Tālāk dūlētāji gāja labu brīdi klusēdami. Katrs nodarbojās ar savām cerībām un domām. Bet par visiem vairāk strādāja Jancis. Plati ieplestām acīm kā ērglēns viņš raudzījās apkārt, novērodams visu, ko vien varēja saredzēt.
Celiņš stiepās līkumu līkumiem gar paša krasta augšu. Neskaitāmas reizes Jancis te jau bija dzinis lāčus un lūšus; te viņš pazina katru krūmu un koku. Un tomēr — cik savāds viss bija tagad, nakts krēslā! Tiešām, ja Jancis nezinātu gluži skaidri, ka šī ir tā pati senā tecina, viņš nepazītu tās tagad.
Tanīs vietās, kur tecina piegāja krasta malai gluži klāt, kur pa koku un krūmu starpu, kas tāli pārkārušies malai, varēja redzēt apakšā pie pašām mājām Daugavas gludos viļņus līdz ar zvaigžņu dzirkstelītēm, — cik tur dīvaini un cieši likās saauguši sakrustotie zari un lapas! Un Jancim tā piepeši iegribējās mesties šinī samargotā audumā un tiešām tā no visas sirds izšūpoties lokanajos zaros. Nez kāpēc dienā šīs vietas likās bīstamas?
Un tad slaidās lazdas, kas vietvietām pavisam pārliekušās pār teciņu, — kas par līdzenu, slaidu, apaļu jumtu iznāca no viņām! Un cik patīkami soļot pa šo savādo, pašas dabas taisīto siltumnīcu!
Nē, dienā te nemaz tā nebija!
Un beidzot — kuplie, tumšēnainie krūmi! Kādi viņi tagad ■dīvaini… mīklaini — tik apbrīnojami mierīgi, tik klusi! …
Visādā ziņā kairam no viņiem savs noslēpums. Viņi tikai neparko negrib to rādīt! Un Jancis saņem visus spēkus, lai kaut ar varu ieskatītos noslēpumainajā ēnā.
Droši vien tur aiz katra krūma aizslēpies kāds no gariem, kas jau Aladinam kalpoja. Varbūt arī kāds cits, tam līdzīgs. Droši vien viņi stāv tur tagad tik klusi vienīgi tāpēc, ka papus, Marčs un Jancis iet garām. Bet, tiklīdz viņi būs projām, katrs nāks lēnām un uzmanīgi no slēptuves ārā, apskatīsies visapkārt un tad laidīsies atkal bezbēdīgi un pārgalvīgi no viena krūma otrā kā lielie tauriņi, lēkās un smiesies par to, ka Jancis viņus tomēr nav ieraudzījis, un — un …
— Kuš! Pag! — Jancim paspruka piepeši.
Puisēni apstājās pēkšņi, it kā belzienu pa pieri dabūjuši.
Drošības dēļ Jancis sagrāba Marča roku augšpus elkonim. Krūmos kaut kas iečabējās. Tad tuvāk, aizvien tuvāk un tagad pie pašām puisēnu kājām …
Jancim aizsitās elpa. Marčam atvērās mute. Abi stāvēja kā sastinguši.
Teciņā novēlās liels, melns kamols un ritinājās viegli puikām tuvāk.
Kad tas bija pa ķērienam, Jancis noliecās žigli un mēģināja to satvert.
Bet tikpat žigli viņš atrāva atkal roku, un visas jaukās ainas, kas nežēlīgā ātrumā bija rādījušās Jancim viena pēc otras īsajā brītiņā, izputēja vienā rāvienā līdz ar noburtiem vadātāju kamoliem un visām citām tamlīdzīgām lietām.
— Ak tu ķēms! — Jancis teica errīgi un nospļāvās. — Tas jau tikai ezis!
— Ezis? — Marčs atkārtoja un grāba nepazīstamo kustoni, bet tūliņ pat atrāva roku, it kā karstām oglēm piedūries.
— Ak tu pagāns! Viņš jau dur! — Marčs iesaucās pavisam pārsteigts.
