— Janci, mīļo Janci! — atskan piepeši klusām un pabailīgi zem kuplākās Vīgantes liepas.
Mēness stari tikko izlaužas caur zemajiem zariem un apspīd rūpju pilno runātāju.
Tas labo roku apķēris savam biedram, kura galva acumirklī atrodas pie runātāja pleca un izturas tik rāmi un klusi, it kā būtu aizmigusi.
Un tomēr Marčs zina, ka tā nav.
Bet uzrunātais neatbild. Paiet brītiņš.
— Janci, brālīt! Iesim nu! — runā atkal tā pati sīkā balstiņa. Šoreiz viņa likās nepacietīgāka un ļoti tuvu raudām, tām raudām, kas pasprūk pilnīgi izsamisušam cilvēkam. Arī sīkā rociņa savelkas stingrāk. Un tas laikam izvilina atbildi.
— Uz kurieni tad? — Jancis jautā kā no miega pamodies.
— Nu, istabā! Vai tad tu neredzi — jau mēness uzlēca, un visi jau būs apgūlušies…
— Bet paklausies tak, Marč, kā lakstīgalas dzied! … — un Jancis nopūšas tik smagi, it kā būtu jāmirst.
Bet Marčs laikam viņu nesaprot.
— Rīt jau viņas dziedās tāpat, un tad atnāksim atkal, — viņš noteic un pieceļas no soliņa, pilnīgi noņēmies atstāt nepaklausīgo Janci viņa liktenim, ja tas arī tagad vēl kavēsies.
Jancis pakustas, it kā gribētu celties, bet acis tam vēl joprojām raugās Daugavā un pakrastē.
Tad gluži negaidot viņš pagriež ātri galvu uz Marča pusi. Jancim liekas, it kā viņš dzirdētu celiņā aiz liepas vieglus, pazīstamus soļus un sieviešu drēbju čabēšanu.
— Lo-te! — atskan skaļi un dzirdami Janča balss.
Soļi top lēnāki un, kā liekas, nogriežas liepas virzienā.
Brītiņu vēlāk aiz liepas parādās slaids stāvs gaišā, vieglā vasaras uzvalkā. Vienkāršs lakatiņš sedz galvu. Lakatiņa stūrīšus jaunava tur zem zoda ar kreiso roku kopā. Mazliet noliekusies, viņa pētīdama uzlūko puisēnus.
— Tiešām! Tu — Lote! Es jau domāju, ka vēl negulēsi! …— Jancis uzgavilē un ar visu nespēku māsai ap kaklu.
— Vai, vai, Janci! Kāds tu nebēdnis! … — māsa saka pavisam necerēti stingri.
Jancis apmulst. Rokas viņam noslīd gar sāniem. It kā brīnīdamies viņš raugās māsas tagad tik nopietnās acīs.
Tad Jancis nolaiž galvu un teic apbēdinātā balsī:
— Kad tu tik zinātu, cik man tur istabā bija garš laiks . . . Un te viss tik jauki! .. .
— Vai tu mammai ar teici? — Lote turpina, bet jau laipnāk.
— Ne-ē! — un Jancis atkal paskatījās augšup. — Bet viņas jau nemaz ar istabā nebija … Un tad — man pavisam nav auksti. Paskaties: mammas lielo lakatu lai paņēmu — tas tik silts! … Un tad man zābaki kājā un vilnainās zeķes . . .
— Bet mamma tak nezina, kur tu tagad esi! Ko gan viņa lai domā? — Un māsas balss skanēja atkal nežēlīgi nopietni.
Jancis pavisam nesaprašanā.
Tad viņš saķēra rnāsu aiz rokas un teica ātri: — Es . . . es… Iesim, māsiņ, iesim istabā!
Bet šai acumirklī aiz liepas parādās jauns, pazems, pilnīgs stāvs. Katrs paliek savā vietā, un arī Marčs no jauna piespiežas pie soliņa. Pakrēslī te viņam liekas pati labākā vieta, lai noskatītos, kā īsti beigsies nopietnais virziens, kas varbūt pavisam necerētā kārtā var arī viņu aizķert.
Un lieta top tiešām aizvien nopietnāka, bet Marčs — nemierīgāks.
— Saki nu, cilvēks! — iesāk pienācēja. — Tas puika jau tīri negudrs ticis! Nevar vēl istabai pāriet un skrien jau pakrastē! Nu vai tas kur redzēts?!
— Mam! … Es jau gribēju drusciņ vien paskatīties, — Jancis teic tikko dzirdami un paskatās bailīgi māsā.
