52145.fb2 STABURAGA B?RNI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 59

STABURAGA B?RNI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 59

15

Drīz pēc tam arī Jancis atstāja istabu un viegliem soļiem, it kā jau pilnīgi atpūties, steidzās gar slaido liepu, kas tagad, likās, staltāk noraudzījās Jancī: tagad viņš taču bija jau skolēns!

Mārču Jancis atrada pie siltas krāsns uz zema soliņa sēžam.

Turpat līdzās uz krēsla bija uzlikta maza lampiņa ar tādu pašu gaismu.

Marčam rokā bija pusgatavs klūdziņu groziņš, ap kuru pui­sēns tik nopietni darbojās, ka nemaz nedzirdēja Janci ienākam.

—     Dievs palīdz, Marč! — Jancis teica un nostājās drauga priekšā.

—     Ā — tu! — Marčs iesaucās pavisam pārsteigts, nosvieda groziņu un uztrūkās kājās. — Tu jau mājās?

—     Nu, kā tad! Vai tad neredzi, ka jau vakars? Bet dod tak roku, Marč!

Puika sniedza roku.

—      Nu, labvakar, labvakar! — viņš tad domīgi teica, it kā kaut ko atcerēdamies. — Ak jā! Gluži pareizi: šodien jau sest­diena!

—     Zināms — sestdiena! — Jancis sacīja pusjautri, puspār- mezdams. — Solās pretī nākt, bet gaidi vien, kad Marčs nāks!

—      Nez kā tas man piemirsies? — arī pats Marčs brīnījās.

—     Te jau dienas aiziet tā . . . Bet nākamreiz — tad gan būšu tev visādā ziņā priekšā!

—      Aizmirsīsi nākamreiz tāpat, — Jancis smiedamies teica.

—     Bet ko tad tu īsti tik nopietni strādā?

—     Redz — ko, — Marčs atteica un pacēla nomesto gro­ziņu. — Bet pag, es tev vēl kaut ko parādīšu.

Un Marčs no gultas apakšas izvilka divus ļoti glītus, gluži vienādus groziņus.

—     Tas viens tev, otrs — man, — viņš paklusu teica, it kā baidītos, vai Jancis tikai pieņems.

—      Man? — Jancis brīnījās un apskatīja nopietni drauga darbu. — Nu, paldies, paldies! Tie jau tev varen izdevušies! Nē — tu jau esi gatavs meistars, Marč! Vai tu grāmatu arī jau nemācies lasīt?

—      Nē, vēl ne; bet māte teica, ka būšot gan jāsāk, — un Marčs paskatījās pa logu tumšajā naktī.

—     Ir jau arī laiks, — Jancis nosacīja. — Tavā vecumā es jau sen mācēju visu lasīt.

—     Bet tas laikam gan dikti grūti? — Marčs bažīgi teica un pienāca tuvāk.

—     Nemaz, Marč! Tīrie nieki — vajag tikai labi uzmanīties. Es iemācījos divi nedēļās.

—     Jā, vai nu visiem tik viegla galva kā tev! . . .

—      Man? Nebūt ne! Tāda pati kā visiem citiem, ja ne grūtāka.

—     Tad gan laikam skolā dikti daudz uzdod?

—      O jā! Brīžam gan.

—     Bet kā tad tev īsti gāja pirmo nedēļu? Labi? — Marčs ļoti ziņkārīgi ieprasījās.

—     Tā — pa vidām, — Jancis atbildēja. — Kamēr iepazīstas ar visiem …

—      Vai tad citu tik daudz?

—      Simt divpadsmit.

—     Simt — un divpadsmit! — Un Marčam pret paša gribu iepletās acis plašāk. — Vai tad maz visus var pazīt?

—      Kas tad ko nepazīt! Es jau otra dienā zināju, kā viņus visus sauc. Bet vai tu arī zini, kā mani sauc?

—     Tevi? — Un Marčs pasmīnēja savādi par tik vienkāršu jautājumu. — Nu — Janci!

—      Oho! Tu domā — tāpat kā mājā? Tad tālu vis netiksi: viens — Jancis, otrs — Jancis, cik tad neiznāks! Mani sauc par Linkstēnu — Jā-nis Link-stēns. Tā!

—     Tad jau gan! — Marčs nosacīja.

—      Nu, un vai tu arī zini, kā tevi pašu sauks?

—     Mani? — Marčs padomāja brītiņu un tad papurināja galvu.

—     Mārtiņš Nīgāns. Kā nu pats savu vārdu nezini!

—     Ak jā! Pareizi! — Marčs arī atģidās. — Tā jau māte teica. Bet mani jau tad tikai tā sauks, kad būšu liels.

—      Skoiā ar — gan redzēsi.

—     Bet kā tad tu manu vārdu dabūji zināt? — Marčs brīnījās par Janča gudrību.

—     Tavas mātes dziesmu grāmatā jau stāv ierakstīts, — Jancis atteica. — Bet kas tad tev tur? — viņš ieprasījās, kaktā pie pulksteņa rādīdams.

—     Tur? — Marčs sacīja ar manāmu lepnumu. — Tur man pavisam kas jauns.

—      Nu? — Jancis piegāja tuvāk.

—      Paskaties! — Marčs teica un sāka kravāt no kakta visādas lazdu maikstis.

Dažas bija saliektas ritenī, dažas izlocītas šā un tā, citas atkal sasistas mazām nagliņām kopā.

—      Kas tad tur iznāks? — Jancis jautāja.

—      Krēsls.

—     Tā! Krēsls — hml Un kā tad tu nāci uz tādām domām?

—      Atradu bēniņos, rau, to tur, — Marčs rādīja otrā kaktā sašķobītu un pussalauztu lazdu krēslu, — un domāju pamēģināt, vai nevar tādu uztaisīt.

Jancis paskatījās turp un ieraudzīja bez vecā krēsla vēl pāris ragaviņu slieču.

—      Un tās tu arī nolieci? — viņš prasīja.

—      Nē, gluži viens ne, — Marčs atbildēja, — galdnieks pie­palīdzēja. Viņš apsolījās dot arī ēveli un kaltu, kad vajadzēšot.

—     Nē, Marč, tu jau esi varens meistars! — Jancis iesaucās un uzskatīja pavisam savādāk savu draugu.

Marčs pasmīnēja.

—     Jā, ko tad viens lai daru mājās? Un tad man brīnum liels prieks uz tādām lietām.

Tālāk draugi sāka pārrunāt, kā kurš daikts un rīks labāk pa­gatavojams, pie kam Jancis atrada, ka Marčs visu bija jau sen pamatīgi pārdomājis.

Bet, tā spriežot, laiks gāja savu parasto gaitu, un, kad Jancis apķērās, bija jau vēls vakars.

—     Ūja! Cik jau pulkstenis! — viņš iesaucās. — Nu man mu­dīgi vien jāiet — citādi mamma būs dusmīga. Arlabunakti, Marč! Bet tā ka rīt atnāc pavadīt!

—      Zināms, zināms, ka būšu! Arlabunakti, Janc!

Un draugi izšķīrās.