Ezis, zināms, bija apstājies, sarāvies, un panesa mierīgā prātā, straujos spriedumus. Ko gan viņš citu lai darītu?
Bet īsti šī vienaldzība kaitināja Mārču. Viņš jau pacēla pavisam ļaunā nolūkā baso kāju, bet, par laimi, apdomājās vēl īstā laikā un nolika kāju atkal savā vietā.
— Tam gan laikam nevar nekā padarīt? — viņš noteica un paskatījās uz Janča pusi.
— Zināms — nekā! Tam adatas tikpat asas kā skroderim. Lai stāv!
Puikas laidās teciņus tālāk. Skalu kūlis vien nobrakšķēja, krūmos aizķerdamies.
Tikai pēc krietna brīža viņi panāca dārznieku, abi stipri elsodami. Jancim gāja visskaļāk. To viņš arī pats manīja un pūlējās tālab visā nopietnībā saturēties vajadzīgās robežās. Bet ikreiz šāda mēģinājuma sākumā viņam likās, ka nepārspējama vara laužas krūtīs, un tad Jancis pūta atkal vēl skaļāk vaļā.
Šādos moku pilnos brīžos viņš aizvien paskatījās stipri bažīgi uz tēva pusi.
Jancim bija bail sakaitināt papu, kas tik veikli un klusu gāja pa priekšu, it kā kājas nepiedurtos nemaz zemei, un kas tik daudzas reizes viņam jau bija atkārtojis augstāko zvejnieka bausli: netrokšņot, izdarīt visu klusām un ātri, jo citādi — loms vējā!
Tāpēc Jancis tagad bija pavisam nelaimīgs.
Tomēr ar laiku krūtis kļuva mierīgākas un līdz ar to arī sirds vieglāka.
Pēc brīža Jancis jau bija pilnīgi atdabūjis pirmatnējo dūšu. Viņš pietecēja tēvam līdzās un ieveda arī veco kārdināšanā.
— Pap! — Jancis teica, zināms, pēc iespējas klusām.
— Hm? — uzrunātais atsaucās tāpat noslēpumainā balsī.
— Nez kāpēc, pap, te pakrastē dažās vietās gaiss tik silts, tik silts kā sasildīts? Redz, tagad pat — kur ejam. Un citur — uzpūš kā no ledus pagraba.
— Tā jau aizvien mežos, — dārznieks noteica, pīpīti no mutes izņemdams un pelnus kratīdams. — No kam tas nāk — to gan laikam tikai mācīti vīri zinās, kas visu mūžu nodarbojas ar dabas pētīšanu un izdibināšanu. Kad iesi skolā, varbūt skolotājs paskaidros. Manā laikā par tādām lietām vēl nemaz nerunāja. Labi, ja iemācīja rakstīt, lasīt, drusku rēķināt, galvas gabalus …
— Pap, vai es arī varētu tikt par mācītu vīru? — un Janča balss skanēja daudz stiprāk par noteikto mēru, bet neviens, arī viņš pats, to neievēroja.
Dārznieks paskatījās puisēnā.
— Ai dēls, tas tev būs grūti, gaužām grūti! Skolas maksā brīnum lielu naudu.
— Bet tev tak, pap, ir nauda?
Dārznieks pasmējās bēdīgi.
— Tās naudas, dēls, nepietiktu ir vienam gadam. Cik tad nu mēs, nabaga ļaudis, viņas varam sapelnīt?
— Bet tev tak, pap, lielskungs maksā simt rubļu gadā.
— Maksā gan, maksā; bet vai tad to visu var nolikt pie malas? Redz — tev pašam ziemu vajadzēs zābaku, jaunas cepures; tāpat mammai, man pašam arī vajag šo un to. Cik tad nu viņas paliek gada galā? Tā redz, dēls, ar peļņu.
