Vakars bija tikpat jauks kā diena: ne vēja, ne vēsmiņas, tikai mīlīgie saules stari skumji lēnīgā spožumā.
Un, ja viņu vēl nebūtu, — pakrastē un viņas bērni justos pavisam atstāti un vientuļi.
Jau tagad viņi tādi klusi, bailīgi un iekšēja nemiera pilni. Neviens kociņš, ne krūmiņš, kā liekas, neredz vairs sava kaimiņa. Katrs nostājies savrup, katrs nodarbojas vienīgi ap sevi.
Rādās, it kā smagas, tādas neizdibināmas domas būtu pavisam negaidot iezagušās viņu vārīgajās sirsniņās, un, jo vairāk kociņi vēlas no tām atsvabināties, jo stiprāk pretojas savādais viesis, jo neizdibināmāks viņš top.
Tā ir klusa, bet toties sāpīgāka cīņa.
Un kociņiem nav neviena palīga. Pat spožie saules stari tagad kļuvuši vēsi — vienaldzīgi . . .
Kur viņu senākais karstums, dedzība?
Un tomēr . . .
Un tomēr, kad saulīte slīgst aiz apvāršņa, katrs jūt — līdz ar viņu beidzas pēdējā un vienīgā cerība.
Dīvainais nemiers saceļas tad visā spēkā, un smuidrā liepa jūt, ka viena nespēj to pārvarēt.
Liepa paceļ lēnām kuplo galvu, skatās, kā palīga meklēdama, apkārt, ierauga gurdeni salīkušo lazdu krūmu.
— Nez kas tik nu būs? — liepa saka bažīgi, nopūšas smagi un skatās pār Daugavu — uz ziemeļiem.
Nu arī lazdu krūms paceļ galvu un ierauga bālo jasmīnu puduru.
— Nez kas tik nu būs? — lazdu krūms saka un arī skatās Daugavai pāri.
Jasmīnu pudurs paceļ galviņu, bet pāri Daugavai viņš nevar redzēt.
— Nez kas tik nu būs? — saka tad jasmīnu pudurs arī un skatās uz savu kaimiņu — stalto ozolu.
Ozols izpleš tikai milzīgos zarus.
— Ko jūs baidāties? — viņš saka. — Es stāvu šeit! Trīs gadu simteņus stāvu jau šajā lejā; trīs gadu simteņus esmu bijis niknākās salnās un vētrās — sakiet: vai tagad esmu nespēcīgāks?
Un it kā sargādams viņš noliecas pār sīko ziediņu savā paēnā.
Un vēlīnā puķīte raugās zilajām actiņām debesīs un saka bažīgi:
— Ak dievs! Nez kas tik nu būs? . . .
Tad piepeši garās liepas virsotnē nostiepjas zelta stars un pazūd.
Tai pašā acumirklī atdalās no pašas augšas lapiņa un slīd Jēnām, it kā kavēdamās, pakrastē. Vai vārīgajam gaisa bērnam bail no cietās, aukstās zemes mātes?
Ak jā — tas jau bija pēdējais dzīvības stars! …
Jancis, no avota augšā nākdams, neredzēja nekā apkārtnē. Viņš nodarbojās, kā jau visa pakrastē, tikai ar sevi vien. īstenāk — ar satūķušo lūpu: spaidīja, staipīja viņu, mēģināja smieties un pavisam nobijās, kad kāda, likās, pazīstama balss iesaucās turpat līdzās:
— Janci-i! Panāc šurp!
Jancis apsviedās ātri sāņus un ieraudzīja māsu, kas sēdēja pie apaļā akmeņa galda ceriņu ēnā.
Jancis pasmaidīja, bet tas iznāca pavisam ērmīgi, un gāja tuvāk.
— Kas tad tev, Janc, mutē? — māsa prasīja un skatījās Jancim sejā.
— Nekā nav mutē — lapsene iekoda, — Jancis sacīja sabozies, bet tad mēģināja smieties.
Tas padevās tik jocīgi, ka Lote arī sāka pilnā balsī smieties.
— Bet, Janc! Tev jau nu pavisam šķība mute!
— Nekas! Gan rīt būs vesela! — Jancis atsaka.
— Kā tad tev tā gadījās? — māsa prasa.