— Nu būtu tak kam nebūt pateicis! Bet kas to dos! Atnāku mājās, skatos — gultiņa tukša. Ienāk papus, prasa: «Kur puika?» Saku — nezinu: laikam būs ārā. Sāk papus bārties, ka laižot vēl slimu bērnu ārā, gan jau atkal sasaldēšoties, un posts būs atkal mājās. Bet kas tad šitādu zvēru var novaldīt! … Ai Janci, Janci! Būtu tu tak drusciņ apdomājis, cik man grūtuma jau tā jānes … Bet tāds jau nu man, lūk, ir tas dēls …
Un, it kā raizēs nogurusi, dārzniece nopūšas grūti un apsēžas uz soliņa zem liepas. Lote arī pieiet un nosēžas tai līdzās.
Tikai Jancis paliek savā vietā. Kā liekas, viņš cīnās ar kādu grūti pārvaramu pretinieku, jo daža smaga nopūta izspiežas, gaiši dzirdama, no mazajām krūtīm.
Tad Jancis lēnām pieiet mātei klāt, uzliek tai rokas uz pleciem un, visā bērna atklātībā acīs raudzīdamies, saka:
— Mam! Es gribēju tikai drusciņ paskatīties, bet paklausies vien, cik skaisti dzied lakstīgalas un kā smaržo ceri un puķītes pakrastē, — nu — un — man aizmirsās …
Bet mamma, kā liekas, dusmojas vēl arvien, jo viņas acis raugās joprojām Janča plecam pāri lejā, kad tā teic:
— Tik vien jau nu arī man miera un prieka, kā kad te atnāku. Tik jau nu ir kā tās lakstīgalas…
— Bet par ko tad tev būtu vēl lielāks prieks, mam?
— Kad man būtu krietns dēls.
Un mamma it kā nejauši ieskatās dēla acīs. Ar to pietiek. Mazās rociņas acumirklī apķērušās ap mātes kaklu, un, vaidziņu mātes mīļam vaigam piespiedis, it kā kaunēdamies par lielīgām domām, Jancis teic klusām, bet sirsnīgi:
— Mam! Es būšu tev labs dēls!
Un pēc brītiņa viņš vēl piebilst:
— Un, kad būšu Pēterburgā gvardu oficieris, es ņemšu arī tevi tur līdzi! …
No pakrastes pār Liepavotu un Daugavas viļņiem plūst salda, mīlīga smarža.
Un bitītes saprot viņu: ātrā līkumā tās nogriežas no saviem taisnajiem gaisa ceļiem un iegrimst pakrastes zaļumā.
Pēc brītiņa viņas atkal paceļas gaisā, un katrai tagad smagu un dārgu mantu pildītas somiņas līdzi. Un bitītes bez atpūtas dodas mājup un atkal atpakaļ: šāda svētība nāk tikai vienu reizi visā garajā gadā Vīgantes pakrastē. Tad nevar rokas klēpī turēt. Un tādēļ Vīgantes pakrastē tagad viss san un dūc, un skan, it kā saldās smaržas apskurbināts: tur zied liepas.
Un, it kā būtu ar bitēm tikko gājis skrieties, Marčs iedrāzās siltumnīcā, kur pašlaik dārznieks.
Dārznieks sēž vecai, apgāztai kastei virsū un, no īsās pīpītes pa brīžam kuplu dūmu uzraudams, — dūmi aiztrencot kaitīgos kukaiņus augiem, kā viņš cieši domā, — izgriež ar mazām šķērītēm sīkās ogas vīna ķekaros, lai lielākām būtu vairāk telpas.
Dārznieks nemaz nemana, kāds negaiss līdz ar aizelsušos Mārču ielido siltumnīcā.
— Pap, pap! Vai die-viņ! Nā-ciet pa-pa-līgā! — Un Marčam aizraujas elpa.
— Hm? — dārznieks atrūc un pagriežas uz puisēna pusi.
— Nāciet, pap! Nāciet tūliņ! — Un Marčs, domāt, vai dvēseli izpūtīs. — Jancis — pakāries! …
Dārzniekam izkrita pīpīte no mutes.
Viņš mēģina gan ar kreiso roku to notvert, bet pīpīte ielido mergās, kur vīnstīgas piesietas, un pazūd aiz platajām lapām. Tikai dūmi un dzirksteles paliek dārznieka iesirmajā bārdā.
— Kas? Ko? — viņš teic, jo mute nu brīva.
— Nu, Jancis!
— Kur tad?
