Marčs bija jau pa pusei saģērbies, kad piepeši Jancis ātri un lieliem soļiem sāka doties pret straumi, it kā dzītos kādam pakaļ. Tūliņ arī Marčs izdzirda noslēpumaini apspiestā balsī saucam:
— Marč! Marč! Nāc — nāc — šurp! Mudīgi, mudīgi! Paņem nazi vai žebērkli — bet drīz!
Pirmajā acumirklī Marčs paķēra vareno nazi, bet tad viņam likās, ka labāks būs žebērklis, un viņš nolika nazi atpakaļ.
— Nu, nāc taču drīzāk, Marč! — atskanēja pavisam bargi no Daugavas, un Marčs pavisam apjuka.
Beidzot viņš sagrāba ir nazi, ir žebērkli un devās pie Janča.
Jancis zīmēm rādīja, lai nāk vairāk no lejas, pret straumi; pie tam viņš, galvu nepagrozīdams, skatījās lielākā uzbudinājumā vienā un tai pašā vietā ūdenī, un, kad Marčs stāvēja pašreiz pie Janča muguras, arī viņam gandrīz aizrāvās elpa: nedziļā radzes plaisā gulēja neredzēti liela, pēdas divas vai trīs gara, melna zivs.
— Dod žebērkli! — Jancis teica, uztraukti čukstēdams. — Un uzmanies, kur tā skries!
Marčs pasniedza nazi.
— Vai tad?… Dod tak žebērkli!
Marčs padeva prasīto un nobrīnījās pats, kā tad viņš sniedzis nazi.
Jancis paspēra vēl soli tālāk un, dvašu dziļi ievilcis, spēra no visa spēka zivij virsū.
— Vai aizskrēja? — Jancis prasīja pavisam bailīgi, jo ap žebērkli pajuka dūņas.
— Nē!
Acumirklī Jancis nolaida roku gar žebērkli ūdenī.
— Ir! — viņš gandrīz uzgavilēja un tūliņ arī izcēla no ūdens milzīgu zivi.
Abi puisēni devās malā.
— Bet tad tik vēdzele! — Jancis teica, to patāli no ūdens nolikdams.
— Nu ko tu gan darītu, ja viņa būtu aizbēgusi?
Un Marčs mirdzošām acīm noskatījās varenajā lomā.
— Es nemaz nezinu … — Jancis atteica un sāka ģērbties.
Sākums bija tik labs, ka ne Marčs, ne Jancis nespēja vilinājumam atturēties pretī.
Apģērbušies viņi uzlocīja bikšeles, cik tālu vien varēja, un, rīkus saņēmuši, devās atkal ūdenī.
Lielo vēdzeli uzvēra aukliņā, kam galā piesēja nelielu sprun- gulīti, lai zivs nenokristu.
— Slikti, ka jāiet pa straumei, — Jancis teica.
— Nu?
— Tad mums neskaidrais, sadūņotais ūdens vienmēr priekšā. Bet nekas — gan jau!
Bija arī taisnība. Saule spīdēja tik gaiši, ka pat mazāko zivtiņu varēja saredzēt.
Viņas gāja kā paši jodi pa ūdeni — te bija, te nebija, un, cik Marčs arī nenopūlējās, — nevienas tomēr nevarēja saķert.
Un tās taču bija tik drošas: pašas nāca klāt, kad viņš mierīgi stāvēja, un knibinājās pie kājām.
Bet, tiklīdz Marčs noliecās vai taisījās noliekties, — nozibēja vien: ūdenī atlikās tikai saules stari…
Dūņu arī nebija visai daudz. Tik straujā ūdenī kā pie Vī- gantes viņām nav laika un miera sakrāties. Ja daudz, vienīgi aiz gardiem var piemesties. Bet ir tad viņām var gandrīz cauri redzēt.
Puisēni strādāja dūšīgi: mazākās, vieglākās radzes cēla augšā, un zem lielākajām Jancis pabāza rungu ar plakano galu un kustināja tā brīžam milzīgus akmeņus.
Marčam pie tam aizvien bija jāpilda sarga loma: jāuzmanās, uz kuru pusi dodas iztramdītās vēdzeles.
— Nez par ko viņas neskrien dzelmē un tālu, tālu projām kā raudas un sapaļi? — Marčs ieprasījās.
— Viņas par slinku un par muļķām, — Jancis noteica pasmiedamies, un puisēni, nejuzdami ne izsalkuma, ne noguruma, turpināja pievilcīgo vēdzeļu zveju.