— Kā nu gadījās! Piegāju lapseņu pūlim par tuvu.
— Vai tad bailes nebija?
— Kad iekoda — bija gan. Domāju — vai no krasta būtu nolēcis!
— Ak tu dievs! — māsa smējās. — Nu nekas, nākamreiz būsi gudrāks.
— Zināms!
— Bet vai neuznesīsi man ūdeni? Tad dabūsi kaut ko par visām bēdām.
— Tūliņ! — Jancis atsaucās un, krūzi pakampis, bija jau lejā.
— Un tev, Marč, vai neiekoda neviena? — Lote prasa puikam.
— Ne-ē!
— Bet kā tad tev galva tik slapja?
— Nu — es — tāpat vien — samērcēju avotā … — Marčs atbild, nogriežas sāņus un sāk raut lapas.
— Nu, kā tad tā? — Lote pēta tālāk.
Bet šajā acumirklī uznāk Jancis un izpestī draugu no šaubīgā stāvokļa.
— Nu — ūdens klāt! — Jancis saka un uzliek pilno krūzi uz galda.
— Un te būs apsolītā maksa, — Lote teic un pasniedz brālim krietnu marmelādes gabalu. Arī Marčs paskatās uz to pusi.
Jancis pasaka paldies, paņem gardumu, pārlauž uz pusēm un sniedz arī draugam viņa tiesu.
Bet māsa saka: — Ēd nu viens pats: es jau Marčam arī došu par tām pašām bailēm.
Un tiešām, viņa izvelk no kabatas otru marmelādes gabalu un dod Marčam.
Puisēns nosarkst, pateicas un saņem dāvanu. Tad paskatās Jancī un abi kož reizē.
Abiem gabali citādi gluži vienādi, tikai Marčam tas sārti zaļš, kamēr Jancim sarkans.
— 2ēl, — sacīja tikmēr Lote, — ka tagad nevarēsi dziedāt.
— Vai es? — Jancis atsaucas. — Nu tad nebēdā — vēl labāk nekā aizvakar!
— Bet lūpa?
— Vai domā, ka viņa sāp? Nemaz ne! Iesāc tik!
— Bet tā ka arī noturi savu balsi!
— Nu tad tik redzēsi! — Jancis sacīja un, marmelādes atliekas nobeidzis, skatījās droši māsā.
Marčs nosēdās uz sola un, abām rokām pret galdu atspiedies, sagatavojās klausīties — līdzi dziedāt viņam bija nepārspējams kauns, laikam savādās balss dēļ, kas vairāk skanēja degunā nekā mutē.
Jancis palika stāvam māsai pretī, jo tā viņam gāja labāk.
Tad Lote uzsāka kādu no tām sēri saldām meldijām, kas tik dziļi un spēcīgi aizgrābj katra sirdi līdz divdesmitajam mūža gadam, bet pēc tam rādās nesaprotamas un tik svešas, it kā nekad nebūtu dzirdētas.
Šī dziesmiņa bija kāda no Lotes mīļākajām laimīgās bērnības atmiņām, no viņas jaukā skolas laika. Tā atskanēja ne pirmoreiz Vīgantes pakrastē.
Pār kalniem, mežiem un laukiem Jau vēsa migla plūst; Viss greznums zemei nu beidzas, Un vaigs tik bāls tai kļūst.
No zariem lapiņas raisās —
Tās vējiņš kapā nes;
Uz mūžu laikiem tās šķiras …
— Ardievu, jaukais mežsl
Cik augstu putni jau laižas: Uz svešām zemēm klīst; Vai redzēs kāds vēl šīs lejas? — Ardievu, dzimtene!
Un puķītes zemu jau liecas:
Tās vējš un salna lauž …
Irst ziedi — jautrība — sapņi …
— Ardievu, jaunībai
— Ardievu, jaunība! — atkārto Daugavas krasts Vidzemē.
— Ardievu, jaunība! — noskan arī Avotiņu kalnos.
Bet tuvējā bērzā aizkustas pēkšņi zars, it kā arī sirmais koks atmestu ar roku — ardievu, jaunība!
Un arī pašiem dziedātājiem top savādi ap sirdi.
Viņi gan pašā jaunībā, tomēr arī viņiem tiek kaut kā žēl, tik žēl …
Ak jā! Rudens domas, rudens jausmas!
