Kurš mirstīgais gan spēj ieiet bez svētās bijāšanas lielajā un bagātajā Vīgantes pakrastē, kad viņa stāv visā pilnībā mierīgi un cēli vakara staru spožumā?
Tur stāv tās pašas maigi staltās liepas, tie paši diži stingrie ozoli, par kādiem mums tik brīnum daudz vēsta sirmās dziesmas.
Bet par kuplajiem krūmiem, par smagu ziedu pilniem ceriem klus senā latvju fantāzija, it kā baidītos no sacīkstes ar austrumnieku fantāziju. Vai šie nav tie paši krūmi, pa kādiem maldījās Aladins, savu burvja lampu meklēdams? Tie paši ceri, kuru ēnā sapņo kaislīgais austrumnieks tūkstots un vienā naktī?
Un, liekas, visu, ko tur tālumos auda viņa dedzīgā iztēle, pavasaris nolika te vienā rokas mājienā, gan ne tik lielā dažādībā, tomēr tādā pašā pilnībā un kuplumā.
Te sastopams smaržīgais mulsinātājs — jasmīnu cers, ir sarkanais un baltais rožu krūms, tāpat ķekarotais ceriņu puduris, kā arī agrīnais riekstu nesējs un jūsmīgā ieviņa.
Katrs savā vietā, un visi jaukākā saskaņā.
Un it kā dzīvā mīlestība no viena krūma uz otru, no viena cera uz otru stiepjas ziedu pilnās vījotņu stīgas; bet par visiem tālāk — slaidais, lokanais ziemeļu stiprinieks apīnis.
Viņš aptver cieši un mīļi katru no dažnedažādiem krūmiem, it kā gribētu savā laipnībā mazināt bijušās tālā ceļa grūtības, it kā vēlētos savā sirsnībā atvieglināt viņiem šeit sūro, neparasto dzīvi, jo te satiekas austrums un rietums, dienvidus un ziemelis, bet Staburags stāv viņu vidū.
Visu redzamākajā vietā pakrastes augšējā malā aug staltākā un kuplākā liepa Vīgantē. Viņa te ziemeļos mājasmāte un valdniece, tāpēc viņa arī izraudzījusies šo goda vietu.
No sava troņa viņa var pārskatīt visu pakrasti, visus savus lielos un mazos pavalstniekus, visus sīkos un arī resnos apakšniekus.
Tie visi spiestin spiežas pa labi un kreisi pie valdnieces troņa pakāpēm, bet taisni priekšā pašos kāpšļos viņi nedrīkst apmesties: tad jau saburzītos smalkā, tumši zaļā sega, kas viļņu viļņiem stiepjas pār abām milzu pakāpēm lejup uz Daugavas pusi.
Tikai trešajam pakāpienam, kas ir pats stāvākais un cietākais, jo viņš viss ir tīra, balta klints un viņa sākums tieši ūdens malā, — tikai šim pakāpienam pašā augšas maliņā taisni pret liepu drīkst apmesties ziediem bagātākie krūmi.
Viņi izpilda veiklo, smuidro pāžu vietu Staburaga valstī. Tāpēc viņiem brīv tur stāvēt,
Un raugi: pašā liepas virsotnē visusāriākā lapiņā atspīd piepeši spožs, it kā tīrākā zelta stars.
Lapiņa pakustas, pagriežas, un spožais stars tanī pašā acumirklī noslīd lejā ņipro pāžu rociņās.
Sīkās rociņas lokās un ceļas, un stars lido kā migliņas nests aizvien tālāk, aizvien mundrāk, un — re! — viņš pēkšņi paspīd kuplajā avota liepā, bet tikai mirklīti: tad viņš novirpuļo skaidrajā avotā, apsviežas un palēkā spirgtajā ūdenī, un dzidrais vilnītis jau paķēris viņu un nes, līksmodams un no viena akmens uz otru lēkādams lejā, tieši Daugavā.
Un piepeši no platās Daugavas malas atskan kā tūkstošiem saldu skūpstu un nopūtu, un cerību, un mīlestības dvestu čukstu.
Bet maigais stars tad jau tālu Daugavā.
Jautrie vilnīši nes viņu līgodami un diedami tieši nopietnajam Staburagam.
Jo tas jau liepas vakara sveiciens jūsmīgais: «Arlabunakti!», ko staltā valdniece ik vakarus sūta saviem pavalstniekiem: kuplajiem krūmiem, sirmai avota sargātājai, mudrajam Liepavotam, lielajai Daugavai un par visiem vairāk — savam staltajam Staburagam.
Tad no Daugavas dziļās dzelmes paceļas nakts un met pirmo plīvuru pār Vīgantes pakrasti.
Krēsla.
Rietumos debesis deg vienās ugunīs. Drīz viens, drīz otrs stars pārlaižas no turienes pār pakrasti un atspīd tālajos austrumos, zilajā Daugavā un arī pašā pakrastē.
