— Klau, Janci Nu, vai tagad parādīsi?
— Jā. Bet pagaidi drusku: papriekšu jāsacērt malka mammai. — Un Jancis ņēmās dūšīgi tālāk.
Abi puikas atradās skaidienā pie dārznieka istabas.
Marčs bija nostājies Jancim taisni pretim un ar redzamu nepacietību skatījās katrā cirtienā, ko tas visā nopietnībā zvēla platai malkas šķilai.
Cirvis bija neliels un arī neass. Tāpēc darbs gāja visai lēni.
Pēc kādiem desmit cirtieniem Jancis apstājās. Ar kreiso roku zemē nolaisto cirvi saturēdams, viņš ar labo atbīdīja mazo cepurīti pakausī un, sviedrus no pieres slaucīdams, teica:
— Tad ta šodien karsts!
Smagi elpodams, Jancis vēl brītiņu noskatījās izcirstajā robā, it kā vērodams, cik cirtienu vēl vajadzēs. Tad viņš iespļāva rokā, uzlika kreiso kāju šķilai — kā to no tēva bija noskatījies — un, īsu skatienu Marčam uzmetis, sagrāba atkal cirvi.
— Pag, Janci: dod man — es ar pamēģināšu, — Marčs teica un paņēma darba rīku.
Mazliet pasmīnot, Jancis paļāva draugam kāroto.
Tomēr arī Marčam nebija lemts darbu beigt. Pēc neilga brītiņa viņš jau apstājās, kamēr šķilas gali turējās vēl stingri kopā.
Tad Marčs, tāpat kā Jancis, atstūma cepuri pakausī un, sviedrus slaucīdams, teica:
— Jā, šodien ir gan karsts!
Nu Jancis stājās atkal darbā un nobeidza šķilu.
Tad sākās skaldīšana, kurā Jancis mēģināja izsēkt ievērojamiem skaldītājiem vareno «ē-hekl» pakaļ, kas tik labi izdevās, piemēram, papum, kad pagales šķēlās kā skangali vienā cirtienā.
Bet Jancim ne viens, ne otrs neiznāca lāgā. Cirvis skrēja aizvien šķībi, un tikai retumis otrais cirtiens iegadījās gluži pareizi pirmajā vietā, lai gan Jancis sirsnīgi pūlējās un to vēl sirsnīgāki vēlējās.
Beidzot tikpat šķila bija pārvērtusies sīki mazās pagalītēs. Puikas saņēma tās klēpjos, ienesa istabā un tad, cik jaudas, drāzās pakrastē.
Ap Liepavotu puisēni sāka iet lēnāk.
— Bet vai tu, Marč, nevienam nestāstīsi?
— Nē!
— Un nerādīsi ar?
— Nē, Janc!
— Bet ja nu tu mūrnieka Pēterim parādīsi? — Jancis apstājās un uzskatīja stingri savu biedru.
— Nudien nerādīšu, Janc! — Marčs teica svētākā nopietnībā.
Jancis apmierināts devās tālāk; kā likās, uz Mārču varēja palaisties.
— Bet pie pusdienas ar nav brīv par viņiem runāt.
— Labi.
— Un aiztikt arī nav brīv — ne tik kā ar pirkstiņu.
— Tā-ā?
— Nu zināms! — Un Janča acīs atspīdēja atkal neuzticība.
Marčs noģida, ka jautājums bijis nevietā, mazākais, tagad;
tāpēc pasteidzās izlabot:
— Labi, neaiztikšu ar!
— Dvašu ar nav brīv virsū pūst, Marč! Bet, — Jancis apstājās, — ja tu nu viņus izpostīsi?
— Nudien nē, Janc!
— Ne-ē! Labāk tev viņus nerādīšu: tagad gan tu tā domā, bet nezin kā rīt?
— Nudien, jā nudien — nepostīšu!
— Nedievojies, Marč: tas ir grēks! Pietiek, kad godīgi apsola. Bet tu viņus tikpat izpostīsi. Labāk lai paliek! …
Un Jancis pagriezās, it kā gribētu doties mājās.
— Nu redz, kāds tu, Janc: tu jau tik sen apsolījies parādīt un tagad atkal negribi! …
Un Marča balsī skanēja tik daudz sēru un sirsnīgu asaru, ka Jancis atgriezās pret viņu.
— Tad tu apsolies nepostīt?
— Jā nud … Apsolos, jā!
— Tā ka ar turi vārdu! Bet, ja tomēr viņus izpostītu, tad tu neesi vairs man draugs! Tad viss pagalam. Un nu nāc!
Jancis saķēra draugu aiz rokas un veda pašā biezākajā krūmājā.
Gabaliņu spraukušies, viņi nonāca nelielā klajumiņā. Aiz tā viņā pusē bija pats kuplākais ceriņu pudurs.
Kad puisēni bija tam gandrīz klāt, Jancis pagriezās pret Mārču un uzlika roku sev uz mutes. Tas nozīmēja: «Nerunāt!» Marčs palocīja galvu. Tad puisēni palīda zem pudura. Tur Jancis atkal apstājās un rādīja augšup.
Marčs raudzījās nopietnu un rūpju pilnu seju turp, bet nevarēja nekā ieraudzīt.
Viņš elsoja smagi un strauji; viss ģīmītis bija tik dedzīgas ziņkārības pilns, it kā acumirklī vajadzētu kaut kam pavisam neredzētam notikt.
Tad Marčs piepeši iesaucās — un viņa zilajās acīs atspīdēja prieks un līksmība:
— Vai tas tur?
