Daugavas krasts ap Liepavotu, kā viscaur Vīgantes pusē, stāvs kā siena. Tādēļ, lai varētu nokļūt pie avota, kas atrodas gandrīz paša krasta vidū starp Daugavas viļņiem un augšējo malu, vajadzēja celiņu izrakt, pareizāk — izkalt ieslīpi uz Daugavas pusi.
Lai staigāšana būtu drošāka, celiņā bija ietaisīti radžu (kaļķakmens) kāpšļi.
Vasarā sausā laikā iešana bija droša. Bet ne tā lietus laikā vai ziemā, kad nodilušie kāpšļi kļuva slideni.
Daugava šādā laikā mirdzināja tik zīmīgi ar spožajiem viļņiem, smējās tik zobgalīgi un kaitavīgi no lejas bailīgiem ļautiņiem pretī, ka pat drošākie nogriezās steigšus vai nu pa labi, vai kreisi no celiņa un, it kā nesaprastu Daugavas domu, gāja mudīgi tālāk.
Bet Daugava smējās tad vēl skaļāk, un daža spodra lāsīte izšļakstēja, it kā plaukstām sitot, gandrīz līdz pat Liepavotam un tad, ķā sabijusies par pārgalvīgo lēcienu, ātri un nemanot pazuda viļņos.
Bet gājējs, it kā manītu aiz muguras lai arī tik maziņus zobgaļus, spēra ātrāk un ātrāk soļus: cilvēki jau nevar zināmas pasugas smieklus lāgā panest.
Ļoti nedaudz bija Vīgantē tādu, kas Daugavas jautrību ci- -tādi saprata.
Marčs nekādā ziņā vēl nepiederēja pie tiem.
Mierīgi, pat gluži mierīgi viņš bija sekojis Jancim kādus piecus kāpšļus lejup. Tad viņš palika ķā ierakts stāvot un skatījās platām acīm vēl nekad neredzētā ūdens plašumā, kas, viegli šūpodamies, laidās nerimstīgi vienmēr garām — tālāk un tālāk.
Marčam likās, ka viņš pats arī pašlaik, rau, tūliņ, tūliņ laidīsies Daugavai līdzi: jau kust kāpšļi, jau ļogās mazās kājiņas, un, tādu pusizmisušu kliedzienu pasprūdījis, Marčs metās kā sviests apkārt un nu tik atpakaļ augšā.
Vēl gan Jancis īstā laikā paspēja sagrābt viņam aiz īsajiem svārciņiem, bet tas neko nelīdzēja: Marčs nometās uz visiem četriem un, nerēķinoties ar saviem sešiem mūža gadiem, uzstiepa arī Janci augšā.
— Tik ij nu bija! — Jancis pukojās. — Nu, kur tad tu skrien? Tepat jau pie avota, un viņš skrien atkal augšā! .. .
— Es nevaru tur iet: man galva reibst, — Marčs teica un sabozās.
— Kas tad tev liek skatīties Daugavā? Skaties zemē, un galva nereibs! Pamēģini tik! … — labināja dārznieka dēls.
Bet Marčs, kā likās, bija stingri noņēmies nepadoties nekādiem labinājumiem. Ar visu bērna neuzticību Jancī paskatījies, viņš jau pacēla kāju, lai soļotu uz mātes gultiņu, kad Jan- cim iešāvās beidzamais līdzeklis prātā.
— Bet tu jau gribēji padzerties avotā!
— Gribēju gan . ..
Un Marča kāja palika mierīgi vecajā vietā.
Bet viņš pats skatījās platām acīm Jancī un brīnījās, kā gan tas tik labi varēja zināt par lielajām slāpēm, kas tiešām acumirklī sāka mocīt nabaga puiku.
Tomēr Marčs palika vēl domīgs stāvot.
Nomanīdams biedra šaubīšanos, Jancis sāka no jauna viņu labināt.
— Ja jau tev galva reibst — saķersimies kopā. Tu ar kreiso, es ar labo pieturēsimies klints sienai. Nu! Pamēģināsim!