Viss laistās vienās liesmās. Smalki, lokani stari liekas plūstam no zaļo lapiņu maliņām. Viņi izlaužas caur ceru ceriem un kā ūdens viļņi plūst pakrastē no puķītes uz puķīti, no zālītes uz zālīti.
Tas ir pēdējais gaišais saules smaids, lai katrs, kam dusa vajadzīga, redzētu atrast savu atpūtas vietiņu.
Un paskaties, kā visi saprot mājienu!
Mazais putniņš pārlaižas steigšus pār zālaino klajumu un iegrimst kuplajā cerā. Tajā iekustas zariņš un tūliņ otrā cerā cits: zariņi met viens otram mazajām galviņām un samirkšķinās actiņām — viņi priecājas par putniņu, kas tik droši uzticas viņiem.
Gar liepu aizlaižas, smagi dūkdama, pēdējā bitīte. Viņa aizkavējusies bagātajā lejā, kur medus tik daudz, ka žēl viņu pa nakti tur atstāt…
No Daugavas atskan lēna šalkoņa. Tur nemierīgie viļņi vēl tērzē un čalo savā starpā kā pārgalvīgie skolēni, dusā iedami.
Krūmiņi vēlreiz sakustas: viņi ietinas ciešāk savos lapu mētelīšos, jo rietumblāzma sāk jau dzist.
Tad piepeši viss paliek kluss, tik kluss kā zilās debesis …
Šai brīdī pakrastē katra puķīte un kociņš, katrs putniņš un kukainītis skaita savu vakara lūgšanu.
Bet no Daugavas tumšās dzelmes paceļas nakts un met otru plīvuru pār pakrasti.
Vakars.
Dziļš un maigs klusums nolaižas Vīgantes pakrastē.
Debess zila, tik tumši zila un spodra kā nevainīgas meitenes acis.
Mīlīgi smidzinātāju stari laistin laižas no augšienes jaukajā lejā, bet tumšais nakts plīvurs nelaiž tos cauri. Viņi atsitas plīvurā un griežas atpakaļ augstumos; un debess top vēl dzidrāka, vēl dziļāka.
Tad rietumos parādās lielā, spožā vakara zvaigzne. Viņas spēcīgie stari izlaužas nakts šķidrautam cauri un iekrīt Daugavā, Liepavotā un kuplajos ceros.
Un klau: vai tie nav zvaigznes sudraba stari, kas krizdami tik gaiši atskan cerā.
Un raugi: tādas pašas skaņas raisās arī no otrā un trešā pudura un dodas arvien tālāk un tālāk, līdz pat Staburagam …
Nē, tie nav zvaigznes stari — tās ir lakstīgalas, kas mēģina savas balsis.
Balsis trīc vēl klusā vakara gaisā, kā jau mākslinieku balsis liela acumirkļa priekšā. Tāpēc viņas nevar un nevar uzsākt dziesmu, bet vēl aizvien mēģina un mēģina.
Bet, kamēr lakstīgalas gatavojas, no Daugavas malas Vidzemē atskan sirmā pāricēlāja — Lazdas tēva dziesma:
«Pa Daugavas cēlajiem viļņiem Man laiva viegli peld — Nāc, puisīti, droši kāp laivā: Es māku pāri celt.
Nav vērts, ka Vidzemē raudi Un skaties Daugavā; Tik tālāk: ir Kurzemē stalta Aug daža jaunava.
Tu neesi pirmais, kas skumīgs Se stāv pie Daugavas, Kas apraud te cerības, laimi, Kam žēl ir līgavas …
Bet apdomā, puisīt, un rimsties: Vai te kas mūžam stāv? Tik Staburags krastmalā paliek, Bet viln's — te ir, te nav!
Un tagad, mans puisīt, kāp laivā — Redz, cik tā viegli peld, Jo Daugava līgava manim Un palīdz pāri celt.
Kad nespēkā roka reiz pagurs Un airis salauzts kļūs, Pie līgavas mīļajām krūtīm Man salda dusa būs.»
Dziesma beidzas. Aibalss tikai vēl noskan papriekš Kurzemes, tad Vidzemes krastos, un viss paliek atkal kluss.
Arī lakstīgalas vairs nemēģina balsis. Liekas, it kā viņas brīnītos par pārdrošo cilvēku, kas traucē šādu vakaru tik vienkāršām skaņām.
Tad tālu tālu, it kā no pašas mūžības, ceļas lēnām citas — dzidrākas skaņas.
Viņas nāk arvien tuvāk un top ik brīdi spēcīgākas un vingrākas, Klau: jau viņas atskan pie Staburaga, un, gluži it kā šo zīmi vien gaidījusi, visa pakrastē sāk pēkšņi trīcēt un laistīties vienos skaņu viļņos.
Liekas, it kā katrā cerā un katrā zariņā šūpotos pa lakstīgalai — tik brīnum dižani plūst skaņas pār pakrasti un klusajiem laukiem.
Un, tiklīdz viens cers apklust, — sāk otrs: un tā tas iet līdz Staburagam un no Staburaga līdz Liepavotam un atkal atpakaļ vienos viļņos, vienās bezgalīgās skaņās.
