Beidzot pienāca šķiršanās brīdis.
Papus īsā, vieglā kažokā, kuplo ziemas cepuri galvā stāvēja jau istabas vidū.
Resns, dūšīgs paegļa spieķis bija tam rokā. Tādu pašu, tikai tievāku un vieglāku, turēja arī Jancis.
Viņš stāvēja, pilnīgi iešanai saģērbies, tikai vēl bez cepures mātes priekšā, kas, roku viņa plecam uzlikusi, teica pēdējos atvadīšanās vārdus:
— Neesmu pati skolā gājusi, nezinu teikt, kā tev tur klāsies … Bet lai dievs pats svētī tavu sākumu, tad viss būs labi! … Esi uzmanīgs stundās; mācies uzcītīgi, ko skolotājs uzdod. Uzvedies labi, esi godīgs un nedari mums, vecākiem, kauna! … Maizīti noliec arvien norādītajā vietā — gan pats atradīsi. Netrako vaļas stundās, bet spēlējies godīgi ar citiem bērniem. Taupi apģērbu un visas savas lietas; pats zini, cik grūti mums to visu sagādāt… Un nu — ardievu, dēls! Staigā vesels!
Noskūpstījusi savu lolojumu, māte nogriezās uz loga pusi.
— Ardievu, mam! — Jancis arī noteica un uzlika cepuri galvā, bet papus paņēma kulīti, kurā atradās maizes kukulītis, bļodiņa ar sviestu un biezpienu, šķiņķa gabaliņš, neliels cukura grauds un tējas šķipsniņa — Janča uzturs veselai nedēļai.
Atvadījies no sievas, dārznieks līdz ar dēlu devās ceļā.
Tā Jancis spēra pirmo soli jaunā, nezināmā dzīvē.
Nez kāda viņa būs?
šis jautājums aizņēma visu Janča prātu.
Viņš gan nespēja to atšķetināt, pat varbūt ne izteikt skaidri, bet, ka viņš slēpās kaut kur kādā nezināmā galviņas kaktiņā un mocīja vienmēr nabaga puisēnu, varēja gluži skaidri noredzēt viņa nemiera pilnajā gaitā.
īpaši šodien Jancis bija manāmi uzbudināts, un mātes nopietnie un labi domātie vārdi nenonāca īstā vietā, bet palika it kā gaisā karājoties, par ko Jancim pašam bija lieli brīnumi.
Tomēr vajadzīgajā brīdī viņš apņēmās tos iedomāt.
Varbūt puisēns arī nespēja acumirklī aptvert mātes padomu svaru — tie bija taču jaunas, vēl nezināmas dzīves likumi, un tagad vajadzēja par citu domāt, jo papus tikko runāja:
— Ievēro labi, dēls, celiņu, kā sestdien zini atnākt mājās, īpaši te, — abi ceļinieki bija jau Daugavai pāri un gāja pa ledus virsu gar stāvo, klintaino Vidzemes krastu, kur augstu gaisā stāvēja bērziņi un liepas un noliekušies skatījās ziņkārīgi abos gājējos, — īpaši te šajā vietā neskaties aplam apkārt, jo, redz, te šur un tur zvejnieki izcirtuši murdiem āliņģus, kur neuzmanībā drīz var iekrist. Tāpēc uzmanies labi, ka nenotiek nelaime.
Un, ja kādreiz iegadās avoksnēja vieta vai ledus kur šaubīgs, uzsit papriekš spieķi, pirms ej pāri.
Skolā ticis, noliec spieķi labi, ka sestdien atkal, mājās nākot, vari atrast. Ko lai zina, kas ceļā var gadīties: vai nikns suns kādreiz vai arī cits kas; un ierocis ceļā aizvien derīgs.
Tagad jau tev pašam jāmācās aizsargāties: kas tevi citādi visu mūžu lai sargātu?
Un sestdien, kā jau pats zini, ne man, ne mammai nav vaļas iet pretī. Nākdams nesteidzies pārāk, ka neaizkūsti un nepaliec pusceļā.