Marčs nevarēja ilgāk atturēties pretī. Apdomīgi viņš aplika labo roku Janča ķaklam, un Jancis atkal savu kreiso šķērsām pār Marča muguru viņa plecam. Pie tam Jancis sagrāba tik dūšīgi pēdējā svārkus virs pleca, ka izvilināja Marčam atkal tādu garu, garu nopietna pētītāja skatienu.
Bet tad nu viņi bija jau kāpenēs.
Ceļā neatgadījās nekā sevišķa.
Jancim tikai divas reizes likās, it kā Marčs gribētu atsvabināt kreiso plecu, zināms, lai varētu vaļīgāk iet; bet Jancis, kā likās, neievēroja šādas sava biedra pilnīgi dibinātās tiesības vai arī, ja manīja tās, iztulkoja kā pamudinājumu doties ātrāk lejup, un pēc iķkatras Marča pleca paraustīšanas Jancis meta pārgalvīgu lēcienu no kāpšļa kāpslī un rāva Mārču līdzi.
Pēc kādas pusminūtes abi puisēni stāvēja pie paša Liepavota, tāpat brālīgi saķērušies kā nelielā melnā alkšņa zari un mazās mežābelītes zari.
Abi minētie kociņi auga kreisajā avota malā, dūšīgi ar tievajām saknītēm klints šķirtnēs turēdamies. Viņi bija mazliet noliekušies uz avota pusi un spoguļojās mūžam dzīvajā ūdenī, kas nevienu reizi vien bija sūtījis skaidro vilnīti dzesēt kociņu iztvīkušās saknītes, kad vasaras saule stipri karsēja sausās klintis.
Bet mazliet lejāk avota labajā pusē celiņam tieši pretī stāvēja stingri un taisni vecais alksnis. Viņš raudzījās tā iešķībi avotā, it kā teiktu: «Par to mitruma mazumu, ko tu man grūtās dienās piešķir, es tevi sargāju no Vidzemes aukstajiem vējiem.»
Marčam nebija vēl nekāda iemesla piekrist ne jaunā, ne vecā alkšņa domām. Tādēļ viņš arī raudzījās tik bezpartejiski platajā ūdens strīpā, kas nemitīgi plūda no klints šķirtnes, slaidā līkumā metās pēdas divi lejāk guļošā tādā pašā līdzenā klintī.
No turienes lielā strāva sadalījās simtiem mazās stīdziņās, kas kā pelītes ložņāja starp lielajiem klinšu gabaliem. Mazajiem viņas lēca bezbēdīgi pāri, brīžam spožas dzirkstelītes augstu mētādamas. Tās bija gaisa bučiņas, ķo Liepavots sūtīja saulei, kas katru rītu savus pirmos sārtos starus spodrināja viņa tīrajā vēsumā, atstādama avotam un viņa viļņiem savus debesu vizuļus, visai dienai ko rotāties.
Marčs vēl arvien skatījās bezpartejiski. Bet tad piepeši viņam likās, it kā būtu pamanījis avotā kaut ko skaisti pazibam.
— Vai tas vienādi tā? — viņš prasīja.
— Kas — vienādi?
Par nelaimi, Marčam jau bija aizmirsies, ko īsti gribēja uzzināt. Jautājumu papildinādams, viņš ieprasījās pavisam citu.
Tas arī pašam Marčam likās tik ērmoti, ka viņš nogrima atkal savā pirmējā bezpartejībā un nemaz nedzirdēja, ko Jancis trieca.
— Vai avotā ūdens vienādi tā tek? — bija Marča paša apbrīnotais teikums.
— Nu, zināms! — Dien' un nākt', ziem' un vasar', — Jancis paskaidroja, — viņš tek bez mitēšanās. Tikai vasar' ūdens auksts kā ledus, bet ziem' — silts. Daugava aizsalst, bet avots ne. Paps saka, tas nāk no tā, ka avots tekot dziļi, dziļi no zemes apakšas, no kāda liela, liela ezera. Tam ūdens nekad netrūkst. Dažos avotos atrodot lielas līdakas, bet šitai ne-ē: te šķirtne par mazu — līdakas no ezera nevar tikt šurp . . .
