Bet, ka rudens var būt arī ļoti patīkams gadalaiks, drīz vien pārliecinājās ir Jancis, ir Marčs — abi divi.
Bija ap pulksten 7 no rīta, kad Jancis stāvēja atkal pie tās pašas gultas, kur viņi abi bija redzējušies pirmo reizi dzīvē.
Marčs gulēja vēl, izlaidies pilnīgi savā vaļā. Jancis to sagrāba aiz pleciem un sapurināja krietni.
Gulētājs atvēra acis un skatījās brīnīdamies apkārt.
— Nu? — viņš tad sacīja it kā nobijies.
— Ko nu stosties! — Jancis teica. — Saposies labi mudīgi, citādi aizsteigsies vēl priekšā!
Pēdējie vārdi Marčam atgādināja jau vakar pārrunāto un nospriesto darbu, un puika sāka steidzīgi ģērbties.
Lieta bija tā, ka ābolu krievs vakar ņēma no kokiem beidzamos augļus un naktī taisījās braukt pavisam projām.
Kamēr krievs bija dārzā, neviens — bez dārznieka, lielkunga un citiem tās sugas ļaudīm — nedrīkstēja tur iet. It īpaši puikas ne. Ja daudz, varēja tikai, pie sētas piespiedies, noskatīties lielajos, sarkanajos ābolos.
Bet ir tad krievs kliedza, kad ieraudzīja. Ja kāds iedrošinājās drusciņ vien iet dārzā, krievs ņēma ciet un veda pie lielkunga.
Pēriens bija tad tikpat kā rokā.
Tā nu gan vēl nevienam nebija gadījies, bet visi tomēr tā domāja Vīgantē un bija stipri pārliecināti, ka citādi nemaz nevar būt.
Sevišķi puikas nešaubījās ne drusciņas par to, un tamlīdz Jancis ar Mārču, zināms, arī ne.
Bet, kad krievs bija jau projām, lieta kļuva tūliņ citāda.
Jancim tad bija brīv iet pa visiem dārziem, un Marčam kā viņa draugam, protams, bija līdzīgas tiesības.
Tikai citi bērni tāpat kā krieva laikā nedrīkstēja tur kāju spert. Citādi dārznieks ņēma ciet un veda pie lielkunga, un, kas tad nāca, — bija skaidra lieta.
Dārznieks dzīvoja gan jau astoto gadu muižā un nebija itin neviena puikas vēl pie lielkunga vedis, tomēr visi domāja tā.
Puikas gandrīz ar līkumu gāja dārzam garām, ja manīja, ka tur strādā dārznieks, un arī, ja viņa nebija, — neviens tomēr neuzdrīkstējās iet iekšā.
Bet Jancim tikpat likās, ka viņi tomēr, kad papus nav tuvumā, iet dārzā un meklē lapās paslēpušos ābolus.
Par mūrnieka Pēteri jau nemaz nebija ko runāt!
Tāpēc Jancis arī šorīt bija ar sauli augšā un, uzzinājis, ka krievs projām, steidzās tūliņ pie Marča un tad jaunajā ābeļu dārzā pie degvīna brūža,
Iekšpusē pie sētas puikas atrada garās maikstis krustiski iešķeltiem galiem. Tās krievs lietoja ābolu noņemšanai, kas auga galotnēs, jo kociņi bija vēl jauni, ne visai augsti un trepju gandrīz nevajadzēja.
Kaut gan krievs bija acīgs, tomēr ik gadus viņam atlika lapās paslēpusies laba tiesa ābolu, mazākais, tik daudz, ka Jancis varēja krietni saēsties.
Tā tas bija arī tagad.
Sākumā gan izskatījās, it kā koki būtu pavisam tukši — lapas vien. Bet puisēniem, ābeles vērīgāk papētot, parādījās drīz galotnē, drīz pazarē pa ābolam.
Brīžam tie bija lieli un caurspīdīgi sārti kā magoņu lapas. Tad abiem puisēniem bija lieli prieki un gaviles.
Zobodamies par manīgo krievu, kas brīžam nesaredz pat, kas pašā deguna galā, puikas sevišķi svētsvinīgi ņēma šos augļus un nolika «pēcam», kamēr citus, mazākos, notiesāja tūliņ.
Apstaigājuši dārzu un krietnu pulku ābolu sameklējuši, puisēni nosēdās pakalniņā netālu no zediņu sētas.
Jancis izvilka pirmo no lielajiem un teica:
— Nu, Marč, vai zini, kas šitas? Ja uzminēsi, dabūsi pusi.
— Tas ir… tas ir — buldurspers! — Marčs minēja uz labu Saimi, kam visas ābolu sugas, kādas vien Jancis šorīt rādīja, bija pavisam sajukušas galvā.
— Buldurs jau piķieris un nemaz nemāk spert, — Jancis smējās. — Bors-dor-fērs jāsaka, — viņš pārlaboja.
