Pēc pusdienas Jancis ar Mārču devās arī pakrastē. Viņiem tur bija daudz darbu. Visupirms — riekstošana.
Rieksti bija tādi, ka labākus nemaz nevarēja vēlēties: pilnīgi brūni un gatavi. Lazdas paskurinot, viņi paši bira nost.
Un citādi jau arī nemaz nevarēja būt: bija taču pats vēlīnais rudens ar stiprajiem vējiem, tumšajām naktīm un griezīgajām salnām.
Un, kuru lapiņu ķēra salna, tā nolidinājās pati no sevis zemē, lai arī vēja nekāda nebija, — noritinājās klusu un mierīgi, tikai palēni, it kā rūgta asara, kam tomēr jārit, lai prāts arī sacītu, ka tā veltīgi raudāta.
Ja gadījās vējiņš, tas pacēla un aiznesa tās krasta malai pāri.
Tad lapiņas krita Daugavā.
Diena bija mierīga un jauka kā reti kāda; tik mīlīga, silta un laipna kā pēdējais smaids mīļam draugam šķiroties.
Ja no garo apšu virsotnēm šad un tad gluži negaidot neatdalītos pa lapiņai, ja kļavas, liepas un alkšņi nebūtu jau puskaili — tiešām nemaz nevarētu zināt, ka ziema jau durvju priekšā.
Būtu jādomā, ka bērzi ietērpušies spodri dzeltenā uzvalkā tikai tālab, lai godam saņemtu kādu tikpat mīļu viešņu, kāda bija vasara, un kļavas arī, negribēdamas bērziem pakaļ palikt, izrotājušās tā paša iemesla dēļ spilgti raibām lapu seģenēm.
Bet apses, kā jau sievieši, uzvilkušas pašu greznāko rotu, kur netrūkst nevienas varavīksnes krāsas, laikam lai tikai nepaliktu neievērotas.
Bet tad gan arī mīļās puķītes būtu jautrākas. Tagad tikai reta, reta galviņa stāv vēl stingri un uzsmaida siltajiem stariem, kas lidinās ap viņu.
Bet cik ilgi? Vai tik tie nav pēdējie?
Redz, kādas klusas, dziļi noliektām galvām stāv citas māsas: vēl vakar arī viņas bija tikpat priecīgas un jautras …
Nakts — un viss skaistums pagalam, augums saliekts — viss pīšļi un pelni!
Tikai ozols stāv, kā bijis, savā zaļajā tērpā. Nevienu lapiņu viņš vēl nav nometis. Lai nāk kas nākdams — viņam viss viena alga!
Lazdas arī puskailas. Lapas vien čaukst, kad puisēni lodā zem tām. Grūti lielās noliekt, bet skurināt arī neder: rieksti gan krīt, ka paukš vien, bet pazūd lapās, ka nevar vairs atrast.
Puisēni aizgājuši labi tālu, gandrīz pusceļā starp Staburagu un Liepavotu.
Jancis zina itin labi, kurā vietā visvairāk riekstu uzglabājas, jo dažus pudurus citi tik lēti neatrod.
Turp viņš tagad ved Mārču.
Pašlaik viņi pieiet pie kupla pudura, kas aug diezgan stāvā vietā; tajā labi daudz īsti resnu lazdu.
Pudurs nav nemaz aiztikts, un tāpēc tajā riekstu milzums.
Cik var aizsniegt, puisēni nošķin, bet resnākās lazdās tomēr paliek paši lielākie čami.
Vajag pārdomāt, kā tiem piekļūt klāt.
— Klau, Marč, — Jancis saka, — kā būtu, ja tu uzkāptu augšā un raudzītu lazdu noliekt? Es no apakšas arī piepalīdzētu.
— Labi, — Marčs atsaka, pārkož lielu, brangu riekstu un rāpjas augšā.
Lazda aug ieslīpi krastā. No galotnes līdz zemei kādas trīs vai vairāk asis. Drīz vien Marčs sasniedzis virsotni un taisās svērties lejup.
Bet vai nu aiz bailēm par lielo augstumu, vai arī pārāk ātrā steigā Marčs neieķeras vis galvenā stumbeņa, bet zarā.
Zars nobrīkš, lapas nošalc, un Marčs nāk atmuguriski taisni no pašas augšas zemē. Zars vien rokā.
Jancim uznāk nāves bailes: bez šaubām, Marčs nu pagalam!
Jancis aizspiež ar rokām abas ausis un metas krūmos.
Zari vien nošmīkst. Lapas zib nesamanāmā ātrumā gar acīm, bet vēl ātrāk šaudās domas Jancim galvā.
Reizēm viņas iet, iet — liekas, ņems jaunu virzienu, bet tad sitas piepeši atpakaļ, iet atkal uz priekšu pa veco ceļu, sāk tad tā dīvaini griezties: sākumā lēnām, tad ātrāk un ātrāk — tikai riņķī, riņķī vien!
Jancim galva vai plīst, bet krūtis spiež un žņaudz neredzama, bet stipra roka.
— Ak dievs! Ak dievs! — puisēns elso skriedams, un domu rinda griežas atkal ierastā ceļā, un Jancim sirds gandrīz apstājas, to pārskatot.
— Ko lai dara? Ko tik nu lai dara? — viņš atkārto un jūt, ka ceļi sāk drebēt un lūzt, bet spēki zūd.
— Ko tik nu lai saku, kad taujās: kur Marčs?… Nē, nē! Es tak neesmu nemaz vainīgs!