Nezin cik ilgi vēl nebūtu runājis, ja Marčs, uzgājis savas pirmītējās domas, nepārtrauktu viņu, jautri iesaukdamies.
— Rau, rau — kas tur tā spīd?
— Nu, varavīksne .. . saule.
— Vai tad saule — varavīksne?
— Zināms! Kad saule iespīd ūdens pilēs, iznāk varavīksne, — Jancis prātoja, gan jau papus vārdus atkārtodams, lai gan pašu tēvu šoreiz atstāja neminējis.
Šādas domas bija tīrā pārgudrība Marča acīs. Viņš atsvabinājās lēnām no Janča rokām un uzskatīja to mazu brītiņu tik nicīgi kā cilvēku, ar kuru nav vērts nemaz prātīgu vārdu runāt.
Tad Marčs piegāja avotam gluži klāt un, vienu kāju paspēris, noliecās, lai varētu padzerties.
Pirmo Marča malku var nosaukt par pilnīgi neizdevīgu.
Vai nu avota straujums, vai Marča paša lielās slāpes, vai arī cits kāds nezināms cēlonis bija vainīgs, bet aukstais ūdens, pirmoreiz ar Mārču sasveicinoties, noklīda nepareizā ceļā.
Var jau arī būt, ka viņš gribēja mazliet nospodrināt Marča acis un padarīt tās drusciņ jautrākas, dzīvākas.
Bet, lai būtu kā būdams, pēc pirmā malka iznāca liela šķaudīšanās, sprauslāšana, kāsēšana un vēl dažādas skaņas, no kurām nevarēja lāgā izprast, vai Marčs grib kaut ko teikt mierīgā vai jautrā garā. Tikai pamazām skaņas kļuva vienkāršākas un lēnākas.
Beidzot jautrais Jancis izdzirda errīgus, pusaizsmakušā balsī teiktus vārdus:
— Ūdens pavisam nav lāgs!
Tas bija Jancim skaidrs izsmiekls.
Viņš palika pēkšņi no smiešanās gluži mierā, pieņēma apvainotas jaunkundzes izskatu un, stingri Marčā skatīdamies, teica:
— E — ku nu! Ko nu tu zini! Rīgas krustmātei no viņa tika acis veselas; un pats lielskungs sūta katru rītu Loti ar pudeli pēc šitā ūdens un dzer ik rītus pa glāzei … šim ūdens nav lāgs!
Jancis pagriezās sāņus, >t kā promiešanai. Taisni šajā brīdī Marčs nošķaudījās beidzamo reizi, pie kam tāda liela un spoža asara iekrita avotā.
Laikam Marčs nožēloja, ka bija par daudz stingri apspriedis ūdeni, ko pat lielskungs tik ļoti cienīja. Tomēr viņš paskatījās vēl tā neticīgi Jancī.
Bet tad tūliņ noslaucīja ar īkšķi acis, ar svārku piedurkni — mutes apvidu un noliecās steigšus pie ūdens ņemt otru malku.
Jau Marčs izstiepa lūpas, jau aizturēja elpu, lai nevaldāmo ūdeni iedabūtu pareizā ceļā, jau Marčs manīja patīkamu vēsumu tik tuvu, ka pat lūpas sāka kutēt, kad piepeši kaut kas no- plunkšēja avotā.
Jancis sāka skaļi smieties.
Marčam aizmirsās acumirklī visas slāpes. Viņš nevarēja nociesties nepaskatījies — kas tur īsti ko smieties?
Marčs pacēla galvu.
Avotā ķepurojās visiem spēkiem un locekļiem kāds kukainis, kas, kā rādījās, arī gribēja pret straumi peldēt.
Diemžēl avota un kukaiņa spēki bija vienādi, un tāpēc no lielās ķepurošanās nekas neiznāca.
Marčs stāvēja mazu brītiņu klusu, it kā pārdomātu, vai par redzamo smieties vai ne.
Viņš paspēja tikai pasmīnēt, jo kukainis tam likās pēkšņi visai labi pazīstams.
— Vuij! Tā jau varde! — Marčs iesaucās.