— Vai tad līdz skolai tik tālu? — Jancis jautāja, kam izlikās ērmoti, ka arī papus šaubās par viņa izturību.
— Kas to lai nu tik skaidri zina: esot kādas astoņas vai desmit verstis — ceļš te nav mērots.
— Vai tad ilgi jāiet? Vai mēs līdz vakaram tiksim tur? — Jancis atkal jautāja, paskatīdamies saulē, kas, kā jau ziemas pusdienā, stāvēja visai zemu.
— Būs mazliet jāpasteidzas, — papus atbildēja, — jo man taču jātiek līdz naktij atpakaļ un ceļš nav vieglais.
Tur papum bija pilnīga taisnība.
Gar Avotiņu ciematu bija vēl pēdas un iešana laba, bet, kad' gājēji nogriezās šķērsām no Daugavas un pa nelielo upītes gravu devās tieši pāri laukiem, pēdas nozuda gandrīz pavisam.
Ceļš bija aizpūsts, sniegs — dziļš, un, lai gan Jancis spēra garus soļus, tomēr aizvien palika iepakaļus un viņam šad tad, lai neaizkavētu tēvu, vajadzēja pa gabaliņam patecēt.
Puisēnam metās karsti, arī elpot vajadzēja ātrāk un smagāk.
«Nekas, nekas!» Jancis mierināja sevi. «Kad būšu liels, gan tikšu līdz. Un tagad …»
Bet te skaļa suņu riešana iztraucēja puiku: no tuvējām mājām metās kā deviņi gājējiem ceļā pāris nelielu ganu suņu.
īpaši mazākais likās negants. Acis tam dzirkstīt dzirkstīja, un ar saviem apskaužami baltiem zobiem viņš strādāja, it kā gribētu Janci vai gabalos sakapāt.
Puikam neatlikās nekā vairāk kā ieķerties ar vienu roku tēva- kažokā, ar otru satvert spieķi stingrāk.
— Tie gan laikam abi briesmīgi nikni? — Jancis bažīgi teica.
— Nebīsties nekā! — tēvs atbildēja. — Nevajag tikai iesākt karu, tad viņi neaiztiks. Riet jau viņu amats.
Dārznieks uzsvilpa un palabināja suņus, kas tūliņ kļuva lēnāki. Vēl gabaliņu gājējus pavadījuši, tie sāka viens otru dzenāt un tvarstīt un aiztecēja mierīgi savā sētā atpakaļ.
Bet Jancim tomēr atlika bažīgas domas prātā: kā būs sestdien, kad viens pats ies te garām? Vai tad suņi kaunēsies arī no viņa, maza puikas, kā no tēva?
Nē — lielam būt taču labi! Kaut tikai tas nebūtu jāgaida tik ilgi! Bet sestdiena pienāks drīz, un Jancis būs vēl joprojām mazs puika.
Viņš paskatījās atpakaļ.
Augstie Avotiņu kalni bija tagad pašā apvāršņa malā un rādījās pavisam zemi un niecīgi.
Slaido priedi, kas mazliet noliekusies stāvēja kalna galā, varēja tikko saredzēt.
Arī suņi bija nozuduši pavisam no plašā, baltā klajuma. Bet gan jau viņi sestdien ieradīsies atkal.
Nez kādēļ viņi tik nikni arī pret tādiem, kas viņiem nav nekā ļauna darījuši?
Kad Jancis pēc tam paskatījās uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka< bija atkal labu gabalu nokavējies, un, kad teciņos panāca tēvu, ^rī mežs bija klāt, kuru no Avotiņu gravas Jancis tikko bija varējis saredzēt.
Slaidas, vientiesīgas priedes stāvēja abpus ceļam; bet vēl slaidākas bija viņu ēnas. Tās stiepās tālu, tālu pār balto sniegu un pazuda nezin kur meža biezoknī.
Uz celma, kas stāvēja turpat ceļmalā, dārznieks atsēdās.
