd pirmā kaislības dzirkstelīte. Lūpas — sakniebtas, ģīmis — garāks, cerības, degošas ziņkārības, nepacietības moku pilns …
Ar jo lielām pūlēm Marčs attur skaidro rīta gaisu, kas ar visu varu laužas krūtīs un no turienes ārā: viņam liekas, it kā arī zivis varētu sadzirdēt skaļo elpu .. .
Beidzot — trešā reize! …
Tad Marčs vairs neredz plūda.
Tik lielām acīm kā ērglis viņš raugās zivtiņā, kas spirinās gaisā un liekas neredzēti liela un branga.
Viss ģīmis tad smejas Marčam: ir vaigi, ir lūpas, ir zods — pat deguns arī smejas.
Bet, kā par brīnumu, brangā zivs top arvien mazāka un mazāka, kamēr beidzot iznāk nebūt ne lielāka par citām, jau izmakšķerētām zivtiņām.
Tad arī Marčs top mierīgāks; un, kad no jauna met makšķeri upītē, viņš jau atkal pavisam mierīgs, it ķā nekas nebūtu noticis.
Tā Marčam aizmirsās brokastis.
Viņam aizmirsās arī cits kas. Pašā lielākā darbā, kad zivis vislabāk kodās, Marčs, kam laikam vairs nepatika gūstīt mazās zivtiņas, piepeši ievaicājās:
— Kāpēc mēs nemakšķerējam Daugavā? Varbūt tur kožas lielākas zivis?
— Ej nu, ej! — Jancis atrūca. — Vai tad tu neredzi?
— Ko tad?
— Nu ūdeni!
— Redzu gan, — Marčs lēnām atteica, brīnīdamies par tik vienkāršiem jautājumiem. — Un tad?
— Un tad? Nu vai tad tu neredzi, kāds ūdens Daugavā!
Kā likās, Jancis tapa nesaprotamā kārtā ar katru vārdu dusmīgāks, un Marčs nezināja nekā cita teikt kā savu veco:
— Ā!
Bet tas šoreiz iznāca nevietā, un Jancis kļuva vēl dusmīgāks,* viņš sāka pat zoboties:
— Bē! — teica Jancis, kas arī nesaprata — vai Marčs tiešām nezina, kāpēc nemakšķerē Daugavā, vai grib tikai izlikties par nezinātāju.
Bet, paskatījies Marča apvainotajā sejā, Jancis turpināja mīkstākā balsī un lēnākā garā:
— Paskaties tak, kāds Daugavā netīrs, dūņains ūdens. Tur zivis taču nevar saredzēt kumosa. Viņas tur arī negrib lāgā dzīvot, jo tādā ūdenī grūti elpot, tāpat kā cilvēkam grūti putekļainā gaisā dzīvot. Tāpēc viņas nāk šurp upes galā, kur ūdens, redz, skaidrs un tīrs.
— Bet tad ta būtu ar tīklu te smelšana! — Marčs jautri iesaucās.
— O jā! Bet mums jau nav tik daudz spēka; un tad te dibenā — gan jau, gan jau vasarā redzēsi, kad ūdens nokritīs, — guļ lieli akmeņi. Tur aizmetas tīkls, un pagalam. — Bet nekliedz tik stipri! Redz, kamēr tu pļāpā, neesam izvilkuši nevienas zivtiņas!
Tā Jancis nobeidza, un Marčs nu tik vēl iedomājās, ka zvejnieka pirmais likums — klusuciešana, ko Jancis jau reiz bija pieteicis.
Marčs klusībā apņēmās vairs netraucēt zivis. Bet, ka arī labas apņemšanās reizēm grūti pildāmas, par to Marčs pārliecinājās maz acumirkļu vēlāk.
Nezin kā Marčs pašā nopietnākajā brīdī, kad plūds jau otrreiz kustējās, paskatījās uz Daugavas pusi.
Makšķerīte viņam izkrita no rokām. Viņš pats izslējās ātri kājās un raudzījās stīvi un mēmi pār plašo ūdeni. Piepeši viņam likās, ka viļņi top augstāki un nāk tuvāk, arvien tuvāk.
