Bija jau pilnīga ziema: sniegs, lausks un brīnišķīgi jaukās rīta un vakara blāzmas.
Varēja būt vesela stunda pēc pusdienas, kad dārznieks ienāca istabā, kur Jancis ar Mārču pūlējās ap sabojāto peļu slazdu.
— Klau, Janc, — dārznieks teica, — tu nu gan labāk varēji notecēt pakrastē un sagriezt klūdziņas: man pašreiz vajadzēs kurvjiem.
— Vai tūliņ? — Jancis prasīja.
— Nu kā tad: cik nu tālu vairs vakars. Tikai saģērbies labi silti, ka nedabū kāsu [8] , — papus nosacīja, aizdedzināja pīpi un izgāja.
— Tu tak ar nāksi? — Jancis jautāja un uzvilka biezos svārkus.
— Nu zināms, — Marčs atbildēja un sāka meklēt savus cimdus un šalli.
Tikmēr Jancis bija jau aptinis lielo šalli ap ausīm un kaklu, pakampis slidas, un abi puisēni devās ārā.
No pieliekamā kambara Jancis izvilka ragaviņas un paņēma turpat kaktā tādu milzīgu koka āmuru, ko ielika ragaviņās. Šādu āmuru Marčs redzēja pirmo reizi un tāpēc nevarēja izprast, kam tāds vajadzīgs klūdziņu griešanā.
— Ko tad ar to? — viņš jautāja.
— Gan redzēsi. Varbūt ievajadzēsies, — Jancis atbildēja.
Tad puisēni gāja pa slitas vārtiņiem tālāk.
Pie lielās liepas abi sasēdās ragaviņās un nolaidās uzgavilēdami pakrastē.
Bet lejā ragaviņas vai nu uzskrēja cinim virsū, vai arī Jancis, kas sēdēja pakaļgalā, bija vainīgs, — viņas apgāzās, un abi braucēji ievēlās kupenā.
Marčam sniegs vien pajuka ap acīm. Briesmu brīdī viņš apkampa lielo āmuru un piespieda to it sirsnīgi pie krūtīm.
Un tā nu viņi visi trīs gulēja sniegā.
Bet sniegs bija mīksts un cēls kā dūnas, gaiss — mīlīgi vēss ■un veselīgs, un abi puisēni gandrīz reizē sāka stipri smieties.
— Tad tik bija gāšanās! — Jancis sacīja, sniegu nopurinādams.
— Jā, tad tik bija gāšanās! — Marčs atsaucās, cepurīti skurinādams. — Un āmurs ar! …
To iecēla atkal ragaviņās, un puisēni turpināja uzsākto ceļu, aizvien vēl jautri iesmiedamies, kā jau bērni.
Pie Liepavota viņi kāpa lejā; bet pēdējā kāpšļa posmā Marčs -gandrīz sacēla nepatīkamu traci.
Apkārt raudzīdamies, viņš bija uzminis vaļējai radzei, zaudējis līdzsvaru un nu mēģināja krist, un spēra tādā sparā ragaviņas Jancim virsū, ka tas tikko noturējās. Citādi gandrīz būtu nelaime notikusi, jo ceļš bija stāvs un gar malām, kā arī pašā apakšā no mīkstā sniega raudzījās asas klinšu šķautnes ārā.
Beidzot puisēni nonāca laimīgi Daugavas malā.
Tā nu bija pavisam pārvērtusies: cik tālu vien varēja redzēt, visur gar abām pusēm stiepās nolasmanis [9] .
Augšpus dzirnavupītei, plēsā, kur ūdens lēns kā ezerā, no- lasmaņi Vidzemes un Kurzemes pusē sniedzās gandrīz jau līdz Daugavas vidum, kamēr lejpus upītei bija jau šaurāki, jo ūdens tur bija straujš un nevaldāms.
Kurzemes pusē nolasmani saturēja garie gārdi; Vidzemē gārdu jeb sēkļu nebija un tālab gar Lazdām stiepās tikai maza nolasmaņa strīpiņa.
Mazliet augstāk, kur straume sitās taisni stāvajā klints sienā, pat šīs strīpiņas nebija.
Vietvietām, kur vējš bija notrencis sniegu, ledus bija tīrs un spožs.
