Ka rudens pavisam nepatīkams gadalaiks — dabūja arī Marčs just.
Viņš bija ieradis aizvien labi ilgi pagulēt, bet nu tam bija jāceļas līdz ar saules lēkšanu un jāiet putnu stallī.
Tas viss, sevišķi agrīnā celšanās, bija Marčam traki grūtas lietas, vai arī, gluži skaidrs, — Marčs sanāca ar māti tādās asās sarunās par slapjo un vēso laiku; par dažu vecāku cietsirdību, kas ne vien neļauj bērniem izgulēties, bet dzen tos vēl nelaikā ārā; par dažādām slimībām, kas varot izcelties un arī izceļoties rudeņos, un tā tālāk.
Galu galā viss beidzās ar to, ka Marčs, lakatā jo resns satīts, gāja ļoti saīgušā prātā savu ceļu.
Turklāt viņš brīžam tāpat vien klusumā nodomāja, bet brīžam arī pusbalsī izteica skaidri un nepārprotami sirsnīgu vēlēšanos: kaut jel zosu un muižas kungu labāk pavisam nebijis pasaulē.
It īpaši muižas kunga, jo tas īstenībā bija pie visa nemiera vainīgs.
Kādreiz, kad labība jau bija appļauta, viņš, pa laukiem braukādams, bija pamanījis, ka tajos izkaisītas guļ daudzas vārpas. Lai tās neaizietu bojā, viņš bija izdomājis zosu ganīšanu, un, tā kā Ediņa, t. i., Marča māte, bija Vīgantē visu putnu valdniece, gluži dabīgi, šā nodoma pildīšanai izvēlēja Mārču, kas citādi taču tīri par velti ēda kunga maizi.
Marčs, zināms, pretojās gan šādai patvarībai, bet to neviens neievēroja.
Tātad Marčs gāja klusām savu ceļu.
Bet, ka arī šorīt viņš bija saīdzis, varēja jau no tā vien redzēt, ar kādu sparu viņš atsvieda putnu kūtiņas durvis vaļā.
Zosis, lielās un mazās, dienas gaismu un iemīļoto ganu ieraudzījušas, sacēla veselu gaviļu brāzmu dažādās balsīs un ritumos.
Nebija jāšaubās, ka viņas priecājas visvairāk par Mārču. Bet, ja domāja, ka arī Marčam tāpat ap sirdi, tad viņas ļoti maldījās.
To zosis tūliņ arī dabūja just: katrs tēviņš, kas, garām iedams, kaut tikai drusku iešņācās, dabūja ar vicu pa sāniem. Zosis tad arī saskurinājās vien un palika gluži klusu: viņas laikam saprata, kas te valdnieks. Tikai zoslēni pīkstēja bez apstājas un bijāšanas, kā jau muļķa bērni.
Kad pēdējais no viņiem — tas ar atlauzto spārnu — tikko bija pār slieksni pārvēlies un Marčs patlaban taisījās visu pulku laist tālāk, puika izdzirda kādu nākam. Tūliņ arī Jancis parādījās putnu dārza vārtos.
— Labrīt, Marč! — viņš teica, cepuri vicinādams. — Kā tev iet? Tu tik agri jau ganos?
— Jā … Nu, ko lai dara? Vai tad viņi liek mierā? — Marčs tā neskaidri atteica un iemeta tai pašā reizē ar rīksti tuvākajai zosij pa sāniem, it kā rādīdams, cik ļoti viņam patika gana darbs.
— 2ēi! Tad jau tev šodien nemaz nebūs vaļas, un man bija jāpasaka tev pavisam kas jauns.
— Nu?
— Bet to nesaki nevienam, citādi … — Un Jancis gāja jau dārzā iekšā, lai citi nedzirdētu.
Diemžēl jauno ziņu Marčam neizdevās vis tik drīz sagaidīt.
Traucējums nāca pavisam no necerētas puses.
Nelaime bija tā, ka zosis nepazina Janci un arī nezināja, kāds tas tuvs draugs viņu cienītajam valdniekam. Tāpēc, tiklīdz puisēns spēra kāju dārzā, viņam izstiepās kādi seši vai vairāki paši resnākie zosu kakli pretī.
