Vīganfes muižā, kuras robežās atradās Staburags, jau pirms Jurģiem bija savāds uztraukums.
Lieta pati par sevi nebija it nebūt svarīga; nebija tajā, kā Jurģos dažkārt pagadās, arī nekā bēdīga; bet par viņu tomēr prātoja un runāja visā muižā liels un mazs, tāpēc ka tā bija iik jocīgi savāda.
Muižas pārvaldnieka kundzei jeb cienmāfei bija ienācis prātā uzlabot vai paplašināt muižas putnkopību.
Pret nodomu pašu necēlās it nekādi iebildumi; drīzāk otrādi — bija jābrīnās, ka šīs prātīgās domas nebija radušās jau daudz agrāk: uz tām taču katru dienu vedināja Vīgantes plašie, dzidrie dīķi, kuros ūdens nekad neizsīka, pat nenokritās vissausākajā laikā, kaut gan tie gulēja augstu, augstu krastā pār Daugavas līmeni, jo tos pastāvīgi pildīja un vēl tagad pilda redzamie un arī neredzamie avoti, kādu muižas apvidū liels daudzums.
Bet zosīm un pīlēm, kas cauru dienu, vardulēnus un pīkstu- ļus tvarstīdamas, plunčojas pa ūdeni, un vistām, kas mūžam kašņājas pa sētmalēm, pieņemt un algot vēl īpašu kopēju — tas bija taču pavisam kas nedzirdēts!
Kādas tad šiem dzīvniekiem kopšanas vajag? Vai tad vistas jāpeldina un jāsukā kā zirgi? Un zosis vai pīles jābaro un jāslauc kā govis?
Vai tad nedaudzās graudu saujas, ko klētniece katru rītu un vakaru paber vistām un zvirbuļiem, viņa arī turpmāk nevar pabērt kā līdz šim? Un kuros nātru puduros tās pāris olas, ko tā šad un tad aiznes cienmātei, meklējamas un atrodamas, to tak klētniece arī vislabāk zina! Kam tad tur vajadzīgs vēl sevišķs cilvēks?
Un tagad tādam nieka darbam ar paša lielkunga ziņu un piekrišanu grib pieņemt veselu pieaugušu vai pat — pusotra cilvēka!
Tā taču tāda aplamība, kurai prātīgs cilvēks bez kodīgas jautrības nemaz netiek garām.
Arī dārznieka nelielais dēlēns Jancis bija, protams, ne vienu reizi vien par cienmātes savādo iedomu dažu kodīgu piezīmi un prātojumu dzirdējis. Bet viņam pašam — sevišķi par gaidāmo puscilvēku — bija savas īpašas domas un nodomi, un tāpēc viņš pašos Jurģos diezgan agri no rīta stāvēja kungu mājas kalpoņu istabā pie gultas, kur atradās Marčs, — tā sauca nepazīstamo puscilvēku, — un prasīja tam:
— Vai tu biji jau pie Liepavota?
Nav atbildes.
— Vai, kāds tu muļķis! Nāc — parādīšu!
— Ā!? — Tā bija pirmā skaņa, kas parādījās starp paplaši atvērtām lūpām un zobiem, zem zilajām, tādām sapņaini zilām Marča acīm.
Viņš sēdēja nelielā, šaurā mātes gultiņā, kājas pār malu nolaidis. Sega bija mazliet saburzīta: laikam puika pirmāk bija vāļājies gultiņā. Kājas stāvēja tagad mierā, nešūpojās vairs uz vienu un otru pusi. Likās, it kā arī viņas ne bez iemesla piedalītos svarīgā jautājuma izšķiršanā, ko, pēc plānā un garā deguna spriežot, — deguns pēkšņi bija pilnīgi mierā: no viņa nedzirdēja vairs vienmuļīgās, gari stieptās skaņas, kas ceļas, dvašu sevišķā nopietnībā iekšā velkot, ko Marčs aizvien labprāt un bieži darīja, — tātad, pēc deguna spriežot, jautājumu Marčs izšķīra galvā, līdz bezgalībai sajukušā galvā.
Marčam bija gaiši, gandrīz pavisam balti mati. Pasaulē nav vēl izgudrots rīks, kas šajos matos varētu nodibināt pareizu kārtību. Suseklim gan viņi zem mātes rūpīgās rokas paklausīja, bet tikai īsu brītiņu. Tad viņi atkal gluži paši no sevis savijās un sakrustojās kā saules stari Liepavotā. Tie bija taisni mati, taisni kā ideālā līnija, bet stūrgalvīgi — paši no sevis vien.
— Nu, uzliec cepuri! Iesim!
— A! Cepuri?
Tātad divas skaņas un viens vesels vārds!
Marčs bija piecēlies un raudzījās, kā likās, uzmanīgi istabā apkārt. Tad viņš negaidot metās plaudeniski gultā.
