Ar rēķināšanu Jancim gāja drusciņ citādāk, jo šajā darbā nebija nekā sevišķa, jo, kad Jancim bija uzdevums priekšā, viņam aizvien stāvēja klusu rokas, ir kājas, pat sirds un prāts.
Brīžam puikam paspīdēja gan kā gaismas stars — acis iemirdzējās un sirds sāka pukstēt, bet tad gaisma atslāba un viss kļuva atkal tumšs.
Ja gars ierunājās šādos brīžos, tās bija pavisam citas lietas, par ko viņš trieca ar Janci.
Sākumā Jancis manīja, ka daži ņēma paslepus rēķināšanā pirkstus palīgā — skaitīja un atskaitīja tos. Arī viņš mēģināja tā, un tad jau gāja mazliet labāk. Bet, kad dabūja zināt, ka tā rīkoties stingri noliegts, — varot pat sodu dabūt, — tad Jancis atstāja, zināms, pirkstus mierā, bet darbs arī apstājās.
Bija sevišķi viens uzdevums, ar kuru Jancis netika galā.
Uzdevumu grāmatā tas bija uzrakstīts tā: «6:3 = ?» Jancis zināja iznākumu gluži skaidri — tas ir «2». Bet, kā varēja iznākt «2», kāpēc, kad uzrakstīja «6 : 3», pēc tam tūliņ jāraksta « = 2», — tas palika tumšs kā nakts.
Jancis domāja, domāja, sēdēja un domāja, bet uzdevums kļuva tumšāks un tumšāks.
Tad puika piecēlās piepeši un gāja pie skolotāja.
— Nu, kā tu nu to nesaproti: kad sešus izdala trīs daļās, tad iznāk divi, — skolotājs brīnījās.
Jā — kā nu viņš to nesaprot? Jancis pats arī brīnījās un — nesaprata tomēr.
šādās reizēs puisēnam likās gan, ka vajag un vajag taču būt jautājumam, kas jāstāda, kas spēj atrisināt un noskaidrot tumšo, moku pilno nesaprašanu.
Jancim likās arī, ka šis jautājums lidinās tepat kaut kur gaisā, bet, tiklīdz viņš grib ietvert viņu vārdos, jautājums nozūd, puika stāv kā mēms un brīnās, skatās skolotājā, un tas arī brīnās.
Kad pēc tam Jancis aiziet savā vietā, viņš atspiež atkal pieri rokās, bet sirdī viņam saceļas tāds kā īgnums pret visu pasauli.
šādus brīžus nogaida Janča dīvainais gars un piesitas puikam.
«Nez kādēļ tikai — ak dievsl ak dievs! — es nevaru saprast šo uzdevumu?» Jancis domā.
«Tāpēc, ka esi slinks,» gars saka.
«Nav taisnība!» puisēns iesaucas. «Es gribu mācīties! Vai dzirdi: es gribu!»
«Nu, tad esi neuzmanīgs,» gars atkal saka.
«Es?» puisēns brīnās un apdomājās. «Jā, tur varbūt tev taisnība: man jau brīžam iešaujas gan citas domas galvā, kad skolotājs runā, bet tās tak par to pašu, par ko arī viņš.»
«Nu, tad tev grūta galva un tu nekad visa nevarēsi iemācīties,» gars nosaka.
«Jā,» puisis nopūšas. «Tur gan tev laikam visvairāk taisnības . , . Bet, kad tu tikai zinātu, cik tas slikti, — cik tad grūti!» • Un tomēr viņi maldījās visdīvainākā kārtā abi divi — ir Jancis, ir gars, jo puisēnam bija apskaužami viegla un apķērīga galva, ko biedri jau sen bija novērojuši.
Bet Jancis neklausījās viņos: kurš gan savu galvu labāk palīst kā pats?
Un no kā gan biedri spriež, ka Jancim viegla galva?
Vai no tā, ka bībeles stāstu, tikai vienu reizi izlasījis, viņš var vārdu pa vārdam atstāstīt?