Katrs no tiem šņāca tik drausmīgi, ka, lai arī Jancis nebija bailīgs puika, viņam tomēr likās prātīgāk atraidīt izaicinājumu aukstā garā — cīņai spēki bija — mazākais, skaita ziņā — par daudz nevienādi, un turklāt Jancim nebija arī nekāda ieroča.
Viņš devās tādēļ ar līkumu visam kara pulkam apkārt uz Marča pusi.
Aiz resnā vītola, kas iegadījās ceļā, viņš apstājās mazliet, lai apskatītos, ko dara uzbrucēji.
Bet tas bija no Janča slikti darīts. Ķildīgie zostēviņi laikam nesaprata labā nolūka un gan jau domāja, ka Jancis dara tā aiz bailības.
Lielā gubā viņi devās puikam pakaļ. Citi gan pusceļā apstājās un griezās atpakaļ, bet viens — un tas bija pats lielākais un sirdīgākais tēviņš — iekārsies sapurināja tik spalvas, nošņācās, nošķaudījās un metās, kājām stipri zemes sizdams, arī aiz vītola Jancim virsū.
Puisēns nedomāja nekā jauna un taisījās pašlaik spert kāju tālāk, kad piepeši manīja, ka kāds sagrābj viņa svārkus muguras pusē. Pirms puika paspēja atskatīties, sacēlās savāda šņākoņa un šalkoņa, it kā briesmīgs viesulis būtu ieskrējis vītolā.
Tanī pašā acumirklī sāka kaut kas dauzīties ap Janča kājām gluži tā, it kā Marčs būtu paņēmis katrā rokā pa stupei* un nu no visa spēka vicotu Jancim pa stilbiem.
Katrs sitiens bija varen sāpīgs, un puikam likās, ja asinis vēF netek, tūliņ sāks tecēt.
Viņš mēģināja aizsargāties rokām, bet, dabūdams pāris krietnu cirtienu arī pa tām, nepaspēja vairāk kā vienīgi apķerties vītolam un īstās nāves bailēs laist vaļā kliedzienu pēc palīga.
— Marč! Marč! Vai tad nemaz neredzi? Nāc tak šurp! Viņš jau — mani — nositīs! …
Marčs, kā likās, nu tikai arī vēl atjēdzās.
Rīkstīti nometis, viņš pietecēja, cik ātri varēdams, sagrāba abām rokām zostēviņam aiz spārna — pie kam, zināms, arī pats dabūja ar otru spārnu krietnu pliķi pa ausi — un aizsvieda to ar lielu līkumu pa gaisu pašā zosu pulkā.
Tur tēviņš tikai sapurinājās, nošķaudījās un lielīgi noskatījās visapkārt, kamēr citi viņu apsveicināja, pazemīgi iešņākda- mies un kaklus varoņa pusē dziļi noliekdami.
— Skaties! Kas to nu būtu domājis? — Marčs teica. — Tāds palaidnis — tīri kā traks!
Bet Jancis apskatīja papriekš kājas. Tās bija gluži sarkanas un dega, kā nātrēm sadzeltas. Arī pats Jancis bija sasarcis.
— Nu, pag, pag, — viņš teica un skatījās niknajā zostēviņā, kas, it kā nelaimi paredzēdams, turējās tagad pulka vidū. — Pagaidi vien, bračkiņ! Tā vis tevi nepalaidīsim! Man tagad nav vaļas, — Jancis turpināja Marčam. — Bet pēcāk aiziešu pie tevis. Un tad tu dabūsi savu algu! — Jancis nobeidza, zīmīgi niknajā zostēviņā noraudzīdamies.
Draugi izšķīrās, un Marčs dzina savu ganāmo pulku jau pa pusei noganītā miezaitē.
Pavisam nodilusi zaru slota. Auf.
Kad niknais tēviņš iegadījās pa metienam, Marčs tūliņ iespēra tam pāris reižu ar rīksti pa sāniem, piemetinādams: — 5e tev! Būtu tu man — es tev gan rādītu! Bet pagaidi vien, pagaidi — gan mācīsies Janci pazīt!