Tiklīdz Marčs pamanīja to, viņā pēkšņi radās pavisam cita dzīvība. Kā zibens ķerts viņš apsviedās apkārt, nogrūda pie tam nejauši Jancim cepuri smiltīs un sauca baiļu pilnā balsī:
— Vai dieviņ, Janc, brāl, bēgsim! Daugava — skat, skat, — raun jau mājas iekšā: jumts vien virs ūdens! .. .
Bet Jancis nelikās nekā no drauga bailēm manot: viņš palika gluži mierīgs ūdens malā un beidzot iesāka vēl tik skaļi smieties, ka arī Marčam tuvās briesmas izlikās mazākas un viņš, vēlreiz domātā jumtā noskatījies, pasmīnēja arī.
— Nē… kāds tu vēl muļķis, Marč! Tā tak strūga! …
— Strūga? — Marčs atkārtoja tādā balsī, it kā sacītu: «Ak tā — nu jā, gluži pareizi! Biju tikai drusku piemirsis .. .»
Bet viņš tomēr noskatījās ar manāmu godbijību lielajā jumtā, kas pašlaik peldēja garām.
— Vai tad viņi strūgas arī kurina? — Marčs jautāja, laikam melno stāvu, kas jumta galā bija redzams, par skursteni turēdams.
— Kas nu viņas kurina? Vai tad laivai kāds krāsni cels? Tas jau nemaz nav skurstenis, bet korņiks!
— Korņiks? — Un Marčs pilnīgā nesaprašanā skatījās Jancī.
— Nu kā tad! Tas ir stūrmanis, kas skatās, lai strūga ne- uzskrietu sēklī. Tas zin smalki visu Daugavu no Dinaburgas līdz Rīgai! Tāpat kā Lazdas tēvs — katru sēkli, katru oli un ķērci. Paskaties: rau, korņiks pamāj ar roku — viņš rāda, uz kuru pusi jāgriež strūga, un, re, kā strūdzinieki sakrīt kā mušas ap gri- golku — ar to stūrē strūgu. Paps saka, ka mūsu divi strādnieki cilātu grigolku kā nieku [5] , bet, rau, viņu vesels desmits — ir tad nevar lāgā pacelt! Ir gan tie iževici!
— Viņiem laikam nav ko ēst, — Marčs noteica līdzcietīgi. — Nezin ko viņi ved strūgās?
— Ko kuru reizi: kviešu miltus, auzas, tabaku … Reiz, stāsta, te saplīsusi tabakas strūga — tabaka vien pastiepusies! Pakrastes saulītē tāpat ar kaltējuši. Tur nemaz nevar zināt, cik tabakas īsti bijis, bet pakraste bijusi visa pilna. No tā laika te nav vairs nevienas čūskas: visas vai nu apmirušas, vai aizbēgušas — tās nevarot tabaku paciest. Bet senāk viņu šite bijis milzum daudz: nemaz nedrīkstējis iet riekstot. Bērni jau ne zināt! Tagad te šaudās tikai ķirzakas — tās nekam ļauna nedara!
Marčs, kā likās, klausījās uzmanīgi drauga stāstījumā, bet īstenībā tā nebija.
Viņš domāja par daudz svarīgākām lietām nekā ķirzakas un tabaka: Marčs pūlējās sava noguruma cēloņus izdibināt.
Strūga … nespēcīgie, gļēvie strūdzinieki… un re: bija rokā!
Kā jau stingrs domātājs, kas mīl īsi un skaidri savas idejas izteikt, Marčs maz vārdos atklāja Jancim dziļo patiesību, no kuras pēdējais jau labu laiciņu bija baidījies.
— Janci, vai zini — man gribas ēst! — skanēja nenoliedzamā patiesība.
Jancis, kā rādījās, negribēja tomēr viņu tūliņ atzīt: viņš kļuva pat tāds kā dusmīgs.
Bet augstām patiesībām aizvien sākumā tāds liktenis.