Arī viņš bija noguris un, cepuri noņēmis, slaucīja sviedrus, par ko Jancim bija lieli brīnumi, jo viņš līdz šim bija domājis, ka papum iešana veicas pavisam viegli un viss grūtums jānes tikai viņam vienam.
— Vai tu arī nepiesēdīsies, Janc? — tēvs vedināja, pīpoja- mos rīkus izņemdams.
— Nē! Es tāpat. .. — Jancis atbildēja un skatījās meža biezoknī.
— Nu, atpūsties nav nemaz slikti — tālāk veiksies labāk, — tēvs turpināja. — Arī sestdien vari, redz, tepat atsēsties; tas jau gluži kā ierīkots atpūtai. Nu, un, ja varbūt kādreiz iegribas ēst vai kā, — tepat vari ieturēt pusdienas; tik daudz jau tev gan atliks no līdzdotā. Ceļā vajag stiprināšanās. Vai arī tagad neuz- kodīsim kādu kumosu?
— Nē, pap! Man negribas. Bet — pap, vai te nedzīvo arī vilki? — Un Jancis atkal paskatījās meža biezoknī.
— Vai tev jau bailes? — un papus iesmējās par savu puiku. — Te jau ir zaķis lāgā negrib dzīvot, kur nu vēl vilks! Cik tad nu te meža: pāris soļu — ir redzēsi, būsim cauri.
— Bet vai mums vēl tālu, ko iet?
— O jā! Vēl labs gabals: gandrīz pusceļš…
— Tik tālu vēl! Bet tad jau iesim, pap, iesim! Es neesmu nemaz piekusis, — un Jancis saslējās dūšīgi. — Citādi jau tu, pap, netiksi nemaz vairs atpakaļ!
— Nu, kad jau tev nav par grūtu, — dosimies arī tālāk, — tēvs sacīja, un gājēji turpināja savu ceļu.
Pēc neliela gabala Jancis ieraudzīja starp kokiem milzīgi garu mūra ēku.
— Pap, vai tā? — viņš prasīja un juta, ka tai pašā acumirklī sirds dabūja tādu kā grūdienu no neredzamas, cietas rokas.
— Nē! — tēvs atteica. — Tas ir dzirnavu krogs.
— Bet tik liels! Un kur tad skola?
— Gan jau redzēsi, kad tiksim krogam garām. — Un viņi soļoja atkal tālāk.
Pie kroga viņi uznāca uz lielceļa, un nu iešana bija daudz vieglāka.
Lielajam dzirnavu dīķim un dzirnavām garām tikuši, gājējr uznāca mazā kalniņā, no kurienes Jancis labi tālu priekšā ieraudzīja vējdzirnavas.
Tām bija slaids stāvs kā staltai jaunavai, gari, vareni spārni un zaļš, apaļš jumts kā cepure, kas Jancim ļoti patika.
Mazliet tālāk pakalniņā stāvēja augsta divstāvu mūra ēka, un gabaliņu aiz tās starp kailajiem koku zariem spīdēja zaļi jumti un tādi kā tornīši.
Tomēr ēka kalniņā bija kā ar nodomu atdalījusies no citām un nostājusies atsevišķi, it kā viņai ar tām nebūtu nekā kopēja.
Viņā nebija gluži nekā savāda, tomēr dīvaini, ka viņa valdzināja Janča uzmanību pat vēl vairāk nekā vējdzirnavas, kuras īstā veidā puisēns redzēja pirmoreiz dzīvē.
— Redz — tā Stukmaņu muiža, — tēvs teica, tālos jumtus rādīdams. — Un tā tur kalnā — skola.
— Ak tad tā! — Jancis iesaucās un sāka tūliņ vērīgi apskatīt jauno dzīves vietu, bet ar visu rūpību nespēja tajā nekā savāda saskatīt.
Balta, augsta, vientuļa ēka, kam pat zaļā jumta trūka, — vairāk nekā. Un tāda pati viņa palika, kad Jancis pienāca gluži klāt.
Tikai logi, rādījās, kļuva lielāki un plašāki.
Iekšpuse bija jau mazliet savādāka.