No drūmajām domām pirmais atsvabinājās Jancis.
— Klausies, Lote! — viņš teica. — Nez vai tas maz taisnība?
— Kas tad?
— Nu — ka puķes arī var runāt?
— Kāpēc tad ne?
— Jā?…
— Zināms, ka var! Un ne tikai tās: koki un krūmi ar!
— Nu jau gan laikam tu mani gribi mānīt?
— Nemaz ne!
— Nu tad — kādā valodā viņas runā? Vai latviski ar?
— Visās valodās. Zināms — latviski ar.
— Nu nav taisnība! — Un Jancis sasit plaukstas. — Nez cikreiz es jau neesmu viņām prasījis, kāpēc tās neaug tik lielas- kā koki, — nekā! Neviena nemāk atbildēt — ne rozes, ne kreimenes, ne rumbenes, ne gailenes — it neviena! Es zinu. gan, — Jancis noslēpumaini runā tālāk, — ka, ja grib putniņu valodu saprast, vajag nosist baltu čūsku un apēst gabaliņu. Bet vai tad puķītes arī var saprast?
— Nevajag ne čūsku ēst, nekā, — māsa atbild, — un tomēr pasaulē dzīvo tādi, kas saprot, ko viņas runā.
— Nu — vai tu pati vari?
— Es? Nē!
— Nu tādēļ!
— Bet, Janc! Es jau nemaz neteicu, ka es to varu!
— Nu jā! Kad tu, liels cilvēks, nevari — kas tad?
— Citi cilvēki, Janc, — citi!
— Kas tad tie tādi par cilvēkiem?
— Redzi, Janc, — tie dziļi izglītoti, ar daudzām un lielām gara dāvanām apdāvināti cilvēki. Tiem tad katrs ziediņš, katrs kociņš un zālīte daudz, daudz savādāki nekā mums. Mēs varam; redzēt un saprast tikai mazu daļiņu no jaukuma, ko viņi redz. Viņi dzird, ko stāsta Daugavas viļņi, viņi sajūt, ko domā zvaigznītes, un viņi arī saprot, ko runā lapiņas un puķītes. Reti kam dievs piešķir tādas dāvanas — tādēļ tādu cilvēku visai maz pasaulē. Bet viņi ir! — nobeidza Lote.
— Hm! — Jancis sacīja domīgi. — Vai viņus arī var redzēt?
— Nu protams! — māsa smiedamās atbildēja. — Viņi taču ir cilvēki!
— Un ko tad viņi dara?
— Viņi saraksta dziesmiņas, ko dziedam, izdomā stāstus, pasakas.
— Tā? . . . Vai tad tā — par Aladinu arī izdomāta? Un Beli- zars ar?
— Nu kā tad! Vai tad tu domā, ka tāda lampa, tādi gari maz bijuši pasaulē? Tāpēc tak viņu arī sauc par pasaku.
Jancis stāvēja pavisam mēms aiz brīnumiem un pārsteiguma.
Tātad Aladina lampa bija tikai izdomājums? Un Jancis bija par viņu tik daudz gudrojis un veltīgi domājis!
— Reizēm, — Lote pēc brītiņa turpināja, — viņiem stāstos arī daudz no īstenības, bet pa lielākai daļai tie ir sadomāti.
— Bet kā tad viņi to var? — Jancis piepeši iesaucās, kam lieta izlikās pavisam neiespējama.
— Jā, kas to lai zina? — māsa atteica. — Viņiem tāds gars…
— Nez vai es arī tā varētu?
— Nu, ja tev tāds gars, par ko ne?
— Kur tad viņi to ņem?
— To dāvina dievs. Kas nu var zināt — varbūt viņš dos to arī tev.
— Dievs? — Jancis lēnām sacīja. — Nu tad nekā — par velti!
— Bet, Janc, kāpēc tad tu tā domā? Vai domā, ka dievs to nevar?
— Varbūt viņš arī var! Tikai viņš man nekā nedod.
— Janc, Janc! Kā nu tā vari runāt? Vai tad esi jau viņam kaut ko lūdzis?
