Saulīte meta jau iešķībi savus starus no rietumiem pār plašo' muižas pagalmu, kur starp spalvlapainiem valriekstu kokiem un roblapainiem ozoliem auga divas ievērojamas bumbiernīcas, kad Marčs otrā dienā iznāca steidzīgiem soļiem no koku paēnas un laidās tieši dārznieka dzīvoklī.
Drīz pēc tam noklaudzēja smagais durvju kliņķis, un Marčs stāvēja pie drauga gultiņas.
Jancis bija piecēlies sēdus un likās daudz stiprāks nekā vakar.
Pat tāds viegls sārtums pārlaidās bālajiem vaigiem, kad Marčs, laimīgām acīm draugā noraudzīdamies, sniedza it kā sveicinādams uz viņa pusi roku.
Arī Janča balss likās pilnīgāka un vingrāka, kad viņš teica:
— Kāds man prieks, Marč, ka tu atnāci: es tevi jau visu dienu gaidīju.
— Man ar gribējās atnākt, — Marčs teica aizbildinādamies, — bet nevarēju: mani aizsūtīja šorīt ar vēstuli uz Degļiem, un es tikko pārnācu — atbilde bija jāgaida.
— Vai tevi Biķernieku suņi nesaplēsa? Viņi jau tādi nikni.
— Vai tur pie Staburaga? Ne-ē: bija laikam ganos, neredzēju neviena.
— Bet vai zini ko? Tavu apelsīnu apēdu visu! — Jancis teica. — Tad ta bija gards! Par to man šodien tik daudz spēka. Mammai lai iedevu gabaliņu un tev arī paglabāju.
To teikdams, Jancis atlaidās gultā, pabāza zem pagalvja roku un izvilka no turienes veselu vīšķi apelsīnu mizu, kurās bija ietīta saldā augļa šķēlīte.
Gan Marčs negribēja ņemt, gan turējās pretī, bet nelīdzēja nekas: Jancis ar varu uzspieda «tādu nieku» tak pamēģināt, un, 'kamēr Marčs garšīgiem kodieniem notiesāja dienvidnieka atliekas, Jancis runāja jautri:
— Bet tad ta man šodien nogāja šķībi. Redz, paps un mamma jau nekad nestāv istabā, un visu šo rītu biju viens pats. Man palika tik brīnum garš laiks kā vēl nekad. Sāku domāt par pakrasti: cik tur tagad jauki; cik labi būtu, ja es arī varētu tur tikt. ..
Mēģināju celties un, re, piecēlos arī sēdus! Tad nogūlos un cēlos atkal. Tā kādas divdesmit reizes. Tad pienāca pusdiena. Paps un mamma paēda un taisījās iet diendusā. Es arī dūšīgi vien ēdu un sāku lūgt, lai laiž pakrastē.
Bet mamma saka: «Ej nu, ej! Kur tad nu skriesi: tu jau vēl ir no gultas nevari izkāpt; pagūli nu vēl kādu dienu — gan jau tad!»
Viņi apgūlās, bet man nenāk miegs, un atkal sāku domāt par Liepavotu un Staburagu.
«Pag,» domāju, «vai tad par tiesu nevaru iet?» — un izkāpu klusītiņām no gultas.
Pagāju divus soļus, bet, tiklīdz spēru kāju, — liekas, ka grīda ļodzītos. Un man tik ērmoti, tik ērmoti! Tomēr atpakaļ iet — neparko! Speros taisni uz logu: domāju — kaut pa to paskatīšos.
Bet, avū, dieviņ! Iegāju tīri greizi, re, tur kaktā gluži kā piedzēris!
«Nu! Nu tak tikšu pie loga!» nogudroju un nu gar sienu, gar sienu uz loga pusi. Tiklīdz tiku tur — nu pašureiz skatīšos ārā, — te visa istaba sāk griezties: galds, krēsli, gulta — viss sāka lēkāt, un es — padauc! — gar zemi!