Tā bija Marčam vienīgā mierināšanās, kamēr klausījās Janča runā.
— Bet vari tu gan pļāpāt! Saule vēl nav ne brokastī (īstenībā saule bija jau tepat pusdienā), un viņam jau gribējās ēst! Paskaties labāk, kur tava makšķere, un netraucē zivis! Redz, neesam atkal, kamēr tu par strūgu sāki pļāpāt, nevienas krietnas zivtiņas redzējuši!
Marčs gribēja gan kaut ko teikt: viņam, domāt, vainīgais bija pats Jancis, bet makšķere atradās tiešām bīstamā stāvoklī — strāva patlaban sūtīja beidzamo vilni, lai ierautu to pavisam ūdenī, un Marčs nevarēja tā pieļaut.
Viņš noliecās ātri un sagrāba kātu ar visām smiltīm.
Tagad tikai vēl Marčs ieraudzīja, ka viņa četrastru aukliņa bija sastiepta taisni kā stīga un arī plūda vairs nebija ūdens virsū.
Marčs mēģināja vilkt, bet kaut kas smags turējās pretī. Klizmas dēļ viņš paskatījās bailīgi Jancī.
— Nu, redzēsi vien — makšķere būs aizmetusies, — Jancis teica pārmezdams. — Tas jau nāk no tam! Ja aiz akmens, tad vēl nekas, bet, ja āķis ieķēries kādā alksnī, — tad pagalam!
Marčs pameta acis upes galam, un tiešām: vietvietām sniedzās tievas alkšņa un kārklu galotnītes no ūdens ārā; viņas kustējās ātri un drebelīgi it kā slīkoņi, rociņām burbulīšus tvarstot.
Marčam sametās karsti.
Beidzamo reizi viņš mēģināja vilkt makšķeri, un patiesi: tā nāca, lai gan lēnām un smagi.
Dvašu aizturēdams, Marčs stiepa makšķeri malā — viņam likās, ka kaut kas dūšīgi ķepurojas pie āķa.
Viņš vilka un vilka — makšķere negribēja nemaz beigties, — kamēr beidzot tikpat bija sausumā, un redzi: smiltīs vāļājās tāds savāds, pavisam melns kukainis, liels un dūšīgs.
Pēc Marča domām, tā nemaz nebija zivs. Tāpēc viņš arī negāja klāt, bet, pa gabaliņu nostājies, skatījās un brīnījās.
Tikai pēc laba brīža viņš attapās.
— Vai dieviņ, Jancil Kā lai nu dabū āķi ārā — tā jau čūska! — Marčs iesaucās, gandrīz raudādams.
Jancis bija nolicis makšķeri smiltīs un pienāca tuvāk.
— Nē, nudien, Marč! Ar tevi vairs nav lāgā! — Jancis iesaucās, tiklīdz nezvēru, kas vāļājās smiltīs, bija apskatījis. — Vai tad čūskai tik plata galva? Tu jau vairs ne vēdzeles nepazīsti!
Kamēr Marčs vēl šaubījās, vai ticēt draugam vai ne, Jancis bija vēdzeli jau sagrābis un pūlējās āķi no mutes izņemt.
— Tad tik ierijusi, — viņš pie tam runāja, — tik traki dziļi, kā jau glupa vēdzele, — ir ārā nevar dabūt. Tas, lūk, no tam, kad tik ilgi gaida, — pūlējies nu! — Jancis nobeidza, Marčā paskatīdamies, kas, redzēdams, ka vēdzele nekož, bija arī drošāks kļuvis un, pienācis klāt, priecīgām acīm noraudzījās savā brangajā lomā.
— Bet tad tik ir loms! — viņš teica smaidīdams un sniedzās pēc lielās zivs, ko Jancis, tikko no āķa atsvabinājis, uzmanīgi apskatīja.
— Hm! Paskaties, Marč, kas viņai par garām ūsām. Nezin vai tas tik nav samēns?
— Samēns? Kas tas tāds?
