Jancis jau bija izrēķinājis, ka, ja darbs tā vien veiksies, viņa pietiks veselām četrām dienām, jo kartupeļu bija apaļas 20 vagas piedēstītas. Un, ja nu katru rītu atkārtojas vēsā rasa, nelāga zirgs, tad šīs dienas būs traki grūtas.
— Mam! Vai tad mēs šodien par tiesu tikai 5 vagas vien no- raksim? — Jancis ieprasījās.
— Gan jau, dēls, redzēsim! Ja būsi dūšīgs palīgs, noraksim varbūt arī vairāk. Ņem nu tikai savu groziņu — sāksim reizē! — māte atbildēja un, dēlam ierādījusi, kā kartupeļi jāuzmeklē uzartajās vagās, nometās pati ceļos un sāka naigi kašņāt irdenajā zemē, apaļos augļus veikli grozā mezdama.
Labu brīdi Jancis turējās mātei līdzās; bet tad, nejauši uz viņas pusi paskatījies, puisēns pamanīja brīnīdamies, ka mamma divi soļi jau priekšā. Arī dārzniece atskatījās.
— Nu, Janc, kā tad tu aizkavējies?
— Jā — tu jau lasi abām rokām, un es tā nevaru.
— Nu iemanies tu ar. Bet paskat, kā tev tur divi balteņi dzenas pakaļ! — mamma pasmējās.
Jancis metās atpakaļ, un tiešām — tur viņa vagā divi lieli kartupeļi spīdēja saulē. Kā viņi tur bija gadījušies — puisēns nekādi nevarēja saprast: viņš taču lielākā rūpībā pārmeklēja irdeno zemi.
Bēgļus sanagojis, Jancis nu vēl sirdīgāk ņēmās darbā. Viņam visādā ziņā gribējās panākt mammu. Bet puika bija pārrēķinājies: viņš bija tikai mazu gabaliņu noracis, kad mamma atradās jau pusvagā.
Pārliecinājies, ka pūles veltīgas, Jancis sāka strādāt lēnāk. Bet domas, pašam gluži nemanot, bija jau aizlidojušas muižā, Daugavas malā, pakrastē: cik tur tagad jauki šādā skaistā laikā riekstot!
Marčs droši vien tagad jau tur…
— Vai zini, mam, — Jancis iesāka, — man rokas briesmīgi salst.
— Nekas, dēls, nekas, — māte mierināja. — Roc vien mudri tālāk, gan tiks siltāk. Kā tad man nesalst?
— Jā, tev! Tu jau esi liela. Bet man kājas ar nežēlīgi salst.
— Kad jau šorīt izturēji — kas tad nu! Saulīte nāks arvien augstāk — drīz tiks pat karsti. Kas tad nu šitādā laikā kājas aus?
— Jā — bet papus?
— Paps fak vecs cilvēks,
— Bet, mam, kad tu zinātu, cik man stipri gribas ēst! … Es aizskriešu mājās un uzsmērēšu riku. Es būšu drīz, drīz atpakaļ!
Un puika jau gandrīz bija pilnīgi pārliecināts, ka tiks vaļā.
Diemžēl arī šoreiz viņš bija pārrēķinājies.
— Kad jau nu tā gribas, būs jāparauga, vai nevaram tepat kā nekā iztikt, — mamma teica un, kartupeļu gubiņai tīruma vidū piegājusi, izņēma no lakata apakšas gabaliņu maizes un bļodiņu pildītu pa pusei ar sviestu, pa pusei ar biezo pienu.
Nogriezusi maizi, viņa uzsmērēja Jancim krietnu riku un sev arī. Tad, maizi vienā rokā turēdama, viņa sāka ar otru atka! strādāt.
Pārsteigts par šādu negaidītu lietas virzienu, Jancis palika pavisam kluss.
Tomēr pilnīgi saviem nodomiem atsacīties nebija Janča dabā.
Riku notiesājis, viņš uzsāka atkal sarunu.
— Mam, vai tev govīm ūdens jau sanests?
— Kā tadl Vai tad tu gribēji sanest?
— Es tā domāju. Bet tad jau zāļu arī viņām vajadzēs. Es iešu saplūkšu pakrastē.
Jancis runāja tik vientiesīgi, it kā viņam tikai govju labums vien būtu prātā, un piecēlās jau kājās; bet viņam tūliņ vajadzēja mesties atkal zemē.
— Arī tās jau šorīt sameklēju, — māte atteica.
«Bet tad tik tā mamma var strādāt!» Jancis nodomāja. «Ko tik viņa nav jau šorīt vien padarījusi?» Tad piemetināja skaļi:
— Un pusdiena? Tu tak pusdienu arī taisīsi? Bet malkas — es zinu — tev nav ne pagalītes! Kas viņu pagādās?