Bet tagad jau citādi laiki! Tagad tak katrs var iet skolā un mācīties, cik grib. Un man … kā man gribējās mācīties! Caurām naktīm būtu sēdējis pie grāmatām. Bet vai nu mums to ļāva! Otru ziemu atbrauca prāvests — bijām gabalu divdesmit skolā — mūs pārraudzīt, pārklaušināt. Savilkām dubultas līnijas, norakstījām, ko nu skolotājs ierādīja, izdzēsām atkal līnijas ar gumiju. Ierauga prāvests — nu, viss glīti, smuki, taisni norakstīts! «Bez līnijām — tik labi jau māk rakstīt! Māk visu atbildēt! Tie jau pārmācīti! Jau par daudz! Ejta mājās: jums diezgan! …»
Būtu kaut jel vienu no citām valodām iemācījuši — kur tad es nebūtu varējis tikt! Tad būtu visi ceļi vaļā. Bet kurp nu iesi, kad esi kā mēms? . . .
Skolas, skolas vajag ikkatram, kas grib tikt uz priekšu! Kas gan šos laikos cilvēks bez skolas? Gluži kā koks bez dzīvības!
Mācīties vajag, dēls, mācīties! Un par turpmāko nebēdā daudz: būs vērīgs prāts, būsi pats uzcītīgs — gan tad ir dievs tevi neatstās! …
Jancis nedzirdēja šos vārdus pirmoreiz. Tomēr arī tagad vēl viņš nespēja tos pilnīgi saprast. Bet, kad papus tik svinīgi, tik sirsnīgi runāja, — tur katrā ziņā vajadzēja daudz patiesības būt. Un Jancis nogrima domās.
Kad pēc tam apskatījās, celiņš gāja stipri lejup; tad sagriezās pēkšņi uz labo pusi, un dūlētāji stāvēja pašā ūdens malā pāris simt soļus augšpus Staburagam.
Stalto klinti nevarēja gaiši saredzēt. Viņas vietā manīja caur iezilgano nakts krēslu tikai bālu, milzīgu strīpu krastā.
Mēness šonakt bija nozudis. Kā jau vienmēr savas jaunības dienās, viņš laikam lakstojās ap saules meitām; un tādās reizēs aizvien aizmirstas vecie draugi, lai viņi arī būtu jo mīļi.
Papus izvilka no kūļa trīs vai četrus skalus, uzrāva sērkociņus un iededzināja skalus. Pie tiem Jancis aizdedzināja arī savus. Tad katrs gāja savā darbā.
Dārznieks iebrida labi dziļi Daugavā un, krustām šķērsām lēni pret straumi iedams, meklēja un dūra zivis.
Puisēni palika malā. Tāpat lēnām augšup brizdami, viņi ķēra no slēptuvēm izlīdušos vēžus, kas lielām, garām acīm gluži apmulsuši skatījās vienīgi spodri nejaušā liesmā un nemaz nemanīja čaklos pirkstiņus, kas sagrāba viņus brīžam aiz garajām ūsām, brīžam aiz lielajām kājām un iemeta dziļajā kulē.
Katrs jaunpienācējs bija brīnum pikts par šādu necerētu lietas virzienu un bruka tālab, zināms, tuvākajam kaimiņam tūliņ virsū. Iesākās nežēlīga grūstīšanās un knaibīšanās; un īsā laikā sagūstīto starpā atradās jau tādi, kam bija vairs tikai viena vienīga staltā ūsa.
Dažs nepaspēja ne apskatīties, kad jau juta savā varā vairs tikai septiņas kājas. Bet, taisnību sakot, vēžu starpā šādi trūkumi nav neķāds negods: viņiem taču viss ataug; tātad arī gods.
Kā redzams, Marčam bija pilnīgas tiesības nepiegriezt vēžu savstarpējām attiecībām nekādas vērības. Un tā viņš arī darīja: laida tikai vienmēr jaunus un jaunus klāt. Bet maisiņš netika vis tik drīzi pilns, kā Jancis bija pareģojis.
Mazās zivtiņas, kas, tāpat kā vēži, apmulsušas lūkojās ugunī, Marčs tikai patramdīja.
— Pag, pag! Stāvi vien, stāvi! — viņš teica. — Dalaidīšu vēžiem — gan tad redzēsi! — Un zivtiņas tad arī muka, ka nozibēja vien!