— Vai tad tev no vardes bail?
Marčs padomāja mazliet.
— Nav vis! — viņš priecīgi teica un tad, it kā savu drošību pierādīdams, izplēta labās rokas pirkstus un norausa vardi pa līdzeno radzi zemē.
Varde nokrita augšpēdus, bet, tikusi seklākā ūdenī, ātri nostājās uz visiem četriem, paskatījās platām acīm Marčā un tad gariem lēcieniem pazuda lielāko akmeņu starpā.
Marčs noliecās trešoreiz un dzēra pilniem, garšīgiem malkiem brīnišķīgo ūdeni, kāds tikai Liepavotā atrodams.
Varēja redzēt, viņš bija stingri noņēmies nelikties šoreiz ne no kādiem kukaiņiem darbā kavēties, lai tie stāstītu pat tādas lietas kā Jancis tajā brīdī.
— Nezin, kur citas vardes paliek pa ziemu? Gan jau laikam nosalst. Bet te ap avotu, tur lejāk gruvešos viņas dzīvas. Lielās salien vai nu zem akmeņiem, vai arī akmeņu starpā, mazās ierušinās gruvešos un tup avota ūdenī gluži mierīgi. Viņām laikam tur diezgan silti. Līdzko pieduras, tās lec projām; bet Ješka māk viņas drīz noķert. Cik nu tāli mazs vardulēns aizlēks! Ješ- ķis mauc viņas āķos, jo citu kumosu zivīm ziemu nevar dabūt. Zeme sasalusi — sliekas nevar izrakt. Bet zivis kožas arī pie vardulēniem. Reiz pat līdaka bija pieķērusies.
Marčs bija jau sen padzēries, noslaucījis mufi, zināms, piedurknē, nostājies Janča priekšā un nu pārtrauca to gluži mierīgā balsī:
— Ūdens ir gan labs; tikai zobi nosala. E!
Vairāk Marčs nerunāja. Viņš laikam jau zināja, ka biedrs saprot arī acu valodu. Tāpēc viņš raudzījās tikai Jancim acīs un neteica nekā.
Un tiešām, no Marča acīm atspīdēja ja ne dzīvi, tomēr diezgan saprotami neizsakāmas ilgošanās stari, ko varētu ietvert šādos vārdos: «Ak, ko nu pļāpā! Iesim labāk mājās! …»
Bet Jancis vai nu aiz paviršības, vai arī gluži ar nolūku nelikās par drauga ilgošanos nekā zinis.
Sparīgi viņš pacēla roku un, taisni pār Daugavu rādīdams, teica:
— Lūk, tās mājas sauc par Lazdām — tur dzīvo vecais Lazdas tēvs. Viņš liels laivinieks. Skaties — viņā pusē lejā pašā ūdens malā — tu tak redzi gareno melnumu? — tā viņa laiva, un drusku augstāk — tā lielā laiva. Viņš izvilcis tās tagad no ūdens, lai ledi neaiznes; bet vasarā viņas stāv ūdenī. Ar mazāko Lazdas tēvs ceļ cilvēkus pāri un pelnās, jo te nevienam citam nav laivas; ar lielāko ceļ tirgus dienās lopus.
Bet tai brīdī Marčs sagrāba ļoti nopietni Janča svārkus. Mazā rociņa drebēt drebēja turoties. Pats Marčs sāka tā savādi kustēties, gandrīz kā ļodzīties.
Biedram acis uzmetis, Jancis tūliņ noprata, kas viņam kaiš:
— Nu kam tu skaties ūdenī? Vajag skatīties pāri, tad galva nereibs!
Bet padoms nāca par vēlu.
— Man tik nelabi! … — Marčs teica pašreiz raudošā balsī. Jancim likās, ka Marčs grib nosēsties beidzamā kāpslī. Paredzēdams, ka tad varbūt nāks vēl kaut kas sliktāks, Jancis apķēra ātri draugam ap viduci, pagriezās pret uzeju un, Mārču pa pusei nesdams, pa pusei vilkdams, sacīja:
— Nu, tad iesim ar!