— Un tagad ņemsim nikno tēviņu priekšā.
To teikdams, Jancis izvilka no kabatas lielu auklas kamolu..
Mazliet atšķetinājis, viņš iedeva auklas galu Marčam, piekodinādams saturēt stingri. Tad abi devās pie zosu bara.
Niknais tēviņš nejuta nemaz, kādas briesmas tuvojas.
Viņš bija atklīdis no bara un laipoja savā nodabā lēni un gausi, kā jau krietnas brokastis ieturējis, pacēla tikai šur un tur pa īsti brangai vārpai, ko žēl bija atstāt. Sīkākās viņš tagadi nemaz neievēroja.
Bet drīz vien tēviņš kļuva dzīvāks.
Pamanījis puikas uz savu pusi nākam, viņš izslēja galvu taisni un devās naigiem soļiem pie pulka atpakaļ.
Tikai bija jau par vēlu: starp baru un nikno veci Jancis bija' jau izstiepis aukliņu, ko zostēviņš, zināms, nemaz nepamanīja un devās tikai uz priekšu.
Tiklīdz tas bija aukliņai klāt, puikas parāva to reizē atpakaļ, un zostēviņš gulēja augšpēdus zemē.
Acumirklī Jancis bija viņam klāt, uzmeta cilpu abām kājānr un, aukliņu vienā rokā turēdams, sagrāba ar to pašu tēviņa- garo kaklu.
Tādā pašā neredzētā ātrumā nezin no kurienes Jancim radās otrā rokā šmaugu žagaru sainītis, un nu tēviņš dabūja savu tiesu pēc visiem pēršanas likumiem.
Viņš mēģināja gan ķepuroties kājām un spārniem, bet tas nelīdzēja nekā.
Jancis tikai šad un tad piemetināja: «še tev! Še tev! Skrien nu virsū! Skrien nu! Še tev, še tev, tu nikno kausli! Vai es tevi maz aizskāru?» — un vicoja tik, ka šmīkstēja vien.
Marčs stāvēja gabaliņu atstatu un brīnījās klusumā par drauga veiklību arī šajā mākslā, kas taču īstenībā piederēja tēviem vai arī mātēm, un Jancis bija taču tikai vēl puisēns. Kad viņš paspējis to iemācīties?
Jancis bija pašā lielākajā darbā, kad no lielceļa puses atskanēja piepeši stipra, pazīstama balss:
— Ē, puikas! Ko jūs tur ar zosi darāt?
Tas bija īsts pērkona spēriens no skaidrām debesīm.
Marčs nobālēja, Jancis viens divi atlaida tēviņu vaļā.
Tas iekliedzās, nošķaudījās un gāgādams iejaucās citu pulkā.
Puikas pagriezās uz lielceļa pusi.
Nebija ko šaubīties — tas bija muižas kungs. Zirgu uz lielceļa atstājis, viņš nāca tiešām šurp.
«Nu būs slikti,» abi puikas reizē nodomāja.
— Ko jūs, rakari, darījāt zosij? — muižas kungs stingri uzprasīja, kad bija tuvāk pienācis.
Nu vajadzēja saturēties — to Jancis saprata. Bet kā?
Abi puisēni noņēma reizē cepurītes, roku tomēr aizmirsa pabučot.
— Mēs viņu nopērām, cienīgstēvs, — Jancis teica.
— Kāpēc?
— Redziet — viņš ir par daudz negants tēviņš: lien vienādi gubiņām klāt un, ja iet dzīt, ieķeras svārkos, un sit ar spārniem pa kājām tā, ka — paskatieties — tīri sarkans! …
Pierādījums bija vietā. Muižas kungs griezās pie Marča.
— Un tevi viņš arī sit?
— Jā … Šodien pat nevar nemaz novaldīt — uzskrēja spārnos uz gubas — tikko varēju nodzīt…
— Nu, tad pasaki mātei, lai viņu nokauj, kad lielamkungam cepeša vajadzēs, — muižas pārvaldnieks noteica un apgriezās uz promiešanu.
— Bet vai tu neaizmirsīsi? — viņš vēl piemetināja.
