Brītiņu koridorā atvēsinājies, Jancis devās pa platajām trepēm augšā: bija taču jāapskata arī citas skolas telpas.
Viņš nonāca pie pašaurām durvīm, virs kurām lieliem burtiem- stāvēja uzraksts «Klase».
«Ahā! Tad te!» Jancis nodomāja un pukstošu sirdi nospieda- vienkāršo kliņķi.
Durvis žēli iečīkstējās, atvērās, un Jancis atradās milzīgā istabā, kas viena pati aizņēma visas lielās ēkas augšējo stāvu.
Tik lielu istabu Jancis nekad nebija redzējis, un tālab viņš palika gluži pārsteigts stāvam, pat durvis aizmirsa aiztaisīt.
Logu istabā bija neparasti daudz: dienvidu sienā 7, galos, pa 2 un ceturtajā sienā 1.
Tātad 12, Jancis saskaitīja.
Garo galdu rindas sadalīja istabu divi daļās. Jancis gribēja arī galdus saskaitīt, bet to bija tik daudz, ka rēķins sajuka.
Istabas vidū vairāk ziemeļu galā stāvēja dūšīga krāsns; pie tās — liela, melna tāpele.
Vienai galdu rindai priekšā stāvēja katedra, otrai — tā pati melnā tāpele.
Katedrai gandrīz līdzās pie sienas stāvēja ērģeles un pavecs skapis.
Bez tam kaktā Jancis pamanīja vēl augstus grāmatu plauktus, kas pašlaik bija pilnīgi tukši.
Gar sienām bija izkārtas raibas ģeogrāfijas kartes.
Bet, kas visvairāk puisēnu pārsteidza, — bija drukātie panti.
Virs katra loga, baltajā sienā bija spiestiem burtiem novietots kāds pants, piemēram:
«Tēva svētība ceļ bērniem namus, bet mātes lāsti noārda tos līdz pamatiem.»
«Taisnais apžēlojas par sava lopa dzīvību, bet netaisnā apžēlošanās bardzība.»
«Aci, kas tēvu apsmej un liedzas mātei klausīt, to pašu izknābs kraukļi pie upēm un jaunie ērgļi to ēdīs.»
Panti likās Jancim ļoti pazīstami, tikai nevarēja atcerēties, kur tos brja jau lasījis.
Un viņš sāka vēlreiz tos pa kārtai lasīt.
— Ē — tu! — piepeši kāds puika iesaucās no skolēnu pulka, •kas, sastājušies istabas galā, trieca nezin par ko. — Ē — tu! Ko tu tur brīnies, acis ieplētis, kā jaunus putnēnus uzgājis? Vai netaisīsi labāk durvis ciet: tagad nav vasara!
Jancis atskatījās — tiešām, durvis bija vaļā, un viņš aiztaisīja
tās.
Tad viņš gribēja pantus izlasīt vēlreiz no sākuma — viņi tam ļoti patika, bet atrada, ka zina visus no galvas.
Lēnām ap galdiem iedams, vņš nonāca pie loga istabas galā.
Logs atradās tai pusē, kur Vīgante, un skats turp bija diezgan patīkams.
Netālu stāvēja slaidās vējdzirnavas; lejā stiepās lielceļš līdz pat milzīgajam ūdensdzirnavu krogam kalnā.
Saulīte taisījās pašlaik grimt aiz tumši zaļā meža.
Bet Jancis nedabūja ilgi skatīties: uznāca puika un sauca viņu līdzi, jo tēvs gribot atvadīties.
Lejas koridorā Jancis satika skolotāju un tēvu.
— Un nu, dēls, klausi skolotāja kungam, it kā viņš būtu tavs tēvs, — dārznieks sacīja. — Tu jau zini, ka viņš tev tagad -mūsu vietā. Un, — dārznieks griezās pie skolotāja, — ja puikam uznāktu kādreiz niķi vai slinkums, — ņemiet žagarus! Man nu gan nācās viņus maz lietot, bet var jau gadīties, ka vajadzīgs. Tad pēcāk nevienam nebūs jānožēlo.
Mācies uzcītīgi, dēls, zini: nav mūsu, bet tevis paša labā! Jaunībā iekrāsi, vecumā atradīsi. Un nu strādā vesels!
Papus sniedza roku, Jancis nobučoja to.
— Gan jau iztiksim, — skolotājs nosacīja un aizgāja savās istabās, kamēr papus steidzīgi soļojā ārā.
Jancis palika viens.
Viss notika tik negaidītā ātrumā, ka Jancis pavisam apmulsa.
Lēnām viņš apskatījās apkārt, tomēr, kad patiešām vairāk neviena neredzēja koridorā, viņam sametās it kā bail pustumšajā koridorā, bet sacēlās kaut kas liels un nepanesams un kļuva aizvien smagāks un smagāks; vaigi pietvīka, un puisēns pašlaik gribēja jau mesties tēvam pakaļ un lūgt, lai ņem viņu līdzi, — tikai šoreiz vien vēl līdzi; bet tad viņš apdomājās un kāpa lēnām pa trepēm augšā.