No šā brīža Jancim radās domas, ka rudens pavisam nepatīkams gadalaiks.
Vispirms ne viņš, Jancis, bija ar mūrnieku norunājis uzart reizē ar vienu un to pašu zirgu kartupeļus. Tātad viņš par zirgu neko nezināja, nedz no viņa varēja ko prasīt. Ja jau papum vajadzēja zirga — vai tad viņš to pats nevarēja muižā apskatīties. Būtu arī Jancim pateicis — puika tūliņ nākdams būtu atvedis. Bet nu viņš pats apsēdīsies gluži mierīgi grāvja malā un gaidīs. Lai puika skrien, lai tik skrien tādu gabalu! …
Un tad — šis gaisa putns mūrnieks! Vai tad viņš nezināja, ka papus nāks? Un, ja pašam nebija vaļas, — kas tad Pēterim vainas? Kas tad tam jādara? Zināms, tas tagad vārtās vēl siltā gultā, kamēr Jancim jālobj tāds gabals! Un būtu viņš, Jancis, jel kaut mazu drusciņ vainīgs! …
Bet tāds jau papus ir — vai nu vajag, vai ne — sūta tik puiku! Jā, ir jau labi, ka tāds puika, — pasūta tik! Bet vai tad viņi arī māk apieties ar to, kā vajag? Vai tie arī zina, cik tādam puikam grūti? Kas nu deva! Kas nu viņiem pašiem nekait: sēž grāvmalā, kājas apautas, bet pamēģinātu paši basām kājām vēsā rasā paskraidīt — pa ceļa vidu nevar skriet: grants tik asa; un malās tik brīnum gara un auksta zāle: nez vai tik salna nav bijusi izgājušu nakti? Nu, lai tik pamēģinātu, tad redzētu gan! …
Un, visu pārliekot un tā pārdomājot, Jancis mana, ka acīm aizmetas tāda kā migla priekšā — nevar lāgā vairs redzēt, bet kaklā iespiežas kaut kas, ko nemaz nevar norīt. Kājas deg kā ugunīs. Puika sāk iet lēnāk un, stipri elsodams, sūdz pats sev savas bēdas:
— Ak dievs, ak dievs! Cik brīžam vecāki neprātīgi un netaisni! Bet kā nu viņiem to lai pasaka?… Teic gan: «Tu jau man labais, tu jau man mīļais dēls! .. .» Mīļais? Tad ta «mīļais», ko nemaz nežēlo! …
Nu pag, pag, gan jau paši redzēsiet! Vai nebūs žēl, kad — kad — nomiršu! Gan jau tad paši raudās, bet būs par vēlu — paši vainīgi! … Cik tad viņreiz trūka? Un vai šitādā rasā nevar tāpat pārsaldēties? Trenciet vien, trenciet, — kad nomirs, būs miers! . . .
Puisēns sāka atkal tecēt, jo, lēnām ejot, kājas sala vēl stiprāk.
Nejauši viņš paskatījās pie tam ēnas pusē, un doma tūliņ dabūja citu virzienu. Jancim piepeši ienāca šā rīta jaukums prātā un līdz ar to — šaubas par debesu jaukumiem.
Nomirt… Jā, būtu jau dikti labi, bet vai tur arī būs tik jauki kā te?…
Un tad mamma — kad viņa tā stipri raudātu — un, taisnību sakot, viņa jau arī nepavisam nav vainīga …
Jā, mammas gan būtu žēl …
Un papus?
Gan jau arī viņš nedomāja nekā par ļaunu. Vai tad viņš vienreiz vien teicis, ka cilvēkam jaunībā vajag norūdīties, lai pēcāk tiktu par dūšīgu vīru?
Bet Marčs? Ko tas viens lai darītu Vīgantē?
Bet mūrnieka Pēteris?
Ahā! Tas tev raudātu! Tas jau priecātos, augšā lēkdams. Bet lika drusciņ pagaidīt — tā prieka tu tik drīzi vis neredzēsi!
Tad Jancis bija jau muižā, un domas pieklīda pavisam citām, ikdienišķām lietām.
Staļļa puisi viņš atrada drīz, un tas bez kādiem sevišķiem pierādījumiem uzticēja puisēnam zirgu, pat neieprasījies, kam vajag, kas bija pavisam dīvaini, «staļļmeistars», kā Jancis it labi zināja, mēdza aizvien krietni izstrīdēties, pat izbārties ar puišiem — lai tie arī strādāja kunga darbu — un tad tikai vēl atļāva galīgi, kuru zirgu brīv ņemt.
Bet Jancim viņš pats izmeklēja zirgu, uzmauca iemauktus un nodeva puikam, ne vārda neteicis.
Jancis paskatījās brīnīdamies citkārt stingrajā puisī un pasacīja: «Paldies!»
Tas, kā likās, patika «staļļmeistaram» ļoti: viņš tūliņ sāka runāt.
— Lec tik nu mugurā un salaid dūšīgi! — Bet tā viņš nebija teicis vēl nevienam puikam — to Jancis zināja gluži skaidri.
Puika, zināms, bija vienā lēcienā zirgam mugurā un aizlaida, ka vējš vien ap ausīm sagriezās: un Jancim par nepatīkamo šurpskrējienu un par papu radās pavisam citādākas domas galvā.
Un, kad jājienā piesarcis un iesilis, viņš apturēja zirgu papum tieši blakus, puisēna spodrajās acīs dzirkstīja tīrākā sirsnība: pirmītnējā īdzība bija rīta spirgtumā un jaukumā izgaisusi nezin kur kā vēsā rasa ceļmalas zaļajā maurā.
Papus iemetināja ātri zirgu arklā un lika puikam vest taisni pa vagu.
Lakstos bija vēl tā pati aukstā rīta rasa, un Janča nelaime ar basajām kājām uznāca no jauna. Pie tam zirgs bija tik neveikls — gāja ļodzīdamies drīz uz vienu, drīz otru pusi, un, pirms Jancis samanījās, zirgs nebija vairs nemaz vagā.
Puikam pieskrēja acis pilnas asarām, un viņš, it kā sitienu dabūjis, noliecās ātri zemē.
— Tprū! Tprū! — papus iesaucās. — Nu kas tad tev, Janc! Kam laid zirgu vaļā?
— Jā … Viņš jau man samina kāju! — Jancis atsaucās mazliet trīcošā balsī.
— Kādēļ tad esi tik neuzmanīgs? Vajag tak par gabaliņu iet. Vai ieskrambāja ar?
— Nē — nav vis, — Jancis atbildēja pēc rūpīgas apskatīšanas daudz mierīgākā balsī.
— Nu, tad tik ņem pavadu! Gan pāries! Vadz, kur vaga? — dārznieks uzsauca, un darbs gāja mudri tālāk.
Tikai kājas Jancim sala vēl joprojām, bet puika sakoda zobus un turējās tikpat dūšīgi kā tēvs, kam arī nemaz nebija viegli arklu novaldīt akmeņainajā zemē.
Piecas pusversti garas vagas uzaris, dārznieks atkabināja zirgu un aizgāja ar to steidzīgiem soļiem pa lielceļu.
Laukā palika tikai māte ar dēlu.