Pa šīm vietām nu lavījās Jancis ar savām slidām.
Mārču viņš bija iesēdinājis ragaviņās un pats zirga vietā vilka tās gārdiem pāri uz Staburagu, jo tur augšā šmaugākie kārkli.
Vispārim ledus bija jau diezgan biezs. Tikai, kur avotiņi sitās no dibena augšup, ledus bija plānāks un knirkšķēja, pāri skrejot; dažā vietā, kur avots burbuļoja straujāk augšup, bija pat neaizsaluši laukumi.
Puisēni nebija vairs tālu no Staburaga, kad Jancis, šādai vietai garām pabraucis, palaida piepeši ragaviņas vaļā, pakampa lielo āmuru un metās atpakaļ.
Tūliņ arī Marčs sadzirdēja dobju zvēlienu.
Kad viņš pienāca, Jancis bija jau izsitis ledū prāvu caurumu un bāza pašlaik roku iekšā.
Marčs gribēja prasīt, ko tas nozīmē, kad Jancis izvilka no cauruma lielu, garu zivi, un Marčam jautājuma vietā paspruka tikai:
— Oja, Janc! Kas tad tas? Tā jau vēdzele!
— Nu jā, vēdzele. Un skat tik, kas par veceni! — Jancis priecājās.
— Brīnums! Kā tad viņa neaizbēga?
— Kur tad šī bēgs apreibusi.
— Apreibusi?
— Nu kā tad! Es tak viņai iezvēlu pa galvu.
— Bet — ledus?
— Nu jā — pa ledu. Kad trāpa tai vietā, kur galva, — vēdzele paliek uz vietas un rokā! Kad pa asti — tad tik tev ko redzēt!
— Tas jau dikti viegli, Janc! Pameklēsim vēl …
Puisēni sāka meklēt, un īpaši Marčs jo dedzīgi. Viņam arī izdevās ieraudzīt kādas pāris nelielas vēdzeles; bet, pirms viņš sagatavojās, lai trāpītu pa galvu, zivis nezin kur bija jau nozudušas.
Reiz viņš pamanīja varenu sapalu ar tādām lielām, platām sudraba zvīņām.
Bet tas izgaisa vēl ātrāk nekā vēdzeles.
— Lai nu paliek! Šoreiz pietiks ar to pašu vienu. Brauksim tagad tālāk, — Jancis sacīja, un Marčs sēdās atkal ragaviņās.
Pēc maza brītiņa viņi bija jau pie Staburaga.
Arī tas tagad bija pavisam savādāks: kluss un mierīgs, it kā galīgi saguris.
Jeb — varbūt viņš gulēja?
Jā, tiešām — izskatījās tā.
Tomēr cik silti viņš bija ierīkojies: visapkārt bieza, mīksta sega, galvā — dziļi uzbāzta cēlā Kašemiras cepure . . . Tikai bārdā bija lāstekas — lielas, garas lāstekas, kā jau milzenim.
Un tur nu, tāpat kā senāk, pazibēja pa pilienam, tikai lēnām un dīvaini klusu, bez trokšņa.
Ziema nebija aizmirsusi arī lielos klinšu gabalus — Staburaga smagās sirdsdomas: baltā sega apklāja arī tos mīksti un silti.
Puisēniem kļuva pavisam ērmoti ap dūšu šādā negaidītā klusumā.
Kur senāk viss šalca un skanēja, tagad — tāds nāves klusums . ..
Un — neomulīgs, tāds baigu jausmu pilns.
Jancis reizes divas apskatīja platām acīm Staburagu un tad, ne vārda neteicis, sāka griezt šmaugās klūdziņas.
Pāris kūlīšu piegriezis, viņš meta mieru un sacīja:
— Ko domā, Marč: vai nebūs diezgan?
Bet prasītais neatbildēja.
»
Domādams, ka Marčs varbūt viņpus klintīm, Jancis uzkāpa uz lielākā bluķa.
Bet brīnums — arī tur viņa nebija!
Jancim sāka jau bail mesties, kad viņš piepeši izdzirda tādu kā Marča balsi, tikai dobjāku un spēcīgāku, kas puisēnu padarīja vēl tramīgāku, jo viņam iešāvās atkal senās domas par labiem un [auniem gariem prātā, kas labprāt mīlinoties šādās vietās un vilinot bērnus nelaimē.
