Abi puisēni atstāja Pēteri un izgāja klajumā.
— Nu, Marč, kā tu domā, — Jancis sacīja, sviedrus slaucīdams, — ko tagad ar viņu darīsim?
— Es domāju — atstāsim viņu tepat pa nakti, lai apēd vilki.
— Kāds tu nu atkal, Marč! Te pakrastē tak vilku nemaz nav!
— Nu tad — nosukāsim viņu dūšīgi!
— Nē, Marč, to nedrīkstam: to var tikai viņa tēvs.
— Nu tad — pakārsim viņu! Es uzskriešu kalnā [6] : man tur dikti branga aukla.
— Vai, Marč, tad jau viņš būs pagalam un mūs aizdzīs Sibīrijā!
— Sibīrijā? Vai tā? Tad nu gan nevar. Bet pelnījis viņš to patiešām!
— Jā, bet ko nu ar viņu darīsim? — Jancis bažīgi pēc brītiņa teica.
— Jā — nu es arī nezinu, — Marčs bēdīgi atbildēja.
— Pag, Marč! Es zinu! Izgriezīsim viņam pogas!
— Jā, jā, Janc, nudie'! Izgriezīsim! Un tad viņš vēl dabūs pērienu par to un par putniņu postīšanu ar. Bet vai tev ir nazis?
— Zināms, ka ir!
— Bet tad tik tu esi manīgs puika, Janc! — Un Marčs klusā bijāšanā noskatījās draugā, kamēr tas sameklēja nazi.
Puikas nogāja pie Pētera un stājās darbā.
— Vai dieviņ, vai dieviņ! Palīgā, palīgā, ļautiņi! — Pēteris sāka vaimanāt, ka visa pakrastē skanēja, kad manīja bikšu vīli slābāku topam.
— Nekliedz jel, nekliedz! — Jancis mierināja. — Mēs jau tev tikai pogas izgriezīsim. Cita nekā!
Bet Pēteris nebija nu vairs apmierināms. Vai nu aiz dusmām, vai bailēm par to «citu» viņš pūta atkal vaļā.
— Glābiet, glābiet, mīļie ļautiņi! Nu jau laikam kaus mani! Va-i, v-a-i, v-a-a-i! … — Un Pēteris sāka raudāt.
— Marč! Aizturi viņam muti, lai nebļauj! — Jancis komandēja.
Marčs izpildīja pavēli, un Pēteris kļuva rāms.
Bet tad iekliedzās Marčs gandrīz tikpat stipri, un tūliņ atskanēja tāds troksnis, it kā plaukstas kopā sasitot.
— Ak tu palaidnis! Viņš jau kož! — Marčs asarām acīs sūdzējās: — Gandrīz nokoda pirkstu!
— Nu, kam tad bāz pirkstu mutē? — Jancis teica. — Turi, ka nevar iekost.
— Jā, — arī Pēteris šņāca, — kam tad tu degunu spied cieti …
Pa tam Jancis ar darbu bija galā. Pogu starpā atradās arī bikšu sprādze. Un lences arī viņš bija atārdījis.
— Nu, — Jancis pusnopietni, pusjokodams sacīja, visu krājumu Pētera kabatā bērdams, — tagad nobučo savai mātei roku, lai iešuj atkal pogas, un palūdz, lai tevi arī krietni nosukā. Par ko — pats jau zini!
— Bet pag tik, — Pēteris spītīgi atteica. — Redzēsim, redzēsim — vai arī tev kāds nepaģērēs ādu: gan pateikšu tēvam.
— Saki vien, saki! Vai domā, ka man bail? Bet, ja neteiksi, tad pats pasacīšu, un tad redzēsim, kam būs taisnība.
Šādi runādams, Jancis atraisīja Pēterim rokas un nosacīja: — Kājas pats vari atraisīt. Bet tagad, — un Jancis runāja varen sparīgi, — sargies putniņus postīt! Ja vēl tikai reizi to darīsi, izstāstīšu visiem citiem bērniem, kā tev šodien gāja, un tad tik redzēsi, kas būs par smiekliem, bet tev — tāds kauns!
Pēc tam abi puisēni paņēma savus medību rīkus un atstāja nosodīto vienu.
Tas, cik ātri varēdams, atraisīja auklas, uzlēca kājās un, bikšeles kā nekā saturēdams, lai nebruktu zemē, saslējās visā augumā.
— Bet pagaidi tu man, velnēns tāds! — Pēteris kliedza, labo dūri augstu pacēlis, pie kam acis raudzījās nevaldāmā spītībā caur zaļajiem krūmiem. — Gan tu mani pieminēsi!
Tad Pēteris metās uz muižas pusi biezoknī un nozuda.
Bet Jancis ar Mārču sāka atkal medīt lāčus un vilkus, un lūšus.