Jeb vai no tā, ka galvas gabalus katķismā viņam vajag tikai divi reizes nopietni pārlasīt, lai zinātu tos no galvas?
Vai arī pēdīgi no tā, ka Jancis ģeogrāfijā jūras līkumu, upju, zemes ragu un citus nosaukumus — un lai viņu būtu kauču 30 reizē — var jau, tiklīdz nolasīti, pēc rindas visus atkārtot un parādīt vajadzīgo kartē?
Bet tur jau tik jocīgi vārdi kā: Skagerags, Kategate, Tene- rifa pīķis — tik jocīgi! Kā tos lai aizmirstu vai neatcerētos?
Viņam gan nav ne mazākās jēgas, kas par zvēru — «zemes rags»; bet tas nekas: ērmīgie nosaukumi iegulstas paši bez jebkādām pūlēm atmiņā.
Un kurš tad to nevar, t. i., atskaitot tos, kas gluži nekā nejēdz?
Bet tie jau vispārim atzītie sliņķi, kas vienmēr plosās un trako, un labāk skalda malku, nekā sēž klasē.
Nē! Biedri maldās, bez šaubām!
Jā, kad Jancis varētu uzdevumus rēķināt, ka put vien, varbūt tad gan viņiem būtu taisnība, bet tagad — ne!
Tomēr vai tad citiem pulkā (rēķinātāji arī bija sadalīti pulkos) gāja labāk?
Dievam žēl — ne.
Ļoti bieži gadījās, ka pulkā neviens, pat vecākie skolēni, neprata izrēķināt uzdevuma.
Tikai viņi neņēma to, kā likās, tik gauži pie sirds.
Tomēr, kā izglābties no briesmīgā kauna, kad nemāk, nesaprot rēķināt, un no otras, vēl lielākas nelaimes — gavēšanas?
Jo, tiklīdz kāds nebija neviena uzdevuma izrēķinājis vai arī izrēķinājis daudz, bet nepareizi, tam bija bez žēlastības jāgavē.
Bet, redzi, arī tur radās glābiņš.
Skolā lietoja Bankina rēķinu grāmatas, kas bija iekārtotas divās daļās: uzdevumu grāmatiņā un iznākumu grāmatiņā.
Skolēniem deva rokā tikai uzdevumu grāmatas; iznākumus paturēja skolotājs un ieslēdza katedrā.
Vienīgi stundai sākoties, plānā iznākumu grāmatiņa dabūja redzēt dienas gaismu: tad skolotājs viņu nolika uz katedras sev priekšā.
Tagad lieta bija gluži vienkārša: vajadzēja tikai iznākumu grāmatiņu dabūt rokā.
To gan vienkārši teikt, bet ne tik viegli izdarīt.
Tomēr vecāko skolēnu starpā bija jau sagudrotas daudz un dažādas kara viltības šajā svarīgajā lietā, tā ka lieta arī izdevās vienmēr bez kādām kļūdām.
Stundas sākumā daži no pulka manīgākajiem skolēniem nogāja pie katedras izlūgties sarežģītākā uzdevuma paskaidrojumu.
Kamēr nu skolotājs skaidroja vienam un brīnījās par neprašanu, tikmēr otrs turpat gluži omulīgi, grāmatiņu uzšķīris, norakstīja iznākumus, jo, kad skolotājs sāka brīnīties, viņš vairāk arī nekā neredzēja kā vienīgi apbrīnojamo priekšmetu.
Reizēm arī viss pulks gāja grifeles lūgt. Tad skolotājam no katedras vajadzēja iet pie skapja, un, kamēr tur tika galā, pie katedras bija jau viss nodarīts un kārtībā.
Tādā kārtā iegūtos iznākumus, protams, paziņoja visam pulkam, kas pēc tam stundu nodzīvoja ļoti omulīgi: vieni zīmēja, lai skolotājs nedomātu, ka sēž bez darba, uz tāpeles dažādus ķēmus, otri rakstīja biedriem vēstules, trešie spēlēja «uz desām» utt.