— Bet, Marč! Tu tak neiesi atkal gulēt?
Šobrīd atbildei neatsaucās nekāda saprotama skaņa. No smagās Marča tušanas spriežot, bija jādomā, ka Marčs patiešām negrib vairs gulēt, bet pašlaik strādā kādu viņa spēkiem nepiemērotu, ļoti grūtu darbu.
— Ir! — atskanēja priecīgi no gultas, un, pirms otrs puisēns paspēja ievaicāties: «Kas ir?» — Marčs jau izvilka, smagi pēdējo reizi notusdams, no aizgultes saburzītu, putekļainu cepurīti un uzbāza galvā.
Viss tas Marčam bija maksājis neaprakstāmi daudz pūļu, jo, kad viņš pēdīgi, uzmanīgi no gultas izrāpies, stāvēja Janča priekšā, lielīgi to uzlūkodams, viņa deguns strādāja kā kalēja plēšas.
Abi puisēni izgāja no meitu istabas lielajā virtuvē, kur stāvēja divas milzīgas ūdens balvas. Pie jaunākās Marčs palika stāvot.
— Nu nāc tak! — puserrīgi, pusbēdīgi iesaucās Jancis.
— Man gribas dzert, — atskanēja raudulīgi Marča balss.
Viņš pats raudzījās gandrīz izsamisis lielajā ķipī, kas balvā
bija aizpeldējis otrā malā.
Marčs mēģināja, bet nevarēja ar īso rociņu lielo ķipi aizsniegt, un, lai gan balva bija gandrīz līdz malām pilna, viņam tomēr neiekrita nekas prātīgāks galvā kā vienīgi noraudzīties dusmīgi ietiepīgā ķipī un raudulīgi ērmotā Jancī.
Un Jancis bija pilnīgi izpelnījies tādu skatienu. Marčam nesaprotamā ātrumā viņš bija sagrābis tā svārku stērbeli un rāva izslāpušo puiku kā negudrs uz durvju pusi, stingrā pavēlētāja balsī runādams:
— Lai stāv! Sitas — upītes ūdens. Nodzersies avotā: tur daudz labāks ūdens. Nāc nu tak reizi!
Marčs nebija vēl pilnīgi skaidrībā par jautājumu, kā viens ūdens var būt labāks par otru, — kad jau atradās pagalmā.
Puisēni nogriezās pa labi un gāja pa vārtiņiem no kalna lejā uz Daugavas malu.
— Skaties — tā tur balkona priekšā ir bumbernīca, — Jancis stāstīja, uz labo pusi rādīdams. — Mans paps saka, ka visā Kurzemē neesot otras tik labas, un Vīgantē arī nav otras tādas. Tikai slikti — bumbierus nevar dabūt: pie loga vienmēr sēž vecā freilene — tā redz. Vakaros viņa pati salasa visus un no rītiem atkal. Traukt nedrīkst. Paps saka, ka tad laužot zarus un par tiem esot vairāk skādes kā par bumbieriem. Bet. ..
— Kas tas paps tāds ir? — Marčs ievaicājās un, atbildi gaidot, jau priekšlaikus ieplēta muti.
— Paps? — Jancis atkārtoja, noraudzīdamies platām acīm Marčā, kas tik vienkāršas lietas nesaprata.
— Paps? … Paps ir — mans paps! Nu, dārznieks …
— Ā ! …
Un puisēni gāja tālāk.
— Redz, — Jancis atkal uzsāka, — tas tur, zemē ieraktais, ir led'spagrabs, un lielais krūms pagraba priekšā ir rožu krūms.
— Bet viņš jau no mūra, — Marčs iebilda, laikam par pagrabu domādams.
— Nu jā! Viņā glabā tikai ledu.
— Tā jau dīķī diezgan!
— Bet vasarā? — Jancis lielīgi ievaicājās.
Marčs aizmirsa šoreiz parasto «A!».
Laikam viņš apbrīnoja sava ceļa biedra stingro domu gaitu.
Var arī būt, ka Marčs klusumā šaubījās par jaunā drauga nolūka krietnumu. Mazākais, viņa skats tā nemierīgi pārlaidās Janča pakausim un mugurai, it kā vaicātu: «Kam tad vasarā ledus?»
Bet Jancim, redzams, bija bezjūtīga mugura. Viņš trieca jau par citu.