Un kāda sparība šinīs dziesmās! Kas par spēku dziļajās oktāvās, kas par dedzību jaukajos trijoļos, kas par jūsmu dzirkstī- gos trilleros!
Tās ir dziesmas, tik straujas kā Daugava, tik skaidras kā Liepavots, tik dziļas kā rāmās debesis un tik dedzīgas sparības pilnas kā cilvēku krūtis, kas vieni stāv dzīves straujumā un vieni tikai zina īsto spēka avotu — savā pašā sirdsskaidrībā.
Lakstīgalas, lakstīgalas! Kādas jums cerību pilnas dziesmas! Cik viņas jums brīvas skaņās — tik brīvas kā jūs paši, drošie dziedātāji!
Un domas — kādas domas, kā debesis tik augstas un plašas, jūs dvešat klausītājā! .. .
Bet nakts paceļas lēnām no Daugavas melnās dzelmes un izpleš savus milzīgos miglas spārnus pār Vidzemi un Kurzemi, un pār visu pasauli.
Nakts.
Lakstīgalas vēl joprojām turpina maigo dziesmu. Tā viļņo vēl brīvāk, vēl dziļāk un straujāk nakts klusumā, it kā tai vajadzētu aizsniegt vistālāko ziemeli, kur stāv augstās ledus pilis un dzīvo cilvēki, kam ledus sirdis tukšajās krūtīs un ledus galvas milzeņu plecos.
Tikai ap pusnakti lakstīgalas apklust.
Viņas apklausās brītiņu, vai sparīgās skaņas sasniegušas mērķi. Tad viņas atkal sāk šūpoties tievajos zariņos, un brīnišķīgās skaņas plūst no jauna pakrastei pāri rāmi dusošos laukos aizvien tālāk un tālāk …
Bet nakts ēnā pakrastes krūmi top vēl pilnīgāki, vēl apaļāki un noslēpumaināki, un liekas, it kā viņu dziļumos slēptos tikpat daudz nevainīgu domu un debešķīgu sapņu, un kaunīgu jūtu kā tiklas jaunavas krūtīs.
No vienas pakrastes malas uz otru, no ceriņa uz ceriņu un no Kurzemes krasta līdz pat Vidzemei stiepjas smalkas, tikko nojaušamas, it kā šķidrautu plēnītes: tā ziedu ceru un puķīšu smaržīgā dvaša, ko viņi izelpo vieglajā vasaras nakts miedziņā.
Vienīgi zvaigznītes neguļ. Veikli kā irbītes viņas pietek viena pēc otras pie lielacainās vakara zvaigznes, noskūpsta to sveicinādamas un tad, vientiesīgi rindiņā nostājušās, klausās savas vadones gudrajās mācībās un stāstos par pasaules pirmajām dienām un lielo zvaigžņu slavas dziesmām.
Un, kamēr zvaigznītes, valodās nogrimušas, mierīgi raugās vadones laipnajās acīs, aiz augstajiem Avotiņu kalniem Vidzemē ceļas lēnām pilnais mēness.
Viņš, kā jau vienmēr, bāls un bēdīgs un lielākās ilgās noraugās skaistuļu pulciņā vakaros, viņš, šis mūžam iemīlējies plānprātiņš!
Piepeši mēness seja atspīd Daugavā, un viņa stari ieplūst kā migliņa pakrastē.
Tai pašā brīdī zvaigznītes pamanījušas mēnesi, un paskaties tikai Daugavā, kā viņas tur lēkā un skraida ap plānprātiņu
mīlētāju, lēkā un smejas un plaukšķina mazajām rociņām, gluži kā vistiņas ķerot.
Daugava šalc lēnām un mierīgi. It kā miegā, dziļi nopūšoties, viņā paceļas liels vilnis un plūst nedzirdamā straujumā uz Staburagu. Pie cietās klints tas sadrūp tūkstošās lāsītēs, un katra lāsīte ietveras mēness starā, un tas pārvēršas skaidrā sudraba kreļļu virknē, kas mirdz un vizuļo gaisā.
Pār Daugavu no augšas, no Liepavota, nāk vēsā pakrastes dvaša. Viņa ceļ un pin dzīvajā sudrabā vieglās kreļļu virknītes krāšņā audā, un drīz vien viss Staburags ietīts vizulīgā segā.
Bet sirmais Staburags dus mierīgi savu mūža miegu un nepriecājas it nemaz par krāšņo, karalisko tērpu.
Liekas, it kā viņš vēl joprojām sapņotu bēdīgo sapni: lielas un smagas asaras rit viena pēc otras pār bālo vaigu un sirmo bārdu …
Jā, arī tev vajag skaidra un brīva gaisa tāpat kā lakstīgalām, lai tavas platās krūtis varētu elpot pilnā spēkā un dižumā, lai tavas tumšās asaras pārvērstos gaišās prieka pērlēs un zibētu mēness gaismā kā dzidrie Liepavota ūdeņi.