— Janci! — sauca dobja balss.
— Nu? — Jancis atbildēja un raudzījās apkārt.
— Nāc taču šurp!
Jancis nolēca otrā pusē zemē: viņam likās, it kā balss nāktu no klints apakšas, kur Marčs varbūt paslēpies.
Bet no meklētā tur nebija ne vēsts.
— Janci! — atskanēja atkal tā pati balss, un Jancim likās, it kā viņa nāktu vēl dziļāk no zemes. Nē — nu vairs kaut kas nebija kārtībā!
Spēji elsdams, viņš uzrāpās atkal klintī un sauca, cik stipri vien uztrauktā balss atļāva:
— Bet, dieva dēļ, Marč, kur tad tu esi?
— Nu šite! — Marčs atsaucās un izbāza galvu aiz lāstekām.
Viens — divi, Jancis jau bija lejā un Marčam klāt. Tas smējās
un raudzījās līksmi Jancī.
— Skat — kas tā par istabu! — Marčs teica lepni tādēļ, ka pirmais to bija atradis.
Un patiešām — labākas nemaz nevarēja vēlēties. Brīnums tikai, ka Jancim viņa nebija iekritusi prātā: vasaru taču pats — un ne vienu reizi vien — bija mēģinājis nostāties zem šīs klints, kas tik tālu uz Daugavas pusi bija izspiedusies, ka Staburaga ūdeņi daudzās bezgalīgās strāviņās plūda tai kā jumtam pāri.
Tikai vasarā nevarēja ilgi tur nostāvēt, jo strāviņās, lai gan neķēra tieši, tomēr, cietajos akmeņos atsizdamās, sadrupa smalkās pilītēs, kas nemīlīgi lēca uz visām pusēm, slapinādamas drēbes un saldēdamas kailās kājas. Un to nevarēja izturēt.
Tagad strāviņās bija pārvērtušās cietās lāstekās un, viena pie otras piedurdamās, sasalušas skaidrā kristāla sienā, pār kuru vietvietām mazas, tīras strīpiņas likās kustamies.
Daugava, Vidzeme un visa apkārtne izskatījās pavisam dīvaina, kā caur neskaidru stiklu skatoties.
— Un paklausies tikai, kā skan! — Marčs sacīja un uzkliedza «ē!».
— Nudien — gluži kā silā! — Jancis teica un mēģināja arī. — Skāde, skāde, ka te vasaru nav tā: tad tik mums būtu laime!
Puisēni pārmaiņus uzkliedza atkal un priecājās, un smējās.
Bet beidzot viņiem tomēr sametās vēsi.
— Klau, Janc! Mēs jau te varētu uzkurt uguni, — Marčs beidzot ieteicās.
— Jā, zināms! — Jancis atsaucās, un abi steidzās ārā.
Sausu zaru pakrastē bija diezgan, un par mazu brītiņu jaunajā istabā sprēgāja jautra uguntiņa.
Puisēni sildījās pie tās, smējās un priecājās par labo iedomu. Tikai dūmi nebija pa prātam. Gan puisēni liecās zemu, bet dūmi laidās arī aizvien zemāk un zemāk, tā ka beidzot vairs nekā nevarēja saredzēt.
Turklāt dūmi bija nežēlīgi rūgti un sāka kost acīs un kaklā.
Gan Jancis, negribēdams par vājāko izrādīties, turējās, turējās, bet beidzot nevarēja vis izturēt.
— Klau, Marč! … Iesim … Nez kā šī istaba izskatās no āra? — viņš teica un metās laukā.
Zināms, arī Marčs devās tūliņ pakaļ.
Asaru pilnās acis tāpat cimdos izslaucījuši, viņi apstājās gabaliņu no ledus sienas un apgriezās.
— Ak tu dievs! Cik skaisti! — Jancis iesaucās un sasita plaukstas; bet Marčs nesacīja nekā — tikai skatījās vien.
Uguns dega nevienādi, brīžam tumšāk, brīžam gaišāk uzliesmodama.