— Par ko?
— Nu tāpēc, ka tā pareizi!
— Nē! Es gribēju prasīt — par ko viņu tā sauc?
— Par ko tevi sauc Mārču? Tāpat āboli. Bet tu neuzminēji — -tas ananass. Tagad tava puse pagalam.
— Hm! Vai domā, ka man tāda nav? — Marčs teica un lizvilka tikpat lielu no savas kabatas.
— Tā tev vienam nav brīv ēst. Prasi vien, kā viņu sauc, — tūliņ pateikšu!
— Jā — tu jau vari teikt, kā gribi, — Marčs atzina savu vājo pusi, bet ābolā kost tomēr neuzdrošinājās.
— Nav vis! Ja netici, prasi papam — tad redzēsi!
Pēdējos vārdus Jancis' runāja tādā nopietnībā un pārliecībā,
ika Marča domas dabūja pavisam savādu virzienu.
Ko Jancis īsti gribēja teikt? Vai ka āboli pieder viņam vien? Varbūt viņam tagad žēl, ka Mārču ņēmis līdzi?
Nu, ja tā, Marčam viņu arī nav nemaz vajadzīgs — lai ēd vesels!
Un, Jancī nemaz neskatīdamies, Marčs izstiepa roku ar ābolu un teica pēc iespējas mierīgi:
— Še! Man tad viņu arī nemaz nav vajadzīgs! …
Jancis ieplēta tikai acis aiz brīnumiem.
— Bet, Marč! Kas tad tev? Es tāpat — pa jokam, un viņš jau nezin ko sāk domāt! Tie tak visi tavi, un tu vari ar viņiem darīt, ko gribi! Es tik gribēju tev dot pusi no savējā, bet, kad tu tāds būsi, nākamreiz nemaz neņemšu līdzi …
Un tiešām, Jancis pārgrieza lielo ananasu un sniedza Marčam pusi.
Tas paskatījās draugam acīs, nosarka, paņēma sniegto pusf un sacīja:
— Es . . . es … tāpat vien — domāju … — un tad koda ābolā.
Kad tas bija gandrīz jau galā, Marčs ātri iesaucās:
— Un nu manu uz pusēm!
Jancis bija ar mieru, un puisēni garšīgiem kumosiem sāka tiesāt pārējos.
Tikmēr arī citi muižas bērni bija sacēlušies. Vesels bars gan lielāku, gan tīri mazu devās tikko dārzam garām pakrastē.
Ieraudzījuši Janci un Mārču un ne vairs krievu dārzā sēžam,, visi palika pēkšņi stāvam.
Bet galdnieka Anna, lielākā, pienāca sētai gluži klāt un sacīja, stādaigus (zediņus) pašķirdama un visā sievieša ziņkārībā dārzā lūkodamās:
— Janci! Dod mums ar ābolus!
Anna bija skaistākā no muižas meitenēm un patika sākumā Jancim ļoti labi; bet vēlāk, kad viņa izrādījās aušīga un uzprasīja reiz skaidri, kura meitene esot visudaiļākā, kas būtu tikpat kā prasīt: kura Jancim visvairāk patīk, — un kad pati turklāt bija vēl uzcirtusies, matus saslapinājusi un gludi sasukājusi, no kā tūliņ varēja redzēt, ka viņa pati grib būt skaistākā, — tad Jancim viņa vairs nemaz nepatika, un viņš nepiegrieza tai turpmāk gluži nekādas vērības.
Jancis piecēlās.
Bet arī šoreiz viņam ir prātā nenāca Annai dot ābolu.
— Kas noķers, tam būs! — viņš uzkliedza un iemeta ābolu bara vidū.
Bērni līdz ar Annu sakrita gubā. Iesākās liela kņada. No visa pūļa varēja redzēt tikai rokas un kājas, kas drīz izšāvās, drīz pazuda putekļu mākonī. Jancim ar Mārču bija lieli smiekli par sirdīgo sacīksti.
Piepeši no pulka atdalījās neliels puika un laidās, ko nagi' nesa, pakrastē.
Tas bija Brenčuks, Annas brālis.
Cik varēja manīt, ābols bija viņam rokā.
Apskatījusies Anna metās brālim pakaļ, laikam lai nenokavētu savu tiesu noprasīt.
Tiklīdz Brenčuks bija atdalījies, viss mudžeklis izšķīrās pats no sevis. Bērni nostājās katrs atsevišķi, un dažs pūta vaļā, ka skanēja vien.
Moderītes Dārtēns skatījās šķībi kalēja Ješkā, taustīja galvu >un raudāja, ka plīkšķēja vien; kučiera Andris arī reizēm greizi paraudzījās tai pašā Ješkā, taustīja sānus un stabulēja tik bēdīgi, jt kā dievs viņu vienu pašu būtu pametis grēku plūdu briesmās.