Kad skali bija izdeguši, papus aizvien paklusām iesaucās: «Puika!»
Tad Jancis tūliņ zināja, kas jādara, un steidzās ar kūli turp.
Pie tam viņš katru reizi ieprasījās: «Nu, pap! Vai daudzi ir?»
Tad dārznieks, jaunus skalus aizdedzinādams, aizvien atbildēja lēnām, nesteigdamies: «Nu, kādas pāris — tādas kā siļ- ķītes jau ir …»
Pēc tam Jancis saņēma lomu, ko līdz tam dārznieks uzglabāja savās svārku kulēs. Brīžam gaidīto siļķīšu vietā parādījās divas vai trīs mārciņas smaga zivs. Tad Jancis nevarēja nociesties, neaizstāvējis nievāto:
— Bet, pap! Tā jau varena līdaka!
— Nu, šitā jau gan tāda brangāka pagadījusies, — papus tad aizvien redzamā labpatikā atbildēja un sāka atkal pēc citām skatīties.
Sākumā Jancis ar Mārču gāja vienrokus, t. i., Jancis rādīja uguni un Marčs ķēra vēžus. Bet tad Jancim sāka rasties neuzticības domas. Tās kļuva ar katru brīdi lielākas, un pēdīgi viņš bieži sāka skatīties uz papus pusi — Jancim taču arī bija žebērklis.
Marčs nemanīja nekā no Janča domām. Viņš ņēmās tikai ap vēžiem un bija pilnīgi pārliecināts, ka arī Jancis priecājas par viņa veiklību, jo gandrīz neviens vēzis vēl nebija paspējis izmukt.
Bet Jancim bija pavisam citas domas prātā.
Kādreiz, atkal uz Vidzemes pusi paskatīdamies, Jancis pamanīja, ka papus rīkojas pavisam savādi: paslēpj uguni aiz muguras, sper soli uz priekšu, pagriež uguni, paskatās un atkal paslēpj to.
Žebērklis pacelts, katru acumirkli gatavs duršanai. Tur vajag būt kaut kam svarīgam.
Jancis atdod uguni biedram un dodas pie papus.
Tikko puika paspēris nedaudz soļu, kad dārznieks, labi notēmējis, sper ar žebērkli no visa spēka ūdenī. Tajā pašā brīdī atskan pazīstamais: «Puika!» — un Jancis ir papum līdzās.
— Paraugi, vai ir! — tas teic, un Jancim liekas, ka papus nerunā vairs tik mierīgi kā par siļķītēm.
Piedurkni neatlocījis — nav vaļas, — Jancis laiž roku gar žebērkļa kātu ūdenī.
— Ir, pap! … Bet — bet…
— Nu?
— Bet — tad — tik — līdaka! Turi, pap, turi! Kad tik nepa-sprūkl Nevar nemaz sa-tvert — iet kā pat…
— Saņem aiz žaunām, Janc! Citur nenoturēsi, — dārznieks uztrauktā balsī saka, no visa spēka piespiezdams žebērkļa kātu, kas stipri trīc, zivij šurp un turp svaidoties.
— Pag, pag drusciņ — tūliņ būs! — Jancis, nopietni ņem- damies, saka. — Nu!
Dārznieks ceļ žebērkli, un ūdens virsū parādās liela, plata līdaka, mārciņas desmit smaga. Jancis tikko viņu var noturēt.
— Nē… Bet tad tik mums šovakar laime! — viņš saka, zivi abām rokām ap žaunām turēdams. — Pap! Tu gan laikam arī tādas nemaz necerēji?
— He — he! — dārznieks paklusām iesmejas. — Tādu zvēru ne ik dienas var noķert — tās brīnum manīgas! Tikko šī pati neaizmuka. Bet saturi tikai dūšīgi, ka nepasprūk!
Un no prieka dārznieks tūliņ uztaisa kaļķi, kamēr Jancis ielaiž smago zivi laimīgi kulītē.
Maisiņš uzreiz pilns.