— Tad tu par samiem arī nekā neesi dzirdējis? — Un Janča balsī pavisam skaidri skanēja errīgās domas: «Na, ar tevi gan būs tīrais posts!»
— Kas tad nu man par tiem stāstīja? — Marčs nodudināja klusām.
— Nu tad ņem makšķeri un nosēsties līdzās — es pastāstīšu tev par viņiem.
Marčs darīja, kā bija pavēlēts.
Iemetis makšķeri, viņš vēlreiz ļoti jautru seju paskatījās brangajā vēdzelē, kas, lēnām asti pacilādama un muti paplātīdama, gulēja viņa zivju dobītē, ķēniņienei līdzīgi sīko sulaiņu starpā, un Marčs, zināms, bija pats karalis! Mazākais, viņš tā jutās un tādēļ smaidīja tik jautri.
Bet tad viņš pagriezās uz plūda pusi un, nopietnu ģīmi sataisījis, sāka klausīties Janča stāstā.
Jancis pailaban iesāka:
— Tu gan, Marč, laikam sama neesi redzējis? Es arī ne. Sitas te, ko nupat izvilki, tīrais nieks: viņš vēl nemaz nav izaudzis. Bet, kad viņš tiek liels, esot tik garš kā cilvēks vai vēl garāks. Ar makšķeri tad jau ne domas valdīt, labi — ja ar tīklu!
Sai malā sen laikiem nav neviens izzvejots. Pērn pie Stukmaņiem esot gan pašu veci izvilkuši. Kad situši nost — bļāvis kā vērsis! Bet te jau reti kad zvejo ar tīklu un tāpēc arī nekad sama nenoķer. Viņus arī grūti izzvejot: tie dikti gudri, malā gandrīz nekad nenāk, dzīvo vienmēr dzelmē. Tikai pavasaros kādreiz ledi iztramda, vai arī neskaidrā ūdenī paši iemaldās kādā atvarā. Ja tad pagadās tīkls, tad var izvilkt. Bet mums tīrā laime, ka sami tik reti nāk malā! Jā, brālīt, citādi mēs nedrīkstētu nemaz te makšķerēt! Tu jau redzēji, kas šitam mazajam par garām ūsām. Vari iedomāties, kādas tad tās lielajam: tādas kā mūsu makšķeres kāti! Tiklīdz cilvēks, it īpaši bērni, nāk tuvumā — švups! — sams apmet garo ūsu kājai un — dibenā! Tur viņš tad norij laupījumu; samam mute kā vārti. Nevienai zivij nav tik platu žaunu kā samam un vēdzelei.
Reiz te Vīgantē dzīvojis tāds nebēdnieks puika. Bijis liels peldētājs: līdz Daugavas vidum un atpakaļ atpeldēt — viņam nekas! Bet bijis tomēr liels palaidnieks un brīnum nepaklausīgs. Tēvs un māte teikuši, lai neiet par daudz dziļi Daugavā, — pa vasaru te jau var aizbrist līdz pašai dzelmei, gan jau redzēsi, — bet šis nelicies ne dzirdot.
Kādreiz gājis ar citiem puikām peldēties un lielījies aiziet līdz pašai dzelmei un pārpeldēt līdz Vidzemei un atpakaļ. Pat saderējis ar otru puiku uz piecām kapeikām. Gan daži teikuši, lai neiet, būšot slikti; bet kas nu, dieviņ, — nosaucis tikai citus par durakiem un pats Daugavā iekšā — kā jau uz nelaimi.
Līdz dzelmei, kur melnais ūdens, ticis tīri labi — te citi puikas redz, ka lielībnieks pēkšņi kā sviests pazūd ūdenī. Visi kliegdami brēkdami no Daugavas ārā un mājās!
Domājuši, ka noslīcis. Gan meklējuši ar nārāgism un ķekšiem, bet, kā nav, tā nav!
Tikai trešajā dienā sākuši ar tīklu meklēt, bet atkal veltīgi.
Beidzot ceturtajā dienā lejpus Staburagam iemetuši tīklu un noķēruši resnu resnu samu. Un vai zini, kas tam bijis vēderā?