— Tur augšā pie slitas [1] tas kuplais, lielais koks. Tu tak redzi? — Jancis teica, kad Marčs, vēl aizvien par ledu domādams, skatījās ne uz labo pusi, kur Jancis rādīja, bet tiešām pēdējā acīs. — Tā ir liepa. Tur stāv lielgabali. Lielskungs liek ar viņiem šaut, kad Rīgas kungi brauc pa Daugavu. Viņos — pie tam Jancis domāja par lielgabaliem — paps ieber pa trīs lielām šņabja glāzītēm pulvera. Tad ta rīb! Es turu vienmēr ausis ciet — bail! Kad attaisu, dārd vēl visi krasti. Nezinu, kā tiem Rīgas kungiem laivās nav bail, ka krasti neuzbrūk? Paps gan saka, ka tur nedārdot krasti, bet atbalss . ..
Te Jancis apstājās. Viņš nemaz nebija manījis, ka lielu gabalu iet viens pats.
Marčs stāvēja puskalniņā, uz liepas pusi pagriezies, un domāja vai nu par stalto koku, vai arī par divi pēdas gariem lielgabaliem, kurus, lai arī no tāda maza attāluma, tomēr vajadzēja ieraudzīt, bet tas Marčam negribēja nemaz izdoties.
Pašlaik viņš gribēja uzmest vieglajam draugam galīgi šaubīgu skatienu un doties atpakaļ virtuvē — jau viņš tā pa druskai griezās uz Janča pusi, kad negaidīts, stiprs rāviens aiz svārku stērbeles sāka neparasti ātri kustināt Marča kājas.
Viņam gan vēl likās, ka divas citas kājiņas sitas rakstā pret apaļiem celiņa kāpšļiem; bet tad viņš dzirdēja tik jautrus un skaļus smieklus un sāka arī pats smieties.
— Un nu esam pakrastē! — Jancis elsdams iesaucās.
Svārku stērbeli viņš vēl vienmēr turēja rokā, it kā baidītos,
ka tikai Marčs atkal nesāk ilgoties pēc virtuves un mātes gultiņas.
Bet Marčs tikai elsoja. No acu spožuma spriežot, mazais skrējiens bija iedevis Marčam jaunu dzīvību ne vien krūtīs, bet arī galvā.
— Kurp tad šitas celiņš aiziet? — viņš piepeši iejautājās, kad abi ceļinieki bija nonākuši līdz vietai, kur no taisnā atdalījās labajā pusē glīti uzkopts otrs celiņš.
— Tas aiziet gar lustūzi pa Daugavas malu augšup gar brūzi, mūsu dārzu — tad ta tur plūmju! — pār upīti gar apsēm un pirti uz ceļagalu un dzirnavupīti, — Jancis trieca vaļā, nemaz neapdomādams, ka no šāda stāsta Marčam maz labuma: tā domas bija aizmetušās «lustūzī».
— Kas tas tāds? — Marčs prasīja.
— Kas — tāds?
— Nu — lustūzis!
— Bet esi tu gan muļķis! Tu nezini, kas lustūzis! Nu paskaties caur krūmiem! Vai redzi baltos stabus ar apaļo jumtiņu virsū? Gar stabiem soli. Nu, tas ir lustūzis! Kur tad tu dzīvoji līdz šim? — Jancis jautāja visā nopietnībā, jo nekādi nevarēja saprast Marča neapķērību.
— Sarkanmuižā.
— Kur muižas graudnieki dzīvo?
— Nu jā!
— Ko tu tur darīji?
— Es? Nekā — skraidelēju. Vasarā skrēju lieliem puikām ganos līdzi vai arī mātei darbos.
— Un tēvs?
— Tēvs?
— Nu jā! Vai tev tēvs nelika nekā darīt?
— Man nav nemaz tēva.
— A … tad tev tēvs miris, — Jancis bēdīgi noteica. — Vai tev viņa ar žēl?
— 2ēl?… Jā, žēl gan: citiem ir, man nav …
Jancis jau gaidīja asaru strāvu un arī pats sagatavojās kādu nobirdināt; bet piepeši Marča sapņainās acīs atspīdēja nevis asaras, bet tāds kā jautrības un drošības stars, kad turpināja:
— Bet māte teic, ka man tēva pavisam neesot bijis … Citi gan saka — mans tēvs rokot Amerikā zeltu … Gan jau māte labāk zinās.
— Un ziemu tevi gan laikam māte māca ābeci?
— Ābeci? Nē-ē! Es vēl esmu mazs.
— Cik tad tev gadu?
— Es nezinu. Māte teic, ka seši.
— Man septiņi! — Jancis lielīgi noteica, priecādamies, ka viņš vecākais, kam turpmāk kā tādam daudzās lietās būs pirmā roka.
— Es jau lasu bībelstāstus — par ķēniņu Zaulu. Un redz, sitas te arī ir lustūzis, — Jancis pabeidza, rādīdams Marčam ar kreiso roku renesanses stilā celto «lustūzi» ar garu kārti galā.
— Tur uzvelk skaistu karogu, kad lielkungam viesi.
Tā triekdami, puisēni bija nonākuši līdz vietai, kur sākās no- eja pie Liepavota.