— Nē-ē! — abi puikas atbildēja reizē, un laimīgs smaids pārlaidās pār abēju sejām.
Kas to būtu domājis, ka viss tik labi beigsies? Gaiss nu bija •tīrs, un pūķi varēja bez bēdām laist augšā.
Jancis paskaidroja papriekš Marčam katra skaliņa un aukliņas, kā arī garās astes nozīmi pūķī un tad teica, lai draugs viņu paturot stāvus.
Pats Jancis, garo auklu šķetinādams, atkāpās labi tālu pret vēju. Tad Marčam vajadzēja laist pūķi vaļā.
Liels bija puisēnu prieks, kad pūķis cēlās sākumā lēnām, tad arvien ātrāk tādiem kā lēcieniem gaisā.
Marča acis tīri vai staroja no prieka. Viņš pats pagāja taisnii zem pūķa un jokodamies mēģināja notvert to aiz astes.
Bet, ka ar pūķi nevar jokoties, diemžēl nācās Marčam tūliņ pat piedzīvot.
Nez vai vējš vai kas cits bija vainīgs — pūķis meta piepeši: lielu kūleni gaisā, aste vien noplivinājās.
Marčs smējās, rokas plaukšķinādams.
Bet tad pūķis meta otru kūleni, ierūcās dobji un sirdīgi un spērās ar tādu sparu lejā, ka Marčam dzirksteles vien pajuka gar acīm, bet cepurīte aizskrēja tālu projām: pūķis tieši ar stūri bija ķēris Marča galvu.
Pūķa spēriens Mārču vairāk gan tikai sabaidīja, un nelaime nebija liela: sāpes Marčs nejuta gandrīz nekādas, jo sitējs bija visai viegls, kā jau skali un papīrs.
— Kādēļ tu lien apakšā? — Jancis teica, kamēr Marčs, sāpīgo vietu berzēdams, gāja pēc cepures.
Otrreiz gaisos kāpjot, pūķis mēģināja vēl mest kūleņus, bet tad Marčs stāvēja labi atstatu, drošībā, un tāpēc laikam pūķis arī atmeta niķus.
Šoreiz viņš cēlās lēnāk un vienādāk, tikai šad un tad pagrozīdamies.
Kad vējš uzpūta stiprāk vai arī Jancis pavilka aukliņu, pūķis ierūcās. Bet, kad viņš bija jau augstāk pār bērzu galotnēm, sāka rūkt bez apstāšanās.
Zosis, ieraudzījušas tādu lielu putnu gaisos, laikam domāja, ka tas vanags. Viņas sāka kliegt viena par otru stiprāk, sacēlās spārnos un pāri laukiem un kokiem ielaidās putnu dārza dīķī.
Arī puikas devās uz mājas pusi, aizvien par pūķi un sevišķi par stipro rūkoņu priecādamies.
Kad puisēni bija gandrīz pie muižas, strādnieku mājas durvīs parādījās muļķais Miķelis — tas ar lielo ūdensgalvu un stīvajām kājām. Izdzirdīs rūcam, viņš paskatījās gaisā un ieraudzīja pūķi.
Kā mests Miķelis laidās atpakaļ, visā kaklā kliegdams:
— Glābieties! Glābieties, ļautiņi! Pastardiena klāt: dievs jau nāk no debesīm ar lielu, garu pātagu! Vai, vai!
Tā bija briesmīga vēsts. īsā brītiņā visas sievas, cik vien viņu bija mājā, stāvēja jau darbinieku mājas priekšā, Janča pūķi apbrīnodamas un smiedamās par Miķeļa bailēm.
Arī Miķelis, briesmīgā dieva nesagaidījis, ieradās viņu starpā.
— Tas nav neviens cits kā dārznieka Jancis! — viņš tagad teica, savu pirmo kļūdu izlabodams.
Tad sieviņas gāja atkal pie atstātajiem darbiem, savā starpā runādamas: «Bet ir gan tai dārzniecei puika! Nez ko viņš vēl neizdomās?»
Un, ja prasītu, tobrīd arī viņš nebūtu zinājis pateikt, kas to tik jauki izdomājis.
Bet jaukā puiku rotaļa nebija jau nemaz Janča izdomāta.