— Nu, pakrastē!
— Puika! Vai tu pie pilna prāta? — un dārznieks uzlec no sava sēdekļa.
— Nudien, nu! — un Marčam gandrīz asaras saspiežas acīs par tādu neticību.
— Iesim, pap! Mīļais pap, iesim tūliņ! — Marčs turpina, vēl vienmēr stipri elsodams. — Paņem virvi līdzi, Jancis teica — citādi jau neies! …
— Jancis — teica?
— Nudien, jā! … Bet nāc tak, pap, nāc nu!
Marčs saķēra dārznieku aiz svārku stūra un gandrīz rautin izrāva no siltumnīcas.
Abi devās teciņus no dārza ārā.
Tāpēc ka virves nebija, dārznieks iemetās, garām skriedams, vāgūzī un pakampa no sienas stiprākos grožus.
Tad tie devās pakrastē, aizvien teciņus, teciņus.
Kad viņi bija jau gandrīz pie ziemas slitas, kas muižas pagalmu atšķir no pakrastes, iznāca kučieris no istabas.
— Skat, skat, nez kur tad nu dārznieks tā diedz? — viņš noteica pie sevis un, mazliet pasmiedamies, iegriezās lēnām zirgu stallī.
Tikmēr Marčs ar dārznieku bija jau noskrējuši no kalna lejā pakrastē.
Dārznieks bija vienmēr uzmanīgi raudzījies apkārt, bet, kad vēl tagad ne kokos, ne krūmos neredzēja dēla karājamies, viņš sāka iet lēnāk un pusbažīgi, pusdusmīgi uzsauca Marčam:
— Bet kur tad tas puika ir?
— Nāc vien šurp! — Marčs atteica un aizgāja pie pašas stāvā krasta malas.
— Janci! — viņš sauca gari lejā. — Vai tu vēl turpat?
— Jā! — atskanēja no apakšas. — Vai virve ir?
— Ir gan, un paps ar.
— Nu tad dodiet tik šurp! . ..
Tagad tikai vēl dārznieks ieskatījās, ka viņi bija nostājušies mazliet augstāk par Liepavotu un ka pašā krasta malā dažas ne visai resnas saknes rēgojās gaisā.
Tā bija kāda pusmūža liepa, kas bija izgāzusies.
Laikam pavasara ūdeņi bija izskalojuši radžu plaisas, un saknes vairs nespēja noturēt sulīgā koka, kura virsotne tagad atradās tā pusceļā starp krasta augšējo malu un Daugavas līmeni.
Jancis, zināms, sēdēja vai nu pašā liepas virsotnē, vai arī kaut kur citur ap to vietu.
— Puika! Vai tu vēl vari noturēties? — dārznieks prasīja bažīgi un piegāja, vēl zemē esošajām saknēm uzmīdams, pašai krasta malai klāt.
Viņš gribēja, malai pārliecies pāri, ieraudzīt Janci, bet saknes un zari neļāva.
— Dod tik virvi šurp! — Jancis atteica.
Dārznieks atritināja grožus un laida galu lejā.
— Nu, vai ir? — viņš jautāja, kad pašam tikai vairs grožu gals palika rokā.
— Ir! Bet pagaidi drusciņ, — Jancis teica un tad pēc brītiņa, — velc nu!
Dārznieks vilka.
Bet arī Marčs nestāvēja dīkā. Tikko grožu galu varēja satvert, viņš ķērās ar tādu dūšu klāt, ka dārzniekam neatlika gandrīz nekā, ko vilkt, jo groži nāca brīnum viegli, tikai šad un tad it kā aizķerdamies.
Tad dārznieks teica: «Tas puika ir gatavais nebēdnis!» — un dusmīgi nospļāvās, jo pār krasta malu neparādījās vis Janča galva, ko arī Marčs bija gaidījis, bet liels klēpis smalku liepas zaru.
Tie bija varen kupli un tik pilni bālgani dzeltenajiem ziediem, ka gandrīz ir lapu nevarēja saredzēt.
Dārznieks izraisīja zarus un nosvieda sāņus. Tad viņš nolaida atkal grožus.
— Bet tā kā nu tu pats nāc augšā! — viņš cieši noteica. — Man nav vis vaļas te niekoties!
— Tūliņ, tūliņ, pap! — Jancis atsaucās. — Man jau te nemaz nav tik slikti: es stāvu klints slieksnī. Tikai zemes birst aiz kakla, kad jūs tur augšā kustināt saknes. Un līdz lejai arī nav necik augsti — būtu nolēcis, ja tikai nebūtu tik asas radzes apakšā. Velc nu!