Noblākšķēja vien, kad nokritu, bet nesadauzījos nemaz. Tikai mamma uzmodās.
«Bet tad ta nu būs bāriens!» nodomāju.
Bet mamma ātri pienāca klāt, paņēma klēpī, atnesa gultā un saka: «Nu, redz, nu, vai neteicu, ka vēl nevari paiet. Paliec vien kādu laiciņu mierīgi guļot, kamēr ierodas spēks.»
Bet es saku: «Tu nemaz, mam, nezini, cik man garš laiks.»
Mamma atsaka: «Nu, tā jau visiem slimiem.»
Es prasu: «Vai tad visiem slimiem tā vieniem vien jāguļ?»
«Tā nu gan nav,» mamma atbild, «bet tu jau, dēls, zini, ka man nav vaļas: jāstrādā, jāravē dārzs, jāapkopj lopiņi, jābaro veprītis — jāpelna dienišķā maizīte. Tagad jau tu arī vairs neesi tik stipri slims — drīz būsi pavisam vesels; un tad uz vakaru pusi varbūt atnāks Marčs, tad varēsi ar to parunāties…»
Un te jau nu tu arī esi, Marč! Tagad tev jāpalīdz!
— Ko tad es varu palīdzēt? — Marčs tik dūšīgi iejautājās, it kā viņam šimbrīžam būtu tīrais nieks noķert kaut vai pašu sirdīgāko zostēviņu.
— Pag, pag — gan jau redzēsi, — Jancis atteica, no gultas pieceldamies. — Es izdomāju kaut ko — tā tas ies!
Jancis tiešām stāvēja jau kājās.
Maz acumirkļos viņš bija pilnīgi saģērbies. Bet Marčs raudzījās brīnīdamies sava drauga rīcībā.
— Ko tad mēs tagad darīsim, Janc?
— Iesim!
— Uz kurieni tad?
— Uz kuplo liepu dārzā, kur lielgabali. Vai domā, ka nevarēšu līdz turienei aiziet? — Jancis piemetināja, redzēdams, ka Marča acis kļuva ar katru vārdu platākas.
— To nu gan ne, — Marčs atbildēja paklusu. — Bet ko teiks mamma?
— Viņa jau tagad dārzā. Un vai tad es tev neteicu, ka viņa nemaz nebija dusmīga par manu iešanu, tikai spēka man esot par maz; bet tagadl … Tu jau nemaz nezini, cik stiprs tagad esmu! Es jau būtu viens pats gājis, bet man bija bail, ka nepa- krītu, un, ja nav neviena, kas palīdz, tad slikti. Tagad jau tu esi — nāc!
Jancis aplika draugam roku ap kaklu kā toreiz, uz Liepavotu ejot, un, pirms Marčs varēja kaut ko iebilst, viņi bija jau mazajā pagalmā dārznieka mājas priekšā.
Jancis gāja lēnām un daudz nedrošāk, nekā Marčs bija domājis: reižu reizēm tiem bija jāapstājas, lai atpūstos. Bet Marčs gāja stingri un varonīgi, it kā tam būtu jānes lielais Lāčplēša spēks sīkajos bērna plecos.
Marčam gan likās, it kā Jancis šad tad apstātos vienīgi nespēka dēļ.
Bet īstenībā tā nebija.
Janci daudzkārt apturēja negaidītās un necerētās ainas un tēli, kas ar katru tālāku soli kļuva aizvien kuplāki, aizvien pilnīgāki.
Pailgā slimība bija aizkavējusi Janci: viņš nebija varējis noskatīties katrā pavasara mājienā, nebija redzējis katru ainu lēnām ceļamies zem viņa visspēcīgā zižļa.
Un te nu viņi stāvēja visi jau pabeigti, skaidri un taustāmi jaunās dvēselītes priekšā, visi šie neaizmirstamie tēli!
Un Jancis elpoja ātrāk un dziļāk, it kā nokusis iešanā, un it kā slimības nespēkā piespiedās stiprāk savam pavadonim un draugam.