— Bet kas viņu sūtīja augšā? — prasa klusām, bet stingri un it kā viltīgi smīnot kāda slepena balss.
Pret to nu sasperas viss Janča spēks.
— Vai es?… Vai es viņam liku? — Jancis iesaucās skaļi un izstiepj rokas it kā atgaiņādamies.
— Kāpēc tad viņš pats ķērās tieši zarā?
Bet klusā balss čukst lēnām un stingri: — Un tomēr — ja nu viņi domās, ka tu nogrūdi?
Jancim pietrūka elpas, un viņš apstājās.
Cik tālu noskriets, kas to lai zina? Bet tālāk vairs nevar — jāatpūšas.
Krūtīs turpinās joprojām briesmīgā cīņa: prāts nerimst strādāt Janča labā, bet klusajai balsij arī katrā teicienā savs īss un šausmīgs jautājums.
Jancis norauj lapu un sāk košļāt.
Lēnām un pamazām sāk rasties spēki, un līdz ar tiem arī cīņa krūtīs top lēnāka.
Beidzot prāts dabū tikpat tā kā virsroku.
— Bet kā — ja Marčs nemaz nav nosities? Kad viņš tikai mazliet sadauzījies? — jautā prāts.
— Ak dievs! Vai tā varētu būt? — saka pats Jancis. — Un tomēr — vai tad cilvēki nav no augstiem torņiem krituši un tomēr palikuši dzīvi un veseli? Un te jau bija tikai nieka lazda! Nu ko tad tu bīsties?
Tā izrunājies, Jancis griezās atpakaļ.
«Vēl tak nevar nekā zināt,» puisēns domā un iet.
Bet, jo tuvāk nāk briesmu vietai, jo šaubīgāki top atkal cietie pamati, un sirds sāk atkal nevaldāmi pukstēt.
Pie pēdējā krūma Jancis aiztur elpu un klausās.
Viss klusu.
Sirds sāk atkal no jauna strādāt un tā, ka ir deniņos atskan.
Jancis tikko nemetas vēlreiz prom.
Bet tad viņš saņemas un pašķir zarus.
— Marč! Marč! Tu dzīvs! — puisēns iekliedzas, un krūtis viņam top tūliņ brīvas un vieglas.
Viņš grib krist draugam ap kaklu, bet Marčs pagriežas tā lēni, lēni, un Jancis atjēdzas: Marčam dziļi bēdīgs un pavisam nedzīvs ģīmis.
Viņš sēž zem tās pašas lazdas. Acis pilnas asarām, bet raudāt Marčs neraud. Plūc tikai zāli un košļā stiebriņus.
Viņš gluži kluss un lēns, it kā viņā puse dzīvības vien vairs būtu atlicies.
Nolauztais zars guļ turpat līdzās.
Labu brīdi arī Jancis stāv satriekts. Nemanot arī viņam sarodas asaras acīs.
— Marč, vai tu stipri sasities? — viņš beidzot prasa mīksti un knibina lapiņu.
— Jā . .. — atbild Marčs vāji, tikko dzirdami, un var manīt, ka viņam grūti runāt.
— Ko tad?
— Muguru un — krūtis ar laikam: sākumā nevarēju elpu nemaz atņemt.
— Tad nekas, Marč: gan pāries! Vai vairāk nekā?
— Un kāja ar briesmīgi sāp. Nezin vai tik nav pušu?
Un Marčam, tādu nelaimi iedomājoties, nobirst liela asara.
Arī Jancis sabīstas ne mazumu.
— Kurā vietā tad? — viņš prasa steidzīgi.
— Te, — Marčs rāda ap skriemeli.
— Vai pakustināt var?
— Ne-ē! — Marčs atbild, bet īstenībā viņam bail mēģināt.
— Nu varbūt viņa tikai pamežģīta, — Jancis teic, — vai vienīgi sadurta?
— Varbūt…
— Klau, Marč! Pieķeries šitai lazdai! — saka Jancis. — Es pamēģināšu kāju ievilkt.
Puisēns paklausa, un Jancis stājas darbā.
Viņš loka un groza kāju visvisādi un nu stiepj tik spēcīgi, ka Marčs nevar nemaz noturēties.
Tas palaiž lazdu vaļā, kāja viņam sāk tā kā kutēt, un Marčs sāk smieties, bet smieklos skaidri manāmas asaras.
Jancis tikko nepakrīt, bet viņam arī top jautrāk.
— Klau! Man likās — noknaukšķēja. Varbūt nu jau būs
vesela. Pamēģini — vai nevar jau paiet? — Jancis teic un palaiž kāju.
— Redzēs … — Marčs saka ļoti apdomīgu seju, pieceļas un sper, smagi klibodams, pirmo soli.
Otrais jau iet vieglāk, trešajā Marčs tikai mazliet pasveras uz vienu pusi.
— Var gan, — viņš saka. — Bet sāpēt vēl sāp!
— Nu, tad droši vien pāries! — Jancis nosaka tik paļāvīgi un priecīgi, ka Marčs sāk viņam pilnīgi ticēt. — Vajag tikai ielocīt! Bet mājās tā kā nesaki mātei!
— Par ko?
— Tad tik redzēsi — būs slikti!
— Nu?
— Dabūsi pērienu, un pakrastē nemaz vairs nelaidīs!
— Vai tā? Tad jau gan nedrīkst sacīt.
— Bet tā ka tikai neizpļāpā!
— Ne-ē! Neaizmirsīšu vis! — Marčs nobeidz, un puikas soļo lēnām tālāk.