Tikai Ješka neskatījās nevienā, bet noliecies pārraudzīja nopietni kāju pirkstus, pie tam kaut ko klusām murminādams.
Citi pūlējās katrs savā nodabā pēc sirds patikas.
— Dārtēn, klausies! Kāpēc tu raudi? — Jancis prasīja.
— Jā … man — jau — Ješkis izplūca visus matus! — prasītā atbildēja dusmīgi.
— Še! Neraudi vairs — gan ataugs, — Jancis mierināja un aizsvieda Dārtēnam skaistu, apaļu sīpolīti [7] . meitenei tūliņ aizmirsās sāpes, bet andris uzpūta tūliņ veselu lēcienu augstāk.
— Un tev, Andri? — Jancis jautāja tālāk.
— Ješka man ielauza ri-Hi-i-bu! … — tas vaimanāja.
— Še tev ar — gan būs vesela! — Jancis atkal teica un pārsvieda sētai otru ābolu.
Un re — riba tiešām tūliņ tika vesela!
— Un tu, Ješka? — Jancis iesāka.
— Pagāni! — Ješka teica īsi un skaidri. — Paši gribēja man vai pirkstus atlauzt un nu vēl sūdz! Bet es jums gan!
— Paliec nu mierā, Ješka! — Jancis labināja iekarsušo. — Še tev ar! — un Jancis pārlaida atkal ābolu pār sētu.
Ješka tūliņ kļuva lēns kā jērs.
Un tā katrs dabūja savu tiesu.
Kad Jancim vairs ābolu nebija, Marčs deva savus, kamēr pilnīgs miers un vienprātība bija atkal jautrajā pulciņā.
Bērni taisījās turpināt jau uzsākto ceļu, kad gluži negaidot lejup gar sētu drāzās mūrnieka Pēteris.
Nezin vai viņš bija aizgulējies vai citādi aizkavējies, kad nāca tik vēlu.
Jau pa gabalu viņš bija nomanījis, kas dārzā notiek, tāpēc visā sparā metās turp.
Mazos no ceļa atgrūdis, viņš atskrēja pie sētas un, viltīgi cauri lūkodamies, teica žēlā lūdzēja balsī:
— Janc, dod man ar! …
— A? — Jancis brīnījās. — Tad ābolus tu arī ēd? Vai tad no putniņiem vien vēl nav diezgan?
— Putniņus jau nevar ēst, — Pēteris teica nedroši.
— Kā nevar! Tu pats viņus cepot…
— Jā — kad viņi lielāki, — Pēteris pārteicās.
— Nu redz — tad meklē vien rokā! — Jancis sacīja un aizgriezās.
— Nu dod, dod nu! … — Pēteris plijās virsū.
— Bet vai putniņus tad vairs nepostīsi un necepsi?
— Ne-ē!
— Jā — šogad gan ne, bet nākamgad?
— Arī nākamgad ne!
— Jā — kas tev tā var ticēt? Kas zina, vai tu tikai nemelo?
— Nudien ne!
— Nu tad apsolies, lai visi dzird, ka putniņus liksi mierā!
— Nu, lai dzird ar! Nudien, es viņus vairs nemaz neaiztikšu!
— Vai dzirdējāt? — Jancis noprasīja visam baram.
— Jā! — atskanēja no turienes, bet tā neticīgi.
— Nu, — Jancis nobeidza, — tad nākamā gadā arī dabūsi ābolus. Tagad man vairāk nav.
— Ha, ha, ha! — smējās citi bērni.
Bet Pēteris saskaitās un teica, nikni Jancī noraudzīdamies:
— Ak tā! Tad tu mani gribi piemānīt? Nu pagaidi vien, znotiņ, — tā vis nebūs!
Bet Jancim nezin kā bija palicis vēl pusābols kabatā.
— Pagaidi, Pēter! — viņš sauca. — Panāc drusciņ šurp! Tad putniņus nepostīsi?
— Nē-ē! — tas vēlreiz atkārtoja, bet ļoti neuzticīgi Jancī skatīdamies.
— Vīrs un vārds?
— Vīrs un vārds!
— Nu tad — tā kā tev līdz nākamajam gadam būs par ilgu gaidīt, še pusābols. Ja būs pēcāk — došu vairāk. Un nākamgad ar, ja neaiztiksi putniņus.
Iedotais ābols garšoja Pēterim tiešām ļoti labi, un viņš pavisam nopietni sāka domāt, ka putniņu postīšana ienes īstenībā ļoti maz labuma, ja neskaita pērienu no vienas un otras puses un vēl dažas citas nepatikšanas.
Bet Janča spodrajās, uzticības pilnās acīs skatīties viņam tomēr bija tā kā kauns.
Un Pēteris aizgāja stipri domīgs citiem pakaļ.