Stundas beigās viss pulks nogāja pie katedras un pa rindai sauca iznākumus priekšā, pie kam vispārim bija pieņemts teikt vienu vai divus iznākumus nepareizi, lai skolotājs nedomātu, ka tie «nošķielēti».
Visi, zināms, bija tādās reizēs ļoti pārsteigti par iznākumu nepareizību un apņēmās kopīgiem spēkiem izdibināt, no kā tie cēlušies.
Bet tā tas arī palika, un, ja skolotājs tomēr otrā dienā nejauši atminējās, tad pateica gluži vienkārši īsto iznākumu, un lieta bija izbeigta.
Bet skolotājam tādas lietas palaikam aizmirsās, un tad arī lieta bija izbeigta.
Kā kurš rēķinājis, kādā ceļā nokļuvis pie pareiza iznākuma? — tādus jautājumus nepazina neviens — pats skolotājs arī ne.
Sākumā Jancim sacēlās gan briesmīgs īgnums pret šādu biedru rīcību, bet tad viņš pamazām aprada: laikam citādi jau nevarēja būt.
Tomēr rēķināšanas stundas bija un palika viņam visnepatīkamākās stundas skolā.
Bet bija arī stundas, par kurām Jancis priecāt priecājās.
Tās bija ticības mācības, ģeogrāfijas un dziedāšanas stundas.
Dabas zinātnes, zīmēšana, lasīšana un vēsture nezin kādēļ bija no skolas programmas izslēgtas; un tomēr tālā apkārtnē ļaudis runāja, ka šī skola esot vai pat pārāka par draudzes skolu.
Jā — ticības mācības stundas! Tajās skolotājs, paskaidrodams grūtākās vietas, runāja taču tik sirsnīgi, gaiši un, galvenais, saprotami, ka prieks bija klausīties.
Un cik viegli nācās iegaumēt šādās stundās dzirdēto! Likās, it kā viss gluži pats no sevis iegultos prātā.
Jancim vienmēr izlikās šīs stundas daudz īsākas par citām.
īpaši — dziedāšanas stundas! Kas gan varēja līdzināties tām?
Katru reizi nāca jauna dziesma un pa lielākai daļai tautas dziesmas.
Dažas no tām likās Jancim jau stipri pazīstamas; bet tas nekas; šādā pulkā — klasē sēdēja ap 112 skolēnu — viņas izklausījās pavisam citādi. Brīžam pat stiprās ērģeles, kad skolotājs spēlēja priekšā, nevarēja gandrīz sadzirdēt.
Kad tādā kārtā bija izdziedāti dziesmā visi pantiņi, skolotājs aizvien uzaicināja: «Kas grib atdziedāt?»
Tad bija jāpieceļas, jādzied vienam pašam klasei priekšā, un Jancis gandrīz vienmēr bija pirmais atdziedātājs.
Bet laime ar nelaimi vēl vienmēr māsas.
To Jancim nācās drīz vien piedzīvot.
Bija dziedāšanas stunda ceturtdienā.
Dziedāja «Līgo laiva uz ūdeņa». Jancis pašreiz bija atdzie- dājis un klausījās, kā iet citiem. Bet atdziedātāju bija daudz, un puikam sametās garš laiks.
Vai nu dziesmas vārdiem uzmudināts, vai arī tāpat nejauši Jancis izņēma kabatas autiņu un sāka ar to nodarboties.
Uzklājis autiņu acīm, Jancis atrada, ka caur autiņu var pa druskai redzēt.
Tas puikam bija gluži kas jauns, un viņš priekā par savu atradumu griezās pie kaimiņa.
— Vai esi tā mēģinājis? — Jancis prasīja. — Var redzēt!
— Nē, — kaimiņš atbildēja. — Parādi man ar. — Jancis, zināms, tūliņ izpildīja viņa vēlēšanos.
— Jā, var gan! — kaimiņš pēc tam sacīja un pasmaidīja par jauno atradumu.
Nu arī otrs Janča kaimiņš gribēja zināt, par ko biedri priecājas.
Bet, tikko Jancis bija uzklājis lakatiņu biedra acīm, viņam pašam kļuva tā dīvaini ap sirdi un negribot viņš pagriezās uz otru pusi.