Tur bija daudz durvju un trepju, kā jau lielā mājā. Bet grīda visur likās vairāk izmīdīta nekā dārznieka istaba Vīgantē.
Jancim rādījās, ka guļamā istabā, pa kuru bija jāiet, lai nokļūtu pieliekamā kambarī, krāsns priekšā grīdā bija liels robs, vai nu izdedzis, vai izpuvis — puisēnam nebija laika pārliecināties, jo viņa uzmanībai visievērojamākā likās garā dažādu lādīšu rinda, kas stiepās visapkārt istabas sienām.
Bet sevišķi ērmīga Jancim likās lāva, kas stāvēja uz augstiem stabiem gandrīz pie pašiem griestiem un, tāpat kā lādītes lejā, stiepās visapkārt lielajai istabai.
— Pap, ko tad tur dara? — Jancis iesaucās, augšup rādīdams.
— Tās jau laikam gulēšanai, — papus atbildēja, puiku aiz pleca satverdams, jo tas tikko gribēja, augšā raudzīdamies,
uzdrāzties garajam, balti noberztajam galdam, kas stāvēja ista- , bas vidū.
Tātad še bija arī ēdamā istaba.
No turienes viņi iegāja otrā galā, skolotāja dzīvoklī.
Tur viss izskatījās daudz citādāks.
Grīda bija vesela un tīra; pie logiem stāvēja dažādas puķes; pie sienas — pulkstenis, kumode, klavieres; pat gaiss likās savādāks, patīkamāks, «kā pie kungiem», — Jancim iešāvās prātā.
Mazs, paresns vīriņš augstu pieri, platu muti un palielām, zilām, tomēr tādām stingri vērīgām acīm nāca viņiem pretī.
Tas bija skolotājs. Saņēmis dārznieka sveicinājumu, viņš aicināja abus blakus istabā.
— Tas gan jūsu dēls? — skolotājs jautāja un raudzījās Jancī tādām acīm, it kā gribētu teikt: «Jā, ko tad lai es daru ar tādu knauķi?»
— Tā jau ir, cienīgs skolotāja kungs, — dārznieks atbildēja.
— Atvedu šurp un gribu jūs lūgt uzņemt savā skolā.
— Vai jūs no tālienes?
— No Vīgantes.
— No Vīgantes? — šoreiz skolotājs skatījās papū, un Jancim atkal likās, ka viņš tūliņ teiks: «Jā, ko tad lai es ar tevi daru?»
Bet turpinājums bija citādāks.
— No Vīgantes? Kurzemē? — viņš prasīja.
— Jā.
— Bet vai tad jums tur skolas nav? Tas jau laikam krietns gabals? Vai puika varēs izstaigāt? Bet jūs jau varbūt sūtīsiet braukšus?
— Kas nu mums, kalpa ļaudīm, dos zirgus, — dārznieks atbildēja. — Būs jau gan jāiztiek kājām. Bet puika jau, kā redziet, žirgts: gan izturēs! Un tad — paši ziniet — cilvēkam jāmācās jau no jaunības panest grūtības, pēc būs vieglāk. Skola mums nu gan pašiem turpat tuvumā, bet viņa tāda panīkusi, māca tikai lasīt, rakstīt, un to mans puika jau māk. Pie jums tikpat būs vairāk labuma.
— Jums nu gan kā ārvalstniekam būs jāmaksā vairāk, — skolotājs teica un atkal paskatījās tāpat kā pirmāk šaubīgi tēvā.
— Arī muižā būtu iepriekš jāpiemeldē, jo, kā ziniet, šī ir muižas skola. Bet to arī es varu izdarīt, ja jums nekas nav pretī. Rūmes vēl būs, tā ka jūsu dēls var palikt.
Pēc tam skolotājs paņēma grāmatu un lika Jancim lasīt. Kad lasīšana gāja bez kļūdām, skolotājs rādījās pilnīgi apmierināts un lika Jancim iziet.
Tas puikam arī bija pilnīgi pa prātam, jo iekšā viņam nezir» kādēļ bija ticis karsti.