Bet Jancis pakratīja pirkstu, kas nozīmēja: «Klusu!» — un palocīja tikai galvu.
Tad viņš piecēlās, pamāja Marčam darīt tāpat un nolieca sāņus kuplu zaru.
Tagad Marčs varēja pilnīgi redzēt sen kāroto: tas bija mazs, skaisti apaļš putnu perēklītis no dažādām — gan pelēkām, gan zaļganām stīdziņām. Vispārējā krāsa bija tāda vidēja: ne gluži tāda kā lapām, nedz arī pelēka kā ceriņu zariem. Tāpēc Marčs viņu arī nebija varējis tik drīz ieraudzīt. Perēklītim visapkārt it kā zīda karodziņi bija ieaustas smalkas, mīkstas balto tāšu plēnītes.
Marčs pieķērās no visa spēka Janča svārkiem — tā ka tas tikko nepakrita — un uzcēlās pirkstu galos. Mazā sirsniņa pukstēja tik stipri, ka pat Jancis varēja dzirdēt.
Perēklītī dusēja cieši kopā četri mazi putniņi. Acis tiem bija aizvērtas, un likās, it kā viņi dusētu vismaigākajā miegā.
Marčs piebāza degunu gandrīz klāt.
Pēkšņi visi putniņi reizē atplēta brīnum plaši mazos knābīšus un, kakliņus pastiepdami, sniedzās pēc Marča deguna.
— Va-a-i! — brīnumiem pārņemtais Marčs iesaucās.
Bet tajā pašā acumirklī Jancis sagrāba tam aiz apkakles un, galvu noliekdams sāņus, izpūta aizturēto dvašu.
Marčs darīja tāpat.
— Ne tik tuvu! — Jancis teica.
Marčs atkal pacēlās pirkstu galos.
Putniņi dusēja tagad atkal mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis, un Marčs varēja viņus aplūkot, cik patika.
Galvas un knābīši tiem bija pārāk lieli; actiņas aizvērtas; īsto spalvu vēl nebija; to vietā visa miesa bija tā kā smalku vilnu pārklāta.
Jancis lēnām atlaida zaru un deva Marčam zīmi nākt projām.
Noliekušies, tāpat pirkstu galos puisēni līda tālāk.
— Apsēdīsimies, — Jancis teica pa gabaliņu tikko dzirdami.
— Par ko tu runā tik klusu? — Marčs tādā pašā balsī prasīja.
— Perēklīšu tuvumā nedrīkst citādi. Tad izdzirdētu putniņu māte, atskrietu šurp, baidītos un bēdātos, un brēktu . ; .
— Vai, kādi viņi muļķi!
— Tu pats esi muļķis, Marč! Vai domā — viņi nezina, ka te muižā dzīvo mūrnieka Pēteris, kas izposta visus perēklīšus, ko tik atrod?
— Vai tad tēvs viņu par to nesukā?
— Kā nu nesukā? Bet Pēteris tad tikai pasaka: «Gan es tiem stulbajiem atdarīšu!» — un posta un moka mazos putniņus vēl vairāk, it kā putniņi būtu vainīgi! … Paskat, paskat, Marč!
— Kas tas? — Marčs mēģināja piecelties.
— Paliec! Nekusties! Tā žubīte, putniņu māte. Viņa nes bērniem ēst. Re, cik viņa vērīgi skatās uz mums. Sēdi tak tu mierīgs, Marč! Skat, tagad viņa nolaižas uz perēklīša. Re, kā visi saceļ galviņas… Bet, Marč! Redzēsi vien, viņa mūs pamanīs! …
— Vai viņa visus uz reizes baro? — Marčs jautāja, kad žubīte, puisēnus nepamanījusi, atkal aizlaidās.
— Kur nu! Cik tad viņa knābītī var atnest? Vienu tārpiņu. Katrs dabū pa kārtai. Bet… rau, rau, Marč! …
— Un tas?
— Tas tēviņš; arī viņš palīdz mazos barot.
— Nez kā viņš var zināt, kurš jau dabūjis? Tikko taču bija pati žubīte.
— Gan viņi zina. Vai domā, ka viņi nepazīst savus bērnus tāpat kā cilvēki? Un vai tad mamma nenomana jau bez teikšanas, kuram visvairāk gribas ēst! Ahā, pagaidi vien! …
— Bet teic, Janci, — kāpēc putninus nedrīkst nemaz aiztikt?
— Tāpēc, ka to tūliņ pamanītu vinu māte.
— Kā tad?
— Gan jau viņa redzētu: tu būtu vai nu piedūries pērklītim, vai saburzījis spalviņas — gan viņa manītu.
— Nu, kas tad par to?
— Jā — tad viņa zinātu, ka pērklītis uziets, un nākamajā gadā te vairs neapmestos.
— Tā-ā? Vai tad viņi te katru gadu dzīvo?
— Kā tad! šis jau trešais gads; un, ja viņus tikai neviens neaiztiks, nākamgad būs atkal.
Marčs pasmaidīja laimīgs.
— Un kāpēc pie pusdienām nedrīkst putniņus minēt?
— Tāpēc, ka tad viņi atstājot pērklīti un bērniem jānomir- stot badā.
— Vai-ī! Badā! Kāpēc viņi tā dara?
— Nez. Bet tā viņi darot…
Puisēni apklusa, jo žubīte tikko atkal nolaidās uz perēklīša.
«Cik viņa laimīga!» Marčs klusām nodomāja. «Kaut arī es varētu būt tāda žubīte …»
Un tiešām, putniņi perēklītī jau bija tik maziņi un mīļi! …
— Iesim! — Jancis teica, un puisēni piecēlās.