Bet kā tad viss zibēja un laistījās, sevišķi, kad liesmiņa gaišāk pašāvās un nozuda! Tur bija tad visas debess un zemes krāsas un viss vizuļoja, kustējās, cēlās un mainījās acumirklī it kā noslēpumaina, neizdibināma burvīga spēka vadībā.
Vietvietām likās smalkas, tikko saredzamas zelta un sudraba stīdziņas karājoties; piepeši tās izgaisa, un viņu vietā sāka pār spodro ledu viens pēc otra laistīties vizulīgi dimanta graudiņi…
Bet, kad no uguns izlēca dzirkstele, — tā izskatījās liela un spoža kā vakara zvaigzne.
2ēl tikai, ka dzirkstelītes pārāk ātri nozuda un izgaisa, daudz ātrāk nekā vieglie dūmi, kas smalkos, apaļos mākonīšos cēlās pa lāsteku spraudziņām tīrajā ziemas gaisā.
— Nez, Janc! Šitādā pilī laikam dzīvo ķeizars? — Marčs beidzot teica.
— Varbūt, — Jancis īsi atbildēja un nogrima atkal skaistajā skatā, nemaz nemanīdams, ka Staburaga ēna stiepjas jau tāli pār Daugavu, gandrīz līdz Vidzemei.
Piepeši no pašas Staburaga augšas nobira gara sniega strīpa. Līdzi tai nolaidās arī kaut kas melns un slaids uz lielākā klints bluķa, atsitās tur padobjā belzienā, tā kā palēkāja un tad nogūlās.
Tūliņ augšā kaut kas iečabējās krūmu zaros.
— Ehē! Kūmiņ! — Jancis iekliedzās un, akmeni paķēris, meta augšā.
Bet, pirms akmens sasniedza Staburaga augšas malu, kuplā aste bija jau nozudusi.
Tagad puikas rāpās lielajai klintij virsū, kur tumšais priekšmets bija nokritis.
— Ak tu nabadziņš! — teica Jancis, kas bija uzkāpis pirmais. — Tas jau zaķītis! Un beigts, pavisam beigts!
— Tad ta muļķis! — Marčs sacīja, pienākdams klāt. — Kas tad šim lika lēkt zemē?
— Kas lika? Vai tad lapsu neredzēji?
— Redzēju gan.
— Nu, tāpēc!
— Ko — tāpēc?
— Nu lapsa taču viņu notrenca!
— L-apsa?
— Nu zināms! Lapsas tak medī zaķus.
— Nu nezin? — un Marčs, kam likās, ka lapsas ar zaķiem dzīvo lielākā saticībā, pasmaidīja neticīgi. — Varbūt viņa gribēja tikai pameņģēties, un šis .. .
— Nu, es gribētu gan redzēt, kā tev patiktu, ja vilks sāktu ar tevi meņģēties. Nezin vai tad tu pats neielēktu Daugavā?
— Vai es? Nu tad nebēdā, ka viņu nenošautu!
Marčs tomēr paskatījās it kā drošības dēļ augšup, un viņa skats nebija nemaz tik dūšīgs kā vārdi.
— Nezin — ar ko? — Jancis sacīja. — Un zaķis?
Jautājums nāca Marčam negaidīts: viņš paskatījās Jancī, tad
zaķī, padomāja un sacīja:
— Bet ko tad mēs ar viņu darīsim?… Nez vai viņu maz var ēst?
— Par ko?
— Nu — skaf: galva pušu, un tad viņš tak … nosities.
— Nu, gan jau redzēs, paprasīsim mammai. Varbūt. Bet brauksim nu: lūk, —jau tumst!
Kamēr puisēni krāva iegūtās lietas ragaviņās, Jancis ievaicājās:
— Bet ko tu, Marč, darītu, ja tu būtu zaķis?
— Vai es?… Tad tik es skrietu — visai zemei apkārt kā vējš; tik ātri, ka jūs mani neviens nevarētu panākt, it neviens! Un tu?
— Es notrenktu pašu lapsu lejā! — Jancis atbildēja un iesēdināja Mārču ragaviņās.
Pēc kāda stundas ceturkšņa puisēni bija jau pie Liepavota un kāpa pa celiņu augšā, kamēr sārtā vakarblāzma rotājās baltajā sniegā, dzidrajos avota viļņos un abu ceļinieku sasarkušajos vaigos.