Vairāk nekas kā nebēdnieka kauli vien — pašu sams bijis jau sagremojis … Redz, Marč!
Marčs jau dažu labu reizi bija pārliecinājies, ka iet gan visai bēdīgi, kad neklausa mātei, bet tik briesmīgas lietas viņam nekad nebija nākušas prātā.
Viņš palika pavisam nemierīgs, laikam ienāca prātā, ka šorīt arī bija izgājis bez mātes atļaujas, un — vējš viņu zina — vai tās tik nav sama ūsas, kas tur ūdenī kustas?
Marčs tika vēl nopietnāks, kad tērpa savas domas vārdos.
— Bet kad nu kādu no mums viņš rautu? — un Marčs jau saspērās mukšanai.
— Esi vien mierīgs, Marč! — Jancis drošināja, kam sametās jau žēl, ka tādas briesmu lietas sastāstījis draugam, kas jau tā bija brīnum nasks mājās gājējs. — Mūs neviens neraus! Es jau tak teicu, ka sami ļoti reti nāk malā, un ko tad viņš te meklēs upes galā? Te jau viņu pašu var noķert. Mēs tak esam divi, un tad jau sams nenāks ne tuvumā! Viņam arī daudz labāk patīk mazās zivtiņas: tās vieglāk norīt. Viņš liels ziķers ķerot: izbāžot garās ūsas caur zālēm vai arī Daugavas gļotām, pats paslēpjoties aiz kādas radzes un kustinot ūsas. Mazās zivtiņas, kā jau muļķītes, domā, tur kust tārpiņš, un mudīgi mudīgi klāt. Bet te sams — hapcū! — un zivtiņas vēderā.
Marčam kļuva tūliņ vieglāka sirds. Tomēr domas par mājās iešanu reizi, tā sakot, aplinkus bija izteiktas, un kā godīgam cilvēkam Marčam taču sava pārliecība bija jāaizstāv.
Un, taisnību sakot, bija arī pats pēdējais laiks bez bāriena mājās tikt: saulīte jau virzījās uz launaga pusi.
— Vai dieviņ, Janci! Māte bārsies, — Marčs teica, it kā šīs domas pirmoreiz galvā radušās vai arī it kā būtu kaut ko pavisam jaunu atradis šai pasaulē.
— Par ko? — Jancis ātri ieprasījās, laikam draugu apmulsināt gribēdams.
— Nu, es tak vēl neesmu brokastis ēdis… — Un Marčam savilkās tik sāpīgs un tukšs ģīmis, ka Jancis, kam arī daudz labāk nebija ap dūšu, tomēr sāka smieties.
— Nu, nebrēc, nebrēc jel tik stipri! Vai tad nu tādēļ tūliņ jāraud!
Pie tam Jancis sāka ļoti nopietni rakņāties kabatās.
Mazu brītiņu vēlāk Marčs, kas sarīkoja jau makšķeri it kā mājās iešanai, ieraudzīja Janča rokā krietnu kaltēta siera gabalu.
Marčam radās tūliņ priecīgāka seja, bet Jancis izvilka nazi un pārgrieza siera gabalu divās līdzīgās daļās.
— Se uzkod! Bailes pāries, — Jancis teica, pasniegdams Marčam viņa tiesu. — Un nu nebrēc vairs, bet makšķerē!
Marčam aiz slepena prieka aizmirsās pat «paldies». Kārīgi viņš saķēra sieru un, krietnu gabalu nokodis, iemeta atkal makšķeri.
Tik tālu nu lieta būtu kārtībā, ja tikai zivis kostos kā no rīta.
Bet šitā Marčam sāka mesties garš laiks un arī ēstgriba pamodās stiprāk; siera gabaliņš bija, tā sakot, viņu tikai iekairinājis.
Viņš pameta acis uz Janča pusi — arī tam, pēc visa spriežot, tā pati nelaime: zivis neķērās un laikam arī gribas ēst.
Un Marčs kļuva drošāks.