— Cik tur vajag — gan jau salasīšu pati. Vai nu malkas dēf tu tūliņ mājās skriesi? — mamma nobeidza.
Līdz ar to izbeidzās arī Janča padoms. Visi iemesli, kas cik necik attaisnotu viņa ilgošanos pēc mājas, bija izteikti. Tagad atlika vienīgi teikt pašu galveno vai, mazākais, kādu daļu no tā, un Jancis tad arī tā darīja.
— Vai zini, mam, man vajag stipri ātri būt mājās… Bet es jau tūliņ atkal atnākšu.
— Nu, nu? Kas tad tur tik steidzams? — mamma uzprasīja un paskatījās pētoši puikā.
Jancis apjuka.
— Redz, mēs ar Mārču norunājām satikties šodien pa- krastē, — viņš tā paklusu teica. — Un Marčs nogaidīs citādi mani par velti . ..
— Ak tu dievs! — mamma iesaucās. — Es jau domāju — nezin kas tur būs! Vai tad nu ar Mārču neesi ticies vai netiksies? Marča dēļ skries tādu gabalu! Apskaties tak, cik augstu saule: drīz būs pusdiena. Labāk būtu pasteidzies ar savu vagu, ka tiec galā. Gan jau arī Marčam savs darbs, — mamma runāja tik visai nopietni, ka Jancis labu brītiņu strādāja pavisam klusu.
Tad viņam ienāca laimīgas domas prātā, un tās viņš neparko negribēja sev vien paglabāt.
— Bet, mam, — tas teica, — kad beigšu savu vagu — vai tad drīkstēšu iet?
— Nu — manis dēļ! — mamma pieņēma priekšlikumu.
Tagad Jancis ņēmās, ka smiltis vien griezās!
Bet drīz viņam bija jāpārliecinās, ka pārāk daudz cerējis no saviem spēkiem: muižā nozvanīja jau pusdienā, kad Jancis bija tikko pusvagā.
Mamma paņēma ātri vajadzīgās lietas un, puikam ne vārda neteikdama, taisījās mājās.
Tas nu Jancim bija par daudz!
— Bet, mam, vai tad man te jāpaliek vienam pašam? — tas teica, gandrīz raudādams par tādu pārestību.
— Paliec nu, paliec, dēls, tepat… Es jau …
— Bet vai tad tu, mam, domā, ka man pusdienas nemaz negribas? — Jancis pavisam izbrīnījies iesaucās.
— Nebēdā par pusdienu — bez tās jau nepaliksi: būšu drīz vien atpakaļ, — mamma mierināja.
— Bet to jau es varētu arī mājās paēst — kam tad vēl šurp nest? — Jancis atteica, kas vēl nekādi nespēja saprast, kāpēc viņam jāpaliek te vienam lauka vidū.
— Paliec vien — pusdienu gan atnesīšu, — mamma noteica. — Drošāk tomēr, ja kāds paliek: kas tad nu var zināt — pa ceļu brauc šādi tādi ļaudis… Redz — kartupeļi noņemti, neviena nav … Vai tad nu pirmoreiz tā notiek: sagrābj kartupeļus un aizbrauc. Dzenies nu pakaļ! Un, ja jau tev tik stipri ēst gribas, piena bļodiņu atstāju tepat. Sameklē grāvjos žagarus, sakurini uguni un izcep kartupeļus. Tu jau laikam nemaz vēl nezini, cik tādi kartupeļi gardi! Pamēģini tikai — tad redzēsi: ir atēsties nevar! Un, ja Mārču satikšu, pasacīšu, lai nāk tevi apraudzīt.
Tā norunājusi, mamma aizgāja.
Bet Jancim kļuva tik vientuļi un bēdīgi ap sirdi, ka viņš būtu vai raudājis, ja tik vecam puikam raudāšana nebūtu īsta kauna lieta.
Bija jāapmierinās. Bet gluži klusu Jancis tomēr nepalika, kad gāja zarus meklēt, jo šā rīta patmīlības īdzība, izlietodama puisēna vientulību, iešmaucās atkal kā glodene vientiesīgajā sirsniņā.
— Jā, kas tad viņiem nekait, — Jancis sūdzējās atkal pats sev. — Kad grib — aiziet mājā! It kā man tur kāds labums būtu! Viņu kartupeļi — bet tu sargi! It kā paši to nevarētu, ja tie viņiem tik mīļi. Kas tad Marčam liek kartupeļus sargāt? Neviens! Ej, kur gribi! Jā, — pateiks jau gan! Bet gaidi vien, kad Marčs nāks tavus kartupeļus vaktēt!