Šoreiz vilcējiem bija diezgan darba, un viņi strādāja atsper- damies.
Jancis, cik varēja manīt, izturējās ļoti nemierīgi grožu galā. Kā likās, viņš ķepurojās tur rokām un kājām, lai gan citādi bija pavisam kluss.
Beidzot dūšīgie glābēji ieraudzīja Janča galvu — tikai bez cepures, — tad krūtis un beidzot visu Janci.
Viņš bija abām rokām ieķēries grožu galā, bet zobos turēja neliela, ieapaļa, no kārklu klūdziņām pīta kurvīša stīpiņu.
Kurvītis bija līdz pusei piepildīts liepu ziediem.
Drošībā ticis, Jancis palaida grožus vaļā, izņēma stīpiņu no zobiem un sacīja, sviedrus piedurknē noslaucīdams:
— Tā! Nu esmu laimīgi augšā. Paldies par piepalīdzējumu! Cepure nokrita lejā, — viņš pēc brītiņa piebilda, kad manīja, ka papus uzskata viņu tā kā jautādams. — Pēcāk noskriešu gar Liepavotu lejā. Kas nu viņu līdz tam ņems!
Arī dārznieks ar Mārču noslaucīja sviedrus, pie kam pirmais teica:
— Nu, puika! Tagad gan tev vajadzētu krietna pēriena par visām tām bailēm …
— Bet, pap! Man jau nemaz nebija bailes tur apakšā. No iesākuma gan drusciņ — kad liepa sāka svērties lejā, bet… Es domāju, ka šī liepa varēs vēl augt, tāpat kā tas izgāzies bērziņš tur viņā pusē. Vai ne, pap?
— To jau gan redzēs. Bet kāpēc tu kāpi šai šaubīgajā liepā? Vai tad te pakrastē nav diezgan citu? — dārznieks taujāja, grožus salocīdams, aizvien vēl tādā balsī, no kuras Marčs nevarētu īsti noskārst, vai pēriens būs vai nebūs.
Bet Jancis atbildēja gluži mierīgi: — Paskaties, pap, — vai tu tādus zarus tik esi redzējis? Citu tikpat kuplu te pakrastē nemaz vairs nav! Un tad vēl — re — ziedi! No pieciem sešiem sa'ija pilna!
Un Jancis pacēla kādu no izvilktajiem zariem.
— Bet tā ka tu man vairs tādās liepās nekāp! — dārznieks stingri noteica, uzmeta grožus pār roku un aizgāja.
— Un nu, Marč, pie darba! — Jancis teica, liepu zarus klēpī saņemdams un zem kuplās kļavas apsēzdamies. — Bet kur tad tavs kurvītis?
— Laikam būšu treipūzī atstājis, — Marčs atbildēja apskatīdamies.
— Nu, tad palīdzi man!
Marčs arī apsēdās Jancim līdzās un, zariņu paņēmis, sāka plūkt ziedus.
— Neplūc taču ar visiem spārniem! — Jancis pamācīja.
— Par ko? Tad jau iznāk vairāk.
— Vai esi jau kādreiz liepu tēju dzēris?
— Nē-ē.
— Nu, tālab tu arī nezini: no šiem spārniem tēja top gluma un negarda; vajag plūkt tikai ziedus vien! Vai zini, man liepu tēja patīk daudz labāk nekā pirktā. Papam arī, un ar to mēs varot arī labu grasi aiztaupīt, kā paps saka. šitai tāda salda, salda smarža arī ziemā, tāpat kā tagad, un garša tāda — tāda kā medum. 2ēl,. ka tev nav kurvīša līdzi. Nu, nekas: pēc es atkal tev palīdzēšu.
Tā sarunādamies, puisēni turpināja darbu. Kad ziedi bija nošķīti, kurvītis bija pilns.
Puisēni devās kalnā dārznieka istabā. Tur viņi uzbēra ziedus plānā kārtiņā uz avīžu loksnes un nolika uz loga, lai izkalst.
Pēc tam, uzmeklējuši Marča kurvīti, kas tiešām bija ieradies siltumnīcā, viņi devās atkal pakrastē.
Tikai vakarā puisēni pārradās mājās, atkal ar pilniem ziedu kurvjiem.
Visa muiža jau tagad zināja Janča pārgalvīgo kāršanos, bet kučieris teica, visiem dzirdot: «Tam puikam vajag pēriena.»
Tomēr Jancis nedabūja vis viņa.