— Zināms! Es jau katru rītu un vakaru un, kad tik vaļas, nezin cik reižu neesmu lūdzies, lai liek man tādu mazu, mazu plintīti atrast. Jā, lika drusku pagaidīt! Kas tad viņam nu būtu — nieka plintīte, ja jau viņš tik bagāts, kā jūs runājat? Bet redz — nedod!
— Varbūt tāpēc nedod, ka tu padarītu ar to kaut ko sliktu sev vai citam. Dievs tak arī daudz gudrāks un zina labāk, kas mums der vai kait, nekā dažbrīd mēs paši savā muļķīgā prātā.
— Jā, — arī Marčs iemaisījās starpā, — un, kad es lūdzos, lai man piekožas zelta zivtiņa, — arī nekā!
— Jūs jau abi esat vēl tīrie bērni! — Lote iesaucās un piecēlās. — Vai tad nu dievam vaļas ar tādiem niekiem nodarboties! Viņam daudz, daudz svarīgāķas un lielākas lietas darāmas.
— Nu jā, — Jancis vēl turējās. — Kad jau viņš tādus niekus nevar dot, — jā, ko tad vēl svarīgākas lietas? Un pie tām (te Jancis domāja par pirmāk minētajām gara dāvanām) citādi nevar tikt? Bet kad dūšīgi mācās? Mācās, mācās, kamēr visu zina, kas tik vien pasaulē?
— Varbūt arī… Tomēr bez dieva svētības nekad un nekas neiznāk.
— Hm! — Jancis vēl pasteidzās, kad māsa taisījās pašreiz iet projām. — Nez vai tie debesīs arī var ieskatīties?
— Kas tie tādi?
— Nu tie, kas visu redz un dzird, un saprot.
— Kādās debesīs?
— Sitās pašās — kad viņas atveras.
— Vai tad viņas kādreiz arī atveras?
— Nu zināms! Vai tad pati neesi redzējusi pērkona laikā?
— Tu domā gan — zibens?
— Nu jā! Kā zibens met — debess pušu, gaisma vien pazib! Tā tak debess gaisma — vai ne? Kas viņā skatoties — topot akls. Bet tas nav taisnība! Es jau nez cik reizes neesmu skatījies — gluži nekā! Tikai viņa par daudz spoža: nevar it nekā tālāk redzēt. Un tie?
— Ej nu ej, Janci, — kas tev tādus niekus sastāstījis! — māsa smiedamās beidza. — Zibens nav tak nemaz debesīs — viņš jau turpat vien mākoņos.
To teikusi, māsa paņēma krūzi un devās pa celiņu kalnā. Bet Jancis nedomāja tik drīz piekāpties.
— Un mākoņi? — tas teica. — Vai tad tie nav pie pašām debesīm?
— Nav jau, nav! Tie — daudz zemāk. Gan jau dzirdēsi skolā. Bet ej nu mājās. Redz, cik vēss un tumšs jau. Kas zin, mamma jau sen gaida. Vai tev arī ir ko viņai aiznest?
— Ir, ir! — Jancis teica un, māsas roku satvēris, iebēra tajā veselu sauju skaistu, smagu riekstu. — Man vēl būs mammai ar, — viņš piemetināja, māsu mierinādams.
Tad visi, labu nakti viens otram novēlējuši, izšķīrās.
Bet Jancim vēl ilgi stāvēja prātā savādie ļaudis, par kuriem māsa šovakar bija runājusi.
Pavisam domīgs viņš nonāca istabā un, mātei riekstus nodevis, meklēja tūliņ tāpeli rokā, noslaucīja pamatīgi un sēdās pie galda.
— Ko tad tu nu tā rakstīsi? — mamma uzprasīja.
— Vienu stāstu, — Jancis atbildēja un tūliņ pat iesāka.
«Kādā staltā pilī dzīvoja senos laikos lepns bruņinieks. Kaut
gan viņš bija ļoti bagāts, tomēr visi ļaudis no viņa stipri bijās, jo viņš bija ciets un bargs valdnieks .. .»
Tālāk Jancis netika. Viņš sāka domāt un domāt, bet par bruņinieku kā neiznāca, tā neiznāca nekā vairāk.
Un Jancim likās, ka māsa gribējusi to šovakar tikai drusciņ pamānīt, jo kā tad lai sadomā kaut ko, no kā gluži nekā nezina? Hm!