Ielaidis zosis tīrumā, kur vārpas vēl nebija nolasītas, Marčs apsēdās pie miežu gubiņas siltā rīta saulītē un sāka drāzt līkstam bultu.
Bet tad viņam iešāvās prātā, ka līkstu viņš laikam nav paņēmis līdzi. Tomēr drošības dēļ viņš sāka apskatīties. Tiešām, līksta nebija. Bet, kur īsti Marčs viņu bija atstājis, arī pats nevarēja vairs atminēties.
Viņš sāka domāt un domāt — bet līksts kā bija, tā palika nezināms. Marčs brīnījās pats par šādu aizmāršību, tikai tur nevarēja nekā darīt.
Piepeši Jancis stāvēja viņa priekšā. Un re — tur viņa rokā jau bija meklētais līksts.
Marčs izstiepa jau roku, lai saņemtu savu īpašumu, kad ieskatījās, ka tas jau nemaz nebija līksts, bet pātaga, tāda pati slaida un gara kā muižas kungam.
Tad Jancim piepeši radās sirmas, lielas ūsas — arī kā muižas kungam, un, kamēr vēl Marčs brīnījās, viss Jancis bija pārvērties stingrajā, resnajā kungā ar tādiem spožiem, gariem zābakiem.
Marčs gribēja lēkt kājās un piesteigties, lai nobučotu roku,— arī bez ļauna darba apziņas bija bezgalīgas bailes no visuvarenā pārvaldnieka; bet kājas bija gluži kā sapītas vai piesietas, un, cik Marčs arī nepūlējās, viņš netika augšā.
Tik ērmīgi, tik dīvaini Marčam vēl nekad nebija noticies. Bet muižas kungs kļuva aizvien dusmīgāks un bargāks par tādu necienīšanu.
Tad Marčam likās, it kā viņš dzirdētu no nezin cik liela attāluma kādu saucam: «Marč, Marč! Zosis pie gubām!»
Un Marčs bija, it kā kājām spārni radušies, vienā lēcienā augšā.
Patiešām — pie tuvākās gubas strādāja viss ganāmpulks; zoslēni apstājušies lielā lokā ap gubu, vecenes un veči augšā, bet pašā galā — niknais tēviņš. Visi ņēmās, ko mācēja.
— Ak jūs pagāni! — iekliedzās Marčs un, rīksti paķēris, metās turp.
Šoreiz dabūja ir jaunie, ir vecie pa spērienam sānos; Marčs netaupīja neviena, jo visi bija pelnījuši.
Miežu guba bija stipri izpurināta, un vārpas, cik nu viņu varēja būt ārpusē, visas nozudušas.
Marčam uznāca notikušā dēļ liels nemiers, un viņš apskatījās bailīgi apkārt. Nezin kā viņam ienāca atkal muižas kungs prātā.
Paldies dievam — viņa nebija tuvumā.
Vienīgais, ko Marčs ieraudzīja, bija viņa sirdsdraugs Jancis. Tas nāca pa tīrumu taisni šurp. Uz muguras tam bija lielas, gandrīz divreiz garākas par paša augumu tādas kā istabas durvis.
Kam tādu te laukā vajadzēja — kas to lai zina!
Brīnums tikai, kā Jancis smagās durvis var panest un turklāt iet tik ātri un viegli, it kā tās būtu no plānām skaidiņām taisītas.
Vienīgi kad Jancis pienāca tuvāk, Marčs saprata, ka šādas durvis arī viņš, Marčs, varētu tikpat viegli panest, jo īstenībā tās nemaz nebija durvis, bet liels papīrs — divas vai vairākas avīzes, uzklīsterētas dažādiem skalu spraišļiem, kas atkal bija sasaistīti un samargoti dažādām aukliņām.
— Kas tad tas? — Marčs uzprasīja.
— Tas ir pūķis, — Jancis paskaidroja.
— Ā! Tad šitāds izskatās pūķis? Un ko tad ar viņu dara?
— Nē, kāds tu nu atkal, Marč! Es tak tev vakar vēl teicu, ka īsto pūķi dienā nemaz nevar redzēt! Sito tikai tāpat vier» sauc par pūķi. Laidīsim viņu gaisā!
— Gaisā?
— Nu, zināms! Tāpēc tak viņu sauc par pūķi!
— Nu tad parādi ar!
— Nē — papriekšu, — un Jancis pieslēja pūķi miežu gubiņai, — papriekšu izdarīsim ko citu. Kāpēc tu laidi zosis gubiņām klāt?
— Es — man, — Marčs apjuka un tā kā nokaunējās. — Es laikam biju drusku aizsnaudies . ..
— Bet vai tu arī zini, ka tev tagad var slikti noiet? Muižas kungs esot izbraucis laukus apskatīt.
— Vai! Vai tā?
— Nu tā! Un kad viņš ieraudzīs…
— Vai dieviņ! Mīļo brālīt, vai tu zini, ko tagad darīt? — Marčs lūdzās pavisam izbijies.
— Zinu gan, — Jancis atbildēja jautri, un Marčam sirds kļuva tūliņ mierīgāka: viņš juta, ka draugs visādā ziņā to- izpestīs.
— Bet met tak reiz savu lakatu nost! — Jancis teica. Marčs darīja, kā pavēlēts, un tagad gaidīja tālāko, ko draugs.
sacīs.
— Tagad, — Jancis teica, — ņem no viņas gubiņas klēpīti, un aiznes uz nopostīto; es ņemšu no šīs.
Puikas stājās pie darba, un pēc brītiņa viss bija atkal senākajā kārtībā, ka muižas kungs, arī meklēdams, nevarētu nekā; atrast.