Gluži pareizi — Janča priekšā stāvēja skolotājs, pietvīcis, dusmīgs.
Paresna lazdu rīkste — «spice» — bija viņam rokā; ar to skolotājs sita takti.
«Kā viņš tik klusām bija pienācis no katedras priekšpēdējam solam,» Jancis brīnījās.
— Vai tu jau atdziedāji? — skolotājs uzprasīja iepīkušā balsī, un Jancis zināja, ka nu būs slikti.
— Jā, — puika atbildēja un piecēlās,
— Nu tad tu! … — Vairāk Jancis nedzirdēja.
Viņš tikai juta, ka kaut kas sagrāba kreiso roku, tad nožvīk- stēja gaisā vienreiz — otrreiz — trešreiz . . .
Gaisā apjuka tādas kā šķēpeles … Un piepeši Jancis juta degošas strīpas pār kreisās rokas delnu un pirkstiem.
Tad viss palika atkal klusu.
Puikam roka karājās atkal mierīgi gar sāniem, tikai sāpes bija briesmīgas.
Viņš paskatījās uz vienu pusi — tur tāda kā migla priekšā, paskatījās uz otru — arī tāpat, un Jancis kā mests nokrita solā un iespieda vaigu mātes dotajā autiņā.
Par ko? Par ko atkal lielais kauns un sāpes?
Ko tad nu atkal viņš ļauna nodarījis? Viņš — kas biedrus bija gribējis tikai iepriecināt ar savu nejaušo atradumu, viņš — kas bija domājies vienīgi labu, tikai labu!
Jā — par ko īsti? Par ko?
Vai viņš savu darbu nebija šai stundā jau padarījis? Vai tad stundā nebija brīv ne pagriezties?
Bet — runāt? Varbūt runāt nebija brīv?
Tomēr rēķinu stundā runāja visi, un skolotājs nesita neviena.
Kas tad tas tagad par likumu, kas par tumšu, noslēpumainu varu, kas tik nesaudzīgi valda pār puiku, kuru viņš nekādi nespēj iepriekš paredzēt, un tamlīdz arī pie labākās gribas nespēji izsargāties no viņas nežēlīgiem triecieniem?
Vai tad tiešām tikai skolotāja aklā griba un spēks? Sit, sodi — kad patīk!
Bet kur tad taisnība, tā taisnība, par kuru šorīt viņš pats tik dedzīgi runāja? Kur lēnība, kur mierīgais prāts?
Žēlastība? Kas prasa žēlastības? Ļaundariem viņas vajag, ne Jancim!
Taisnību! Taisnību!
Puika aplaiž vēlreiz acis apkārt, it kā taisnība būtu tik viegli ieraugāma.
Bet, kad Jancis redz visapkārt tādas pašas iztrūkušās un pārsteigtas sejas, viņš saliek atkal rokas krusteniski uz galda un uzspiež tajās karsto pieri.
Citi domā, ka Jancis raud; bet tā nav; acis viņam tikai karstas, it kā tajās būtu iedegusies uguns.
Jancis domā un domā, bet nevar nekādi atrisināt sarežģīto notikuma mezglu.
Stunda beigusies. Citi skolēni iet lejā paskraidīties un izvē- dināties spirgtajā gaisā, bet Jancis paliek tāpat sēžam.
Kā lai viņš tur tagad ietu?
Lai citi par viņu priecātos un zobotos? Lai špāksts . . .
Nē, labāk tepat vai līdz vakaram!
Tad pienāca Kārlis un sāka Janci mierināt.
Viņš runāja ilgi un sirsnīgi, bet Jancis sēdēja, itin kā nedzirdētu nekā.
Beidzot viņš tomēr teica, galvu nepacēlis:
— Liec nu mani mierā! To jau arī es visu zinu.
— Bet kāds tu ērmīgs, Janc! — Kārlis iesaucās. — Nu, par ko tad tu domā?
— To jau tu tāpat nezināsi.
— Nu?
