52145.fb2
Dārznieka istabā ratiņš rūc joprojām savu nebeidzamo dziesmu.
Pulkstenis ap pusdesmitiem, un dārznieks jau pāris reižu nožāvājies; viņš domā, laiks būtu pie miera iet.
Piepeši ārā norīb šāviens, un abi vecīši satrūkstas: klusumā viņš izklausās daudz stiprāks nekā dienas troksnī — gluži kā pērkona spēriens. Un arī atbalss varenāka — papriekš Daugavas krastos, tad tepat muižas ēkās.
— Brīnums! — dārzniece saka, dziju uz cita zobiņa pārceldama un ratiņu no jauna iekustinādama. — Kas tur tā šaudās?
— Gan jau kāds vaktē zaķus, — dārznieks atbild un pievelk spēcīgāk kurvja klūdziņu. — Laiks jau tīri dieva dots.
Tad ratiņš atkal turpina viens pats savu vienmuļīgo dziesmu.
Taču pēc brītiņa dārzniece aptur ratiņu.
Zobiņš gan vēl nav pilns, bet dārzniece tomēr aptur un skatās vīrā, it kā nejauši kaut kas būtu ienācis prātā.
Arī dārznieks paskatās sievā.
— Nu, kad tik nav? — viņš saka, noliek kurvi un steidzas pie skapja.
— Vai tad tiešām bez jēgas? — dārzniece iesāk un pastumj rateni sāņus. Bet pats pārtrauc:
— Nu kā tad! Plintes nav! Kad tik nav ar veco pagali kādu nelaimi sev nodarījuši!
Un dārznieks pakampj jau cepuri, kad durvis atveras un tajās parādās Jancis; šautene mugurā — gals velkas gandrīz pa zemi, — rokā milzīgi garš zaķis.
Arī Marčs ienāk.
— Skat, pap! — Jancis saka skaļi. — Vai tas nav medījums? Un uz vietas — kā pacēlās kājās — beigts! Skaties: vai nav labi trāpīts?
— Nu — nekas: būs jau laikam vai pašā sirdī. Bet, dēls…
— Nu redz: vai nemāku jau šaut? — Jancis triec tālāk. — No sākuma gan gaidām, gaidām — nenāk un nenāk! Beidzot tikpat izlec! Bet pag, pag, — domāju, — tagad nu tik tev rādīšu! Bet
nekā!
— Bija laikam ieraudzījis mani, — Marčs pārtrauca.
— Nūjā — Marčs aizdzina! Bet.. .
— Bet kā tad tu, Janc … — dārznieks mēģināja lēnām uzsākt, bet netika pie vārda.
— Bet es jau domāju: nu, gan jau tu nāksi vēl atpakaļ! Un …
— Bet to jau es teicu, Janc!
— Nu jā! Marčs saka: redzēsi, ka nāks atpakaļ. Un riktīgi: par brītiņu klāt! Bet nu jau tāds tramīgs: palec, palec un stāv. Beidzot uzslienas kājās. Bet es tik nu — krauks! …
— Nu labi, labi — zaķi jau nu gan esi noķēris, — papus saka. — Bet kā tu, puis, drīksti ņemt plinti bez manas ziņas? Nevajag aiztikt lietas, ar kurām nemāk apieties.
Un papus virzās lēnām uz krāsns pusi, kur guļ šmaugās klūdziņas.
— Vai tu, pap, domā, ka nezinu, — ejot gals jātur augšā? — Jancis jautā, bet skatās tomēr nedroši katrā tēva kustībā.
— Bet tava plinte, pap, nav vis lāgā, — un Jancis pasteidzas viņu nostādīt kaktā.
— Viņa sit briesmīgi atpakaļ: es gandrīz pakritu. Negribu ar to vairs nemaz šaut.
— Nu laime, ka vēl acis neizsvilinaji! — mamma saka, kas arī tāda kā dusmīga staigā apkārt. — Ģīmi jau esi nokūpinājis gan.
Nu arī Marčs ieskatās, ka Jancim pavisam melna mufe, un sāk smieties pilnā kaklā.
Nezin vai nu jautrie smiekli, vai arī cits kas vainīgs, bet papus balsī jau daudz mazāk draudu, kad teic, it kā savu medību biedreni aizbildinādams:
— Viņai jau tas gailis tā lāgā nestāv.
— Nu, un tu jau arī stāsti savus mūžīgos mednieku stiķus
puikām! — mamma saka, gultu taisīdama, pie kam papus tikai norūc kaut ko bārdā par sieviešu bailību un neprašanu, aizdedzina pīpi un iziet ārā.
Jancis pieiet klusām pie Marča un arī kā sildīdamies piespiežas pie krāsns.
Bet tanī pašā acumirklī viņš iegrūž diezgan spēcīgi elkoni Marčam sānos un zīmīgi pasmaida.
Tad Marčs iet mājās.
Bet pie lielās liepas viņš apstājas, sabāž rokas kažokā un paskatās liepā no saknēm līdz pat virsotnei.
— Ak tad tu arī domā, ka es nemācētu zaķi nošaut? — viņš runā.
Bet, kad liepa neatbild, — Marčs iet tālāk.