Jancis padomāja brītiņu, tad teica lēnām:
— Nu, labi! Vai tu zini, kāpēc skolotājs mani tā — nosodīja?
— Saprotams, ka zinu! Tāpēc, ka runāji.
— Tāpēc, ka … — Un Jancis pacēla izbrīnījies galvu, it kā nebūtu sapratis.
— Tāpēc ka tu stundā runāji, — Kārlis atkārtoja.
— Runāju?… Bet vai tad stundās nav nemaz brīv runāt? Vai tad rēķināšanas…
— Zināms, ka nav brīv! Tas visstingrāk aizliegts. Rēķināšanas stundā drusku citādāk, tad skolotājs …
— Bet kā tad lai es to zinu, kad man neviens iepriekš nesaka? Kad tad īsti drīkst un kad nedrīkst? — Jancis noteica, pasmaidīja skumji un nolaida atkal galvu rokās.
Tagad arī Kārlim nebija ko atbildēt; Jancim bija tomēr taisnība, un mierinātājs atstāja klusēdams nelaimīgo puisēnu. Tā Jancis palika līdz pat vakara lūgšanai.
Ko tagad līdzēja mācīties: varbūt rīt nokritīs atkal kā no debesīm jauns skolas likums, un Jancis ar visu uzcītību tiks biedriem tikai par apsmieklu un paliks bez pusdienām!
Labāk tāpat!
Kad Jancis pēc vakara lūgšanas gāja gulēt, sirds viņam bija tik smaga un bēdīga, it kā rīt būtu mirstamā diena.
Skolēni noģērbās ātri un apgūlās katrs savā vietā.
Arī Jancis nolaidās uz sava cietā salmu maisiņa.
Uguns nodzisa; viss apklusa.
Un piepeši Jancis iedomājās māti un mājas līdz ar jauko dzīvi, kas tagad nezin kur tālu, tālu bija aizgrimusi. Notikums pēc notikuma nāca lēnām un nostājās dvēseles priekšā, it kā ardievas teikdams uz visu mūžu.
Un dīvaini — gandrīz katra gadījuma vidū stāv mamma ar savu pacietību un lēnību, lai arī nezin kas noticis.
Domīgi viņa raugās savām skaidrajām acīm puisēnā un klausās paļāvīgi viņa ātrajos uzbudinātajos vārdos.
Vai tā nav īstā lēnība un taisnība?
Un viņš to arī nevalkā nelietīgi — vai tad tas maz iespējams! — bet runā vienumēr skaidrāko patiesību, lai arī kaut smagākais sods būtu gaiši redzams.
Un, ja kādreiz arī pagadījies, ka sods jāsaņem, ka mamma sadusmota un apbēdināta, cik tad darījums pats ļoti sāp un no sirds žēl — it īpaši, ka mamma tik bēdīga.
Tad viņš arī vairs necer, ka nodarīto varēs kādreiz izlabot.
Un tomēr — kad diena galā un viņš guļ gultiņā viens pats ar savām smagajām domām un nemieru sirdī, it kā pasaulē nebūtu vairs otra tāda grēcinieka, — mamma tomēr pienāk un, it kā nekas nebūtu noticis, noskūpsta dēlu, pārmet krustiņu krūtīm, kur mazā sirsniņa pukst ātri un baigi, un saka: «Arlabunakti, dēliņ!»
Un tad — viss, viss atkal labi!
Bet tagad? . . .
Un piepeši puisēnam sarodas asaras acīs un sāk viena pēc otras ritēt pār vaigiem.
Lai biedri nemanītu, viņš apsviežas ātri uz sienas pusi, iespiež slapjo vaigu pagalvī un raud klusām un ilgi, līdz bērnības miegs nemanot aizved sagrauzto dvēselīti savā maigajā miera valstībā …
Jā, kur gan atrast vietu šajā bēdu pasaulē, kur nebūtu trūkumu un asaru? Kur nesaudzīgā dzīve neskartos ar savu cieto un auksto roku pie paša jaukākā un vārīgākā, kas slēpjas vientiesīgas dvēseles un bērnišķīgi skaidrās sirds dziļumos?